Francis Trasuns
1864-1926

Latgales novada nacionālās atmodas redzamākais darbinieks priesteris Francis Trasuns piedzima 1864. gada 16 oktobrī Sakstagala pagasta Kolnasātā (tagad memoriālais muzejs) uzņēmīgu un turīgu zemnieku ģimenē. Beidzis Sakatagala pagasta skolu (1875), Jelgavas reālskolu (1883), mācās Pēteburgas katoļu Garīgajā seminārā (1883–1887), 1891. gadā beidzis Pēterburgas Garīgo akadēmiju ar teoloģijas maģistra grādu. Sākas kalpošana katoļu draudzēs Krievijā un Latvijā (1905. gadā pārcelts uz Rēzekni par dekānu).

Savās runās, referātos un rakstos pārnovadu tautiešus iepazīstina ar Latgali, paužot latviešu tautas apvienošanās ideju. 1906. gadā no Vitebskas guberņas ievēlēts Krievijas I Valsts domē. Ir viens no galvenajiem 1917. gada 26.–27. aprīļa (j. st. 9. –10. maijs) Latgales latviešu kongresa Rēzeknē organizētājiem un tā vadītājs. Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis, 1. un 2. Saeimas deputāts.

Izveidojis un vadījis vairākus preses izdevumus, publicējot rakstus par aktuāliem sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem. Devums latgaliešu literatūrā: augstā mākslinieciskā līmenī sarakstītas fabulas, arī dzejoļi, stāsti un luga „Nūgrymušō pile”. 1938.–1940. gadā iznāk F. Trasuna kopoti raksti „Dzīve un darbi” 2 sējumos. (1997.–1999. gadā LKC izdevniecībā izdoti 4 sējumi.)

Bezgala populārs tautā, daudz darījis Baznīcas labā, bet politisku nesaskaņu un intrigu rezultātā 1925. gada 27. septembrī no Baznīcas izslēgts. Miris ar sirdstrieku 1926. gada 6. aprīlī Rīgā, apbedīts Rēzeknē, Miera ielas kapos. Francis Trasuns rehabilitēts ar Vatikāna 1998. gada 18. augusta rakstu.

Ir breineiba dūta nu Dīva,
Breivs dzymu, breivs grybu es mērt.
Nu taisneibas, tautas un Dīva
Nivīns mani navarēs šķērst.