Autors ar Reksīti

ANTONS REKŠŅA "TRĪS ZVAIGZNES MANĀ MŪŽĀ"

NERIMTĪGAIS DARBARŪĶIS BUĶETS

Pagāja vēl pāris gadu, kad mūsu ģimenē ienāca kaut kas jauns un priecīgs. Labi atceros to dienu, kad tētis pārveda mājās nelielu melnraibu sunīti vārdā Buķets.

Mūsu iepriekšējais suns vienā jaukā – patiesībā nejaukā – dienā pazuda. Gaidījām, gaidījām, bet māju sargs tā arī neatgriezās. Kādu galu viņš ņēma, par to arī palikām neziņā.

Jaunienācēju piesēja pie tās pašas ķēdes, pie kuras es jau biju redzējis iepriekšējo suni. Jaunais iemītnieks pirmās trīs dienas neko neēda, izskatījās satriekts un nonīcis. Māmiņa sāka pārliecināt tēti, ka Buķets esot pārāk maziņš un nav piemērots turēšanai ķēdē. Tētis Buķetu atsēja un kopā ar māmiņu iekārtoja viņam vietu priekšnama stūrī, izklātu ar lietotām drēbēm. Tā mūsu Buķets tur sāka dzīvot. Drīz viņš iejutās, kļuva dzīvespriecīgāks un atlaba. Vasarā Buķets turējās līdzi tētim, māmiņai un vecākajiem brāļiem lauku darbos. Man, pastarītim, jau sešu gadu vecumā bija jāgana lopiņi, cik nu to bija. Astoņu gadu vecumā sāku iet skolā. Ar Buķetu iznāca satikties tikai vakaros.

Kad man pienāca desmitais gadiņš, lopus sāka turēt nožogotās ganībās, un man kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem vasarā nācās iet lauku darbos. Biju laimīgs, jo arī mani ieskaitīja pieaugušo kārtā un uzticēja pienākumus līdz ar vecākajiem brāļiem.

Kopā ar mums turējās Buķets, kas man bija ļoti mīļš. Par savu svarīgāko uzdevumu Buķets uzskatīja stundām rakties pa kurmju alām. Dažkārt pašu racēju nemaz nevarēja saredzēt, tikai zemes pikas lidoja ārā no izraktās bedres. Viņš ar priekšējām ķepām strādāja tik ilgi un neatlaidīgi, kamēr savu medījumu panāca, nokoda un, zobos turēdams, iznesa no alas, lepni mums to rādīdams. Protams, par sekmīgi paveikto darbu viņš gaidīja pelnītu atzinību. Uzvarētājs arī saņēma gan mūsu uzslavu, gan glāstus, gan arī kaut ko ēdamu, ko viņš ar labpatiku pieņēma. Buķets arī vajāja gan žurkas, gan peles. Medījumi cīniņā dažkārt sakoda viņa strupo purniņu. Mūsu "lauku mednieks", kā mēs reizēm saucām savu draugu, veica saimnieciski noderīgu darbu. Kurmju rakumi, īpaši pļavās, bojāja darbarīkus un tīrumos traucēja labības pļaušanu.

Sausās, sūnainās pļavās vai uz ciņiem jo bieži savas ligzdas iekārtoja kamenes. Novācot ražu, tās nereti skāra izkapts, dakšas vai grābeklis, kādreiz uzbrauca rati vai nevilšus samina mājlopu un cilvēku kājas. Buķets, kas nevienu brīdi negozējās siltā saulītē, bet nepārtraukti darbojās, nepalaida garām arī šo izdevību un labprāt pamielojās ar kameņu medu. Saniknotās medus vācējas aizstāvēja savu māju, un šajā cīniņā Buķets dažkārt tika sadzelts – par to liecināja viņa sapampušais purniņš. Bet viņš daudz neraizējās, medus bija tā vērts. Vecāki šo prieku Buķetam neliedza, jo pēc ražas novākšanas nejauši pusizpostītās kameņu ligzdas tik un tā netaupīja dažādi putni, zvēriņi un kukaiņi.

Buķets bija miermīlīgs un draudzīgi noskaņots pret katru mūsu ģimenes locekli. Es viņu neatceros kaut reizi ar atņirgtiem zobiem. Zobus viņš rādīja vienīgi kādam lielākam zvēriņam, piemēram, seskam. Cīņā ar šo viltnieku Buķets parasti zaudēja. Arī ezītim viņš nespēja piekļūt. Dusmas par to viņš mums skaļi paziņoja ar savu riešanu. Dažkārt mēs prieka pēc atnesām ezīti uz mājām un pacienājām ar pienu, ko tas izlaka tikai naktī, kad mēs gulējām, un tad klusi nozuda. Buķetu visi ģimenes locekļi ļoti mīlēja. Kad ziemas vakaros mēs, puikas, pārradāmies no skolas, viņš vienmēr mūs sveicināja ar draudzīgiem rējieniem un, priecīgā satraukumā lēkādams, enerģiski luncināja astīti.

Kopā ar Buķetu nodzīvojām trīspadsmit vai četrpadsmit vasaras un ziemas. 1940. gadā viņš pēkšņi kādā dienā nemanot nozuda. Mūsu meklējumi bija veltīgi. Vēl kādu laiku gaidījām, cerējām, ka Buķets atnāks, taču tas nenotika.

Buķeta pazušanu visa ģimene ļoti pārdzīvoja. Izdomājāmies visādi, pārspriedām dažādus variantus, bet nevienam neienāca prātā, ka vienmēr rosīgais Buķets jau nojauta, ka nonācis savas dzīves rieta stundā.

Nākamajā gadā Latvijas valstī sākās lielas pārmaiņas. Otrais pasaules karš nobīdīja sāņus kādas lauku mājas sīkos notikumus. Pirmskara ģimeniskā idille izgaisa kā agra rīta migla. Palika tikai labas, siltas atmiņas.

Es daudzkārt tomēr mēģināju apjēgt Buķeta pazušanas iemeslus, taču līdz galam tā arī nesapratu, līdz vēlāk kaut kur literatūrā izlasīju, ka suns, sajūtot vecuma nespēku un nojaušot tuvo galu, pats noiet malā no dzīves ceļa un nomirst savā nodabā. Sāpīgi bija aprast ar šo domu. Taču daudz vēlāk par šo īstenību pārliecinājos no cita, stipri satriecošāka piemēra. Bet par to vēlāk.

Buķets mūsu ģimenē bija nozīmīgs labais gariņš draudzīgas, možas gaisotnes uzturēšanā. Pagājis daudz gadu, bet es neesmu aizmirsis šo nasko darbarūķi, labo ģimenes locekli un uzticamo, mīļo draugu. Tāds viņš paliek manā atmiņā uz visu mūžu.

Buķets mūsu ģimenē bij reti mīļa, jauka, pievilcīga rota.

Mīkla – kā un kur šis darba spars un labestīgā daba tika iemantota?

Brīnumjauko Buķetu par krāšņu ziedu pušķi šodien latviski mēs sauktu. Ja es uzzinātu, kur tā pīšļi guļ, pie viņa vientuļkapa šodien brauktu.