Francis Trasuns
 FRANCIS TRASUNS

FABULAS

SAKŌRTŌJIS AUGUSTS EGLŌJS

Nu izdevnīceibas


Pēc intensivas Franča Trasuna (1864–1926) fabulu publicēšonas periodikā nu 1921. leidz 1924. godam tōs pyrmū reizi pasarōda ari atseviškā grōmotā 1924. godā.
Ūtrū reizi fabulas tyka ītvartas Franča Trasuna rokstu ūtrajā sējumā 1940. godā, taču gondreiž vyss grōmotas metīņs pyrmajā padūmu varas godā tyka konfiscēts.Trešū reizi fabulas izdūtas 1964. godā Minhenē ar Mikeļa Bukša apceri.
Catūrtū reizi fabulas izdavuse Latgolas Kulturas centra (LKC) izdevnīceiba 1993. godā. Fabulu krōjumu sakōrtōjis un papyldynōjis ar vairōk kai desmit vēļōk topušom fabulom Augusts Eglōjs, pīvīnojūt Vitolda Valeiņa pēcvōrdu.
Pīktū reizi fabulas publiceitas Franča Trasuna rokstu („Dzīve un darbi”) ūtrajā sējumā, kū atkōrtōti izdavuse LKC izdevnīceiba 1998. godā ar Vitolda Valeiņa prīkšvōrdu.
Kai sastais izdavums jōpīmiņ 2003. godā LKC izdevnīceibā izdūtais F. Trasuna dzejūļu un fabulu krōjums krīvu volūdā, kū atdzejōjis Aleksandrs Rassohins.
Sakarā ar F. Trasuna 150 godu jubileju LKC izdevnīceiba atkōrtōti izdūd A. Eglōja sakārtōtū fabulu krōjumu.

ĪVODA VŌRDS

Es saceišu atklōti, ka nikod nav bejis muns nūdūms nūsadorbōt ar dailū literaturu un seviški ar poeziju un fabulom. Vysu munu laiku, kas maņ atlyka nu omota dareišonom, maņ aizjēme seiki, populari raksteni, žurnalistika un sabīdriski dorbi. Muna korstō vēlēšonōs beja paceļt Latgolas zemnīku goreigi un materiali, radeit Latgolā vaidzeigūs inteligentūs spākus un apvīnōt latvīšu tautu vīnā organismā, naōrdūt jōs īpatneibu, un īkarōt tautai breiveibu. Par patīsu poetu nikod sevi naskaiteju un naskaitu. Dēļ poezijas es naradzu pi sevis napīcīšamu dōvonu — dzeivas, plaši apkerūšas fantazijas un mōkslas ikļaut myusu volūdas skaistōs, vacōs forrnas ryma un rytma (— rytma un atskaņu) spulgōtōs ryndōs. Bet pādejū laiku verziņs latvīšu dailā literaturā, seviški poezijā mani stypri naapmirynōja. Daži naaicynōti poeti, bez poezijas dōvonom un dzeivō gora, kaldynoj vysaidas »peršas« bez satura un formas; un lai dabōt rymu voi rytmu, nuraun vōrdim golūtnes, darynoj jaunus, nasaprūtamus vōrdus bez kaidas vaidzeibas, sagrūza formas un maitoj volūdu. Bez tō maņ gadejōs bīži redzēt, kai baltīši, latvīši šaipa zūbus par lalgalīšim, vaicōdami: »Kur tod jyusu literatura?« Tys mani pamudynōja kertīs pi fabulom, lai parōdeitu, ka, jo tik laigalim byus laiks un gryba, tod ari jī mōcēs izlaist pasaulī na slyktōkas »ziņges un peršas«. Tod es gribēju vēļ pīrōdeit, ka myusu volūda ir dīzgon bogōta ar vōrdim un formom, lai mes varātu iztikt bez vōrdu un formu sagrūzeišonas. Tipus maņ deve pādejūs laiku politiskas un sabīdriskas personas un grupas, kuru darbeiba tai i prasejōs, lai tū uzmastu uz papeira.

