Pašportrets, 1977

Jānis Unda

1928–2000
AKVAREĻI




Ezers

Migla

Saule pār ezeru

Rudenīgā Rāzna

Salacgrīvas vasara

Mākoņi

Akvarelists Jānis Unda piedzima Latvijas brīvvalstī, pakalnu un ezeru novadā Latgalē – Ludzas apriņķa Pildas pagasta Inkinu sādžā 1928. gada 23. jūnijā zemkopju Ādama un Marijas Undu ģimenē kā jaunākais no abiem dēliem. Tēva senči – igauņu ienācēji Latgalē. Lai gan sava puse tiek atstāta jau agrā bērnībā – vecāki ir spiesti pērcelties uz dzīvi pilsētā, dzimto pakalnu un pamesto māju – tēva māju – motīvs caurvij visu mākslinieka radošā mūža devumu.

Agrīnā interese par glezniecību dzimst Rēzeknes 1. pamatskolā, kur zīmēšanas skolotājs kādu laiku ir pazīstamais mākslinieks A. Egle. Pēc kara, pirmajā miera rudenī, Jānis Unda dodas uz Kurzemi, kur tikko darbu sāk Kuldīgas daiļamatniecības skola – tieši te pedagogi „nostāda jauno mākslas censoni uz kājām”. Visu cienīts bijis mākslinieks Jēkabs Bīne – ar gariem stāstījumiem par Parīzi un Rīgu: māksliniekiem un teātriem.

1948. gadā sākas jaunā zīmēšanas un gleznošanas skolotāja gaitas dzimtajā Latgalē: Ludza, Nautrēni, Rēzekne, Bērzgale, atkal Rēzekne. Tā pedagoga darbā aizvadīts viss darba mūžs – turpat piecdesmit gadi.

Izšķirošs pagrieziens J. Undas dzīvē ir Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāles nodibināšana, kuras vadītājs viņš bija visus filiāles pastāvēšanas gadus (1959–1968), mācīdams arī mākslas vēsturi, gleznošanu, zīmēšanu, vēlāk (1972–1996) kompozīcijas un gleznošanas pasniedzējs. Līdzās pedagoga darbam ir aktieris Rēzeknes Tautas teātrī kopš tā dzimšanas, pa reizei arī dekorators. Paralēli studē mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā (1959–1963).

Bet arvien nozīmīgāku vietu J. Undas dzīvē sāk ieņemt paša radošais darbs – un tieši nodošanās akvareļglezniecībai. Un ne tikai pats, viņš rosina līdzdarboties arī savus audzēkņus. Šī robežlīnija ir 1963. gads. Sešdesmitie gadi ir tas posms Latvijas akvareļglezniecībā, kad sākas tās „ziedu laiks”, protams, koncentrējoties galvaspilsētā Rīgā – liela individualitāšu bagātība tēmu un motīvu izvēlē, līdz virtuozitātei izkoptu tehnisko paņēmienu izmantošana. Sākas aktīva izstāžu darbība Rēzeknē, tās ceļo arī citviet Latgalē: redzamāko vietu ieņem akvarelis, un vadošā figūra ir Jānis Unda. Tieši viņš ir mākslas dzīves atjaunotnes celmlauzis Rēzeknē, kas pēc kara bija pārtrūkusi uz tik ilgiem gadiem: okupācijas un kara vētras bija izklīdinājušas Rēzeknes mākslinieku kopu, kas bija viena no redzamākajām un savdabīgākajām grupām ārpus Rīgas 20. gadsimta 30. gados Latvijā. Mākslas dzīve Rēzeknē bija mirusi.

Jāņa Undas izstāžu darbība aizsākas ar akvareļiem, kas ataino Rāznas ezeru, sauktu arī par „Latgales jūru”: varbūt paskopi krāsās un līnijās, bet bagāti un izsmalcināti noskaņu niansēs. Ar filozofisku domas padziļinājumu nāk „Zeme” un „Maize”, „Agrā salna” un „Laukakmeņi” – akvareļi, kuros mākslinieks runā caur simboliem, arī līniju ritmiem, paužot gan dabas varenumu, gan cilvēka mūža gājuma nozīmību. Šie darbi mākslinieka vārdu aiznes plašākā pasaulē – Rīga, Londona, Maskava…

Sešdesmito gadu otrajā pusē J. Undas akvareļos krāsas sāk skanēt – nu tās plūst, brīvi piepildot visu laukumu. Krāsu un ritmu stihija kļūst par galveno izteiksmes līdzekli, klusinātos toņus un lirismu ir nomainījis dramatisms līdz ar krāsu piesātinājumu („Dziesma”, „Skrejošie mākoņi”, „Vecā sādžas vieta”, „Manas bērnības ielas”). Jāpiezīmē gan, ka vienlaicīgi mākslinieka krāsu palete spēj būt bezgala dažāda („Rudenīgā Rāzna”, „Vasaras vidū”). Jānis Unda smalki izjūt krāsu bagātās iespējas un prot tās izmantot konkrētas noskaņas radīšanai.

