Vladislavs Zeps pirms dienesta leģionā, ap 1942. gadu

no grāmatas Vladislavs Zeps LATVIEŠU LEĢIONĀRA GAITAS

PAPLAKAS KAZARMĀS
1944
SĀKOT KARA CEĻUS

Ir 1944. gada ziemas vidus. 2. februāris – šajā dienā katoliskā pasaule svin Sveču dienu. Kad esmu atgriezies no baznīcas, vakara mijkrēslī sajūdzu balto ķēvīti kamanās un vedu brāli Staņislavu uz Viļānu dzelzceļa staciju, lai viņš brauktu uz Rīgu apmācībās un tad uz kara lauku Volhovas purvos, kur jau no Piziču ciema bradāja purva rāvu trīs braši, pašā jaunības plaukumā, puiši: Odumu Antons, Andrīvu Donats un Lejas Andrīvu Benedikts.
Pienāk grabēdams kara laika vilciens ar paplucinātiem logu stikliem, pie kura mēs ar brāli Staņislavu atsveicināmies. Viņš iekāpj vilcienā, es sēstos kamanās – viņš brauc pretī nezināmam liktenim, es braucu uz tēva mājām. Es pagaidām esmu brīvs no iesaukšanas armijā, jo Tūču purva kūdras racējus atbrīvoja no iesaukšanas.
Beidzot man arī pavēste: ierasties 22. februārī Varakļānos uz komisiju. Pienāca arī tā diena – dabā nav īsti skaists rīts, saulīte sniegu jau daudzviet nokausējusi. Kad rīta agrumā esmu sakravājis līdz ņemamās lietiņas, arī rožukroni un lūgšanu grāmatiņu ielieku kabatā, ko māte man ieteica paņemt.
Nometamies visa ģimene ceļos pretī svētbildēm, pēc lūgšanu noskaitīšanas, atsveicinājies ar tēvu, māti, māsām, brāļiem, ar laba vēlējumiem pārkāpju istabas slieksni – neziņā, vai kādreiz būs lemts atgriezties pie šī tēva sliekšņa, pār kuru tik daudz ir staigāts bērnībā un jaunībā. Nu tas viss paliek, es stāvu briesmīga, nezināma likteņa priekšā.
Pagalmā stāv, tēva iejūgta kamanās, tā pati baltā ķēvīte. Sēžam ar tēvu viens otram blakus, pēdējie rokas atvadu mājieni, mātei acīs asaras, un laimīgas atgriešanās vēlējumi. Mūsu kamanas jau ir aiz vārtiem, pāri Rīvula tiltiņam, garām Primaku mājām. Iebraucot Andrīvu siliņā, pazūd no skata Piziču ciems ar tēva mājām centrā.
Pa daļai sniegs jau bija sācis kust, tāpēc tēvs pagrieza ķēvīti aiz Primaku rijas pāri meža pļaviņām, Lucānu „Valku” priedītēm, pāri Mežatūču purva pļavām, kur sniega bija papilnam – tā mēs uz lielceļa izbraucām pie Salmukroga skolas. Pa ceļam ar tēvu runājām, kā gan tie laiki ātri mainās.
„Nava sen, kā beidzās Pirmais pasaules karš, kad mani tēvs aizveda uz Rēzekni, uz komisiju, no kurienes mani nosūtīja uz Bolderāju, aiz Rīgas. Tāpat šodien agrā rīta stundā tevi, dēls, vedu uz Varakļāniem, lai tu ietu tos kara ceļus, kurus es izgāju...”
Mājās palika māte, slimības mocītais tēvs un ar tuberkulozi slimā māsa Ludvika – mēs viņu saucām īsākā vārdā par Ludi. Izrunājāmies arī par to, ka mūsu lielā saime nu pēkšņi būs par diviem ēdājiem mazāka. Un tomēr šim paliekot vēl divi palīgi ecēšanā un siena pļaušanā: dēls Jānis četrpadsmit gadu vecumā un Aloizs, septiņpadsmit gadus vecs. Mātei trīs meitas – jaunākajai gan vēl tikai deviņi gadi.
