Leons Zalāns
LEONS ZALĀNS

TĒVZEMEI


PĒC RĪTA SATUMSA NAKTS


Bij man vienis bāleliņis
Zirņu zieda baltumiņu,
Zirņa zieda baltumiņu,
Zobentiņa asumiņu.
T. dz.

Leona Zalāna dzejoļu krājums „Tēvzemei” ir veltījums paša autora un visu to patriotisko, talantīgo, krietno jaunekļu piemiņai, kurus nopļāva divu noziedzīgu varu nežēlīgā kara izkapts. Leona Zalāna grāmata liek domāt par to, kas varēja būt, bet – nebija, jo zaudējām ne tikai mums tuvus, mīļus, ne ar ko neaizstājamus cilvēkus, bet arī tās mūsu kultūras vērtības, ko šī zudusī paaudze būtu devusi savai tautai.

Grāmatā „Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā” (10. sējumā) ir ap 16000 kritušo un bez vēsts pazudušo leģionāru vārdi, ar norādi, ka tie vēl nav visi karā kritušie. Un lasām (278. lpp.): Zalāns, Leons 04. 10. 24.–02. 45., kpr. 34. p.

Leons piedzima 1924. gada 5. oktobrī Veronikas un Antona Zalānu ģimenē lauku mājās „Viesturi”, netālu no Stirnienes pagasta centra – Tiltagala. Vecākā māsa Konstance bija 10 gadus vecāka par Leonu, brālītis Jānis jau miris maziņš, vēl pirms Leona dzimšanas. Māsa Leontīne bija gandrīz 2 gadus vecāka, bet es – Paulīne – 7 gadus jaunāka par Leonu.

No agras bērnības man nav skaidru atmiņu par Leonu. Iespējams, ka viņš, vairāk kā citi, remdināja manu izsalkumu pēc dzejoļu mācīšanās – vismaz vienu dzejoli katru dienu, jo arī pats bija nepārspējams grāmatu lasītājs.

Skaidrākas atmiņas par Leonu man sākās 1937. gada pavasarī, kad viņš beidza Stirnienes 6-klasīgo pamatskolu. Visu skolotāju spriedums bija, ka tik čaklam un priekšzīmīgam skolniekam jākļūst par labu skolotāju. Vai Leons tam pretojās kaut ar dažiem vārdiem, to nezinu. Tā Leons tika uzņemts Rēzeknes Valsts Skolotāju institūtā.

Kad brālītis brīvdienās atbrauca mājās, man tie bija svētki. No nelielās kabatas naudiņas, ko vecāki viņam deva līdzi, viņš vienmēr bija atlicinājis kādu latiņu, lai nopirktu man krāšņi ilustrētu pasaku grāmatu vai kādu dzejoļu izlasi – un beigās manu bērnības vismīļāko grāmatu „Strēlnieki un viņu suns”.

Pirmo klasi institūtā Leons beidza sekmīgi un priecājās, ka bija apguvis vijoles spēles pamatus. Viņu valdzināja trīs mākslas – mūzika, glezniecība un literatūra. Zinādams, ka pilnībā nevar apgūt visas trīs, viņš ilgāku laiku bija neziņā, kuru izvēlēties.

Otrā klasē, nomācījies līdz Ziemassvētkiem, Leons smagi saslima ar pleirītu. Mēnesi nogulējis Rēzeknes slimnīcā, viņš atbrauca mājās, bet līdz pavasarim bija spiests palikt gultā. Mācību gads bija zaudēts.

Divos gados, kopš pamatskolas beigšanas, mūsu „Ļuļkiņš” bija gandrīz pieaudzis un daudz ko pārdomājis. Viņš negribēja atgriezties institūtā, jo uzskatīja, ka skolotāja profesija ir vairāk piemērota sievietēm. Cīņā ar trim mākslām uzvarēja Leona lielā dzimtenes mīlestība. Viņš iestājās Varakļānu ģimnāzijā, jo pēc tam bija izlēmis iet Kara skolā. Ar lielu pārliecību viņš teica: „Kā virsnieks un rakstnieks es vislabāk varēšu kalpot savai tautai!”

