...Slaida bryunace, 11. klases gimnaziste Guna, mudri izskrīn pa trepem ūtrajā stōvā, apsastōj pi lūga. Niule jei stōvēs kaidu strēči kai zemē īmīgta un dūmōs, cikom atgyus elpu. Jā, niu ari tī, vyrtuvē, atgyvuši volūdu! Tāvs, kai vīnmār, pyrmais, mōte pībolsōs, beidzūt sōks ībiļst. Nu, muni dōrgī, sajēmet nu meitas pyrmū mōceibu... Nadūmoj, tāvs, es mīļoju tevi, bet cik ilgi vēļ līksi munu placu iz zemi?! Cyti jaunīši seņ izplātuši spōrnus un lidinej kai apmauti, tikai jyusu Guna un Gunta teik turātas pi saiteņas kai rūtaļu pyuki gaisā.

Beidzūt meitāns pasaver pa lūgu. Cik labi, ka šymā leita apmozgōtā decembra vokorā ir kur pošai pīsīt sovus sapynus. Un labi, ka ir kū pīminēt nu vosoras. Kai vīnmār, ari šūvokor bērzeite pīgōjuse tyvu, tyvu sātai un atvaduse rospūdeņus. Jau īdzērkst saulstareni, jau Gunas sauves pylnas ar smōrdeigim zīdenim, un kotra lapeņa auklej nalelu dōrgumu. Vari tū apbreinōt, vari īvītōt sapņu rāmeitī, beidzūt, pi lyupu vari pīspīst un sajust, kai īplyust dūmōs, sapynūs, sirdī...

Guna ir pīspīduse pīri vāsajam styklam. Ai, dōrgumeni! Šūreiz pat jyus navarit leidzēt. Jo Guna, kura nikod vacōkim natyka ībylduse, niu sōkuse reikōtīs poša. Jei saaicynōjuse kursu daleibnīkus īsarast jau reit dīnas pyrmajā pusē iz vīnreizeju izsūli. Bet nanūtiks kai pārn! Tūreiz jei nūgulēja šōs sātas nūtykumus, aizarōvuse ar seikōkim pasōkumim. Šūgod jai ir vysas tīseibas sprīst par sovu auklējamūs liktini. Jei glōbs mīleigōs Māršas bārnākus! Mozī, tykuši ciļvēceigōs rūkōs, sagaideis pavasara sauleiti – un nu seikajim pīna sivēntenim izaugs smuki, ekologiski teiri puscyuči un vaislinīki. Nivīns natiks tureigajim iz Zīmassvātku golda, jo syvānam ir tīseibas izaugt par cyuku.

– Stōvēju, dzīdōju augstajā kolnā... – Guna īsōc, bet apsaraun: kas nūteik lejā, vyrtuvē? Skaņ tāva bolss, styprs un svareigs. Mama vys vēļ klusej, aiz kō tai? Jei tok natyka ībylduse, sūlejōs paleidzēt... Ā, tāvs bōrsta sovus argumentus! Tūs jys nūbeigs ar mīlū teicīni: „Taida ir dzeive.” Jā, nauda, nauda... Tu Gunas acīs esi nakrītnele un smirdi, pat napabejuse klāvā. Bet... bez tevis pēc pusūtra goda Guna poša naspātu studēt. Vyss ir tik narikteigs, tik nūžālojams, un tod vēļ decembrī leits!

– Gona! – meitāns soka sev. – Laiks tōļōk reikōtīs! – Lyuk, kur lelō saimnīceibas sūma! Jōsalīk vysaidas vacas drēbeites, lai byutu sylts patvārums tim obejim, kurus izsūles daleibnīki najims. Tūmār divejim tīnē nabyus ryumes. Kuru glōbt: Klibikeiti voi Aņceiti-Eiksteiti? Dzērdit jyus tī, pošā sabīdreibas vērsyunē, mes, tī malnī tōrpeni, te pa leju, naatdūsim ni Aņceiša, ni Klibikeiša. Tū soku jyusim es, Pūdeņu vacōkō meita Guna.

Voi jei ir cīta, nažēleiga pret tāvu? Nā, jei vīnmār dūmoj: kai jys tīnē, pa sātu, ar savainōtū kōju – sova brōļa mīlesteibas „dōvonu”... Bet mīļōt nanūzeimoj pošai kļyut navareigai, pasadūt. Jo tāvs sevi pīzeist par krītnu cylvāku, tod vīnmār jōbyun taidam, un Guna niu paleidzēs. Ar reitdīnas izsūli. Ar šū sūmu, kuru vysur vodōs leidza: kur jei, tī moziņkī brōleiši.

– Dzērdit, bīzī, es soku jyusim: nā – tyukstūškōrt!