ROZBA SUŅS

Uz gubas skrondu, apsorgōdams sovu frontu,
Vyss dubļūs nūsabridis, Rozba suņs,
Pi vōrtim garšļauk atsagula sorgōt saiminīka montu.
Jys beja suņs,
Kai guņs:
Pa naktim mōjōs sorgs kai zvons,
Pi lūpim dīņ kai gons,
Pi zyrgim — pīguļnīks,
Ar saiminīku mežā — medinīks,
Dēļ bārnim teirumā voi sātā — draugs,
Dēļ saimineicas — mozgōtōjs, kod nateirs beja trauks.
Kod cyuka dōrzā īleida un lokstus škina,
Jys, sajēmis aiz auss, kai eistais saiminīks jū ōrā dzyna.
Pa dorbam, gūdeibai, — tōļ taida Rozbas pameklēt,
Voi lobōku sev izvēlēt!
Bet suņam kaids jau gūds,
Kod sorga omotā?
I Rozbai tai, — nu vysim tikai sūds,
Ka naapraksteisi ni grōmotā.
Cyts pats i lobs, bet lomoj jū, kam borgs,
Un otkon cyts, kas ļauns, — kam sorgs.
Pats saiminīks, i tys jū breižim kōjom sporda,
Ni syltas vītas jam, ni sylta ēdīņa, ni gorda,
Bet reizi gadejōs, kai fabulā ir teikts,
Ka Rozba beja beigts,
Voi nu aiz tō, ka dorbā saslyma,
Voi tai, — aiz vacuma un vōrgim salyma.
Un verīs niu, kai vysi Rozbu teic! —
Pat pīminekli jam uz kopa stota,
Kū truseits radzādams tik golvu krota
Un soka: kas Rozbai niu nu tō, kod jō vairs nav?
Šū pīminekli stotit jyus tik poši sev.
–– –– ––
Storp ļaudim tai: pēc nōves vysim pīminekļus stota,
Bet cikom dzeivs, tod plyukoj tai, ka dzeiva napamat ni mota.


MŌKSLINĪKS UN CYUKA
Pēc ilgom dīnom, nagulātom naktim, beidzis sovu dorbu,
Kaids mōkslinīks ar patikšonu uz jū skatejōs,
Jo eistyn beja lobs
Jō dorbs.
Uz lela audakla nu vīnas puses azars laistejōs,
Pi azara uz kolna mōjeņas storp kūkim,
Ar boltim, reita saules apgaismōtim lūgim;
Nu ūtras, vēja kustynōts, kai jyura šyupōjōs
Plots rudzu lauks ar zalta vōrpom,
Un zaļas pļovu īlejas pa storpom.
Pa vydu ceļš,
Nu pīlejušom paļtim vītom sērrmi zaļš,
Bet vītom sudobrōts kai jūsta lūcejōs uz mōjom.
Un tōļōk mežs un debess speidēja kai dzeivs.
Nu kļyudom breivs,
Šys gleznas skots aiztikam beja dobai leidzeigs,
Ka putni, mōneidamīs, nōce borim,
Lai nūsamest uz kūku zorim.
Tod breinuma nikaida nav, ka vysi dorbu slavēja
Un mōkslinīkam par tū pateice.
Pi mōkslas dorba ari cyuka pīnōce,
Tū paūde un saceja par šaļti:
»Es cerēju te atrast dubļu paļti,
Bet radzu, asmu gaisynōjuse tik laiku veļti,«
Un mōkslas dorbu saplēse.*
* Saleidzynoj, kai boļševiki daudzynōja kulturu un kū dareja ar kulturas dorbim!


VUŠKAS UN CYUKAS
Kod lobu draugu nav, uz slyktim lobōk atmet tu ar rūku,
Jo i ar draugim ir tys pat, kas ir ar kūku.
Kod kūks ir slykts, lai cik jys sūleitu tev daudz,
Kod augļus nu jō trauc,
Tod jī ir taidi skōbi,
Ka vīnom cyukom lobi.
Caur slyktu draugu paliksi tu pats ar slyktu goru
Kai kūks, kam īškeļsi tu slyktu zoru.
Dēļ pīmāra es šytū fabulu jums doru.
–– –– ––
Nu vacim laikim vuškas ganeja tik gons.
Pi gona suni klōt kai zvons,
Kas vylku maneidami, trūksni taiseja
Un vuškeņas nu vylkim sorgōja.
Tys tīsa gon, ka goni vuškas cērpa
Un vodmolu dēļ sevis nu jūs vylnas vērpa.
Bet vuškom vylna žygli atauga,
Un dzeive beja mīreiga.
Tod vuškas vysi slavēja
Un pīmāra pi vuškom meklēja,
— Tik cyukas lomōja, —
Kod izteikt kaidu gribēja,
Lai beja sīvīte voi veirs:
»I lāns kai vuškeņa, i teirs,
I natur ļauna nūdūma,«
Nu, vōrdu sokūt, naprota kai daudzynōt jūs tykuma.
Bet reizi gadejōs, ka taida dzeive vuškom apnyka.
Jōs sev par gonim cyukas pīlaide:
— Redz, cyuku breiveiba jom patyka. —
Bet kas nu nūtyka?
Kod cyukas beja tykušas pi gonu varas,
Tod ari vuškeņas par cyukom pōrvērte.*
* Moralisks ļaužu sabrukums caur revoluciju un zemes raja sludynōtōjim.