Varakļānu ģimnāzijā jau dažus gadus mācījās māsa Leontīne. Leonam lielu vilšanos sagādāja tas, ka atkal bija jāsāk ar pirmo klasi. Pēc gandrīz pusotra gada mācībām institūtā viņš cerēja, ka tiks uzņemts otrā vai ar speciāleksāmeniem varbūt pat trešā klasē. Nelaime tā, ka institūtā nemācīja latīņu valodu, bet ģimnāzijā tas bija obligāts priekšmets. Tā latīņu valodas dēļ viss bija jāsāk no gala.

Otro ģimnāzijas klasi Leons beidza 1940./41. mācību gadā, krievu okupācijas laikā. Viņam tā bija miera osta, salīdzinot ar vajāšanām pārējā ģimenē. Māsas Konstances vīrs bija pagasta valdes sekretārs, un viņam lika izspiegot savus darba biedrus, par to ziņojot čekai. Viņš kategoriski atteicās to darīt. Viņu apcietināja 1940. gada rudenī, turēja Rēzeknes cietumā, tad aizsūtīja uz Krasnojarsku, kur tika nošauts. Leontīnei ģimnāzijā bija uzdots visās Tiltagala mājās aģitēt par gaidāmajām vēlēšanām. Lai pierādītu skolā, ka viņa uzdoto darbu veikusi, Leontīne katrā mājā lūgusi parakstīties uz šim nolūkam sagatavotas papīra lapas. Bet kļuva zināms, ka bagāts veikalnieks – laikam gribēdams izpelnīties režīma labvēlību – nosūdzēja Leontīni čekai, ka viņa vācot parakstus sava māsas vīra atbrīvošanai no cietuma. Leontīni apcietināja, spīdzināja, veda pat uz kapsētu nošaut. Tikai pateicoties cita veikalnieka – ebreja – liecībai, ka paraksti vākti kā pierādījums skolai par paveikto uzdevumu, Leontīni atbrīvoja.

Brīvības gados tēvs mēdza stāstīt kaimiņiem, kā viņš Pirmajā pasaules karā sašāvis sev roku, lai nokļūtu slimnīcā un tādā veidā pārbēdzis no sarkanajiem strēlniekiem uz Latvijas Atbrīvošanas armiju. Tagad drebošu sirdi bija jābaidās par to, ka kāds varētu šo stāstu nodot čekai. Paldies Dievam, karš izglāba tos, kas vēl bija palikuši dzīvi!

Iespējams, ka no smagajiem pārdzīvojumiem vasaras beigās mātei galvā bija plīsis asinsvads, viņa zaudēja ļoti daudz asiņu un gulēja pilnīgi paralizēta. No plašas apkārtnes atvestie ārsti konstatēja vienu un to pašu: nervi! Un neviens nespēja palīdzēt. Leontīne bija tikko apprecējusies un dzīvoja Varakļānos. Man bija tikai 10 gadu. Kopt māti un paveikt saimniecības darbus man vēl nebija pa spēkam. Citas izejas nebija – Leonam atkal bija jāpārtrauc mācības ģimnāzijā. Toreiz es to nesapratu, bet tagad sirds sažņaudzas iedomājot, ko viņš šinī gadā izcieta, kad viņa iecerēto dzīves ceļu atkal un atkal aizsprosto kāds kalna nogruvums. Bet Leons šo sāpi neizrādīja. Neviena sūdzības vārda!