„Tātad par darbaspēku – mēs tiksim galā, par to es nebēdāju. Es bēdājos par jums, diviem dēliem, kurus mēs ar māti ar asarām acīs palaižam šajos neprāta kara ceļos, no kurienes retam laimējas dzīvam un veselam atgriezties tēva mājās. Vienīgi Dievs zina, kuram atgriezties no kara ceļiem dzīvam, kuram – nē.
Tu, dēls, neaizmirsti, ko māte, rītā pavadīdama, līdz dodama lūgšanu grāmatiņu un rožaini, sacīja: lai tu, kara ceļus staigādams, piesauktu palīgā Māras zemes aizstāvi Jaunavu Mariju, lai viņa aizbilst pie debesu Tēva, sava Dēla par tevi un tiem, kuri nonākuši briesmās, kara ceļus staigādami. Atceries mātes un manus vēlējumus, mans dēls, šos kara ceļus staigādams!”
Tā, pārrunājot un klausoties tēva pamācības un laba vēlējumus, braucām jau garām Borha pilij – ģimnāzijai. Pēc brīža esam klāt pie Varakļānu bijušās žīdu skolas, kurā ir šī iesaucamo komisija, kur jau priekšā vairāk par simtu tādu pašu, kā es – ar ceļasomām, kulēm, kas plecos nesamas vai rokā. Ar savu kuli arī es pievienojos šim pulkam. Vairākiem pavadītājas karā ir sievas, brūtes. Kuras vēl nav paspējušas kļūt par sievām, solās gaidīt pārnākot no kara. Kā tajā kara dziesmā: „Gaidi mani atkal mājās – tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus...” Šie pēdējie dziesmas vārdi daudziem jo daudziem kļuva liktenīgi. Nepārnāca, palika kara laukā.
Visgrūtāk bija atvadīties tiem, kurus pavadīja jauna sieviņa ar bērniņu pie rokas vai īsta mīlestība, kuriem jau nākošsvētdien bija norunātas laulības. Žēl bija skatīties uz šo cilvēku asarām, jo kara dievs asaras nepazīst – viņš sēj nāvi.
Man šajā ziņā bija viegli, jo vienīgais mans pavadītājs bija tēvs. Tūlīt pēc komisijas slēdziena, ka esmu atzīts par derīgu nest vācu patšauteni, ar rūgtumu sirdī atsveicinājos, un tēvs pazuda ar balto ķēvīti aiz uzkalniņa.
Komisijas telpā pie galda sēdēja divi vācu armijas virsnieki un pagastu, pilsētu vecākie, kuri vienu otru centīgi mēģināja izpestīt no šīs pekles, kurā rāva visus, no 1910. līdz 1925. gadam ieskaitot. Šajā komisijas sastāvā bija arī mūsu pagasta staršina Cakuls – viņš izpestīja no iesaukšanas savu kaimiņu Pēteri, bet mana aizstāvja šajā komisijā nebija, kurš mani jau divas reizes bija izpestījis. Šī labdara es šoreiz pie galda neredzēju, uz kuru vēl bija mazas cerības: palikt ārpus šausmu pekles, kuru jau varēja labi sadzirdēt, austrumu vējiem pūšot pāri Zilupes krastiem. Šis cilvēks bija Tūču purva vadītājs Puzāks no Armuškām.
Un tā ar šo dienu – 1944. gada 22. februāri – esmu pakļauts kara likumiem, ieskaitīts Latviešu leģionā. Palieku Varakļānu pagasta telpās gaidīt transportu aizbraukšanai uz dzelzceļa staciju.
Kuriem bija pavadītāji, gaidīdami aizbraukšanu, ieturēja kopīgas vakariņas, vēl izdzerdami pa mēriņam dzimtenītes. Kuriem nebija ne tā, ne šī, snauduļoja pa kaktiem, vērodami, kas notiek šajā zālē, kura pilna ar jaunajiem karotājiem un viņu kulēm, dažāda izmēra un krāsas.
Šiem vērotājiem arī es piederēju. Lai gan man bija trīs māsas un divi brālīši, nevienam no viņiem neienāca prātā, ka viņu brālis var neatgriezties mājās un ka šīs atvadas var izrādīties pēdējās. Varbūt arī es nebiju cienīgs, lai mani pavadītu – es arī neskumu daudz, tikai, vērojot pārējos, man iesmeldza sirdī asa skabarga, bet šī smeldze arī ātri aprima.