Neizsmeļams ierosmes avots gleznotājam visu mūžu bija Latgales daba, lai gan studiju nolūkos ar velosipēdu tika apceļoti arī citi Latvijas novadi – Vidzeme, Augšzeme, pabūts Lietuvā. Krājās skices, kas, vasarai aizejot, pārtapa mākslas darbos. Mākslinieka lielā mīlestība piederēja Latgales ainavai.

Jāņa Undas ceļš mākslā līdz oficiālai atzīšanai – uzņemšanai Mākslinieku savienībā (1979) – nebija īss, nedz viegls. Viņš „nemaksāja nodevas” padomju ideoloģijai – nekādas pieprasītās „sociālistiskās celtniecības” Latvijas laukos. Vien ainava, ainava – un tā pati „patriarhāla”.

Astoņdesmito gadu akvareļi kļuvuši vēl gleznieciskāki, tehnikā virtuozāki, bet kolorītā klusāki. Ainavu akvareļglezniecībā J. Unda ienes pasmagu, brīžiem dramatisku un tajā pašā laikā lirisku dabas tēlojuma koncepciju. Turpmāk daudzu personālizstāžu kodolu veidos plašais akvareļu cikls „Pamestās mājas” jeb „Tēva mājas” (1988–1989) – te gan personīgā sāpe, gan dziļi vispārināts māju tēls. Deviņdesmito gadu beigās mākslinieks sacīs: „Man liekas, ka esmu daudz pasacījis, varbūt arī visu, ciklā „Tēva mājas”.”

Caur J. Undas akvareļiem var redzēt arī, kā mākslā ienāk nemierpilnā spriedze: kad dabas stihijā izjūtamas tās politiskās strāvas, kas brāzās pāri Latvijai (arī Lietuvai) 1991. gada janvārī, ar barikādēm Rīgas ielās (akvareļi „Priekšnojautas”, „Veltījums represētajiem”). Te kompozīcijas risinājums it kā izriet no tēmas filozofiskajām nostādnēm, lai gan šie darbi dīvainā kārtā dzima pretēji mākslinieka iecerei, vēl iepriekšējā gada nogalē<,/p>

Raksturīgi, ka gleznu dramatismu bieži vien mazina gaišu mākoņu dinamika. Un vispār jāsaka, ka mākslinieka rokrakstam kopš pašiem daiļrades sākumiem raksturīgas meistarīgi gleznotas debesis.

1998.–1999. gadā top pēdējais plašais cikls akvarelista daiļradē – „Mākoņi”. Iecerēts jau kādus gadus iepriekš, bet parasti ieceres „iznēsāšanas” periods bija pailgs. Kad izstādē „Rudens-99” Rīgā arī bija skatāms kāds šī cikla akvarelis, mākslas kritika rakstīja: „Aizvien augstā radošā pacēlumā ir Jānis Unda, lielisks mākoņu meistars.” Lai gan varbūt domas par drīzu aiziešanu mūžībā brīžiem māksliniekam traucēja līdz galam atraisīties.

Vasaras saulgriežos – 2000. gada 24. jūnijā – Jāņa Undas dvēsele devās līdzi paša gleznotajiem mākoņiem… Augstu debesīs.

Mainoties mākslinieciskajam rokrakstam – no grafiskā līdz gleznieciskajam, no liriskā līdz dramatiskajam visdažādākajos pavērsienos, atrodoties nemitīgos radošos meklējumos, vienā ziņā J. Unda gan palika sev uzticīgs: „Ainavai nav jābūt skaistu dabas stūrīšu nogleznojumam, bet gan jāapliecina mākslinieka attieksme pret dabu, jārada attiecīga noskaņa.”

Jānis Unda uzskatāms par Latgales dabas tēla atklājēju, izteicēju latviešu akvareļglezniecībā. Akvarelis nav viegla tehnika – jo īpaši vēl atskalošanas tehnika, kas pilna dažādu nejaušību, lai caur ainavas redzējumu izteiktu savu domu, ideju un filozofiskā skatījumā sniegtu Latgales cilvēka dzīves izjūtu. Arī akvareļa „vieglumā” – gleznieciskā atraisītībā, izjustā krāsu uztverē, gaiši liriskā vai trausli elēģiskā noskaņā – var būt ietverts šī novada zemes kopēja darba sūrums.

Ainava – viss mākslinieka tēmu loks, lai arī tapušas nedaudzas klusās dabas, pašportrets. Mākslinieku interesēja vien – ainavā atsegt Latgales novada būtību. Viņš sevi nesauca par „Latgales gleznotāju” – tā viņu nosauc mākslas kritika septiņdesmito gadu izskaņā. Bet ar visu savu būtību Jānis Unda bija dziļi ieaudzis dzimtajā novadā un tik spēcīgi to izjuta, ka savādāk runāties nemaz neprata – kā vien Latgales dabas tēla valodā.

Jānis Unda uzskatāms par izcilāko akvareļgleznotāju Latgales novadā un ir viens no redzamākajiem klasiskā akvareļa pārstāvjiem Latvijā, kurš savu mūžu aizvadījis septiņu pakalnu pilsētā Rēzeknē.

IEVA UNDA