Donats Latkovskis, 1937. gads

Par autoru

RAKSTNIEKS, PUBLICISTS, KULTŪRVĒSTURNIEKS DONATS LATKOVSKIS

Latgaliešu literatūrā ir autori, kurus varam ierindot klasikas kārtā –Alberts Sprūdžs, Jānis Klīdzējs, Antons Rupainis, Augusts Eglājs, Norberts Neikšanīts, Marija Andžāne u. c. Taču ir arī līdz šim mazāk ievēroti un pieminēti autori, kuri veidojuši ne tikai latgaliešu literatūras fonu, bet kuriem ir sava īpatna un noteikta vieta literatūras, Latgales kultūras plūdumā un bez kuriem mūsu garīgais mantojums būtu nepilnīgs. Pie tādiem literātiem pieder arī Donats Latkovskis (1912. 7. 09. – 1943?) – rakstnieks, ražīgs žurnālists, kultūrvēsturnieks.

Donats Latkovskis dzimis Varakļānu pagasta Dekšārēs zemnieka ģimenē. Sākotnējo izglītību iegūst Dekšāru I pakāpes pamatskolā. Pēc tam pabeidz Viļānu 6-kl. pamatskolu un mācās Rēzeknes Valsts komercskolā. No 1934. līdz 1936. gadam strādā Rēzeknes pilsētas valdes kancelejā. Donats Latkovskis jau samērā agri – 20 gadu vecumā – iesaistās žurnālistikā. No 1932. gada viņš sadarbojas ar laikrakstu »Pēdējā Brīdī«, kur ir hronikas nodaļas »Māras zeme« veidotājs. Kādu laiku ir Latvijas Telegrāfa aģentūras Latgales korespondents-informators. 1936. gadā D. Latkovskis pievēršas pārsvarā literāram darbam.

1941.–1942. gadā ir laikraksta »Rēzeknes Ziņas« vadītājs – redaktors. 1943. gada aprīlī vācu okupācijas varas iestādes Latkovski apcietina, izsūta uz koncentrācijas nometni, kur viņš pazūd bez vēsts1.

Tie ir D. Latkovska dzīves un darbības pamatmeti. Par viņa ārkārtīgi darbīgo, daudzpusīgo un raženo darbību visai izvērstas ziņas »Daugavas Vēstnesī« 1940. gada 5. janvārī sniedz O. Ozoliņš2. No fotogrāfijas pretī raugās stalts, domīgs, varbūt nedaudz pašpārliecināts jauns cilvēks, kas savos toreiz 27 gados paspējis paveikt visai daudz. Šajā laikā viņš jau ir četru literāru grāmatu (dzeja, proza, dramaturģija) autors, daudzu desmitu kultūrvēsturisku pētījumu, reportāžu un citu žurnālistikas žanru autors. Autors, kuram ir vairākas vērienīgas nākotnes ieceres un jaunu grāmatu sagataves.

Pirmie iespiestie D. Latkovska raksti parādās 1929. gadā. 1930. gadā viņš sācis darboties laikrakstos »Zemnīka Ziņas« un »Latgolas Vōrds«, pēdējā 1932. gada 30. novembrī iespiests arī viņa pirmais dzejolis »Senōs atmiņōs«. Pēc tam D. Latkovskis savus dzejoļus publicē regulāri vairākos periodiskajos izdevumos. Nodibinoties laikrakstam »Rīts«, kļūst par tā Rēzeknes korespondentu, bet ar 1936. gadu sāk darboties Austrumlatvijas izdevumā »Latgales Vēstnesis«. Šī laikraksta slejās publicēti vairāki viņa kultūrvēsturiskie raksti par Latgali un tās atmodas darbiniekiem.

Bez jau minētajiem laikrakstiem D. Latkovskis publicējas arī »Zemnīka Bolsā«, »Rīgas Vēstnesī«, »Jaunajā Vōrdā«, »Brīvajā Zemē« u. c. 1939.–1940. gadā daudz nozīmīgu rakstu publicēts avīzē »Daugavas Vēstnesis« – par Latgales vēsturi, par priekšzīmīgākajām Latgales lauku saimniecībām, to pieredzi, augšupeju u. c. Donats Latkovskis līdzdarbojas arī vairākos Latgales žurnālos – »Sauleite«, »Straume«, »Zīdūnis« u. c. Tajos galvenokārt publicēti viņa literārie darbi – dzejoļi, pastāsti, tēlojumi. Trīsdesmito gadu beigās D. Latkovskis ar literāro darbu saceri nodarbojas samērā maz, galveno enerģiju ziedojot Latgales kultūrvēstures izpētei. Sevišķi avīzē »Jaunais Vōrds« tiek publicēti vairāki desmiti apceru par Latgales atmodas darbiniekiem.