Es ļāvos pārdomām par aizgājušo bērnību, jaunekļa gadiem. Nu jau ir sasniegti vīra gadi, kad laiks veidot cilvēka cienīgu ģimenes dzīvi, lai gan tam pamata nav. Varbūt tā Dievs ir izlēmis manu likteni... Nu, tagad visam velk svītru pāri kara tumšās ēnas, un ne jau man vienam, bet visiem šajā telpā esošajiem, un arī ne tikai šiem, bet lielākajai daļai pasaules, kas ierauta šajā slaktiņā.
Tā, ar šīm domām kavējoties vai kaujoties, ap vienpadsmitiem naktī, kad mūsu vilciena vagons uzsāka savu ceļu Zilupē, pie pagasta mājas sabrauca šķūtīs sadzītie apkārtējo ciemu zemnieki ar saviem zirdziņiem, lai mūs aizvestu uz Varakļānu staciju. Pēc saraksta pārbaudes pietrūka astoņu cilvēku. Tikām sēdināti ragavās pa četri cilvēki: sanāca gara rinda. Mans vedējs bija Kokaru ciema cilvēks, kādi bija mani līdzbraucēji, nepieminu. Brauciens notika pa miesta ieliņām, garām Bokāniem, manas mātes dzimtajam Ožinīku ciemam. Pēc laiciņa jau bijām Varakļānu stacijā, un vēl reizi skaitīja. Pēc brīža sagaidījām vilcienu un uzsākām ceļu uz Rīgu.
Šis ceļš – kādas četras stundas – līdz Rīgai bija kā radīts vēl jaunām pārdomām. Pļāpāšanā ar kaimiņiem neielaidos. Šoreiz nāca prātā smagie dzīves apstākļi, kādi bija Stūjās: smagais darbs mājās, pēc tam katorgas darbs Tūču kūdras purvā. Strīdi starp māti un tēvu šo smagumu vēl vairāk pastiprināja. Pēdīgi jau vieglāk varēja uzelpot, nu visam atkal melna strīpa pāri: viena okupācija pēc otras un... karš.
Brālis Aloizs uzsācis mācības Varakļānu ģimnāzijā, Jānis beidz Viļānos pamatskolu. Staņislavs varbūt jau brien Volhovas rāvas sniega putru, un es esmu ceļā uz to pat putru...
Izkāpjot vecajā Rīgas stacijā, mūs jau kā zaldātus nostādīja ierindā pa četri. Sākām maršēt, turēdami savas kules – kurš uz pleca, kurš rokā. Tādā gājienā aizmaršējām uz kādām kazarmām Rīgas nomalē, kur mūs sašķiroja, kur kuram braukt apmācībās. No šīm kazarmām mēs aizbraucām otrās dienas vakarā – 24. februārī.

PAPLAKAS KAZARMĀS

No Rīgas mūs, vienu daļu, norīkoja braukt uz krievu armijas 1939. gadā celtajām kazarmām, kas atradās 30 kilometrus no Liepājas, Paplakā. Ļoti skaistā priedainē. Šo vietu ar daudzām varen skaistām priedēm varētu izmantot tuberkulozes sanatorijai. Šai priedainē saceltas arī skaistas divstāvu ēkas, kurās mēs jutāmies kā atpūtnieki. Pagrabi, noliktavas, virtuve atradās labu gabaliņu no telpām, kurās mēs uzturējāmies. Liepājas ceļa malā izolators, kur mēs viens otrs tiekam iekšā – par brīvsoli, disciplīnas pārkāpumiem. Pulka štāba māja ir blakus mūsu kazarmām.
Divstāvu māja, kurā man nācās vadīt šo dienesta laiku, bija plaša. Katrā stāvā bija izmitinātas veselas divas rotas – katrā rotā ap 120 „zoldaten”. Pirmajā stāvā tikai viena, jo tur bija mazgāšanās un tualetes telpas, kas bija plašas. Uz augšstāvu veda platas kāpnes, kāpņu pakājē stāvēja postenis. Šajā kazarmu korpusā atradās 5. pulka 3. bataljona trīs rotas, es biju trešās rotas zaldāts.
