Antons Rupainis

ANTONA RUPAIŅA DARBU NOZĪME

Vienmēr jaunu ideju pārpilns, rūpēs par tautas likteni urdīts, Antons Rupainis bija iecerējis vairākus lielus darbus, no kā paspēja paveikt tikai pusi. Bet paveiktais ir kā Latgalei, tā visai mūsu tautai tik nozīmīgs, ka grūti iedomāties, kādu robu tautas likteņu izpratnē tas atstātu, ja šie darbi nebūtu radušies. Te runa par lielajiem vēsturiskajiem romāniem: triloģiju »Māra mostas«, »Baltie tēvi« (divas grāmatas) un »Tauta grib dzeivōt« (latgaliski). Beigās vēl zinātniskais pētījums »Archeolingvistika«, atstājot nepieminētas daudzās tautā iemīļotās lugas, stāstus un romānu – kas ir tikai tēlotā laika atspoguļojumi.

Dzīvojot trimdā, ASV, rakstnieka atziņā nozīmīgi bija tikai tie darbi, kas kalpo tautai vai cilvēcei. Pēc šīs mērauklas viņš uzskatīja, ka ap 75% literāro darbu ir maznozīmīgi, un šo bargo kritiku attiecināja arī uz sevi. Antona Rupaiņa romānu pamatā ir rūpīgās studijās izkristalizēts vēstures materiāls. Pareizi Dr. Z. Vitens ir teicis, ka Antons Rupainis latviešu rakstniecībā ir radījis jaunu vēsturiskā romāna paveidu – zinātniski vēsturisko romānu.

Protams, katrā romānā svarīgs ir attiecīgā laikmeta vides tēlojums. Tādēļ jau bieži lietota veclaicīgā, tautas teicieniem piebārstītā valoda, tautas paražu, ticējumu, visa senatnejā kolorīta pārpilnība. Tomēr šie darbi rakstīti ideju dēļ, kas kā laipas pārmestas no pagātnes uz mūsdienām. Tās ir mūsu tautas pārlaikmetīgās problēmas, sāpes un vainas, kuru cēloņus un sekas A. Rupainis analizē savos darbos, tā brīdinot tautu no pagātnes kļūdu atkārtošanas un rādot ceļu tautas saglabāšanas virzienā.

Galvenie pīlāri, kas balsta aplūkojamo romānu celtni, ir: baltu cilšu lielā izplatība senatnē un atbilžu meklēšana – kādēļ izmirst liela, senajā kultūras pasaulē nozīmīga tauta; pašas tautas loma sevis saglabāšanā – tautas nīdētāji un tautas saglabātāji; mūsu valodas, dainu, tradīciju senums un to saglabāšana; kristietības sadursme ar senlatviešu dzīves ziņu un šīs sadursmes sekas; cilvēka garīgā izaugsme, pacelšanās augstākā sfērā, kalpojot tautai vai kādai cēlai idejai.

Te jāstāsta par triloģijas »Māra mostas« galveno varoni Pēteri Miglinieku. Triloģija ir piemineklis 19. gadsimta atmodas laika varonim un moceklim Pēterim Migliniekam. 1930. gadā autors ir iztaujājis vairākus vecus cilvēkus, kas viņam stāstījuši par Miglinieka darbošanos tautas pasargāšanā un – traģisko dzīves noslēgumu. Par šo tautas varoni ir bijušas arī daudzas rakstiskas liecības.

Zaļmuižas lielkungs Modests Nikolajevičs Paulins bija Ludzas apriņķa muižniecības vecākais, ar lielu ietekmi pat cara galmā. Pētera tēvs Andrejs bija Zaļmuižas pārvaldnieks. Zēna gados Pēteris drīkstēja iet Paulina pilī un spēlēties kopā ar lielkunga radu meiteni Sofiju fon Rozenu jeb Soņu. Pau - lins arī palīdzēja »Petrušam« iegūt labu izglītību. Rēzeknes pilsētas apriņķa skolu Pēteris beidza kā labākais, ar goda medaļu un atzinības diplomu. Taču prieku par saņemto pagodinājumu apēno fakts, ka latvieši katoļi nedrīkst strādāt par skolotājiem. Pēteris kādu laiku ir ekonoms Zaļmuižā, tad strādā Viļakā un Ivgulovā par skrīveri. Šinī darbā viņš palīdz muižnieku izmantotajiem, nelaimē nonākušajiem zemniekiem, rakstot sūdzības augstākām varas iestādēm un dodot padomus tā, ka cilvēki brauc no tālienes un gaida diennaktīm rindā, lai piekļūtu Pēterim, jo – kā Pēteris sacīs, tā būs! Bieži Pēteris strādā pat caurām naktīm. Ja kādreiz ir brīva diena, Pēteris rīko sanāksmes, kur aicina nepadoties muižnieku prasībām. Viņš tautai māca savus 10 baušļus – kā cīnīties par taisnību, mīlēt dzimto zemi un tās valodu, turēties kopā, nemeklēt laimi svešumā utt. To dzirdot, labvēlīgais lielkungs kļūst par Pētera niknāko ienaidnieku.