Tādējādi visu Donata Latkovska darbību var iedalīt divās jomās: publicistiskajā un literārajā. To atspoguļo arī šim krājumam pievienotais D. Latkovska darbu rādītājs.

Kaut arī D. Latkovska nozīmīgākais devums ir prozā – šī vārda plašā nozīmē (stāsti, tēlojumi, ceļojumu apraksti, reportāžas, raksti par Latgales kultūrvēsturi u. c), taču vispirms būtu īsumā jāaplūko viņa dzeja. Jāpiezīmē, ka visi D. Latkovska literārie darbi nākuši klajā Rēzeknē kā paša autora izdevumi. Arī dzeja. Visi darbi drukāti lejaslatviešu literārajā valodā (vidusdialektā), kaut arī ļoti daudz savu darbu – publicistikas un dzejoļu – Latkovskis uzrakstījis latgaliski.

Pirmais dzejoļu krājums »Klusie brīži« iznāk 1936. gadā, bet 1938. gadā otrais – »Gaišie ceļi«. Krājumā »Klusie brīži« sakopoti rakstnieka agrās jaunības, skolas laika liriskie dzejoļi, tādēļ tajos ne mazums jauneklīgas jūsmas un sentimentalitātes. Jānis Klīdzējs, recenzējot D. Latkovska pirmo dzejoļu krājumu3, saka, ka jaunā dzejnieka vārds samērā plaši pazīstams no daudzajiem periodikā publicētajiem dzejoļiem. To tematiku un uzbūvi nosaka divi galvenie motīvi: mīla – mūžīgā un jo bieži sāpīgā mīla – un dabas tēlojumi.

Attiecībā uz šiem abiem tematiskajiem lokiem, pareizāk – to veidojumiem, rakstnieks Jānis Klīdzējs kā kritiķis ir visai bargs, runā tieši un bez kompromisiem. Viņš uzsver, ka gandrīz ikviens iemīlējies vidusskolnieks raksta dzejoļus, taču vēlāk šo slimību pārslimo. Diemžēl D. Latkovska krājumā ir samērā daudz tādu »nepārslimotu«, neizkristalizētu vārsmojumu. Maz dzejas mūzikas un oriģinalitātes formas meklējumos. Viņā ir meklējošs jūtu plūdums, bet tam vēl nav savas patības. »Šim plyudumam vajadzēja grauztīs kai strautam smiļtīs, dziļumā, bet šūreiz tys ir aizplyudis kai strauji nūlejis leits pa nūvaltu aramīni«. Tālāk J. Klīdzējs raksta, ka vairākus dzejoļus vajadzējis nobriedināt, dziļāk sevī izdzīvot un noslīpēt. Bet tas nav izdarīts. Tāpēc »daudz šinī grōmotā tryukst nu tō, kas ir latgalīšu lobōkajōs lirikas grōmotōs: K. Plencinīka »Sevī« un »Sirds«, M. Andžānes »Reits«, A. Ancāna »Ezerzemes šalkas«, īpaši A. Eglōja »Dzīsmas rudiņa saulei««.

Klīdzējs min arī dažus labus D. Latkovska krājuma dzejoļus. Taču kopsecinājums par valdošo sentimentu un pesimismu latgaliešu dzejā, tai skaitā D. Latkovska pirmajai krājumā, ir šāds: »Gona latvīši raudōjuši. Cik tōli un ilgi var raudōt: osoras, osoras... Voi tod tikai divas nagrēceigas īpašeibas mums ir: pacīst un tod nu sirds izaraudōt? Kur palīk Latgolas spāks – uzvarātōjs, gaismas aļcējs, givējs?«