Pulka komandieris bija pulkvedis Apsītis, neliela auguma padzīvojis vīrs; rotas komandieris – leitnants Salna, iznesīgs, krietna auguma, mazliet ar runas defektu; vada komandieris virsnieka vietnieks Matuļonis, miermīlīgas dabas cilvēks; beidzot, mans tiešais priekšnieks – „grupniks” – bija dricānietis kaprālis Kalvāns, plecīgs puisis.
Paplakas kazarmās dzīvojot, mūsu rotas „vēdera priekšnieks” jeb uzturzinis bija seržants Bērziņš, ar kuru Kurzemes kara laukos bijām kopā līdz pēdējam Paplakā dienējošajam karavīram. Ar šo labestīgo cilvēku arī pēc kapitulācijas kopā staigājām pa Kurzemes ceļiem – līdz pat Jelgavas pirmajam lēģerim un tālāk – līdz Vorkutai, kur mēs arī viens otram pagaisām...
Liepājas–Vaiņodes dzelzceļa malā bija otrs liels kazarmu korpuss, kas saucās par lejas kazarmām un kurās izgāja apmācības kursu tie, kuri ar savu komandieri Vlasovu pārgāja vācu pusē. Tagad šie vlasovieši bija ieģērbti melnās formās un apguva jaunas iemaņas kara mākslā. Mēs ar viņiem nekādā veidā nebijām saistīti. Vlasova karavīri runāja dažādās valodās, bija dažādu tautību – „matuškas” Krievijas apvienotās impērijas dēli, kas stipri atšķīrās ar savu miesas krāsu un uzbūvi, ar spēcīgi izvirzītiem sejas kauliem. Tagad tie ir atgriezušies atpakaļ te, Paplakā, kuru kādreiz ar steigu cēla, likdami sarkanos ķieģeļus vienu pie otra, lai uz svešas zemes varētu atsperties un dot triecienu citām tautām.
Un tā mēs te, Paplakā, kopīgi dienējām vienam un tam pašam ūsainajam Hitleram. Par šo dienēšanu kā viņiem, tā arī mums, latviešu leģionāriem, nācās smagi jo smagi ciest, sevišķi šiem – nabaga Vlasova armijas – „matuškas” nodevējiem.

APMĀCĪBAS

Pēc karavīra aprīkojuma saņemšanas – šautenes, gāzmaskas – un ieģērbšanas zaļganpelēkā mundierī sākās apmācības. Pa priežu siliem, kas auga blakus kazarmām Liepājas ceļa malā, tika apgūta patšautenes tehniskā uzbūve: kā izjaukt, kā salikt, lai kāda detaļa nepaliktu pāri.
Visinteresantākās nodarbības bija armijas pasniedzēja liepājnieka virsleitnanta Zuikas lekcijas, kuras mēs, zvilnēdami zaļajās meža audzes sūnās, ar atplestu muti klausījāmies, brīžiem arī anekdotes, un viņš arī ļāva mums nosnausties mīkstajās sūnās, jo tik patīkami sildīja agrā pavasara saulīte.
Vissmagākā apmācība bija soļošana, ko parasti centās vadīt pats rotas komandieris Salna. Soļošana notika galvenokārt pa šoseju. Bija mūsu vidū tādi, kuriem galīgi neveicās ar soļošanu: nespēja roku vicināšanu saskaņot ar kāju kustību – abas rokas cilājās vienā virzienā. Ja iemācīt nevarēja, tad ar koku palīdzību, kurus lika rokās, otrs kareivis savās – un tā dresēja līdz putām. Un šis cilvēks izrādījās viļānietis, no Ūgrinīkim. Šī dresūra aizņēma vairāk laika nekā daža cita praktiskā apmācība, bez kuras kara laukā nevar iztikt. Ja dzirdēsi, ka izšautais mīnmetēja lādiņš šņākdams tuvojas zaldātu kolonnai, tad nedomāsi, kuru kāju spert un kā vicināt rokas! Ātri vien visi būs grāvī, neskatīdamies – grāvī ir ūdens, dubļi vai mēsli.
Apmācībās diendienā izbaudījām: gulties, celties, pie pleca ņemt, skriešus marš... Pēc tā visa ļoti labi garšoja pusdienas un vakariņas, pēc kurām, kā jau minēju, bija jāiet labu gabaliņu. Virtuvei blakus bija liela ēdnīcas telpa, bet mēs savus katliņus nesām uz kazarmām, kur ēdām visas trīs ēdienreizes. Tai ēdnīcā, domājams, ieturēja pusdienas Vorošilova „streļki” 1940. gadā...