Kādā naktī sāk degt muižas rijas. Pēc brīža Miglinieku mājā ierodas policija – uradņiks. Pēteri apcietina par muižas dedzināšanu, neklausoties uz to, ka Pēteris visu laiku ir bijis mājās. Pēteri piesien pie zirga ilkss un skriešus trenc pa sniegu un ledu 35 verstis uz Ludzu, kur viņu apdauzītu, asiņainu, pusdzīvu iegrūž Ludzas cietuma pagrabā: pilnīgā tumsā, uz netīriem akmeņiem. Tikai pēc ilgāka laika Pētera tēvam izdodas sarunāt ar cietuma priekšniecību, ka pie slimā cietumnieka drīkst atvest priesteri. Tad Pēterim iegrūž galvu ūdens spainī,lai vismaz sejai piedot cilvēcīgāku izskatu. Asinīs un dubļos sakaltušās drēbes apmaina pret tīrām cietumnieka drēbēm un pašu ievieto normālā cietuma kamerā.

Pēc priestera vizītes tēvs atnes arī spalvu, tinti un papīru. Pats stāv pie lodziņa un slepeni dod cietumsargiem zelta rubļus, kamēr Pēteris uz grīdas raksta sūdzības vēstules: »Viņa Ķeizariskajai Majestātei Viskrievijas Imperatoram... « Šo lūgumu pops Ščerbinskis lai ved pašam ķēniņam – Pēteris skaidrojis tēvam. Nākamo lūgumu viņš raksta Vitebskas gubernatoram. Tas jāved Ivgulovas pagasta delegātiem. Kad sargs ziņo, ka notecējis laiks, Andrejs tam grūž saujā zelta piecnieku, tad desmitnieku, kamēr darbs padarīts. Soņa pagādāja ārstu, kas izsūknēja krūtīs sakrājušos ūdeni. Pateicoties daudzo draugu pūlēm, Pēteris tika atbrīvots.

Pēc ilgāka laika slimnīcā Pēteris spēja piecelties. Viņš sāk tiesas prāvu pret Paulinu. Viņa argumenti tiesas prāvā ir tik spēcīgi, pat pierādot Paulina līdzdalību poļu dumpī, ka Paulinam atņem visus titulus, ordeņus un augstos amatus. Bet arī Miglinieka spēki ir galā. Viņš vairs nespēj no gultas celties. Kādu dienu Paulins Miglinieku mājā uz ceļiem rāpo pie Pētera gultas lūgt piedošanu, ko arī saņem.

Atteikšanās no savas dzīves, kalpošana tautai, taisnības un mīlestības izjūta pret visiem paceļ Pēteri augstākās cilvēcības plāksnē. Viņš ir sasniedzis tādu gara lidojumu, ka var teikt: »Es nāvi redzu kā dievišķu gaismu, kas tuvojas atpestīt.« Viņa pēdējie vārdi 1883. gada 11. februārī: »Es mirstu, bet TAISNĪBA sasniegta!«

Baltu cilšu izplatība aiz Latvijas un Lietuvas robežām ir visvairāk risinātais temats A. Rupaiņa darbos. Viņš apraksta Miglinieka ceļojumu uz Polotas (Polockas) pusi, kur Pēteris redz vēl dzīvu, bet jau nāves apdraudētu savas tautas daļu. Atgriezies mājās, viņš brīdina tautu: »Acīmredzot izmirst veca, kādreiz varonīga tauta. Un nav tāda spēka, kas šo nāvi spētu atvairīt! Bet kas būs, kad polockieši izmirs? Tad mēris pārsviedīsies uz Inflantiju. Jau Viļakas novadā redzam šī mēra sekas. Tālāk tas pārņems Rīgas un Mītavas guberņu – un latviešu vairs nebūs pasaulē.«

Mūsu dienās mēris ir nonācis līdz pašai tautas sirdij, bet atsevišķi tās locekļi vairāk norūpējušies par personīgiem labumiem un sīku nogrupējumu interesēm, nekā par visas tautas dzīvību vai nāvi.

