Autore Marta Skuja 1915. 5. VII -- 1946. 12. XI

MARTA SKUJA NAZIŅĀ Zieda un cirvja strīdā Uzvarētājs vienmēr būs cirvis. V. Belševica

Martas Skujas vōrdam leidza nōk myuža tragiskōs aizlauzteibas skaņa. Politiskūs ceiņu vērpetē īrauta un 1946. godā Reigas varas organu tīsōta uz nōvi, jei palīk tautas atmiņā kai teiras sirdsapziņas un nalūkamas patriotiskas pōrlīceibas cylvāks. Vysa jōs eisō dzeive, kas aprauta 32. myuža godā, vēļreiz aplīcynoj tū patīseibu, ka tikai eists cylvāks var byut ari eists dzejnīks.

Marta Skuja (eistajā vōrdā Valerija Galvanovska) dzymuse 1915. goda 5. julī Neretas pogostā. Mōcējusēs Jaunaglyunas gimnazijā. Jau agrā jauneibā aizarōvuse ar dzeju, tū mōcējusēs nu golvas un na tikai latvīšu, bet ari vōcu volūdā. Seviški daudz atkōrtōjuse F. Šillera dzejūļus ar motivim par taisneibas un varas nasadareibu.

30. godu vydā, studejūt Latvijas universitatē, sōkumā matematikas, tod filologijas fakultatē, jei dorbojās latgalīšu bīdreibā »Terra Mariana«, kur aktivi pīsadalēja mōkslinīciskajā pošdarbeibā. Pyrmūs dzejūļus -- miniatūras sōka publicēt 1936. godā. Nu šō laika Marta Skuja pamozam tūp par vīnu nu radzamōkim latgalīšu dzejas pōrstōvim. Šudiņ jai teik īrōdeita vīta blokus Marijai Andžānei, Augustam Eglōjam, Aleksandram Adamānam un Madsolas Jōņam.

Storp mynātajim dzejnīkim M. Skuja beja jaunōkō. Atšķireibā nu cytim jai bejis lamts vyssmogōkais liktiņs, kas dzili atsabolsōjis ari dzejā. Veira zaudējums 1941. goda deportacijōs, staliniskōs varas nažēleigō izarēkinōšōna ar jū pošu pēckara godūs padora Martas Skujas dzeivi par līceibu tam, kai -- lītojūt Vizmas Belševicas vōrdus -- zīda un cērva sadurē zaudējušais zīds tūp par apsyudzeibu, par pretōšonōs spāka simbolu ikvīnai varmūceibai un par gaišu lāpu ikvīnā tymseibas vaļstī. Marta Skuja, kas sevi kai dzejneicu jau beja aplīcynōjuse ar periodikā publicātajim dzejūlim (»Zīdūnī«, »Olūtā« u. c.) 1944. godā sakarā ar drukas aizlīguma atceļšonas 40. godadīnu V. Lōča-Vaideāna izdevnīceibas reikōtajā konkursā par dzejūļu krōjumu »Naziņā« (manuskriptu) īgyust 3. gūdolgu (pyrmū -- Madsolas Jōņs par krōjumu »Lynu zīdi« (1943), ūtrū -- Marija Andžāne par krōjumu »Dzeiveibai« (manuskriptu)). Gūdolgōtais Martas Skujas dzejūļu krōjums ar veļtējuma īrokstu »Aizvastam Laulōtam Draugam« iznōce 1944. goda vosorā Daugavpilī.

Šymā mozajā grōmateņā īsaver eisa, bet lela īkšejōs dzeives drama un tragedija. Šei grōmateņa pylna sōpu un skaistuma, pylna spraiguma un ari izmiseigas bezpaleidzeibas.

Īkšejōs pasaules intensiva atklōsme, kas aizasōka jau 30. godu ūtrajā pusē ar dūmōs un jyutōs koncentrātim eispantenim, kurūs īsatvēre kautri minējumi un pyrmī atskōrtumi par sevi un par sovom atteiceibom ar pyrmim īpazeitim cylvākim, lelu uzviļņōjumu pīdzeivōja ap 30. un 40. godu dasmytu meju, ap 23.--25. myuža godu, kod jaunōs dzeives īceru apgorōta, dzejneica nūsastōj blokus dzeives draugam, atsazeistūt:

Šū laiku atcerūtīs, vālōk dzejneica raksteis: »Tu gōji vēja pusē.«

Taču šam uzzīdam beja lamts eiss laiks, tikai vīns gods, lai tod tys tyktu aprauts ap 26. myuža godu. Sakarā ar veira izsyuteišonu jei teik īgryusta malnā izmysuma mutulī.

Vyspōr krōjumā »Naziņā« atrūnom trejaidu naziņas izpausmi: pyrmkōrt, tei ir naziņa un šaubas par īspējamū kūpejū ceļu nōkūtnē blokus meiļōtam cylvākam; ūtrkōrt, tei ir naziņa par tautas liktini draudeigūs kara vātru apstōkļūs; un beidzūt, tei ir naziņa par aizvastū veiru (šei naziņa nūmūka golvonūkōrt kara godūs).

