Piedzimu 1940. gada 6. februārī ticīgā katoļu Pētera un Annas Svikšu ģimenē Karnapoles Bondaros, apmēram 2 km no Maltas. Kā šodien atceros gaišo bērnību tēva mājās!

Pēc Maltas 1. vidusskolas beigšanas (1959) iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārajā fakultātē, ko pabeidzu 1964. gadā. Veterinārārstes darbs un ģimene prasīja lielu atdevi un pašuzupurēšanos.

Kad mūža otrajā pusē slimoju un ārsti nevarēja palīdzēt, manu dvēseli pārņēma izmisums... Un tad palīdzība nāca no Debesīm. Sajutu slāpes pēc Dieva. Saņēmu satricinājumu, redzējumus, Dieva zīmes, kam sekoja lūgšanas un grēksūdzes. Rožukroņa skaitīšana man kļuva par ikdienas nepieciešamību. Sajutu Svētā Gara klātbūtni, gaismu, kurā redzēju savas iepriekšējās dzīves kļūdas.

Pašmācības ceļā sāku studēt Svētos Rakstus. Ieguvu garīgās zināšanas, atklāsmes par Dieva visvarenību, autoritāti, par Baznīcu un kristīgām tradīcijām.

Sākoties trešajai Atmodai, uzsāku katehētes darbu Rozentovas katoļu draudzē. Pēc gada sāku neklātienes studijas Rīgas Garīgā semināra organizētajos kursos (1990–1996), mācīju bērniem ticības mācību Lūznavas un Zosnas skolā.

Esmu gandarīta par mūža veikumu. Pienākumi, dažādi pārbaudījumi, pašuzupurēšanās vijusies ar svētlaimes izjūtām. Iedvesma, pirmie dzejoļi, lasītāju atsauksmes – kā stimuls radošajam darbam.

Par mūža gaišajām dienām esmu pateicīga saviem mīļajiem vecākiem, gudrajiem skolotājiem, priesteriem, draugiem un radiem, saviem bērniem, bet pāri visam – Trīsvienīgajam Dievam – savam Radītājam, Atpestītājam un Svētdarītājam (Aizstāvim). Jūtu, ka bez Dieva neko nespēju, Jēzus ir un paliek mana mūža Skolotājs.

Dievs mani ir svētījis ar trim bērniem: Vilni (1963), Imantu (1969) un Lāsmu (1976), kuri dāvājuši man septiņus mazbērnus. Esmu pateicīga Dievam par trim gara bērniņiem: „Klusie zvani”(1999), „Mīlas pavadā” (2005), „Saules ziba” (2008).

Anna Šīrone