Dienēšanas laikā Paplakā katru mēnesi atbrauca no kaujas laukiem vervētāji, kuriem bija vajadzība pēc speciālistiem vai vienkārši ierindniekiem. Viņiem bija vajadzīgs noteikts skaits no katras rotas. Vispirms aicināja pieteikties brīvprātīgi, ja nepieteicās zināms skaits, tad atlasīja paši, skatīdamies pēc deguna. Es parasti nolīdu sānis, lai mans deguns un „vilnainā frizūra” būtu grūtāk saskatāma.
Ar šādu aiziešanu uz fronti pusgada laikā rotā nomainījās cilvēki: aizgājēju vietā nāca jauni, sveši, bet es arvien dzīvoju iekš viena miera. Arvien savā laikā uz dežūru gāju, mazgāju telpas, tīrīju ateju. Pa reizei aizgājām uz kurzemnieku zaļumballēm Virgas muižā, Krūtes zemnieku mājās, kur bija daudz bēgļu jauniešu, arī no manas Latgales.
Tā ritēja dienas Paplakas „sanatorijā”, kā mēs ar draugu Edvartu Mozuli pa reizei saucām, jo reti kuram sanāca tik ilgi palikt apmācībās kara laika apstākļos. Staigāt ekskursijās pa Kurzemes siliem un bērzu birzēm, kur tik brīnišķīgi pogoja lakstīgalas, kūkoja dzeguzes; kur zemnieki gāja tīrumā ar sētuvi plecā, siena laikā pļāva un krāva sienu, augustā – rudzus: kur arī mūsu rota gāja palīgā siet kūļus, statīt status, pēc tam kārtīgas pusdienas, vakariņas ar alus krūzi galdā. Tas viss lika domāt, it kā kara nemaz nebūtu mūsu zemītē, ka valda īsts miers.
Bet tas tā nebija. Nežēlīgo karu man atgādināja brāļa Staņislava atsūtītā trijstūra vēstule, kurā viņš apraksta pārdzīvotās kaujas Volhovā, kurās ticis ievainots, kontuzēts, līdz atjēdzies Kurzemē, Tērvetes lazaretē, jūlija vidū aizvests ārstēties uz Vāciju. (Tur viņš palika līdz kapitulācijai.)
Pienāk arī ziņas no tiem, kuri, gribēdami ātrāk tikt pie kara piedzīvojumiem, pieteicās labprātīgi un aizbrauca no Paplakas: jau ievainoti – viens atrodas Abrenē, otrs Jelgavā.

PULKA ŠAUTUVE

Paplakā šautuves cēlēji bija tie paši, kas būvēja šīs kazarmas – tātad pirmie bija krievi, kuri izmēģināja savus ieročus. Šī šautuve no kazarmām atradās kilometru divu attālumā, uz kuru mēs ierindas solī maršējām, tāpat kā uz jundu.
Atceros savu pirmo mēģinājumu šaušanā, kur man labi paveicās: no 36 punktiem rezultāts bija – 31 punkts. Mums rotā tikai dažiem bija šāds rezultāts, un mums piešķīra uz Lieldienām atvaļinājumu (Lieldienas bija 9. aprīlī). Pat neticami, ka mēs pēc nepilna pusotra mēneša brauksim atvaļinājumā! Ar nepacietību sākām gaidīt Klusās nedēļas Lielo piektdienu, kad tiks izrakstīts „ausveiss”. Sākām tīrīt savus zaļganpelēkos mundierus. Kuram bija galīgi nošmulējies, gadījies saņemt no „kūpinātavas” noliktavas, uz to laiku aizlienēja. Es no drauga Leimaņa aizņēmos formas laiviņu. Jo mēs, būdami jauni, gribējām, aizbraukuši mājās, padižoties ar savu izskatu draugu pulkā.

LIELDIENU ATVAĻINĀJUMĀ

Ir Klusās nedēļas agrs sestdienas rīts, ne visai mīlīgs, apmācies, drēgns laiks, kad mēs, divi viļānieši, esam ceļā uz Vaiņodes dzelzceļa staciju. Esam sajūsmā, ka varēsim vēl reizi skatīt tēva mājas, tuviniekus un draugus. Pat nejūtam, ka mūsu kājas dursta Kurzemes ceļa smiltis.
