Marija Zuja

PAR SEVI

Asmu dzymuse 1940. goda 8. oktobrī tagadejō Rēzeknes nūvoda Pušas pogosta Locu sādžā kai ūtrais bārns pūdnīka Oduma Kōpusteņa saimē. Nu 1948.leidz 1955. godam vuicejūs Pušas 7-gadeigajā skūlā, 1955.–1959. godā Maltas 1. vydusskūlā. Pēc skūlas beigšonas strōdōju vītejā kolhozā un vuicejūs Reigā, Latvijas Republikaniskō Naklōtīnes Lauksaimnīceibas tehnikuma agronomijas nūdaļā. 1961. godā aizgōju strōdōt iz Valmīras rajona »Zīmeļu« kolhozu. Tymā laikā apsaprecēju, pīdzyma divi dāli. (Dīmžāl vacōkais dāls jau miris.)

Nu 1967. leidz 1988. godam strōdōju sovā specialitatē Pušas kolhozā, reizē ari vuicejūs LLA Agronomijas fakultatē. 1969. godā apsaprecēju ūtru reizi: ūtrā lauleibā ir četri dāli un meita. 1989. godā sōku strōdōt sovā zemnīku saimnīceibā »Pakalni«. Tagad asmu pensijā un dzeivoju Maltā.

Asmu laimeiga, ka vysi muni bārni strōdoj. Dāls Arturs apstrōdoj 100 ha zemes, tur gūvis; Valdis vysu 400 ha plateibu ir īkūpis par augleigu zemi, izraunūt kryumus. Andris jau pīcpadsmit godus nūsadorboj ar sovu biznesu, Daina strōdoj, lai veicynōtu uzjēmējdarbeibu; Aivars strōdoj zemessardzē, Gunārs strōdoj Anglijā. Mozbārnim sovi vacōki ir lobs pīmārs.

Ir daudz breiva laika, bīži pōrdūmoju dzeivi – par vysu, kas radzāts un pīdzeivōts. Strōdojūt kolhozā dispečerdīnastā, vajadzēja izdūt sīnas avīzi: tai es sōku raksteit dzeju, kur tyka izsmīti taidi natykumi kai slynkōšona un dzeršona. Cylvāki laseja, bet nazynōja, kas tūs pantus roksta. Tagad rokstu par šūdīnas nabyušonom: kai lauku zeme aizaug ar kryumim, cik ciniski teik izlaupeita vaļsts...

Marija Zuja

SVĀTŌS TREJSVĪNEIBAS GŪDAM

Ka varim mes dzeivōt iz zemes šōs skaistōs,
Kur vyss te tik breineigā kōrteibā saistōs,
Ka speid ite saule un nūleist te leits,
Ka zaļoj te zeme un zyli iudiņu plašumi speid.

Gon radeibu vysu, gon itū skaistū dobu,
Dīvs, Tu tū devi cylvāku lobā.
Kai mums dzeivōt un kaidim mums byut,
Tū varim Tovūs desmit lykumūs gyut.

Lai tyktu piļdeits kotrs Tovs lykums,
Mums vajadzeigs tikvīn dorba un saprōta tykums.
Mes pateiceibā kvālā gūdynojam Tevi,
Dīvs, Dabasu Tāvs – vysa Radeitōjs.

Dīvs, na vysod mes paklausom lykumam Tovam,
Bīži mes gribim dareit pa sovam;
Na vysod mums pīteik gūda un kauna,
Ka mes par sovim tyvōkim runojam ļaunu.

Daudzi mes gribim, nikod nav mums gona,
Mes ceinamēs, koleidz šōs dzeives atvodas zvona.
Bet Tu myusus mīļoj, kaidi mes asam,
Kaut bīži grāku nostu mes nasam.

Par mums Tu sovu dzeiveibu devi,
Lai mes pēc nōves radzātu Tevi;
Mes pateiceibā kvālā gūdynojam Tevi,
Dīvs Dāls – Jezus Kristus, myusu Pesteitōjs.

Dīvs – Svātais Gors, ar sovu spāku
Pasorgoj myusus nu lelu grāku,
Mīrynoj myusu satrauktū dobu,
Paleidz mums dzeivē tīktīs pēc loba!

Ar cereibas gaismu sirdis mums piļdi,
Ar svēteibu sovu dvēseles sasiļdi;
Dīvs – Svātais Gors, ar prōtu Tovu
Īmōci mīļōt Dīvu un tyvōkū sovu!

Lai varim dzeivōt un cīneigi byut,
Pēc šōszemes dzeives dabasu vaļsteibu gyut!
Mes pateiceibā kvālā gūdynojam Tevi,
Dīvs – Svātais Gors, myusu svātdareitōjs.

O, Vysusvātōkō Trejadeiba,
Lai gūds Tev un slave vysā myužeibā!


VEĻTEJUMS TĀVAM

Aiz Pušas azara beja Locu sādža,
Un dzeivōja tī daudz Latgolas ļaužu.
Čaklums un tykums beja jūs dzeives pamats,
Un dažam lobam beja ari sovs omots.

Vīns taiseja kubulus, ūtrs – zyrga lītas,
Trešs pyna grūzus, cyts otkon sītus.
Ar zirdzeņu apstrōdōja sovus laukus...
Bet Odums nu mōla taiseja traukus.

Daudz pīna, krējuma un mada pūdu,
Daudz vysaidu skrūžu, vāžu un bļūdu,
Bet sovim un kaimiņu bārnim par prīku
Taiseja Odums daudz sviļpaunīku.

Kod jēme nu cepļa, tī beja kū redzēt,
Un nabeidze bārnu acteņas mirdzēt;
Jī zynōja, Odums ar treisūšu rūku
Dūs kotram skaistu sviļpaunīku.

Nu beja bārnim prīka bez gola,
Skanēja vysa šei klusō mola.
Ar smaidu, ar jūkim, bez vōrdim osim
Odums beja laipns pret lelim un mozim.

Jys taiseja traukus ar prīku un baudu,
Tūs pōrdūdams tērgūs, peļneja naudu.
Jys čaklumā varēja pōrspēt pat skudru,
Cylvāki Odumu sauce par gudru.