Autore Ieva Trimalniece

IEVA TRIMALNIECE

ZVAIGZNES PLAUKSTĀ


Cauri gadu simtiem un tūkstošiem mēs ejam pa pasauli šo. Baltām un melnām sirdīm. Līdzi ņemot zelta pavedienā sietu zvaigznes saktu. Tajā mēs gravējam savas dzīves rakstus. Tajos ir mūsu bēdu ielejas un kalnu smailes drosme. Zvaigznes sakta ik brīdi skaistāka top – no mūsu asarām un nopūtām. No gavilēm un smaidiem. Un mēs topam citādi.

Manā plaukstā tik daudz zvaigžņu staro! Tās tik lielu gaismu dod. Zilais samts debesīs. Tik glāstošs. Un karalisks. Manā plaukstā tik daudz zvaigžņu staro...

Tās zvaigznes, kas man plaukstā šodien vēl, tās zilajā debesu samtā jau rīt – viskrāšņākais rotājums. Tik krāšņs, kāds vēl redzēts nav.


AIZEJ UN ATVED!

Aizej tur, nezin kur! Atnes to, nezin ko! Pārnāc no nezin kurienes. Aizrunā vārdus nezin kad un kur izteiktos. Aizpūt elpu aiz klinšu radzēm. Aizliec savu pasauli aiz Stiksas upes. Un pārved no turienes pazudušo. Baltām drānām un sandalēm basajās kājās. Ar sprādzēm no ūdens šļakatām. Ar saspraudi matu cirtās no gaisa caurspīdīgā. Aizej tur, nezin kur... Atved to, nezin ko... Ko cilvēka acij nav ļauts redzēt.

Aizej un atved!

TIK PIESKARIES

Kā tur bija vai nebija. Pār debesu loku Dievs pārmeta savu jostu. Septiņām krāsām un septiņreiz septiņām zvaigzņu rotām bārkšu galos. Un piekodināja visas krāsas zemes audeklā ieaust. Zvaigžņu rotas zemes meitenēm sabērt matu cirtās. Kā lai to visu paveic? Audeklam neredz ne malas, ne gala. Un meiteņu – ak, vai! Vienai par otru vaigs daiļāks. Un kur vēl meža fejas. Katrā karaļvalstī ir sava putnu sargātāja. Arī tām sava rota vēlēta dot.

Kā tur bija vai nebija... Dievs pasmaidīja par manu mulsumu un teica: ”Mans mīļais bērns, tava sirds ar vienu vienīgu pieskārienu spēj izplaucēt pat sasalušus akmeņus.”

Tik pieskaries, un viss notiks! Tik pieskaries, un viss notiks tieši tā, kā vēlies.

AUSTRAS ZVAIGZNE

Caur baltiem sniegiem sāk ziedēt Austras zvaigzne spoža. Teiku daudz vēsta par šo debess pērli neaizsniedzamo. Reizi gadā tā nonāk no savām debesu laivām šūpoties zemes ezeru laivās. Kas debesīs zvaigzne ir, uz zemes šīs pārtop par brīnumskaistu daiļavu. Caur baltiem sniegiem sāk ziedēt ugunssarkani ķirškoka ziedi. Tie Austras tērpa krokās ievij rakstu neparastu. Caur baltiem sniegiem sāk plūst kalnu upes straujas sudrabotu putu viļņiem. Tas Austras tērpa apmetnis platām ielocēm. Caur baltiem sniegiem sāk smaržot frēzijas un magnolijas. Tās vienas ir kurpītes. Un otras kurpju sprādzes. Caur baltām sniega kupenām…

Kas reizi gadā pasaku šo piedzīvo, tam piepildās visi sirds viducī lolotie sapņi.