Nemanot esam Vaiņodes stacijā, kas ir pilna ar braukt gribētājiem – gan virsniekiem, gan vienkāršiem karavīriem. Esam nobažījušies, vai tiksim šajā vilcienā, kurš pienāks pēc brīža. Tālumā jau redzams, un dzirdami svilpieni. Mēs visi ķeram savas kules un klupdami krizdami skrienam uz perona, lai pirmajiem pieķerties pie vagona roktura un tikt iekšā. Vilciens pienāk pilns ar tanketēm un citiem kara materiāliem, nevis gaidītais. Viens otrs dikti gribētājs braukt lec uz brīvās platformas un aizbrauc arī. Mēs, palicēji, ar bažām raugāmies nākotnē, jo varam arī netikt. Mums ar draugu Ikaunieku nav pleci tik stipri, arī sirdsapziņas balss, lai, atgrūduši pārējos, tiktu paši.
Pēc negara laiciņa arī pienāk gaidītais vilciens ar dažiem vagoniem, no kura kāpnēm vagona kontrolieris nokliedz: tikai ar komandējumu drīkst iekāpt. Mēs ar Ikaunieku spriežam, vai mūsu „ausveiss” ir tas pat, kas komandējums... Spiežamies tik pie vagona sienas, nemanot pagrūzdami vienu otru malā. Esam jau uz kāpnēm, ar papīru rokā, kurš arī ir derīgs braukšanai šajā vilcienā, uz kura vagoniem uzraksts „Liepāja–Rīga”.
Un tā mēs snauduļojam, grozīdamies no viena gurna uz otru, klausīdamies visādas bramanīgas runas no tiem frontiniekiem, kuri jau ir bradājuši tranšejas veselus divus gadus. Vienam otram pie krūtīm karājas Dzelzs krusts un vairāki citi ordeņi, kā arī ievainojumu lentītes uz piedurknes. Lai gan šāds bramanīgums nav īstā reizē un vietā, nav arī par ko lielīties, cik sarkano nošāvis, cik ar durkli nodūris – pat vairākus uzreiz, kuri uzbrukuši no priekšas un mugurpuses... Diez vai tā īstenībā ir bijis, bet, ja varbūt bija, tad taču viņi tādi pat cilvēki, kā tu, kuri gribēja dzīvot, un tu viņus nokāvi... Karš paliek karš, tomēr plātīties ar slepkavībām nepienākas visa vagona ļaudīm. Tādas bija manas domas, dzirdot šī kaprāļa stāstīto.
Frontinieku runās klausoties, esam iebraukuši daudz cietušajā Rīgā. Vilciena sastāvs mierīgi paripo zem lielās stikla nojumes, kas tajos tālajos gados cilvēkiem kalpoja par aizsegu lietus vai sniega laikā. (Nu sen, kā šī romantiskā jumta vairs nav, maz palicis arī cilvēku, kuri to atceras.)
Izkāpjot no smacīgā vagona, mūs apņem agrā pavasara vēsma – ar tūlīt, tūlīt plaukstošo kastaņu aromātu. Žandarmiem nokliedzot – ei, zaldātiņ, „ausveisu” – un pēc to pārbaudes mēs ar Ikaunieku, uzgaidāmajās telpās kāpdami pāri kulēm, somām, meklējam vilcienu sarakstu, kad būs vilciens Rīga–Zilupe. Dabūjuši zināt, ejam pavizināties ar fūrmani, kuru aiz stacijas durvīm ir daudz, un tie jau pa gabalu sauc, lai kāpjam iekšā.
Cita mērķa šai braukšanai nav, vienīgi pavizināties, apskatīt skaistās māju fasādes un vecpilsētas postažu. Apbraukuši dažus riņķus pa Vecrīgu, palūdzam vecajam fūrmanim ar lielajām ūsām un vēl lielāku pīpi zobos, kura ne mirkli nerimst kūpēt, lai mūs aizved pie Brīvības pieminekļa. Skatoties uz šo pieminekli, pārņem nožēla, skumjas, jo tagad tam garām soļo vācu karavīri. Bet pirms diviem gadiem šī pieminekļa pamatus tricināja sarkano tanki... Pēdīgi soļojam arī mēs, latviešu leģionāri.