Miglinieks turpina brīdināt: »Mazā Maskavas valsts simtos gadu ir izpletusies par milzeni Krieviju un sakampusi desmitiem mazāku tautu. Taču seno baltu cilšu izplatība ir bijusi lielāka par Maskavas valsti, kāpēc tad mūsu tautai būtu jāpazūd?«

Atbildes tālākā risinājumā autors parāda mūsu pašu negudrību un tautiskās apziņas trūkumu. Laiku laikos gan spiesti, gan brīvprātīgi esam kalpojuši un izdabājuši svešām varām, cerībā iegūt no tām kādu personīgu labumu. Svešie šos pakalpojumus ir izmantojuši tikai savās interesēs. Autors ar Pētera Miglinieka muti runā par mūsu senajiem bajāriem, kas savas varas saglabāšanas un paplašināšanas nolūkā kļūst līdzīgi svešajiem apspiedējiem: »Poļu karalis viņiem piešķīra muižnieku tiesības un uzdāvināja vācu baroniem atņemtās mazākās muižiņas. Bajāri kļuva muižnieki! Bet ar to brīdi sākās arī viņu nelaime. Seiļi nosaucās par Selickiem, Stabari par Stabrovskiem, Slūkas par Sluckiem, Žagari par Žagorskiem, tā bez jēgas sakropļojot savus jaukos vārdus un izdzēšot latviešu cilts rakstus. Aizrāvušies ar muižu celšanu, viņi nedzirdēja tautas brāļu vaimanas zem muižnieku pātagas. Un, kad krievi sāka latviešus piespiest ar varu pāriet pareizticībā, tad liela daļa no agrākajiem katoļticīgiem muižniekiem labprātīgi nodeva savas celtās baznīcas popiem, uz viņu vēlēšanos nojauca torņus un uzlika slāviskos sīpolus uz jumta.«

Romānā »Baltie tēvi« lielajā Ziemeļu karā latvieši pievienojas zviedru, poļu un krievu karapulkiem. Bet, vienalga kurā pusē, tie tikai noasiņo, vājinot savas tautas spēkus, kamēr svešie dala mūsu zemi un tautu un veido savu interešu sfēras.

Viškovā, Šostovicku muižā ierodas »baltais tēvs«, svētās teoloģijas doktors Remigijs Mosakovskis, Viļņas dominikāņu garīgās studijas profesors. Kādēļ tik izcils garīdznieks vēlas strādāt kā vienkāršs misionārs – starp neizglītotiem, nekristītiem zemniekiem? Tādēļ, ka viņš ir dzimis un audzis tepat pie Cirīša ezera, bet, briesmīgas nelaimes dzīts, devies svešumā. Tagad viņš, neviena nepazīts, var kalpot savai tautai. Muižnieki misionāru uzņem ar lielu godu, sāk domāt arī par baznīcas celšanu. Misionāra apkalpošanai viņi ir atveduši jaunu meiteni Aņusi, iemainot viņu pret medību suni kaimiņu muižniekam. Aizkustinoša, ar dziļu mīlestību tēlota Remigija un visu noniecinātās bārenītes Aņuses sastapšanās. Te redzam mūsu apspiesto, nonievāto, izmantoto un iebaidīto tautu. Aņuse nenāk ar ziņkāri klausīties jauno mācību, lai tad, saskaņā ar savu pārliecību, apzinīgi spriestu, vai to pieņemt vai ne. Viņa nāk, bailēs trīcēdama, kā sagūstīts meža zvērs, un sāpīgu ciešanu vai pat nāves gaidās lūdzas: »Žēlo, kungs, žēlo!« Te aizlūst Remigija sirds, jo Aņusē viņš redz visas tautas mokas un pazemojumu. Bija vajadzīgs kāds mierinājums no augšas pašam un šai bārenei, kas klusinātu pasaulīgās ciešanas.

