JOSIFS ŠTEIMANS (1923–2011)

"STAĻINA DIKTATŪRA UN TĀS SEKAS"

IEVADS

Angļu filozofs un vēsturnieks Tamass Kārlails (1795–1881) rakstīja, ka vēsture ir izcilu cilvēku biogrāfijas. Marksistu vairākums turpretim bija pārliecināts, ka galvenā loma vēsturē ir tautas masām, to valodai, folklorai, līdzdalībai preču ražošanā un revolucionārā kustībā. Krievu komponists Glinka teica, ka mūziku rada tauta, bet komponisti to tikai pārmanto un pilnveido. Taču ne vienmēr masas ir aktīvas un to pasivitāte var būt izšķiroša, dodot iespēju valstsvīriem realizēt politiku, kas ir pretrunā ar tautas vairākuma interesēm. Georgijs Pļehanovs (1856–1918) savā darbā „jautājumā par personības lomu vēsturē” raksta, ka ietekmīgas personības var realizēt savus nodomus tikai tad, ja ir nobrieduši tiem labvēlīgi vēsturiski apstākļi. G. Pļehanovs atceras Bismarka teicienu, ka nav jēgas dārzā novākt augļus, kamēr tie nav gatavi.

Cilvēku vairākums visbiežāk uzskata, ka reāli pastāvošais ir neizbēgams un tautas masas nespēj to izmainīt. Taču sociologi uzskata, ka ideāls ne vienmēr ir nesasniedzams mīts, bet var būt arī reāls mērķis, kuru var sasniegt tautas masu mērķtiecīgas un aktīvas cīņas rezultātā [1]. Taču nevar nepiekrist latviešu rakstniecei Zentai Mauriņai, kas uzskatīja par galveno XX gs. trūkumu vienaldzību [2].

Par staļinistu represiju upuriem kļuva gandrīz trešdaļa no Padomju Savienības vīriešiem, bet iedzīvotāju vairākums klusēja un nepretojās. Ne tikai tāpēc, ka baidījās, bet arī tāpēc, ka gribēja ticēt, ka arestēs un nošaus citus, bet ne tevi. Varbūt viņi tiešām nogrēkojās, bet man tas nedraud, jo esmu stingri ievērojis augstāk stāvošo prasības un nekad neapspriedu – vai tās ir taisnīgas, vai nevajadzētu kaut ko mainīt pastāvošā kārtībā. Bija pat prāva padomju sabiedrības locekļu daļa, kas naivi ticēja, ka komunistu vara nodrošinās tautas labklājību. Daudziem gribas ticēt, ka vēlamais kļūs par reālu īstenību.

Krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs uzskatīja, ka brīvība nozīmē tiesību uz nevienlīdzību [3]. Nedrīkst nivelēt talantīgo un mazspējīgo. Nedrīkst uzspiest visiem vienādu šablonu, ignorējot individuālās īpatnības, vēlmes un tieksmes. Taču Staļins un viņa līdzgaitnieki ignorēja šo objektīvo patiesību. Tāpēc Padomju Savienības ekonomiskā un politiskā sistēma nevarēja izdzīvot. Staļina diktatūra varēja pakļaut tautas masas vairākus gadu desmitus, bet bija lemta bojāejai, jo nevarēja nodrošināt sabiedrības augšupejošu attīstību un tautas labklājību.