Paulīne Zalāne

Esmu nākusi pasaulē 1931. gada 21. augustā Stirnienes pagasta Tiltagalā, tanī sētā, kuru no lielceļa slēpa bērzi, liepas un apkārtnes skaistākais rudzu lauks. Vēl tagad redzu sevi linu krekliņā, baltiem matiem, pie dārza žoga klausāmies, kā Teiču purva malas bērzos zvana dzeguzes.

Ziedu dūmakā tinies rudzu lauks un grāmatas pieder manām mīļākajām bērnības atmiņām. Laimīgākie brīži bija, kad brālis Leons stāstīja par literatūru un rakstniekiem. Brālim Varakļānu ģimnāzijā jau bija krietns krājums itin labu dzejoļu, pāris pat publicēti laikrakstos. Tas pamudināja mani sākt dzejot deviņu gadu vecumā. Reiz savā dzejoļu burtnīciņā atradu brāļa ierakstītus vārdus: „Es apbrīnoju Tavas spējas rakstīt. Cīnies vien tālāk, dienās no Tevis kas iznāks.” Pēc pāris gadiem brālītis nolika galvu svešā kara laukā. Burtnīciņa pazuda bēgļu gaitās. Bet vārdi palika sirdī uz mūžu.

Ar savām bērna acīm redzēju dzīvi, kāda tā bija: smags darbs, rūpes, sīkas ģimeņu un kaimiņu nesaticībiņas, skaudībiņas, lielībiņas. Tomēr šai dabiskajai cilvēku dzīves sastāvdaļai pāri bija kāda liela, laba gaisma. Dzīvi caurstrāvoja godīgums, gaišas cerības, jaunatnes lielā centība pēc izglītības, ideālisms, tautas un tēvzemes mīlestība. Cilvēki svinēja svētkus, priecājās. „Ar katru gadu dzīve kļūst labāka un labāka,” teica mani vecāki. Biju pārliecināta, ka kļūšu dzejniece. Kaut ko studēšu – varbūt filozofiju, varbūt teātra mākslu, jo teātris bija „asinīs” arī manām vecākajām māsām Konstancei un Leontīnei. Ka saule varētu aptumšoties un zemes pamati sašķobīties, tas pat prātā neienāca. Tādēļ šis laiks palicis atmiņā kā balta saules diena.

1944. gada vasara. Krievu tanki jau pie Rēzeknes. Uz lielceļiem nebeidzamas bēgļu rindas. Bēg visi tie, kuri vajāti, kuru piederīgie aizvesti vai nogalināti Baigajā gadā. Mēs piederam pie tiem. Ko darīt? Dzirdu māti sakām: „Ja zinātu, ka nošaus tepat, savās mājās, nebēgtu nekur. Bet tā jau nenošaus. Varbūt dzīs kājām uz Sibīriju vai mocīs un nogalinās kādā cietumā. Tad jau labāk doties uz Rietumiem, varbūt Dievs glābs.” Asiņaina tumsa pārklāj saulainās āres un dzīves cerības. Pievienojamies bēgļu rindai. Atskatos. Raud pamestās mājas acis, sāpēs sastindzis rudzu lauks. Sunītis kaukdams paliek celiņa galā... Visas citas mūža sāpes ir rimušas, aizmirstas, kļuvušas nenozīmīgas. Bet šis brīdis sāp vēl šodien ar to pašu mežonīgo skaudrumu, kā toreiz. Jo tanī dienā pārlūza dzīve. Tanī dienā bojā aizgāja baltā, labā, cerīgā pasaule.

Pēc tam, kad Čehijā mūs pārsteidza krievu armija, kad stāvēts šautenes stobra galā, kad nošaušanai nostādītais krievu ložmetējs likās kā atpestītājs no nebeidzamām mokām un bailēm, tomēr izdevās slepeni pārkļūt pāri robežai uz Dienvidvāciju.