Tālās pagātnes notikumus A. Rupainis vienmēr saista ar mūsdienām, jo to laiku mantojums mums nāk līdz. Kādu gaišu dainu un kristietības sintēzi mūsu tauta būtu izveidojusi un cik dziļi ieaugusi patiesā kristietības garā, ja Kristus mācība būtu sludināta tautai pieņemamā veidā, kā to dara vairums mūsdienu misionāru. Runājot par kristietību un vietējo zemju kultūru, J. V. Teilors saka: »Ienākot citā kultūrā, citā reliģijā, mūsu pirmais pienākums ir noaut kājas, jo vieta, kurai mēs tuvojamies, ir svēta. Neaizmirsīsim, ka Dievs tur ir bijis pirms mums.« (Maryknoll, 1981, febr.) Cik viegli būtu bijis apvienot kristietību ar mūsu dainu mācību, jo nav otras reliģijas senajā pasaulē, kas būtu tik tuva Kristus garam, kā mīlestībā, labestībā, sirdsskaidrībā balstītā mūsu dainu dzīvesziņa, kuras pirmsākumi meklējami pirmatnējo vēdu viendievības reliģijā. Un cik daudz skaistāk baznīcās būtu skanējušas mūsu dainu himniskās, sakrālās melodijas ar tautai tuviem vārdiem, nekā daudzās, tulkojot līdz absurdam sakropļotās poļu un vācu dziesmas, kad tauta pat nesaprata, ko dziedāja.

Rūpe par latviešu tautu spieda Antonu Rupaini vākt materiālus par baltu cilšu vissenākajām pēdām, kas sakopoti grāmatā »Archeolingvistika«. Viņš zināja, ka tikai tas, kurš pazīst un cienī savu kultūras mantojumu, spēj par tā saglabāšanu cīnīties. Rakstniekam bija pieejama lielā Minesotas universitātes bibliotēka, viņš brauca arī uz ASV Kongresa bibliotēku Vašingtonā, kur varēja iepazīties ar visiem pētījumiem šinī laukā.

Šo darbu A. Rupainis rakstīja ārkārtīgi smagos apstākļos. Pētījumiem vajadzēja tik daudz laika, ka nebija iespējams strādāt, lai pelnītu iztiku. Pāris reizes viņš saņēma atbalstu no latviešu organizācijām, bet tas bija ļoti maz. Milzīgā materiālu daudzuma un darbam nelabvēlīgo apstākļu dēļ dažuviet rakstītais – īpaši nezinātājam – grūti saprotams, jo trūkst plašāku paskaidrojumu. Sastopam arī pārdrošus secinājumus, kas prasa tālāku skaidrojumu.

Neprofesionāla izdevēja paviršības dēļ radušās dažas kļūdas: sliktākā ir nodaļas virsrakstā, 7. lpp. Pareizi jābūt: »Kāpēc vajadzīga aizmirstā senvaloda? « Bet grāmatā lasām: »Kāpēc vajadzīga aizmirstā svešvaloda?« Rupainis cerēja šo grāmatu papildināt un labot, kas labojams, diemžēl tam vairs nebija laika.

Neskatoties uz dažām drukas kļūdām un nepilnīgiem skaidrojumiem, šis darbs ir monumentāls sasniegums baltu vissenākās vēstures pētīšanā. Skaņu attīstības shēmu »Archeolingvistikā« autors uzskatīja par vienu no sava mūža svarīgākiem veikumiem, jo ar to var noteikt vārdu, valodas vecumu. Ir dzirdēts, ka šo metodi jau pielieto daži cittautu vēsturnieki un valodu pētnieki. Cilvēces runas attīstība patskaņu maiņā: YU – ēra, O – ēra, A – ēra, E – ēra, I – ēra.

Šo skaņu attīstību vēl redzam tepat Latvijā. Kādreiz ziemeļaustrumu Latvijā ienāca baltu cilts ubri. Pēc laika viņi savu dzīves vietu sauca Obrene. Un mūsdienās tā jau ir Abrene. Tādu pat skaņu attīstību redzam, salīdzinot tagadējo latgaļu valodu ar lejaslatviešu valodu: yudiņs – ūdens, mōja – māja, azars – ezers, eiss – īss.

Tā radās »Archeolingvistika« 1967. gadā, gandrīz pusgadsimtu pirms Oļģerta Ziļicka grāmatas »Baltu civilizācija Āzijā, Eiropā un pasaulē«. Tā arī apliecina, ka baltu ciltis ir bijušas senākās civilizācijas radītājas. Kādā nepublicētā rakstā A. Rupainis saka: »Ir trīs lieli brīnumi pasaulē, par ko tikai retais brīnās. Pirmais – ka tik sena tauta kā balti vēl šodien dzīvo. Otrais – ka baltu ciltis kādreiz dzīvoja visapkārt zemeslodei. Un trešais brīnums ir tas, ka paši balti ļoti maz zina par savu pagātni.«

Tādēļ šis darbs ir jānodod latviešu vēstures pētnieku rokās.

Paulīne Zalāne-Vallena