Otrajā dzejoļu krājumā »Gaišie ceļi« (Rēzekne, 1938, 79 lpp.) jau atradīsim vairāk pozitīvi vērtējamu dzejoļu par iepriekšējā krājumā J. Klīdzēja astoņiem nosauktajiem. Te vairāk izjūtam Latgali, īpaši balādiskajos dzejoļos par Rēzekni, Mākoņkalnu, Jersikas karaļvalsti, Lubānu, brāļiem Skrindām, grāfu Borhu u. c. Te ir arī savas nodevas 30. gadu otrā pusē valdošajam pārspīlētajam nacionālpatriotismam. Tieši pēdējā tipa dzejojumi ir visai maz baudāmi, ar saviem prozaismiem un dzejai nepieciešamā smalkuma trūkumu. Apjoma ziņā plašākais grāmatā iespiestais D. Latkovska darbs ir drāma »Karalis Visvaldis« (1937) 17 skatos. Tai 130 lappuses, un darbība aptver 13. gs. sākumu Jersikas pilī, bīskapa Alberta karaspēka uzbrukumu, senās latgaļu valsts iznīcināšanu, tās valdnieka (rex) Visvalža traģiku. Drāmā darbojas vēsturiskas personas (Visvaldis, viņa sieva, sievastēvs Daugerūtis – leišu labietis, Kaupo – lībju vecākais, bīskaps Alberts, pāvesta legāts Modenas Vilhelms u. c.), kā arī brīvi tipizēti personāži – Grietiņa, Roze, Marija, Lubāns u. c. Luga uzrakstīta dzejas formā un ir visumā krietni cerīgāks darbs par iepriekš aplūkotajām dzejoļu grāmatām. Te dzejiskās struktūras (līdzās vēsturiskajām ziņām) labāk veidotas, kā lirikā. Tas ir pirmais un vienīgais šāda veida dramatiskais darbs par seno Jersiku un karali Visvaldi. Balstoties uz Indriķa u. c. hronikām, attēlota patiesa Jersikas karaļa Visvalža darbības, slavas un viņa valsts dramatiskās bojāejas aina vācu ekspansijas rezultātā: līdzās vēsturiski politiskajām līnijām tēlotas pils sadzīves ainas – ar dziesmu un deju ieaudumiem, ar dažādu paaudžu, novadu virsaišu pārstāvjiem. Darbība notiek gan Visvalžu pilī, gan arī Rīgas bīskapa Alberta apartamentos.

Kaut arī tēlots dramatisku pārmaiņu laiks, lugas darbībā maz iekšējas dinamikas. Līdz ar to darbs kā dramatisks veidojums samērā statisks, daži personāži veic vienkāršas vēstures ilustrācijas funkcijas. Vietumis arī daži modernizēti frāzējumi, pagātnei »pieliktas« sava laika ideoloģēmas, priekšstati (karaļa himnas teksts u. c).

Madsolas Jōņs kādā no savām recenzijām, paslavējot D. Latkovska drāmas samērā labo valodu, salīdzina viņa darbu ar Raiņa »Induli un Āriju«. Ja Raiņa varoņi iekšēji, dvēseliski izgaismoti, tad Latkovskim vēsturiskās personas tēlotas vairāk ārēji, »no vēsturiskiem teicieniem«, bez iekšējo pārdzīvojumu un individuālo raksturu niansētākas atklāsmes. Taču tas ir sava veida notikums mazskaitlīgajā latgaliešu vēsturiskajā drāmā.

Latkovska prozas grāmatā »Zilie ezeri« (1936) tēlota Latgales lauku ļaužu un atsevišķu inteliģences pārstāvju dzīve, tradīcijas, stāstīts par Aglonas Dievmātes svētkiem. Daži no tēlojumiem un pastāstiem veidoti kā ceļojuma apraksti pa Latgali (»Zilo ezeru zeme«, »Zvērasts dzīvei«, »Vēlais brauciens« u. c). Ir arī kuriozi, uz. anekdoti balstīti stāsti (»Veļu nakts«). Jāteic gan, ka D. Latkovska proza lasāma daudz labāk par viņa dzeju, tā daudz brīvāka un organiskāka, kaut arī te atradīsim dažu labu »tīrā prāta« konstrukciju.

Par citiem D. Latkovska darbiem un iecerēm O. Ozoliņš jau iepriekš minētajā »Daugavas Vēstnesī« raksta: »Rokrakstā jaunajam Latgales prozaiķim vēl ir stāstu krājums »Baltie dievnami«, jaunatnes luga »Vasara Dziļārēs«, komēdija »Pagasta tēvi«, kā arī romāna »Izredzētā zeme« pirmā daļa. No kultūrvēsturiskiem darbiem pabeigta divās grāmatās izdodamā »Nacionālā atmoda Latgalē«, ar kuras atsevišķiem reprezentantiem iepazināmies periodikā.