Nadaudz par pyrmū nu naziņom. Jau krōjuma īvoddzejūļs »Naziņā« līcynoj, ka Marta Skuja, meklejūt atbiļdes uz jautōjumim, kurus uzdūd lelā naziņā teiktī dzeives paradoksi, padavuse rūku t. s. meditativai lirikai. Jōs stylam pīmīt spraigi emocionala, dzili subjektiva intelektualitate, niansēs ejūša, urdeigi analitiska un tūmār pōrdzeivōjumā vīnōta, uz vīnas pamatnūskaņas baļsteita dūma. Krōjuma sōkumā ir sovs dasmyts taidu prōtnīcisku 30. godūs raksteitu dzejūleišu, kurūs pausta tīksme pēc harmonijas, tīksme atvaireit naziņu (»Tu snēdzi maņ rūku...«). Disharmoniskōks skanējums vairōkim šō laika pantenim, kur izavērza jyutu polaritate, un te bīži un zeimeigi figurej vōrds »naziņa«:

Gon olkas pēc harmonijas, gon osu pretmetu sazacēršona jyutu dzeivē sevišku izpausmi īgyust kara godūs (»Svātvokorā«, »Izmysums« u. c.).

Laika seceibā skotūt, ūtra naziņa izapauž golvonūkōrt dzejūļus, kas sacarāti 1940. godā sakarā ar Latvijas okupaciju. Tymūs rysynōs dūma par tū, voi okupacijai ir jōsapretoj (storp cytu, apmāram tei poša dūma, kas rysynōs J. Staprāna lugā »Četras dienas jūnijā« voi A. Ruņģa kamerspēlē »Piecas minūtes pirms divpadsmitiem«). Vysīspaideigōk tei rūsynōta sonetu oktavā »Vysvaļža gols«, kur nateiši uz vēsturisku nūtykumu fona it kai izdiskutētas 1940. goda nūtykumu izraiseitōs problemas, kur, taisneibai sasadurūt ar rupu varu, teik jautōts, voi ceineitīs, lai ari krist, voi pasadūt verdzeibai, lai izdzeivōtu. Vodūņs nūstōdeits dilemas prīškā. Golvonō dūma izteikta sonetā »Vysvaļža nōve«:

Atsagrīžūt pi personiskōs dzeives motivim, īsavērsim tymā mūkūšajā naziņā, kas saistōs ar veira aizvesšonu. Vysi dzejūli, golvonūkōrt soneti, kas raksteiti šō zaudējuma nūskaņā, dēvejami par elegijom. Smeļdzeigu šaubu un pretrunu plūseitō dvēsele atsaklōj vairōkūs dasmytūs dzejūļu. Kai spylgts šō laika nūskaņas izteicējs sonets mynoms »Kaids izsmīklys!«, kas sōcās ar ryndom:

Taidas goreigōs sagrōves, izmysuma un iztukšōteibas nūskaņas pavoda liriskū varūni pēdejūs godūs, dzeivojūt naziņā par aizvastajim, par tautu, par sevi.

Lai ari jautōjumi izskaņ bez atbiļdes, un tūmār izmiseigi skaņ un skaņ:

Saišu pōrtryukšona ar dzeivi, dzeive bez dzeives, dryuma gryutsirdeiba pōrmōc tikpat kai vysus kara laika dzejūļus, kurūs volda sōpu un ānu vōrdi. Un apbreinojama ir dzejneicas apvaļdeiba dziļūs sōpu izpausmē, -- sōpes pōrrodūt par mōkslas vērteibom. Seviški apbreinojama vēļ ari tōpēc, ka tikpat kai vysi šō laika dzejūli raksteiti sonetu formā, kas prosa jyutu stihiju pakļaut nūteiktim formas nūsacējumim. Un jōatzeist, ka pamatūs autore ir panōkuse, ka ari šajā formā puļsej dzeiva izjyuta bez jyutamōka konstrukti-vitates žņauga. Par vīnu nu lobōkim uzskotams Zīmassvātku sonets »Svātvokorā«:

Muzykals un emocionalas dūmas caurausts, komponistu uzmaneibas cīneigs teksts ir sonetā »Es sovu golvu zamu līcu«.

Šom elegijom rakstureiga psihologiski pōrlīcynūša saruna ar sevi vai sev tyvu cylvāku. Dažkōrt byudamas ari bez ōrejōs tālaineibas, tōs tūmār palīk bogōtas ar tū tālaineibu, kū roda īkšejūs žestu, emocionali pulsējušas dūmas un tōs pavērsīņu dzeivō gaita. Ar tū dzeja tūp muzykali, melodiski voldzynūša, te mes uztveram pōrdzeivōtū runu, kas ir kotras eistas lirikas pamatu pamats.

Runojūt par Martas Skujas dryumajom pōrdūmom par tukšumā īkrytušū dzeivi, jōsoka, storp cytu, ka tōs asociejās ar V. Plūdoņa vōrdim elegijā »Rezignācija«:

Taču jōbylst, ka bezizejas, sōpu, tukšuma un soltuma izjyutas aizvīn nūteiktōk sōc atvaireit dzeivē īnōkušōs mozōs meitiņas Silvijas gaišums, par kū dzejūlī »Meitai Silvijai« losom:

Šōs bārna »seikōs dalnas«, kas pretim snēdzās, sōc otkon sīt pi dzeives, un dzejneica, pōrvarējuse sōpu radeitū bezspāku, sōc nūsastōt na tikai dzeivōs dzeives, bet ari pat vēja pusē, taipat kai kaidreiz veirs jai pošai gōja vēja pusē (»Tu gōji vēja pusē«):

Tai, jau paspējušu otkon nūsastōt pat vysai dzymtai zemei vēja pusē, dzejneicu skar nažēleigōs varas cērvs. Jōs kops nav zynoms. Palīkam naziņā, kur nūlikt zīdus, atcerūtīs tik agri aizcērstū zīdūšū dzejas pasauli.

V. Valeinis