Jānis Svenčs


DIENAS

PIE DAUGAVAS

atmiņu tēlojums


Daugavas krasti



Mātes portrets



Spāres



Laivas



Starojums




PRIEKŠVĀRDS

Brīdi kavējoties sen aizgājušo un vēl esošo cilvēku kopā pavadīto dzīves brīžu atmiņās, tapušas šīs rindas – tālo atmiņu tēlojums par neaizmirstamajiem bērnības iespaidiem, par senajiem notikumiem, par dienām pie Daugavas.

Diena aiz dienas. Rīti, vakari...

Tas ir saulainu rītu, mierpilnu nakšu nemainīgais ritējums. Tās ir skaņa aiz skaņas, atsaucot atmiņā sen dzirdētos vai runātos vārdus, skanīgu tautasdziesmu, mīļas labdienas vai dievpalīgu sirsnīgos novēlējumus. Tās ir vecāku mājās sastaptās patiesās rūpes, sirds atvērtība, ticot visam gaišajam, drošība, miers, labestība un saticība.

Tā, gluži nemanot, ir atnācis šo seno, balto bērnu dienu atmiņu laiks, lai, pabijuši vēlreiz to tuvumā, mēs saprastu, ka šīs nezūdošās dienas ieaudušās tālā pagājībā kā dārga, no krāsainas gaismas darināta josta.

Rasoti, miglas klāti rīti. Daugava – vakara mieru vai brāzmainu nemieru nesošā, ziedošo krastmalas kārklu apputeņotiem viļņiem, ilgās ziemas ledū, bet uz pavasara atmodu vienmēr gaidoša.

Augstais krasts ar līksmajām Līgo dziesmām un spožajām ugunīm pirmajos pēckara gados. Zeltaino rudzu kūlīšu stati piekrastes tīrumos. Te arī mana tēva smagā darbā iekoptie nelielie labības lauciņi.

Bet visa iesākumā – balta, saules pildīta ziemas diena. Mātes klusā šūpuļdziesma līdzās vērpjamā ratiņa dūkšanai, vecmāmiņas lūgšanu čuksti, ievadot naktsmieru, kurā tikai pieaugušie jau saklausa tuvojošās kara baismās atbalsis.

Izkapšu dziesma Tenīsu pļavās. Taka cauri ziedošām zālēm. Taka no Vanagiem līdz Ķirupes liepām. Taka, kurā turpina dzīvot Sibīrijas zemē dusošās Vanagu mātes staigāto soļu pēdas.

Mans mājupceļš no ganu gaitām Vanagos, ar purva uguntiņu tālumā, cauri vakara krēslai miglas klātajā novakarē. Ar parasti sestdienās ieilgušajām, tālu vai pavisam tuvu skanošajām dziesmām pie ciemu krustiem, kur lūdzās mātes, sievas un māsas.

Pāri ejošās frontes šāvienu atbalsis vēl ilgi atskan tuvējā apkārtnē. Krēslas aizsegā klusinātās sarunas, mežabrāļu slēptās ēnas un neizbēgamās nolemtības smagums. Latgale joprojām dzied, Latgale nebeidz raudāt par tiem, kas nepārnāks.

Spāres – dzīves turpinājums. Sveķainu skaidu kaudze pagalmā: top ilgi gaidītā, grūti celtā māja. Šeit mēs dzīvosim, līdz aiziesim pasaules takās. Sešām māsām veidosies atšķirīgi dzīves ceļi un likteņi – pie tiem atmiņās esmu visilgāk. Šeit aizritēs brāļa Leonarda – namdara – skaudrā dzīve, pašaizliedzīgā darbā atjaunojot mājvietu pēc divām ugunsnelaimēm.

Spāres – cerību piepildījums, jaunu dzīvību sākums. Bērnu balsis un soļi pagalmā, te arī neizbēgamā atvadīšanās no tuvajiem.

Tas ir mans un daudzu citu laiks tajās tālajās dienās pie Daugavas. Te tālu skanošo svētdienas zvanu sasaukšanās trijās, labi pārredzamās debesu pusēs – Nīcgalē, Līksnā, Dvietē.

Caur šīm atmiņām, sakot lielu paldies tuvajiem un vienīgajiem, kļūstam gaismas bagāti ar dvēseles mieru, ar pateicību dzīvei, viens otram un Dieva nodomam, pieņemot šī brīža patiesību – tāpat kā pieņemam rītu un vakaru, kā arī it visas nemainīgi mūžīgās norises dabā un cilvēkos.

Jānis Svenčs