Apmeklējot D. Latkovski, iepazinos ar viņa plašajiem materiāliem par Latgali, un te atzīmējami veco atmodas laikmeta darbinieku rokraksti, attēli, vēstules, kā arī vecākie laikraksti un arhīvi. Bez tam Latgales Centrālajā muzejā atrodas viņa sakārtots un muzejam nodots Latgales atmodas un kultūras darbinieku albums.«

Par rakstnieka un žurnālista nodomiem šinī pat avīzē varam izlasīt viņa paša izteikumus: »Pašreiz kārtoju materiālus par Latgales teātra vēsturi, Latgales vecākajām draudzēm, skolām, pirmajiem izglītotajiem latviešiem Latgalē, kā arī Latgales attīstību, kas līdz ar Latgales draudžu apskatu tiek iespiesta periodikā.

Latgale vēl ir noslēpumiem pilna zeme, tās pagātnē vēl daudz kas neatsegts un neizpētīts. Tādēļ še katram, kas var un grib strādāt, pētījot Ezerzemes senatni, ļaudis, viņu dzīvi un ieražas, būs darba pilnas rokas. Vērojot pašreizējo Latgales dzīves augšupeju, apsveicama vairāku jaunu spēku sevišķa interese par tās gara dzīvi un kultūru, kā arī aktīva līdzdalība abu Daugavas krastu latviešu vienošanā mūžīgā latviešu tautas vienības vainagā.«

Taču lielākais darbs, ko savā īsajā mūžu paspēja izdarīt D. Latkovskis, ir viņa sakārtotā, bet neizdotā grāmata »Nacionālā atmoda Latgalē«. Tas ir fundamentāls pētījums, sakopots no laikrakstos »Latgales Vēstnesis«, »Jaunais Vōrds« un citos izdevumos publicētajiem rakstiem par redzamiem Latgales 19.–20. gadsimta atmodas darbiniekiem.

Šo rindu autors papildus ir izrakstījis no laikraksta »Jaunais Vōrds« (1938–1939) un klāt pievienojis 12 rakstus par citiem, manuskriptā neietvertajiem Latgales nacionālās atmodas darbiniekiem; uzrakstījis komentārus un bibliogrāfiju4.

Donats Latkovskis īpaši neizdala pirmo Latgales atmodu, kas noritēja pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā un noslēdzās ar Latgales kongresu Rēzeknē 1917. gada maijā. Viņš runā par Latgales nacionālo atmodu, šajā jēdzienā ietverot gan agrīnos tautas apgaismotājus, kuri darbojās jau 19. gadsimtā (V. Leika, A. Seipulnieks, Andrejs Platpieris, P. Miglinieks, A. Jūrdžs, Sofija Prentniece u. c), gan arī izcilos 20. gadsimta pirmās latgaliešu atmodas darbiniekus – F. Trasunu, N. Rancānu, brāļus Skrindas, P. Smelteri, I. Asānu, E. Krustānu u. c. Taču šis darbs nav sistemātisks enciklopēdiska tipa personu rādītājs, tāpēc tajā neatradīsim tādu izcilu pirmās atmodas darbinieku kā Franci Kempu un vēl vienu otru5.

Toties D. Latkovska krājumā atradīsim ne mazums personību un faktu, kurus nav sniedzis neviens cits pētnieks un kurus pat neatradīsim ļoti respektējamajā M. Bukša darbā »Latgaļu atmūda« (1976). Latkovskis aplūko ne tikai slavenos 20. gadsimta sākuma pēterpiliešus, bet arī daudzus darbiniekus, kuri strādāja Latgalē (S. Jozāns, A. Ikaunieks, H. Oreniete, E. Justs, P. Rockāns, F. Obšteins, J. Mukons u. c.) un citur.

Daudzu cilvēku apziņā Latgales pirmā atmoda tiek reducēta uz nedaudzu, tiesa, ļoti izcilu darbinieku – F. Trasuna, N. Rancāna, K. un A. Skrindu, F. Kempa – personībām. Taču tajā aktīvi līdzdarbojās vairākas, līdz šim maz zināmas un neordināras personības, kuras parāda D. Latkovskis. Piemēram, Krievijas cara galma darbinieks Aloizs Laurs Trūps (1856-1918). Baudīdams savu privileģēto stāvokli, nav aizmirsis dzimto Latgali un tās darbiniekus. Nevarēdams publiski piedalīties tautas sarīkojumos impērijas galvaspilsētā, viņš uzturējis individuālus sakarus ar atsevišķiem atmodas darbiniekiem (A. Skrindu u. c). Viņa sniegta informācija par cara tuvāko aprindu politikas aizkulisēm un nodomiem palīdzējusi koordinēt kustības taktiku, izvairīties no negaidītiem pārsteigumiem. Aloizs Trūps atmodas kustībai dažkārt palīdzējis materiāli, bet visbiežāk – jaunajiem latgaliešu censoņiem sameklēt piemērotu darbu. Viņš kopā ar cara ģimeni 1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju nogalināts Jekaterinburgā.