Uzvilcis mātes darba mēteli, viņš apkopa un pabaroja lopus, slauca govis. Reizi dienā pagatavoja kaut ko ēdamu. Māti varēja pabarot, tikai ar salmiņu ievadot mutē mannas vai kādu citu šķidru putriņu. Pēc skolas tas bija mans darbs. Rudenī un pavasarī Leons vēl palīdzēja tēvam lauku darbos. Kaimiņu sievas apbrīnoja Leonu, atnākušas ciemā pie mātes, teica: „Kaut mēs par visām varētu izaudzināt vienu tādu dēlu kā tavs!” Šinī ziemā izciestā sāpe parādās dzejoli „Es neraudu”: Es neraudu, es to vairs nespēju! Tik tukšā sirdī tāla atbalss skan, kā tumšā pusnaktī pret vēju nu jāiet man. Un tomēr, šinī ziemā viņš bija paveicis sava mūža lielāko darbu – savācis, noslīpējis, pārrakstījis visus šinī krājumā ievietotos dzejoļus.

1942. gada vasarā, pēc vairāk kā desmit mēnešu slimošanas, māte jau varēja celties un paveikt dažus sīkus darbiņus. Es biju iemācījusies slaukt govis un izmazgāt grīdas. Tā Leons rudenī varēja atsākt skolu un 1943. gada pavasarī pabeidza trešo klasi. Bet tad jau bija nodibināts Latviešu leģions – un bija tikai laika jautājums, kad iesauks arī viņu. Vasaras otrā pusē Leons saņēma pavēli reģistrēties. Vācieši bija iecerējuši iesaukt latviešus ne tikai leģionā, bet arī kā izpalīgus vācu armijā, karam svarīgos darbos.

Leons, baidīdamies, ka māte nepārdzīvos ziņu par iešanu armijā, sāka lēnām skaidrot, ka ir divas iespējas: iet Latviešu leģionā vai vācu armijas izpalīgos. Māte pārtrauca stingrā balsī: „Ej, dēliņ, tur, kur ir jāiet! Būs diezgan žurku, kas slēpsies aizmugurē uz citu rēķina. Pašlaik nav nekā svarīgāka, kā nosargāt austrumu robežu.” Leons noskūpstīja mātei roku, sacīdams: „Paldies, māmiņ, es tikai to no tevis gaidīju!”

Vasaras beigās Leonam bija jādodas uz Liepāju. Stirnienes stacijā viņu pavadīja dažas meitenes ar asteru ziediem rokās.

Leonam un man grāmatu lasīšana un dzejoļu mācīšanās bija gandrīz kā apsēstība. Brīvās dienās mēs sēdējām katrs savā galda pusē un lasījām. Pusdienās māte katram nolika zupas bļodiņu, lai varam ēst, nepārtraucot lasīšanu. Konstances vīram bija prāva bibliotēka ar pasaules klasiķu un arī latviešu rakstnieku darbiem, grāmatu netrūka. Kad man bija 10–11 gadu, Leons pa reizei parādīja kādu savu dzejoli. Protams, dzeju analizēt es nepratu, varēju tikai pateikt – patīk, nepatīk. Tomēr jutos laimīga, ka viņš gribēja dzirdēt manas domas. Kad es pati biju uzrakstījusi dažus dzejoļus un it kā nejauši „aizmirsusi” burtnīciņu uz galda, atradu burtnīciņā brālīša ierakstītus vārdus: „Es apbrīnoju Tavas spējas rakstīt. Cīnies vien tālāk, dienās no Tevis kas iznāks.” Burtnīciņa pazuda bēgļu gaitās, bet vārdi palika sirdī uz mūžu.

Aizbraucot karadienestā, Leons man atstāja divas burtnīcas ar apmēram 75 dzejoļiem. Katram dzejolim klāt bija rakstīts datums: sākot ar 1942. gada 14. martu un beidzot ar tā paša gada 11. maiju. Šķiroties no brālīša, bija daudz citu lietu par ko domāt, tā es arī nepajautāju, ko īsti šie datumi nozīmē. Sākumā domāju, ka tie ir datumi, kad dzejoļi uzrakstīti. Bet kā iespējams vienā dienā uzrakstīt deviņus dzejoļus, pie tam ar ļoti atšķirīgiem tematiem? Un tas viss izdarīts divos mēnešos! Tad sāku apjaust, ka datumi attiecas uz dienu, kad dzejoļi no uzmetuma pārrakstīti burtnīcās, nevis kad tapuši. Katrā ziņā vairums dzejoļu ir radušies 1942. gadā, kad Leons dzīvoja mājās. Tanī pat gadā divi dzejoļi bija nodrukāti avīzēs: „Latgales bērzi” bija „Rēzeknes Ziņās” (1942. g. 15. jūlijā), un „Pēdas ceļmalā” – Rīgas laikrakstā „Tēvija” (tā paša gada 5. septembrī).

