PREIĻI IEVZIEDĀ Baltā kleitā, kā līgava, pilsēta mana. Mostas tā agri, līdz aust gaismiņa maza. Un spoža saule istabā manā tik mīļi, kā māmuļa, saulstarus gana. Celies, auj kājas – jau dzeguze zvana. Šogad tā agri te siltumu mana. 3. V 2002 MŌTES DĪNĀ Preiļūs ōbeles zīd. Šudiņ – Mameņas dīnā – Sirds kai jauna grib smīt. Šudiņ bārni nōks cīmā. Šudiņ ōbeles zīd. Latvijā – Mōtes dīna. Kotram rūkā ir zīds, Kotram mameņa mīla. Preiļūs ōbeles zīd. Bolts skusteņš mameņai golvā. Vysa piļsāta zīd, Saulaina Mameņas dīna. 12. V 2002 |
![]() VILMA LELE |
VIENKĀRŠA KĀ PATI DZĪVE
Ciems aiz Malnavas muižas parka saucas Lemešova – tātad te dzīvojusi arāju tauta. Kā par daudziem citiem Latgales ciemiem, arī par šo jārunā jau pagātnē – palikušas vien dažas viensētas. Ādama Nagļa ģimenē kopā ar trim brāļiem auga meita, kurai vecāki deva vārdu – Vilhelmīne. Par bērnības un jaunības laikiem tagad varam izlasīt atmiņu stāstiņos, kas publicēti periodikā: par krāšņo dabu, kas bērna acīm likusies tik varena, par jocīgiem un nopietniem kaimiņiem, ģimenes locekļiem...
Tajā laikā par muižas kādreizējo eksistēšanu vairs nekas neliecināja – Malnavā bija lauksaimniecības skola, kas arī noteica meitenes dzīves ceļa izvēli. Viņa kļuva par agronomi. Apprecējās, strādāja specialitātē, veicot izmēģinājumus augkopībā. Guva labus rezultātus un cieņu kolēģu vidū.
Taču Laimas māte viņai šūpulī bija ielikusi vairākus talantus. No mātes un vecāsmātes iemācījās darināt Kārsavas novada tautas tērpus, ar kuriem lepojās Dziesmu svētkos, folkloras saietos. Folkloras uzvedumos iesaistīja citus ģimenes locekļus, vēlāk arī mazbērnus. Rakstot scenārijus, nācās „vilkt gaismā” tautas dziesmas, arī pašai ko sacerēt. Savu darbu uzmetumi krājās īpašās kladēs.
Vilmas Leles stāstiņi publicēti laikrakstos „Zemturs” un „Gaismas Taka”, arī citos izdevumos.
Beidzot Vilma Lele sadūšojusies izdot savas dzejas grāmatiņu. Viņa ļauj domai brīvu plūdumu. Tās ir pārdomas par dzīvi un attiecībām, par uzdevumu šajā pasaulē, tie ir dabas ainiņu ieskicējumi. Dzejas rindas vienkāršas kā pašas autores dzīve. Krājumiņā ir arī bērniem veltīti dzejoļi. Autore tos rakstījusi saviem mīļajiem mazbērniem, kas izauguši kopā ar ansambļa „Īveņa” darbību.
Autores pašas bērnība palikusi aiz gadu kalniem. Un tā nebija nedz spoža, nedz saulaina, ar lielvaru uzspiesto kārtību. Bet, paldies Dievam, aizvien dziļāk nogulstas atmiņu glabātavā. Tikai kādā saviļņojuma brīdī uzpeld virspusē, atbalsojoties dzejas rindās, kas rakstītas ar sirdi.
Antons Rancāns