Ejam stacijas virzienā, esam mazliet nomaldījušies. Kādā no sānieliņām, vārtu rūmē, uzduramies divām skaistām jaunkundzēm, kuras ar mazo pirkstiņu, piemiedzot vienu aci, sauc, ar otras rokas mazo pirkstiņu velk uz augšu jau tā īsos bruncīšus un klusināti saka:
„Tikai piecas reihsmarkas par pakalpojumu...”
Es savam draugam, piegrūdis pie sāna, noprasu, ko viņas solās mums pakalpot, vai šīs mazās kulītes panest līdz stacijai par piecām markām?... Mans draugs nosauc mani par duraku, iečukst man ausī tādus vārdus, kurus tajos laikos atklāti nemēdza sacīt. (Ko draugs man iečukstēja, tagad to mīlīgo „seksa” vārdiņu varam dzirdēt gan televīzijā, gan radio. Jā, tagad šis vārdiņš bērnam ir vispirms jāzina, nevis katehisms vai lūgšana...) To izdzirdis, es ar steigu aicinu draugu bēgt no skaistajām būtnēm, kuras arvien velk augstāk savus brunčus, kamēr neesam krituši kārdinājumā, lielajā grēkā.
Nu esam stacijā, zem stikla nojumes, kur jau vairāki vilcienu sastāvi kūpina savus skursteņus, manevrē. Ļaužu jūra kustas pa visu laukumu – gan zaldāti, gan privātie, pilsētas strādnieki, kuriem ar pārtikas normu ir pavisam smagi, bez laukos dzīvojošiem radiem tiem Lieldienu svētki bēdīgi. Šie ļautiņi grib par katru cenu tikt laukos pie pilnas bļodas lauku labumu, kuru vēl šogad pie zemniekiem netrūkst, lai gan viņiem caur visādām nodevām jābaro vācu armija, ar kuru pilni visi Latvijas kakti. Un tā mēs visi ceram tikt uz brokastīm Lieldienu rītā, kurās kristīgā tauta Latgalē ēd pasvētītu pārtiku.
Pienāk garš vilciena sastāvs ar dažiem jau stipri vien cietušiem vagoniem šajā karā: saskrambātiem vagonu sāniem, saplaisājušiem logu stikliem. Ieraugot šo vilcienu, ļaužu jūra sāk viļņoties, kā vētrai sākoties: katrs no mums gribētu šajos vagonos iekāpt pirmais. Mēs ar draugu – gan ar elkoņu palīdzību – tiekam gandrīz priekšpēdējie, nezinām, cik palika aiz mums, žēli noskatoties. Vagons ir tik pilns, ka par sēdēšanu nav ko domāt, un tā mēs, snauzdami, pa reizei uzmīdami viens otram uz kājas, braucam līdz Krustpilij, kur tiekam pie sēdēšanas, jo šai pirmajā Latgales stacijā izkāpa vesels lērums karavīru un arī privāto braucēju. Ceļa gabals līdz Viļāniem ir atpūta mūsu kājām.
No Ūgrinīku kalna vilcienam ripojot, saskatāms Viļānu baznīcas torņos lielais, ar elektriskajām spuldzītēm izveidotais krusts – tas atspīd plašā apkārtnē šajā nakts tumsā. Beidzot vilciens ar troksni pārripo Maltas upes tiltam – nu esam ar visām šīm ķibelēm Viļānos.
Bez šaubām, mūs neviens negaida. Atsveicināmies un ejam katrs savā virzienā: draugs uz Radapoles, es uz Piziču pusi. Ar izbrīnu tieku ielaists ap pusnakts laiku tēva mājās, pēc sasveicināšanās pirmais jautājums ir:
„Atbēgi vai padzina no leģiona?”
Vakariņās man māte uzlika bļodiņā linsēklu eļļu un rupjās maizītes riciņu – kā jau Lielā gavēņa noslēguma dienā, kaut gan sietā uz sola gala smaržoja mātes ceptie pīrāgi. Kā „ciemiņam” varēja jau iedot kādu pīrāgu...
Brālim Jānim bija jāatbrīvo platās gultas viena mala, kuru viņš pa šo laiku bija aizņēmis. Un tā mēs ar brāli ātri vien saldā miegā sākām krākt viens par otru skaļāk, līdz rīta pusē māte, no kūts pārnākusi pēc lopiņu apkopšanas, cēla mūs ģērbties, lai laicīgi būtu baznīcā.