Ā, mama sōc ībiļst. Nu ir labi. Nu tik iz prīšku, pi dorba! Guna apvalk jōs mēteli, pajam luktureiti un klusom izsleid pogolmā. Tōli nav jōīt. Kolhozs itū nalelū fermu izcēle tyvōk sātai, lai kūpējim odiers par veļti un var labi izagulēt, un byut uzmaneigim ari par nakti. Par laimi ferma nasabruka, tāvs tū atpērka, pōrbyuvēja. Jau kurū godu apleicīnes zemnīki zyna: te var drūši braukt, itī sivēneni apsaveļs smuki. Vējtverī pasakavējuse, meitine laiceņu prīcojās par svaigū gaisu. Dreiž atīs vosora... ar bārzu, čymynu un vysaidu zōleišu smōrdu. „Pūdeni” – drūšōkō vīta iz pasauļa!

Klāva kukneitē pi plitas jau gaida lela skaline ar sausu maļceņu, un dreiž prīceigi īsaryuc guņs. Labi, tēt, labi, tu esi eists saiminīks, veļteigi kaimineicas, kur īmam pi telefona, tevi apsaukoj par napraktisku. Tōs, skorbai dzeivei napīmārōtōs, jau asam mes, sātas trejs sīvītes. Tūmār, tēt, sajem spākus, jo reitdīn patīši sātsvydā ībrauks buseņš ar lobim cylvākim – Māršas bārnāku glōbējim. Jaunōs saimineicas eistynim eksamenōtōjim.

Parosti Guna, klauseidamōs molkas pagaleišu prīceigōs sarunas, aizadūmoj kaidu strēči, bet šymā vokorā jei soka sev: – Pi dorba, gaida! Slynkums nava brōļs.

Īsaryuc gryudu smolcynōtōjs, dreiž sōks plepinēt miļzeigais putras kotls. Un tod sōksīs maļteite. Jei sovā jauneibā kai dziļā olūtā smeļ spāku, prīcu un saprūt: tātuks pats var sabrukt, jo slymō kōja jū nūbeņdēs... Dusmes jai ir pōrgōjušas, tom gryuši nūsaturēt pret patīsu meitas mīlesteibu. Tāvs dūmoj par ījāmumim nu saimesteibas tikai sovu treju sīvīšu dēļ. Kai pārn jys ceņtēs pōrlīcynōt, ka Reigas kungu naudas moki jōattaisa ar pōrs pīna sivēnenim – ari ap šū laiku. Jys saceja mamai, ka „mozajim strōdnīcenim” nav ar kū apsegt solstūšū augumeņu, bet zīma tik kōreiga īkūst. Taisneiba jam beja. Guna kaunējōs garderobē nūlikt sovu nūnosōtū mēteleiti sūplok klases bīdriņu kažukim un vysaidim tī „pledim”. Cik brīsmeigi ūtru kārdynōt ar kū tik „šyku”. Jai tryuka elpas, verūtīs, kai jōs pi spīgeļa pucējōs, krōsōjōs, lai ītu pa nalelajom īleņom leidz dzeivūkļam. Bet kod atgōja iz ballem! Jom beja pat dōrgūs franču smaržu buteleites... Jau labi seņ jōs ar mōsu sprīde: cik taidas jaunkuņdzes izmoksoj vacōkim?! Sokit vēļ, ka nauda nasmird. Un kura nu jom ir poša kū sapeļnejuse? Bet pārn tāvs tūmār pīsakōpe meitānu vīnbaļseigō „nā” prīškā. Un meitāni rōvēs vysu vosoru pa fermu un pļovu un krōja – un jom tyka vīnkōrši zōbaceni, pusmēteleiši: bet sovi peļneitī. Gimine pat atsasaceja nu mobilō telefona un īkryta... kaimiņu gyustā. Jōmoksoj par kotras nedeļas sarunom ar ekologiski teirajim produktim. Te nu patīši izapauž „Pūdeņu” saiminīka napraktiskums. Kod klases bīdrim – lelōkajai pusei – sovi mobilī sakari.

Kū šūzīm tāvs īplānōjis, kam sōcis taupeit? Īspējams, Gunas studijom... Tikai tū nā! Jei poša leiss studijom cauri kai kameļs odotas acei. Ai, nā, naleiss! Strōdōs nu sirds i krōs!