Trimdā izdotajā antoloģijā „Latvijas vēsture dzejās un gleznās” vairāki Leona dzejoļi atrodami 2. sējumā „Asinis un ugunis” – līdzās tādiem autoriem kā Leonīds Breikšs, Andrejs Eglītis, Elza Ķezbere, Aleksandrs Čaks un citi.

Kā jau iesācējam, krājumā ir daudz aprakstošās dzejas, kur lasītāja acu priekšā iznirst aprakstītā lieta, ainava vai pat doma. Tipiski aprakstošās dzejas piemēri: „Galdiņš”, „Pie Lubāna”, arī izjūtu apraksts – „Sapņu diena”, „Gājiens pa birzēm”, „Vienmuļās dienas”. Šie dzejoļi parasti arī ir visgarākie, dažkārt pat nogurdinoši gari. Tomēr formas ziņā, ar retiem izņēmumiem, tie ir nevainojami.

Vairāk kā trešdaļa dzejoļu ir par dzimto zemi (tādēļ jau krājumam dots virsraksts „Tēvzemei”). Latvija, mūsu tautai Dieva dotā zeme, viņam bija svētums. Patriotiskajā dzejā daudz patosa: „Ai, karavīri diženie, ai, varoņgari svētie!” Tāpat arī dzejolī „Stiprais” un citur. Bet pagājušā gadsimta vidū patoss bija iecienīts dzejas izteiksmes veids. To sastopam V. Plūdoņa, E. Virzas, L. Breikša un citu dzejnieku darbos.

Salīdzinājumā ar vairumu martā ierakstīto dzejoļu, aprīlī un maijā jūtams pacēlums mākslinieciskā ziņā. Vairāk pārdomu dzejas, daži skaisti, smalki niansēti mīlestības dzejoļi. Atziņas. Pārsteidzoši veikli pielietota alegorija. Piemēram, dzejolī „Vasariņa”. Vasariņa, zelta lakatu plecos, vīdama puķu vainadziņu, nāk kā skaista, draiskulīga meitene, priecādamās par krāšņumu sev apkārt un smaidīdama klausās „cīrulīti skaļo”. Līdzīga dabas personifikācija rotaļīgajā dzejolī „Saulīte”:

Nogrima saulīte,
atsmaidīja,
mākoni baltsārtu
atvizināja.
Lietutiņš līņāja
visu nakti klusi,
liela peļķe pagalmā
pielijusi.
Uzleca saulīte,
pasmaidīja,
baltsārtu mākoni
aizvizināja.

Vēlākajos dzejoļos pārdomas par Dievu, par mūžību: „Sirds klusu noslēpumu jauž, tik tuvu mūžību.” Vai tā būtu priekšnojauta, ka mūžība ir tikai pāris gadu attālumā?

Lielākā daļa Leona dzejas bija tanī pat līmenī kā vairums citu dzejnieku darbu. Tikai savu individuālo izteiksmes veidu viņš vēl nebija atradis.

Kad apmēram pēc pusgada Leons atbrauca atvaļinājumā, es ieraudzīju uz galdiņa, starp viņa mantām, biezu kladi. Pavēru apskatīties. Gandrīz puse bija pierakstīta ar dzejoļiem. Kāri tvēru – vienu, otru, trešu. Steigā šķīru lapas, līdz galam neizlasījusi dzejoļus, bet nemaldīgi jutu, ka tie ir jau citā, augstākā pakāpē, nekā man atstātajās burtnīciņās. Tad dzirdēju Leonu nākam un steidzīgi noliku kladi atpakaļ. Cerēju, ka viņš man piedāvās to lasīt, bet klade bija ielikta somā. Šie dzejoļi pazuda svešā kara laukā.

