autore

Lai paliek viens vārds,
Lai paliek viens čuksts.
Lai paliek viena jūra,
Lai paliek viena sala.
Vairāk jau arī nevajag nekā,
Viss cits lieks un nevajadzīgs.
Lai paliek viens vārds.
Viens tev un viens man.
Vairāk arī nevajag mums neko.

IEVA TRIMALNIECE

LAI PALIEK VIENS VĀRDS

MANAS DOMAS ROD PIEPILDĪJUMU

„ Nākotnes dzejniekam vajadzēs būt daudz smalkākam par tagadējo, viņam vajadzēs dot pusjūtas, gluži smalkas izjūtas un turklāt sevi pašu un citus smalkāk un patstāvīgāk novērot nekā tagad (……) . Jaunais dzejnieks izteiks dzejā to, ko līdz šim spēj izteikt mūzika un glezniecība skaņās un krāsās . ”

Tā 1896. gadā rakstīja Rainis – tā laika dzejnieks un spilgta personība. Šīs rindas izlasīju savas Rēzeknes augstskolas mācību kabinetā pie sienas. Izlasīju un aizdomājos - kā tad ir mūsdienās. Cik šie vārdi ir patiesi šai laikā - vai arī vēl šodien nav pienācis šo vārdu laiks. Manuprāt, ir pienācis šo vārdu laiks un tie uzliek mūsdienu dzejai un literatūrai augstākas prasības kā tikai izlikt uz papīra rakstītāja domas un fantāziju. Vārdos pateiktai domai ir jāizraisa vairāk kā tikai cilvēcīgas emocijas un izjūtas. Domai ir jārada dziļākas domas pašā lasītājā. Tai ir jāizraisa vēlme sevī meklēt to mūžseno avotu, no kura smeļot cilvēks veldzē savu dvēseli. Prāts ir sasniedzis savu augstāko virsotni – augstāk vairs nevar. Bet tā ir mazākā cilvēka daļa. Viena maza daļa no visas cilvēka būtības. Cilvēka dvēsele savā plašumā ir bez gala un bez malas. Tā ir skaistākā pasaule visu pasauļu vidū. Tā ir vieta, kur dzīvo tīra un skaidra MĪLESTĪBA , kur dzīvo nesavtīga un pašaizliedzīga DRAUDZĪBA – tur mājo visas cilvēces labās domas un darbi.

Kādu laiku studēju neklātienē filoloģiju Rēzeknes augstskolā - patika, pat ļoti. Pašlaik ir neliels atelpas brīdis un ir doma studēt sabiedriskās attiecības citā augstskolā , bet filoloģiju turpināt studēt pēc zināma laika. Dzīves situācijas reizēm cilvēkam liek izdarīt pagriezienus, kuru nozīmi novērtējam pēc kāda laika. Un ne vienmēr apstāšanās to arī nozīmē, tas var būt pat liels solis uz priekšu, pat ja savā prātā to uztveram kā apstāšanos. Pirms 15 gadiem esmu beigusi Ogres meža tehnikumu un mežā esmu nostrādājusi pilnus desmit gadus. Pirmos divus gadus pēc tehnikuma beigšanas strādāju Salaspils mežierīcības uzņēmumā par mežu mērnieci. Tad kopā ar vīru pārbraucām uz Latgali un abi sākām strādāt Rēzeknes virsmežniecībā Maltas mežniecībā par mežsargiem. Ir piedzīvots daudz. Var lasīt un neizlasīt, var mācīties un neiemācīties. Var domāt un palikt tukšam. Tukšs cilvēks neko nevar iedot otram un arī pats neprot paturēt ko sev guvis. Ko vējam dod, to vējš aiznes gaisu gaisos uz zemes neatstājot neko. Neatstājot ne prieku, ne mīlestību, ne asaras, ne puķes , ne kokus. Man patīk mācīties – saņemu, lai atkal dotu citiem. Mežā aug mani koki, draugu sirdīs – dzejoļi, vēstules, fotogrāfijas, apraksti un vienkārši sveiciens no Latgales.

Ja kaut viena dzejas rinda rada atbalsi draugu sirdīs, tad manas domas rod piepildījumu. Tad var teikt – cilvēka dvēseles avots ir tikpat dzidrs kā pirmsākumos. Un pat ja kāda pērnā lapa tajā ir iebirusi, to jau var iztīrīt. Vajag tikai pavisam nedaudz – ļaut cilvēkam pašam ieraudzīt savu sirds dārzu un dvēseles avotu. Pavisam nedaudz – un cilvēks atgūst sevi un sāk ziedēt. Skaistais un labais nekur nav zudis, varbūt tikai zem pērnajam lapām apbiris - tik vien.

(3.oktobris 2004. gads)

* * *

Rudens zeme smaržo pēc lietus un mārtiņrozēm. Migla vāliem veļas un veļas pār zemi – tas ir veļu laiks. Ak, nebaidies no šiem tēliem, tie nāk apraudzīt savas mājas un savus mīļos. Veļi ir tavas nakts sargi un mēness stars ir to ceļš. Debess vāks rudenī zemāk laižas, tas ir pelēks un pielijis smagu lietus lāšu. Ak, nebaidies no šī pelēkā lietus vāka. Tas pieklusina tavas satrauktās domas un jūtas. Naktis rudenī kļūst aukstas un skanošas no salstošās zemes. Ak, nebaidies no šī aukstuma – tas nes ziemas balto sniegu. Nāks ziema un naktis kļūs gaismas pilnas. Ak, nebaidies ja gaismu neredzi ar acīm – šī gaisma jāierauga sevī. Un tad arī redzēsi gaismu vistumšākajā ziemas naktī. Un vislielākajā spelgoņā nebūs auksti.

* * *

Zīds viegli plūst caur pirkstiem,
Maigums un vieglums.
Viegls pieskāriens un liega nopūta,
Netverama zvaigznes spozme

* * *

Roka viegli glāstot –
Slīd pār sievietes krūtīm.
Divām apaļām sievietes krūtīm.
Tās piebriedušas sulu pilnas,
Kā divi sārti āboli.
Sieviete gaidībās – cik skaista tā !
Liegs smaids uz lūpām,
Dārgs noslēpums tiek glabāts.
Vai šo dārgumu sargāt spējam mēs ?