Tajā laikā par muižas kādreizējo eksistēšanu vairs nekas neliecināja – Malnavā bija lauksaimniecības skola, kas arī noteica meitenes dzīves ceļa izvēli. Viņa kļuva par agronomi. Apprecējās, strādāja specialitātē, veicot izmēģinājumus augkopībā. Guva labus rezultātus un cieņu kolēģu vidū.

Taču Laimas māte viņai šūpulī bija ielikusi vairākus talantus. No mātes un vecāsmātes iemācījās darināt Kārsavas novada tautas tērpus, ar kuriem lepojās Dziesmu svētkos, folkloras saietos. Folkloras uzvedumos iesaistīja citus ģimenes locekļus, vēlāk arī mazbērnus. Rakstot scenārijus, nācās „vilkt gaismā” tautas dziesmas, arī pašai ko sacerēt. Savu darbu uzmetumi krājās īpašās kladēs.

Vilmas Leles stāstiņi publicēti laikrakstos „Zemturs” un „Gaismas Taka”, arī citos izdevumos.

Beidzot Vilma Lele sadūšojusies izdot savas dzejas grāmatiņu. Viņa ļauj domai brīvu plūdumu. Tās ir pārdomas par dzīvi un attiecībām, par uzdevumu šajā pasaulē, tie ir dabas ainiņu ieskicējumi. Dzejas rindas vienkāršas kā pašas autores dzīve. Krājumiņā ir arī bērniem veltīti dzejoļi. Autore tos rakstījusi saviem mīļajiem mazbērniem, kas izauguši kopā ar ansambļa „Īveņa” darbību.

Autores pašas bērnība palikusi aiz gadu kalniem. Un tā nebija nedz spoža, nedz saulaina, ar lielvaru uzspiesto kārtību. Bet, paldies Dievam, aizvien dziļāk nogulstas atmiņu glabātavā. Tikai kādā saviļņojuma brīdī uzpeld virspusē, atbalsojoties dzejas rindās, kas rakstītas ar sirdi.

Antons Rancāns