Vēroju, ka šoreiz Leonam ir vairāk ko runāt ar tēvu, nekā ar mani. Abi salīdzināja kaujas toreiz un tagad. Leons bija prettanku lielgabala komandieris ar divpadsmit vīru lielgabala apkalpi. Stāstīja par niknu kauju pie Ostrovas, kur jauniesauktie, vecāka gada gājuma kareivji, nevarēdami izturēt nepārtraukto uguns viesuli, bija atkāpušies gan labā, gan kreisā pusē. Neko nezinādami, Leons un viņa puiši izmisīgā steigā šāvuši uzbrūkošajai tanku kolonnai, līdz beidzot kāds kareivis atskrējis kliegdams: „Bēdziet, jūs esat pilnīgi ielenkti!” Tad viņi gājuši caur mežu, kurā bijis daudz krievu karavīru. Uz priekšu varējis virzīties, tikai griežoties apkārt un nemitīgi šaujot uz visām pusēm. Tā viņi izglābušies un iznesuši no meža arī savus ievainotos. Stāstīt beigdams, Leons ar rūgtumu balsī pieminēja, ka par varonīgo izlaušanos apbalvojumu saņēmis virsnieks, kurš kaujas laikā sēdējis aizmugurē, 10 km no frontes.

Un tad – 1944. gada vasara! Krievu tanki jau šķērsojuši Latvijas robežu. 22. jūlijā Leontīne zvana, lai mēs visi rīt aizbraucam pie viņas, jo Varakļānos esot ieradies Leons kopā ar dažiem kara biedriem. Jau agri no rīta aizbraucām. Leons un viņa biedri pārguruši. Grūti runāt par nenovēršamo nelaimi. Māte prasa Leonam: bēgt vai palikt? Leons iesaka bēgt, jo vienmēr vēl esot kāda cerība. Ja arī tagad jāatkāpjas, varbūt Rietumu sabiedrotie... Tā bija pēdējā reize, kad tikāmies. Otrā rītā agri krāvām pārtiku un apģērbu ratos, lai pievienotos nebeidzamajai bēgļu straumei, kas pa lielceļu plūda rietumu virzienā. Visas citas mūža sāpes ir aizmirstas vai liekas nenozīmīgas, bet šķiršanās no mājām un no brālīša sāp vēl šodien.

Pāri visai Vācijai mūs aizveda uz bēgļu nometni Čehijas rietumos. Aizrakstīju Leonam, un drīz saņēmām atbildi. Leons atgādināja jau agrāk sacīto, ka viņš ir norīkots braukt uz virsnieku skolu Prāgas tuvumā, bet mācības sāksies tikai pēc 30. marta. Līdz tam – „Mēģināsim krievus padzīt, kamēr vēl Daugavā ledus nav izgājis.”

Nezinādami, ka Čehoslovākija jau pirms iekarošanas bija atdota krieviem, mēs nokļuvām krievu gūstā. Sekoja neaprakstāmu mocību dienas un nedēļas. Šaušanas, izvarošanas, laupīšanas. Cik reižu naktīs lekts pa logu, lai paslēptos krūmos, cik reižu stāvēts šautenes un apšaušanai nostādīto ložmetēju priekšā! Paldies Dievam, pēdējais mēģinājums glābties izdevās: „kartupeļu vagonā” iebraucām Dienvidvācijā, amerikāņu zonā.

Rietumvācijā bija ap 14 miljoniem bēgļu no Austrumeiropas. Drīz tika noorganizētas bēgļu nometnes un aprūpe. Pēc kāda laika latviešu nometnēs sāka ierasties 15. divīzijas latviešu leģionāri, kas vai nu nebija krituši angļu–amerikāņu gūstā, vai arī bija no gūsta atbrīvoti. Māte ik rītu apsēdās pie loga uz ielas pusi, lūdza Dievu un gaidīja Leonu atnākam. Tā pagāja mēneši... Neatnāca. Tad ielikām sludinājumu latviešu avīzītē ar lūgumu atsaukties, ja kāds ko zinātu par Leonu Zalānu.

