autors

Ivars Silazieds VĒLĀ ATZIŅA

1

Agrs rīts, bet gulēt negribas, miegs nezin kādēļ aizbēdzis no manis. Naktī mocīja murgi: te ciemoties atnāca divas „draiskules” – Nataša un Rasma; pagriezos gultā uz otriem sāniem, sākās viss no gala. Šoreiz atkal viesi – izbijušie draugi un pudeles brāļi: Aivars, Egils un Vitolds. Aicināja mani sev līdzi pastaigāt... Es atteicos, laikam jau pareizi darīju. Kad pamodos, atceroties sapni, nāca prātā kādreiz dzirdētais:
„Neseko mirušajiem līdzi, tad pašam ceļš uz mūžības mājām.”
Bet uz turieni vēl negribas. Pieceļos, ar pūlēm pieeju pie spoguļa. Uz mani raugās tāda kā pazīstama seja, kuru rotā krietni paaugušies bārdas rugāji. Vai tas tiešām būtu es – Modris Mežmalis? Sāku atcerēties, kur bijis un kur piedzēries. Jā, kā tad, biju pie drauga Aloiza Prodāna. Svinējām viņa atgriešanos dzimtajā ligzdā. Apmeties viņš pie sava tēvoča Jāzepa, kur dzīvojis arī agrāk – pirms ieslodzījuma. Neticami, bet pagājuši pieci gadi. Jā, laiks aizskrējis vēja spārniem. Aloizam kriminālajās aprindās iesauka „Grifs”. Līksmojām divas diennaktis. „Grifa” vārdiem izsakoties, izgaismojām drūmo dzīves padebesi... Neiztikām arī bez „jautrām” meitenēm. Jautri pavadījām laiku, kā izšķīrāmies – neatceros, bet labi, ka esmu mājās. Tagad skaitu kapeikas, nav slikti, sanāk pāris aliņiem.
„Nu ko,” saku sev, „Modri, nomazgā snīpi un – uz priekšu!”
Apģērbjos, mētelim iztrūkusi poga. Sīkums, neiešu meklēt, nav laika. Izeju laukā, uz ielas, apžilbstu no saules, spoža tā, tikai diemžēl nesilda.
Ielās cilvēku maz, pareizi, šodien darba diena. Apzinīgie ļautiņi strādā, man tas viss garām. Pirms nedēļas saņēmu aprēķinu, no darba mani „palūdza” aiziet. Vainīgs nejūtos, vainīgs šņabis. Jo, kad man nauda kabatā, tad jādzer, kad nava – „jāštuko”, kur dabūt. Un tā tās dienas nemanot aiziet. Darbā pret mani izturējās labi, speciālists esmu, kā saka, ar „lielo burtu”: metinātājs, santehniķis, atslēdznieks. Viss jau būtu labi, bet tā nelaimīgā dzeršana... Un tā nu kārtējo reizi esmu brīvs kā ērglis gaisā. Nu labi, atstāsim to visu pagātnei.
Tagad uzdevums numur viens – jālāpa paģiras. Dodos uz tirgus laukuma alus kiosku, ko nekrietni cilvēki nosaukuši par „garo ausi”, citi – par „sieviešu asarām”: abi nosaukumi tuvu patiesībai. „Sieviešu asaras” – jā, tādas jau vienā otrā ģimenē tiek lietas, vīriem šeit kavējoties. Kas attiecas uz nosaukumu „garā auss” – arī tuvu patiesībai: šeit var uzzināt visu jaunāko, kas interesē mūsu aprindas. Un, lūk!
Pēterim sieva kopā ar bērniem aizgājusi, aiz bēdām par zaudēto – jādzer. Janka kārtējo reizi aiz restēm – žēl vecā zēna. Nu, čaļi, tad lai iet uz viņa veselību! Nabaga Valdim pavisam slikti, sievai piedzimuši dvīņi, kā par sodību jau divas meitiņas mājā. Tagad atkal divas, būtu pieticis ar vienu puiku – vīri gudri spriež, bet ko lai dara. Kas atliek? Jādzer aiz bēdām.
