Jānis Sārts

" Rakstnieks Jānis Sārts" sastādītājs Pēteris Liepiņš

Priekšvārds

Gadu plūdumā laiks nežēlīgi izdzēš pat dziļi iemītas ievērojamu kultūras darbinieku pēdas. Kamēr šie cilvēki dzīvo mūsu vidū, parasti nedomājam, ka var pienākt laiks un viņu vairs nebūs. Kad nenovēršamais ir noticis, tad it kā atjēdzamies un no atmiņu drumstalām steidzam restaurēt aizgājušā tēlu.

Pastāv uzskats: cilvēks aiziet, bet viņa darbi turpina dzīvot tautā. Taču tūlīt gribu piebilst, ka dažādu aizspriedumu dēļ ne vienmēr šie darbi tiek pienācīgi novērtēti. Sevišķi tas attiecināms uz aizvadīto stagnācijas periodu. Padomju laikā liela daļa 20. gadsimta 20. un 30. gadu literārā mantojuma tika turēta vulgārsocioloģisku traktējumu žņaugos, skaidrots kā nevērtīgs un maznozīmīgs, pat tautai kaitīgs. Šai kategorijai bija pieskaitīta arī Jāņa Sārta daiļrade.

Pagājuši jau divdesmit deviņi gadi, kopš šķīrāmies no trīsdesmitajos gados visā Latvijas valstī pazīstama cilvēka, kurš sarakstījis ar divdesmit romānu, pāri par simts stāstu un vairākas lugas. Vecākās paaudzes pārstāvju sirdis priecēja Jāņa Sārta skaistie lauku dzīves tēlojuma romāni. Diemžēl to nevar teikt par jaunatni, tai rakstnieks ir pilnīgi svešs, padomju skolās viņa vārds netika minēts.

Traģisks bija rakstnieka liktenis. Pēc krievu padzīšanas no Latvijas 1941. gada vasarā vācu iestādes lika Jānim Sārtam uzrakstīt romānu par krievu izdarībām pēc iebrukšanas Latvijā 1940. gada jūnijā. Tapa romāns „Pieviltie”, kurā rakstnieks ar viņam piemītošo humora un ironijas dzirksteli attēlo, kā „jaunizceptie” komunisma cēlāji pūlējās viņa dzimto pagastu pārvērst par padomju paradīzi...

Pēc krievu otrreizējās Latvijas okupācijas, kad 1944. gada vasarā Vidzeme atkal nonāca krievu varā, rakstnieku kā dzimtenes nodevēju uz astoņiem gadiem izsūtīja pāri Urāliem.

Pēc atgriešanās no trimdas viņš vairs nebija rakstnieks Jānis Sārts, bet, nonēsātā vatenī tērpts, nožēlojams kolhoznieks Jānis Apsītis, kurš aizvien dziļāk iegrima kolhoza lauku darbos. Nezin, cik ilgi tas tā turpinātos un ar ko beigtos, ja viņu neatcerētos vecie draugi no Rakstnieku savienības, mudinot no jauna ķerties pie spalvas un iekļauties rakstnieku saimē. Krievu varasvīriem izskaidrot, ka vācu laikā rakstītais romāns „Pieviltie” nav tapis pēc paša brīvas izvēles, bet vācu varas uzspiests, nepaklausības gadījumā piedraudēts ar koncentrācijas nometni. Par šo romānu savu sodu viņš jau izcietis. Taču Rakstnieku savienības vīriem vairākkārt nācās mērot ceļu no Rīgas līdz Dūdumiem, iekams Jānis Apsītis padevās – kļūt atkal par rakstnieku Jāni Sārtu.

Pēteris Liepiņš