Atbrauca četri Leona cīņu biedri, kas bijuši kopā ar viņu 1945. gada naktī no 2. uz 3. februāri. Viņi atradušies Pomerānijā, Flederbornas pilsētiņā, ko krievi bija pilnīgi ielenkuši. Sākuši iet uz netālā meža pusi cerībā izkļūt no ielenkuma. Pēkšņi priekšā nostājies kāds vācu „feldfēbelis”: „Ak, jūs bēgat!” Ar šautenes stobru bakstīdams Leona mirdzošās zīmotnes, vēl uzkliedzis: „Und du auch? Atpakaļ uz pilsētu cīnīties vai arī es jūs tepat nošaušu!” Tā viņi gājuši atpakaļ, bet vēlāk izrādījies, ka caur šo mežu nebija izejas no ielenkuma.

Pilsētiņa bijusi pilna ar krievu karavīriem. Ielās vēl notikusi apšaude. Leons vispirms sašauts rokā, tad, skrienot ap kādas mājas stūri, saņēmis vairākas lodes vēderā. Biedri gribējuši Leonu nest, bet viņš teicis: „Atstājiet mani. Glābieties paši. Mani nesdami, arī jūs aiziesiet bojā.” Tā viņš palicis guļam uz ietves, bet pārējie izglābušies, skrienot uz mežu citā virzienā. Man no bēgļu nometnes Čehijā bija dienasgrāmata. Atšķīru 3. februāra ierakstu: „Šonakt Leons parādījās sapnī mātei, Konstancei un man, lai pateiktu, ka viņš vairs neredz dienas gaismu.”

Kara biedri stāstīja, ka Leons nekad neizrādījis bailes un nekad neesot dusmīgi uzkliedzis saviem padotajiem. Reiz viņi braukuši vilcienā, preču vagonā sēžot uz salmiem izklātās grīdas. Stacijā divas meitenes lūgušas atļauju iekāpt, jo viņām jātiek uz tuvāko pilsētiņu. Kad meitenes iekāpušas, Leons mierīgā balsī teicis: „Zēni, šīs meitenes ir mūsu ciemiņi. Skatieties, lai neviens nepalaistu muti vai rokas!” Viens no smagākiem pārdzīvojumiem Leonam bijis, kad viņš nosūtījis postenī vienu no saviem puišiem, bet, sardzei mainoties, šis puisis atrasts nošauts. Ilgu laiku Leons bijis tik satriekts, ka nevarējis koncentrēties savu pienākumu pildīšanā. Staigājis apkārt atkārtodams: „Kādēļ es pats neaizgāju stāvēt postenī?”

No Leona dzīves un visa, ko viņš ir rakstījis, redzams, ka viņam nebija žēl atdot dzīvību par mīļoto tēvzemi, Latviju. Bet kā bija šķirties no dzīves svešā zemē, bezcerīgā cīņā, kam vairs nebija nekāda sakara ar tēvzemes sargāšanu, ar Latvijas atbrīvošanu...

Roberts Jaunzems, viens no kara biedriem, kas visilgāk ir bijis kopā ar Leonu, vēl tagad piemin Leona dzimšanas un nāves dienu un par viņa likteni ir teicis: „Viņš bija pārāk labs, lai dzīvotu.”

Dzejolī „Stiprais” Leons raksta: „Mūžības daļu kā algu man piespriedīs likteņu Lēmējs.”

Paulīne Zalāne
2014. gada janvārī


SAPŅU DIENA

Man patīk klejot sniegainajos laukos,
Visapkārt redzot spožu, baltu virsmu,
Un domās atgriezties sensenos sapņos jaukos,
Celt augšā dienu, laimīgu un sirmu.