Un tas arī tiek darīts. Mans nodoms labs: izdzeršu pāris aliņus un došos mājās. Doma jau laba, taču ne vienmēr iznāk kā iecerēts. Ieeju kioskā, redzu, ka visi galdiņi aizņemti, taču man kā vecam paziņam vieta atrodas. Nolieku savu pirkumu blakus citiem. Un, lūk, viens paziņa no blakus galdiņa, Alberts Namiķis, izbijis virpotājs – no darba padzīts, pamirkšķina man ar savu pietūkušo aci un saka:
– Modri, vai negribi ieraut vienu „nikno”?
– Prasa kā slimam! Kad esmu no tā atteicies? – Tomēr interese pēc apjautājos: – Vai plīts šņabis?
– Nē, draugs, no gruzīniem tirgū nopirku. Zini, lēts, rublis litrā, saucas „čača”.
Pamodos. Guļu svešā telpā, daudz gultu, telpā puskrēsla. Kur es atrodos? Varbūt slimnīcā? Taustu rokas, kājas, galvu – viss it kā būtu savā vietā. Dūša gan slikta, rīkle izkaltusi, jūtos kā kamielis tuksnesī. Tagad gan derētu alutiņš, bet kurš gan to nabagam dos? Laiku pa laikam mūsu „pagaidu rezidencē” ienāk milicis un kādu izved laukā. Beidzot pienākusi arī mana kārta. Parāda skapi, kurā atrodas mans apģērbs: netīrs gan, kur es būtu vāļājies? Kad esmu apģērbies, sākas ierastā un, manuprāt, nevajadzīgā „formalitātes” kārtošana. Kad pasaku savu vārdu un uzvārdu, dežurants brīdi parakņājas kartotēkā un itin priecīgi nosaka:
– Redz, kur ir tas vainīgais! Jā, pagājušajā gadā divas reizes „ciemojies” pie mums, šinī gadā jau trīs. Kur tagad strādājat? – dežurants jautā.
– Nekur!
– Tātad klaidonis? – ieminas viens no miličiem.
– Nestrādāju tikai nedēļu, aizgāju no darba.
Atkal tāds muļķīgs jautājums:
– Kādēļ?
– Nevarēju sadzīvot ar priekšniecību! – paskaidroju.
– Nu labi, – nosaka dežurants, – bet pacentieties gan iekārtoties darbā, un iesaku mazāk lietot alkoholu, citādi varat nokļūt Olainē, manuprāt, tas jums nebūs labākais variants. Pacentieties arī nokārtot soda naudu... par „komunālajiem pakalpojumiem”, – dežurants ironiski nosaka.
Nu ko, domāju, no mammas jau izlūgšos to naudiņu. Vai nu nepažēlos savu vienīgo dēlu? Izeju uz ielas. Agrs rīts, kiosks slēgts, pareizi, šodien taču svētdiena. Pārnācis skatos, māte jau gatavo brokastis, tātad gaidījusi mani mājās. Laiks mierīgs, tēvs jūrā, viņš gan ir pensionārs, taču vēl piestrādā. Māte skatās uz mani pārmetoši un saka:
– Kādas tev netīras drēbes! Meitās jau tādā izskatā neviens it kā neietu.
– Ko nu par meitām, es ar sieviešiem un politiku esmu uz „jūs”, no tā var iznākt tikai nepatikšanas.
Māte noskatās manī un skumīgi saka:
– Dēls, dēls, kad tu beidzot nāksi pie prāta? Tā pļēgurošana ne pie kā laba nenovedīs.
– Pareizi, – piekrītu.
Man šodien nav noskaņojuma strīdēties. Kamēr māte neredz, ielūkojos ledusskapī, skat, četri aliņi, tos nolicis tēvs.
„Dalīsim brālīgi,” nosaku pie sevis un paņemu divus.
Brokastot neiešu, kurš gan prātīgs cilvēks pēc tāda „rauta” ēdīs pankūkas ar zemeņu ievārījumu? Būtu siļķe etiķī... Jā, tad jau cita lieta.
...