ROGOVAS UN ROTI
Storp rogovom un rotim gōja leli streidi,
Kas lobōk nu jim dorbu veic.
— Kō tu storp ļaudim leidi,
Un kas nu ļaudim tevi teic? —
Tai soka rotim rogovas.
— Es tik tam breinojūs, ka jī tev naparōda durovas!
Tu kroti tai, ka zūbi klab,
Bet skrīnu vīgli es pa snīgu kai pa gaisu,
Un manī sēdēt kotram lab.
Nu, sok tu pats, voi es, kai tu, kod putekli voi trūksni taisu?
— Kam blēņus meļst! — jōm atbild roti.
— Kū sevi tu par pīmāru te stoti!
Tu poša dūbēs cērt, ka gaisā ceļās capure un moti.
Un vosorā voi tu pa smiļtim šliukt
Un sevī atsasēst kū lyugt,
Kod es pa ladu, dublim voi pa sausu,
Kai grybu braucu, īturādams dreizu tecīni voi gausu? —
— Un tai storp rogovom un rotim ilgi gōja naids,
Cyts cytam pīmete i smōdēja: — Tu šaids! Tu taids! —
Bet, navarādami vīns ūtru veikt
Un streidu beigt,
Jī vīnōjōs, lai zyrgs jūs škir:
Kurs nu jīm obim lobōks ir?
Tod zyrgs jim šytai tīsu sludynoj:
— Jyus obi
Kai nosta vīnaidi maņ lobi:
Maņ obus jyus uz sova kokla jōnosoj.
–– –– ––
Tai zemnīkim, kod pasaklaus, tod pylns ir draugu.
Lai kaidi vērsinīki nōk,
Jī vysi skaisti runōt mōk.
Bet kod tūs draugus raugu,
Tod jī par zemnīku i nagōdoj,
Tik moksōt zemnīkam vysvairōk jōmoksoj.

ZVĒRI, NOMDARI
Ka kūpeibā ir spāks,
Pret tū i runōt grāks.
Bet dorbā loba nagaidi,
Kod sasabīdrōsi ar naprašu voi nagūdi, —
Tik sevi padareisi vōju.
Tū rōdeis jums šei fabula, kū es pi cytom krōju.
–– –– ––
Gon zvērim gultas nav, ni mōju.
Jī nūgulst kotrys tur, kur pats zam sōnim paklōj sovu kōju.
Bet reizi gadejōs, ka vuškas, vylks ar ezeli un cyuka
Tik četrotā, kod cytu daleibnīku tryuka,
Sev byut par draugim zvērēja
Un zīmai mōju taiseja.
Pēc nūrunōta leiguma, jī kūpā sanōce
Un dorbu sadareigi īsōce
Ar garu apsprīdi, kam vaidzeigs fundamentus rakt,
Nu guņs kam āku sorgōt kotru nakt,
Kam otkon bolkas viļkt
Un cytu cytai vērsum likt.
Bet dorbs jim nasaveice,
Lai kai jī kotrys sovu tykumu un dorbu teice.
Kod vušku bors
Pēc tō, kod bolkai beja nūcērsts kotrys zors,
Aiz rogim aizmatušas, baļceņu uz bolkas vylka,
Tod cyuka
Zam ākas dūbi izroka,
Ka sīna sabruka.
Tamlaikam ezeļs tik ar ausim škūrstēja,
Kod vylks pa naktim vuškas žņaudzēja,
Kū radzādams, zyrgs saceja:
»Kod dorbā vīneibas un gūdeibas jums nav,
Tod veļti mōjas taiseit sev.«

DEMOKRATI
Ka i storp zvērim eistais demokrats
Ir rats
Kai i storp ļaudim,
Tū saprassit nu pīmārim jyus taidim.
–– –– ––
Gon zvēri plēšās, lomojās un kauc,
Kod vādars jim pēc maizes sauc,
Tik daudzi ratōk nakai ļauds,
Kas, lai cik āduši, cyts cytu rej.
Bet zvēri lōgim sovu goru mej.
Tod reizi nūtyka,
Kai stōsta pōsoka,
Ka zvēru ciļts par demokratim palyka
Un nūsprīde nūst kotru naidu mest,
Nu vīnas bļūdas vysim ēst
Un dzeivōt taidā brōleibā
Un saskaņōtā leidzeibā,
Ka vylki byutu lēneigi kai jāri
Un gudri ezeli kai bakalari;
Ka žurkom byutu tīsa myltūs olas rakt
Un kačim — krējumu nu pūdim lakt,
Bet cyukom dubļūs vōļōtīs un mugoru pi sīnas kaseit.
Tod ari vylks kai eistais demokrats,
— Lai gon taids gadejums storp vylkim dīzgon rats, —
Pat sūlējōs dēļ vuškom kryumūs mōjas taiseit
Un lopsa — gona omotu pi vystom praseit.
Tik bāda beja tei, ka zvēri ilgi runōja
Un gudrōja,
Bet naatroda taida lykuma,
Lai kotrys atsasaceitu nu sova tykuma.
Tai zvēru demokratija i izjuka.
–– –– ––
I mes par demokratiju ļūt daudzi runojam,
Kod pīšmaukt cytu gudrojam.
Bet eistais demokrats,
Kas runoj moz, bet dora daudz, ir rats.