Tas bij’ tik sen, kad visas dzīves guvums
Bij’ rokām tverams viegls, mirdzošs spārns,
Bet tagad projām steidzies viņa tuvums,
Un pats tas liekas nesasniedzams māns.

Tai dienā laimīgā un bezgalīgi tālā,
Kad zelta sapņos nogrimt bija prieks,
Man tika zvaigznes skatīt debess malā
Un lidot sniegam līdz, kas krita liegs.

Tā diena skanēja kā jauka melodija,
Kas, maigi sanot, ieaijāja mani;
Vai rītausma, vai klusais vakars bija,
Tā dūdoja kā klusi torņa zvani.

Man mūžīgs likās laiks, kas projām skrēja
Kā putna spārnu vēdām šalcošām;
Es neredzēju likteni, kas ņirgādamies smēja
Par dienu laimīgo un domām sapņainām.

Es tvīku pacelties ar sapņiem zvaigznēs spodrās
Un lūkot tālumus, kas prātam netverami,
Bet nemanīju gadu skrejas modrās,
Kas trauca prom kā liegi kaiju bari.

Tik viens es paliku vēl savā sapņu teltī,
Div’ asaras man ritēja pār vaigiem;
Bij’ diena dziestoša, kad vakars zemei veltī
Vēl skūpstu pēdējo ar purpurstariem maigiem.

Ai, diena laimīgā, ai, neizsakāmi kvēlā,
Tu biji man kā kaistošs zelta tvaiks!
Vēl tagad, domājot par tevi stundā vēlā,
Man rūpes aizmirstas, un stājas ritēt laiks.
13. III 1942

KARAVĪRIEM
Jums zobens lāsmojošs tverts stingri cietā delnā,
Un skatiens tēraudciets pret tumsas varu dzirkst;
Jūs modri stāvat sargvietā šai dienā baigi melnā,
Kaut apkārt plosās viesulis un asinīs viss mirkst.

Jums dienas aizrit baigi ātrā skrejā,
Un lodes sīcot ardievas tām teic.
Diendienā klausāties jūs ložmetēju rejā,
Un granāttroksnis dārdošais jums rīta ausmu sveic.

Jums dzeloņdrāšu asumi plēš miesu dziļās rētās,
Un katra diena austoša nes jaunu sāpju miņas.
Bet jūsu dūres sažņaudzas vēl stiprāk dusmās svētās,
Un zobenšķindas zvīļošās līdz mums nes uzvarziņas.

Ai, karavīri diženie, ai, varoņgari svētie,
Jums piemineklis granītciets pret debesi tiks celts!
Un ļaudis čukstēs bijīgi: „Jūs Dieva izredzētie!”
Un mūžu mūžos pieminēs jūs, šķīstītie kā zelts.
14. III 1942

RASA
Šķiet sudrablietus nolijis pār zaļo pļavas āri
Un dzeltenziedos paslēpies, kas trīc no vēja vāri.

Visapkārt, kur vien acis met, viss vizuļo un laistās
Kā dimantpērles pasakās, ko vectēvs stāsta, skaistās.

Mirdz rasas piliens biķerī, ko veido lapa maiga,
Spīd zāles stiebra galiņā tā lāsmojoša zaiga.

Ar saulstariņu zeltainu tas rotaļājas smejot
Un satrūkstas, kad skar to vējš, pār pļavu pāri skrejot.

Tas tūkstoš krāsās spīguļo zem siltiem saules stariem
Un viegli gaisā paceļas ar puķuziedu gariem.
14. III 1942

PĻAVĀ
Sagulst zāle biezos vālos,
Klusi šņācot, izkapts slīd;
Rasas piles smilgu galos
Tā kā pērļu virknes spīd.

Ir tik patīkami, jauki
Nopļaut rasas pilno zāli,
Savīt sapņus smilgu trīsās,
Tā kā sagulst biezie vāli.

Gaisā ceļas viegla smarža,
Zaļai zālei saulē žūstot;
Noreibusi viņas tvana,
Bite lido pāri dūcot.
15. III 1942