Autore ar mazmeitu Elizabeti

Nadīna Liepiņa "Tango rudenī" dzejoļi

Ievadvārdi

Man ir labi tā, kā ir šobrīd, bet es nezinu, vai ar šodienu būšu apmierināta rīt. Es vienkārši dzīvoju...bez nožēlas par vakardienu, kuru varbūt bija manos spēkos padarīt citādāku, un bez iedziļināšanās rītdienā, par kuru neko negribu zināt.

Manā dzīves dārzā bieži viesojas klusums, un es esmu tik ļoti pieradusi pie viņa klātbūtnes, ka nemaz nevaru iedomāties, ka arī citādāk var būt. Aiz muguras ir laiks, kad troksnis, kņada un klaigas– šī skolas dzīves neatņemama sastāvdaļa– bija mana ikdiena, bet par to es negribu ne runāt, ne domāt– vismaz šodien... ne. Baidos, ka Skārletas rītdiena šīm domām var nepienākt nekad...

Darbs skolā– tā ir kā griešanās milzīgā atvarā, no kura tie, kas izraujas, vairs nemeklē atpakaļceļu. Tik smagi tas ir, jo atvars paņem no skolotāja visus viņa spēkus, bet to saprot tikai tie, kas sevi ir atdevuši šai profesijai.

Esmu aiz sevis aizslēgusi šīs durvis, un atslēgu man vairs nav, bet es esmu atradusi kādas līdz šim vēl maz pazīstamas durvis, pa kurām drīkstu ieiet bez klauvēšanas, jo aiz tām vienmēr gaida mans... Rakstītprieks. Un ir pilnīgi vienalga, kad es šīs durvis atveru: laikam nav nozīmes.

Ik pa brīdim es paveru šīs durvis, lai pa tām kopā ar mani var ienākt manējie, bet viņu nav daudz. Ja būtu daudz, mums visiem nepietiktu vietas. Bieži viņi nenāk, jo zina, ka gribu pabūt viena. Manējie, kas ir bijuši kopā vienmēr: gan baltās, gan nebaltās stundās. Viņi visi kopā ar mani ir dzejas grāmatās: „ Kā smilga vējā” (2010), „ Laimes putna paspārnē” (2010) un tagad arī – „ Tango rudenī,” kā arī kopkrājumos „ Skaņa pār Lielupi” (2007) un „Zemgales vācelīte” (2008), (2009), (2010).

Šo dzejas grāmatu esmu veltījusi maniem mīļajiem un labajiem– meitai Laurai un dēlam Sandim, un manām mazmeitiņām Elizabetei un Letīcijai–, jo šo rudeni mums nebija lemts būt visiem kopā, bet es ticu, ka priekšā ir daudz citu Latvijas skaisto rudeņu, kuriem pratīsim visi kopā skaisti izdejot cauri.

Visi krājumā ievietotie dzejoļi ir uzrakstīti Vācijas pilsētā Nīderolmā 2010. gada rudenī un ziemā un sakārtoti to uzrakstīšanas secībā.

Kāpēc „ Tango rudenī”? No rudens vienmēr esmu baidījusies tā drēgnuma, nemīlīguma un pelēcības dēļ. Kopā ar tango rudens mani vairs nebiedē...

Ja man vajadzētu pašai raksturot savu dzeju, teiktu īsi: tā ir manas sirds dzeja.

Nadīna Liepiņa

Cerību motīvs

Rudens naktī klusi klauvē vēji,
Logā liecas vientuļš bērza zars.
Kā tu cauri gadu tālēm spēji
Gaidīt mirkli, glāsts kad lūpas skars?

Varbūt tās ir tikai manas ilgas,
Kas kā lapas koku zaros san?
Pamodina mani rītā zilgas,
Liekot saprast, mīļš cik esi man.

Nevar būt, ka tikai es to jūtu:
Katra lapa tavu dvesmu nes.
Melnai naktij savas ilgas sūtu,
Lai stāj’ laiks uz plašās pasaules!

Un, ja vēji atnāks vēlreiz naktī
Tad, kad logā vientuļš liecas zars,
Ļaušu sirdij griezties dejas taktī,
Pirms nav viņu skāris novakars.
1. 09. 2010.