Vācijā pavadīti septiņi gadi dažādās bēgļu nometnēs. Kaut apstākļi bija trūcīgi un nākotne neziņā tīta, nometnēs pavadītais laiks bija labs un vērtīgs. Tur bija bagāta latviešu kultūras dzīve un iespēja baudīt arī vācu kultūru. Nometnēs bija latviešu izcilākie mākslinieki, rakstnieki, mācībspēki. Nereti skolās mācīja Latvijas Universitātes profesori. Bija skolas, baznīcas, kori, teātri, koncerti, priekšlasījumi, dažādi kursi u. c. Valkas nometnē (pie Nirnbergas) beidzu pamatskolu, sāku mācīties ģimnāzijā. Dziedāju divos koros, piedalījos visos Dziesmu svētkos. Baireitas Dziesmu svētkos dziedājām Riharda Vāgnera teātri. Spēlēju teātri, skandēju dzeju, dažreiz arī savu, dažādos sarīkojumos. Apceļojām Alpu kalnus, skatījām ķēniņu pilis, vecas katedrāles, muzejus. Ar izmisuma mīlestību pieķēros Dainām, tās man kļuva par dvēseles mājām. Mācījos Dainas no galvas, lasīju, pētīju caurām naktīm, jo gribējās iegūt, paturēt, saglabāt kaut daļiņu no tā dārguma, ko svešā pasaule draudēja atņemt. Dzīvojām ar cerību, ka Rietumu lielvalstis radīs kādu atrisinājumu, liks krieviem izvākties no okupētajām zemēm, ka varēsim atgriezties mājās.

Kad 1951. gadā bijām spiesti doties uz ASV, likās, ka debesis sagrūst pār galvu. Ilgotās atgriešanās vietā – vēl tālāks un svešāks svešums. Vācijā bija ap 14 miljoniem bēgļu no Austrumeiropas. Karā sagrautā Vācija tiem nevarēja dot ne darbu, ne pajumti. Bija jāizceļo.

Nonācām St. Paulā, Minesotā. Pirmie gadi bija ļoti grūti. Smags fizisks darbs, garīgi tukša vide, neziņa par nākotni, rūpes par slimo māti. Svešuma sāpi mazināja latviešu sabiedrības, kas veidojās katrā lielākā pilsētā. Drīz vien mums bija savas draudzes, svētdienas skolas un visa tā kultūras dzīve, kas bija sākusies nometnēs Vācijā. Sākuma gados no sabiedriskām norisēm man bija jāatsakās, jo darbs un studijas paņēma visu. Neklātienē beidzu vidusskolu. Minesotas Universitātē esmu pavadījusi laiku no 1958. līdz 1971. gadam. Tik ilgi tādēļ, ka studēju puslaiku, ar pārtraukumiem, jo visa dzīves iztika un studiju nauda bija pašai jānopelna. Un arī tādēļ, ka blakus galvenajiem priekšmetiem – valodām, literatūrai, pedagoģijai – studēju vēsturi, mākslas vēsturi, antropoloģiju, psiholoģiju. 1964. gadā ieguvu bakalaura grādu. Strādāju vidusskolā un turpināju senlaiku un vācu literatūras studijas maģistrantūrā. Aizgāja vairākas vasaras. Studējot senlaiku literatūru, bija iespēja pētīt Dainu izcelsmi un seno izplatību. Tā 1971. gadā radās maģistra disertācija „Dainu iespaids somu Kalevalā”.

Dažādās mācību iestādēs esmu mācījusi vācu un franču valodu, literatūru un pasaules kultūrvēsturi. No 1978. līdz 1980. gadam ASV rietumkrasta latviešu vasaras vidusskolā „Kursa” mācīju latviešu folkloru un latgaļu literatūru. Denveras latviešu skolā desmit gadus mācīju latviešu valodu, literatūru, Latvijas vēsturi. Kopš 1964. gada bieži apciemoju ASV vidienes latviešu centrus ar referātiem par latviešu rakstniecību, folkloru, latviešu sabiedriskās un nacionālās dzīves jautājumiem. Amerikāņu sabiedrībai, arī televīzijā, esmu stāstījusi par Latviju un tās likteņiem. Esmu piedalījusies daudzos Rakstnieku cēlienos, daudzus arī vadījusi. Kādu laiku iemaldījos dažādos sabiedriskos darbos. 1975.– 1977. gadā biju žurnāla „Treji Vārti” Jauno autoru nodaļas redaktore. Biju Jaunatnes nozares vadītāja Amerikas Latviešu Katoļu apvienības valdē. 1983.–1987. gadā radiostacijai „Brīvā Eiropa” gatavoju latgaļu literatūras raidījumus. Lai sniegtu materiālu palīdzību Latvijai, 1989. gadā Kolorādo (Colorado) nodibinājām Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu Denverā, kur veicu sekretāres pienākumus deviņus gadus, līdz organizācijas slēgšanai. Esmu biedre Latviešu Rakstnieku apvienībā, LKSAA „Dzintars” un „Daugavas Vanagu” organizācijā. Organizācijas atbalstu, bet tajās nedarbojos, jo zinu, ka šinī laukā Dieviņš man nav devis spēju ne tik, cik melns aiz naga. Un tas ir labi.

