Ieva Trimalniece


ZEMEI PIEDOŠANU LŪDZOT

***

Stāsta, liktenis visu zinot un visas dzīves vadot pēc sava prāta. Ticēt, neticēt, ticēt vai atkal – neticēt. Zīlēju pie sevis. Margrietiņas vēl nezied. Aiz loga gan smalks lietus līņā. Tik smalks, ka ar acīm grūti to redzēt. Taču uz matiem to jūtu it labi. Tātad ir. Likteni tā nedz redzēt var, nedz arī just kā lietus lāses, kaut sīkas, savos matos.

Likteni, likteni, saki, lūdzams, man! Kas būs citāds dzīvē manā pēc minūtēm piecām, desmit; stundām trim, četrām; gadiem diviem, desmit... Saki taču man. Saki! Kāpēc tik mēmi klusē, kā bez mēles būtu tu.

Es varu pat kliegt pilnā balsī, cik spēka manām plaušām un garam. Nē, tu klusē tikpat mēmi, mēmi. Kaut skaidri zinu es, ka dzirdi manu balsi, manu lūgumu. Es palieku tava klusuma ietīta. Jā, to just var tāpat kā tās smalkās lietus lāses matos. Tas klusums ir kā smalks zīda lakats. Es varu tajā ietīties, taču vairāk arī neko. Es varu grezno lakatu pār matiem klāt, lai lietus garām man iet. Vien vaigu aizskarot. Es varu lakatu sev zem kājām dubļos sviest, lai zeme pasargāta tiek. Ne jau visa zemeslode, vien tas mazais laukums zem kājām manām. Maz vai daudz?

Es padomāju. Un sapratu cik tas gan ir daudz. Zem manām kājām ziedošs puķu dārzs. Ja vien es pieliekšos un zemē puķu sēklas iesēšu. Es redzu kā cilvēks pēc cilvēka pieliecas un iesēj sēklas zemē. No rokām tās zemē raisās kā baltie ievu ziedi. Un katrā sēklā gaismas dīgsts iekšā dzīvo. Izberzēju acis savas, vai tiešām tas tā ir, ko redzu es?

Cilvēki zemei piedošanu lūdz. Ne vārda nesakot, vien klusi sējot miljoniem sēklu zemē. Ielūkojos savā plaukstā. Tajā viena sēkla smaida klusi, klusi. Bet tā nav ne puķes, ne koka, ne krūma. Un tagad gan es dzirdu, ko liktenis man saka, kāds ir mans dzīves gājums pēc minūtēm piecām un gadiem simt. Tas tāds ir bijis arī pirms tūkstoš gadiem.

Es pieliecos …

MĒNESIM KLUSI SMAIDOT

Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Kā īsti tauriņi košiem spārniem un tik viegliem, viegliem. Viens mans elpas skāriens… un prom jau tie būs aizlaidušies. Es aizturu elpu savu, cik vien varu. Ar acīm tos aplūkoju īsu brīdi. Un tad laižu prom. Atpakaļ uz viņu mājām. Tad redzēto ietveru papīra lapā. Tos par burtiem un teikumiem sauc ļaudis visās zemēs. Un, kad tie stājas grāmatu vākos, ļaudis vēl teic – tas rakstnieks vai dzejnieks esot labs. Tam talants pūrā dots.

Ai, nē! Tauriņi paši zina, kur tiem laisties un kur būt. Kurās plaukstās tie var atpūtu rast. Kuras acis uz tiem lūkosies ar maigumu dziļu, bez iekāres sev gūt. Bez slavas nastas, bez publikas elsām. Tas tik soļus dara lēnus, liekot smagu nastu pleciem nest. Sevi par elku darot. Citus zemojot zem savām kājām. Ai, nē! Kamdēļ to sev vēlēties?

Tauriņi. To spārnu vieglumu sev vēlēties arvien. Saules staros vizuļojot un laižoties tālēs zilās. Tālu, tālu, tālu... cik vien skats sniedz. Jā, to gan! Un sniegpārsliņas bērt cilvēkiem plaukstās. Jā, to gan! Lietus lāsītes aiz apkakles bērt, lai kut. Jā, to gan! Un vēl tūkstošiem mazus brīnumus darīt. Eglēs staltās sveces burt sārtām burām. Bet kuģus lielos un cēlos uz mājām vest. Jā, to gan it visu!

Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Tās baltās sniega puķes manās plaukstās zied. Es aizturu elpu, cik vien to spēju. Trauslums tik viegli zūd. Tas nav gūstā turams. Burtu mežģīnēs arī ne. Tad lai lido pasaulē plašajā tas. Kā tauriņi, kā sniega pārslas, kā vēja balss, kā pavasara rīts vai ziemas nakts. Mēnesim klusi smaidot.