Tāvam pateik krōt, plānōt un sovus plānus piļdeit. Leidz šam daudz kas izadevis. Niule jys styngri nūsastōjis iz seņču dzymtōs zemes – kreit, ceļās, rōpoj, īt tōļōk. Bet vēļ naseņ... jys bez spīkeiša, vasalom kōjom, kotru reitu īkōpe trolejbusā un devēs peļneit giminei iztikšonu. Izceineja lobu dzeivūkleiti Juglā, lykōs, beja laimeigs. Kam tu paputēji, smolkō ryupneica? Kas tevi ībōze sovā plotajā kuldā? Un tai kliva navajadzeigs ari šys pusmyuža inženers ar zeļteitom rūkom. Kai tyukstūšom cytu. Ai, tēt, tu veiksmeigi vodi sovu saimesteibu, kaut esi klivis invalids. Vys cerej un sapynoj, bet niule na par sevi. Tev prōtā tovi trejs sīvīši. Un bites tevi mīļoj. Jōs nadzeļ saiminīka, kod mes, cyti, izasorgojam nu tom mada buceņom ar propellerim. Bet mes jau maisomēs jom ceļā, sovas zōleites laseidamas.

Ahā, nūbyukšēja sātas durovas tai cīšōk! Nikas, nasabeist tova vacōkō meita, nōc tik šur! Aci pret aci. Kas byus? Es jau tev saceju reiz: kai nūsavēru filmā „Vella kalpi” tū syvānu reišonu, kai sagyva mōgas nalobums... Tai kai sīna nūsastōju moziņkūs radeibeņu pusē. Ļaunit jim izaugt, jim ari ir tīseibas kaut iz nailgu dzeiveiti. Zālē tūlaik vysi skateitōji lūcejōs smīklūs, es mērku osorōs. Jā, asmu napraktiska, dzeivōšonai pavysam nadereiga. Bet muni sivēneni ir taidi pat bārni kai es, školā saukta par... Syvānskuki.

– Nu, Gunteņ, gaidi paleiga? – atskaņ mīreigs bolss.

– Gon jau rausīs cytim vokorim, tātuk! Jem papeirus, sēdi un kalkulej, rōdīs, šudiņ asat vysus jau pōrsvāruši. Un sovā sapuļcē ari laikam stōvēji?

– Jā, napīrosta situacija ar slymū kōju... Bet dzeive kaut kai jōnūvalk leidz golam.

– Tāvs, kū tu vīnmār maņ vuiceji: nadreikst ījyugu palaist valeigōk! Vēļ ībrauksi grōvī.

– Ak, zemnīks niule jau ir māslūs un greislī! Voi gimnazistes ari nareikoj sapuļces, narunoj, aiz kō zemnīki buntojās? Dreiž tamā Eiropā myusu dorbs un raža nabyus vajadzeiga. Ar kū jyusus baroj školas ēdneicā? Voi ar myusu ražōtū? Pasaverit Centraltērgā – un saprassit! Nu kura laika latvīšu zemnīks pōrdūd kai morgā pōrsaļdeitu gaļu? Kod tei īvasta, cik godu un kur vōļōjusēs? Kod mes ar mōti ite sōcem saimnīkōt, cerējom iz kū cytu. Bet vysi skrīn myusu stendim garom – meklej lātōkū, slyktōkū...

– Saprūtu, tēt! Omeite ari daudzynōja sovejū lobumu, taipat dzeduks un babeņa itepat.

– Laime, ka jī nikō naredz! Pat piļsātas omeite nā.

– Tēt, gona! Tova vīneigō klauseitōja, īspējams, byutu Gunteņa, bet... dīzyn voi.

– Pasoki beidzūt, meitān, kū asmu zaudējis tovōs acīs? Aiz kō tovas spuras aug lelōkas un jau dūrsta?

– Tēt, napōrlēc tematam! Mes nasēžam pādejā laivā un nagaidom, kod yudiņs vōli myusus īmess nakurīnē. Pasmaidi bīžōk!

– Asmu televizorā pōrsavēris reklamu. Tīnē pōrōk nūbarōti purni un ols vādari...

– A kai cytaiž lai jī sevi reklamej? Kai lai slavynoj vōjuma puļvereišus un smēres? Tīnē jau narōda dzeivi, tāvs! Smaidi pats. Sev.

– Ak, tu šudiņ tik cīta un... dyžan gudra, bet es... sprosts.

– Tod prīcojīs, kū esi panōcis! Verīs klāvā apleik: vysi sirsneigi ņam-ņam. Gūteņas gramoj tovu ekologiskū bareibu. Prīcojīs!

– Jā, ņam-ņam... Bet izaugs tys tovs Aņceits, un jū samaļs dasōs... pīdūd, ka tū soku.

– Lyudzy, nikod maņ tai nasoki, tāvs! Poša zynu, kas byus.

– Nadūmoj, ka tevis nasaprūtu, bārns. Bet tu esi dzeives bardzeibai napīmārōta. Izpōrdūsim itū boru, kersimēs pi nōkušō metīņa. Tai gribīs drusceit ītaupeit lobūs gryudu. Un pa rūkai gadejušīs pōrs kungi ar bīzim mokim, taida izdeveiba! Kai svātku dōvona...