Sākot ar 1956. gadu, dzejoļi un raksti publicēti gandrīz visos trimdas latviešu periodiskajos izdevumos, arī antoloģijā „Latvijas vēsture dzejās un gleznās”. Žurnālā „Akadēmiskā Dzīve” publicēti pētījumi par Dainu izplatību un nozīmi, pasaku izcelsmi un nozīmi, mākslinieciskās radīšanas procesu, apceres par P. Miglinīku, F. Trasunu u. c. Dažādi raksti publicēti arī periodiskajos izdevumos Latvijā. Mūža otrajā pusē sagatavotais dzejoļu krājums „Cilvēka ceļš” īstenībā ir gadu gaitā rakstīto dzejoļu izlase. Ja savāktu periodikā izkaisītos darbus, iznāktu vēl pāris grāmatas. Ļoti lēnām top eseju krājums. Šos eseju materiālus esmu izmantojusi Rēzeknes Augstskolā garīgo kursu lekcijās „Kristietības loma laikmeta atjaunošanā” un „Kristīgā un latviskā audzināšana”.

Kādēļ tik maz rakstīts? Ja kāds teiktu – tu neproti dzīvot, nevari tikt galā ar ikdienu, kā daudzi citi to varējuši – es tam piekristu. Bet pašai liekas, ka darbu un pienākumu nasta vienmēr ir bijusi smagāka, nekā spēks to panest. Lai izpildītu pienākumus vai kādam nenodarītu pāri, rakstīšana vienmēr jānobīda pēdējā vietā. Arī tad, ja tas sāp. Ne velti tie rakstnieki un mākslinieki, kas radījuši lielus darbus, reti kad ir strādājuši, lai pelnītu iztiku, dažs pat ir pametis ģimeni; gandrīz visiem ir bijis kāds, kas viņus apkalpo. Kad apprecējos ar liepājnieku Eduardu Vallenu un pārcēlos uz skaisto Kolorādo, cerēju, ka būs vairāk laika rakstīšanai. Bet vīram pūrā bija divi gadus vecs puisītis Leksis (Aleksis). Toreiz es vēl nezināju, ka bērniem piemīt īpašība – paņemt visu.

Rakstīt varu tikai tad, kad atbrīvojos no „pasaules”, atgriežos sevī. Un tādu dienu nav daudz.

Kad 1991. gadā pēc Rīgā piedzīvotā apvērsuma ceļoju pa brīvo Latviju, domās skanēja Lūkasa evaņģēlijā rakstītie Sīmaņa vārdi: „Kungs, atlaid savu kalpu mierā, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu.” Neaprakstāms prieks cēla spārnos. Lai kurā vietā Latvijā – es visur biju mājās! Tikai pamazām sāka atklāties dziļi ievainotā tautas dvēsele. Vai drīkstēju lūgt – „...atlaid mani mierā”, kad būtu vajadzīgs otrs mūžs, lai strādātu, palīdzētu, dziedinātu. Pārskolojos, lai palīdzētu Latvijai garīgi atspirgt. Pēc paveikta studiju posma ieguvu tiesības mācīt garīga satura priekšmetus mācību iestādēs, rakstīt, runāt par garīga satura tematiem. Protams, tas viss ir atņēmis laiku literāru darbu rakstīšanai. Bet var arī jautāt, vai svarīgāk rakstīt dzeju, vai iedēstīt jaunajā paaudzē garīgās un latviskās vērtības.

Liels gandarījums man bija darbs Rēzeknes Augstskolā, kur lasīju lekcijas Rietumzemju literatūrā un garīga satura kursos. Tas bija mūža sapņa piepildījums – mācīt savas zemes jauniešus, tos, kuri savu dzīvi un darbu atdos Latvijai. Vai viņu daudz vai maz, viņos ir dzimtenes mīlestība un rūpes par tautu. Viņos es redzu Latvijas nākotni. Un ticu, ka pienāks laiks – ja arī es to skatīšu caur Stirnienes vai Varakļānu Sila kapu priedēm, ka mūsu mīļajā, daudz cietušajā zemītē atkal atgriezīsies BALTĀ DIENA.