Mudīgi esam no gultas izkāpuši, noskalojuši miegu ar Rīvula vēso ūdeni un bez brokastīm, jo šajā rītā tās netiek ēstas, esam ceļā uz baznīcu. Tā kā mūs parasti māte cēla pēc „gaiļa pulksteņa” – kad gailis bija skaļi nodziedājis jau trešu reizi, jo mums tādas pariktes, kā pulkstenis, nebija, mēs bijām daudz par agru tikuši.
Pamazām baznīca sāka ar cilvēkiem pildīties. Mums ar brāli bija laiks vērot, kas notiek altāra pakājē. Viens pēc otra baznīcā ieradās Viļānu marijaņu klostera brāļi jeb tēvi, kuru tolaik bija četrdesmit. Ar šiem brāļiem pildījās altāra priekštelpa. Nāca arī baznīckungi, kuri tajā laikā vēl uzturējās klosterī: Skrinda, Škutāns, Kārkle, Valpīters, Grišāns. Šīs arī izrādījās pēdējās Lieldienas, kurās tik kuplā skaitā bija sanākuši dievlūdzēji svinēt Kristus augšāmcelšanās svētkus.
Mēs ar Jāni pēc baznīcas ceremonijām atgriezāmies mājās, lai sēstos pie galda, ēstu svētību un Lieldienu pīrāgus, pēc tam ripinātu olas pa grīdu, kā tas tika darīts katru gadu.
Otrā vakarā zaļumballē pie Franča tiekos ar saviem vienaudžiem un vecākiem puišiem, kuriem leģions nedraud. Man pastāsta par Rēzeknes sabombardēšanu Lielajā ceturtdienā, pirms manas atbraukšanas.
Ir trešdiena, 13. aprīlis, kad es ar mātes iedoto maizes sainīti, atsveicinājies vēlreiz (šoreiz jau uz ilgāku laiku), smagām, kā svina pielietām kājām sāku ceļu uz vilcienu. Ejot pāri Melnajam kalniņam, metu skatu atpakaļ uz tēva sētu, kas drīzumā aizslēpjas aiz Odumu priedītēm, redzama vienīgi lielās vīksnas virsotne, un tā arī pazūd. Pārmetis krustu, skaitu ceļa lūgšanu, lai Dievs man stāv klāt un lai ļauj vēl ieraudzīt dzimto pusi, tēva mājas.
Esmu jau stacijā, uz perona. Pienāk vilciens – prečinieks, starp preču vagoniem ir arī divi vagoni pasažieriem: izdauzītiem logiem, uz sienām redzamas šķembu pēdas. Nav jau ziemas nakts, nenosalsim, kāpjam tik iekšā. Braucēju nav daudz – es un kaimiņu puisis Jāzeps Šostaks, un vēl divas meitenes no Makužu puses.
Vagons iekšpusē izdemolēts, kā jau kara laikā, tomēr viena otra sēdvieta vēl ir. Un tā braucam līdz Krustpilij, kur man jāpārkāpj uz vilcienu, kurš dodas uz Liepāju caur Lietuvas Šauļiem. Šis vilciens ir pilns ar braucējiem, galvenokārt tie ir zaldāti, kas atgriežas pēc Lieldienu brīvdienām.
Ātri vien šķērsojam Latvijas–Lietuvas robežu, garām Šauļiem, un esmu Liepājā, savā dzīvē pirmo reizi. Ir dziļa, apmākusies aprīļa nakts, neko neredzu no pilsētas ainavas. Vagonā satieku savu grupas komandieri, viņam piesienas žandarmi par dienesta kavēšanu, mani sola nodot sodīšanai. Viņu aizved uz gestapo, es palieku sēdēt. Pirms vilciena atiešanas kaprālis Kalns ir atbrīvots, apsēžas man blakus, un pēc stundas brauciena beidzot esam Paplakas stacijā, no kuras dažu minūšu laikā pagājuši lejas kazarmām garām, tiekam ielaisti savās kalna kazarmās. Nu esam katrs uz savas lāviņas un saldā miegā noguļam līdz rītam tās dažas atlikušās stundas.