Lai cik tas būtu neticami un paradoksāli, Latgales pirmās atmodas atbalstītāju vidū bijuši arī trīs ģenerāli – latgalieši Antons Kazradzis (Kazričs, 1862–1917), Benedikts Zazerskis (1867–1917), Ignats Čeksters (1842–1914) – un viens pulkvedis – Jānis Kantinieks (1865–1914). Šeit nav iespējams pakavēties pie katra biogrāfijas. Jāsaka vienīgi, ka Latgales atmodai bija tik liels vēsturiskās un kulturālās pievilcības spēks, ka to daudzi veicināja pēc savām iespējām (materiāli, ar padomu, ar rakstiem presē u. c), arī augsti cara valdības ierēdņi un pat militārpersonas. Kazradzis savus atvaļinājumus pavadījis dzimtajā Sakstagalā, kur Kazriču mājās un Kolnasātā regulāri apspriedies ar F. Trasunu, F. B. Laizānu un A. Kantinieku par aktuālām Latgales vajadzībām.

Benedikts Zazerskis ir vienīgais Latgales latvietis, kurš ieguvis ne tikai augsto ģenerāļa pakāpi, bet no 1912. līdz 1917. gada lielinieku apvērsumam ir bijis Krimas gubernators. Zazerskis visu mūžu papildina savu izglītību, uzkrāj lielu bibliotēku, daudz lasa un izmanto savu intelektu, kā arī augsto amatu dzimtās Latgales aizstāvībai. Viņš publicē rakstus krievu (Vitebskā, Krimā) un latgaliešu avīzēs par Latgales problēmām. Īpaši atbalstījis latgaliešu valodas saglabāšanu un attīstīšanu. Sadarbojies Krimā ar novadniekiem — ģenerāli Kazradzi un citiem latviešu virsniekiem – Latgales interešu labā. Ieradies savā dzimtajā Sakstagala pagastā, viņš apmeklējis ikvienu māju savā ciemā, apspriedies ar zemniekiem, vietējo inteliģenci un atbraukušajiem pēterpiliešiem.

Bēgdams no boļševikiem, 1917. gada 19. decembrī B. Zazerskis kopā ar ģimeni – sievu, latvieti no Dagdas puses, un trīs bērniem – noslīcis Melnajā jūrā.

Donata Latkovska apraksti par Latgales nacionālās atmodas darbiniekiem formā ir vienkārši, dažkārt literāri pat maz noslīpēti. Taču tajos ir daudz interesantu, nereti pirmreizīgu faktu un detaļu, kas var lieti noderēt Latgales kultūrvēstures pētniekiem. Tās ir zinošu cilvēku liecības, vēstules, atmiņu stāstījumi, intervijas.

Ārpus detalizētāka aplūkojuma ir palicis visplašākais Donata Latkovska darbības lauks – žurnālistika un ar to saistītā kultūrpublicistika. Tieši pēdējā joma D. Latkovski visvairāk saistījusi visai īsā mūža – 31 gads – pēdējā posmā, atstājot ieceru līmenī vairākus vērā ņemamus projektus.

Donata Latkovska publicista darbību var iedalīt trijos posmos. Pirmais (1932–1934) sākums ir Rīgas dienas laikrakstā »Pēdējā Brīdī« Latgales korespondenta rangā. Otrais (1934-1940) – publikācijas Latgales novada izdevumos »Zīdūnis«, »Sauleite«, »Jaunais Vōrds« (JV), »Latgales Vēstnesis« un »Daugavas Vēstnesis«. Avīzēs »Jaunais Vōrds« un »Latgales Vēstnesis« 1938.–1939. gadā arī publicēti vairāki desmiti Latgales atmodas darbinieku portretaprakstu ar cikla nosaukumu »Nacionālā atmoda Latgalē«. (1940. gada sākumā materiāls sakārtots izdošanai atsevišķā grāmatā.)

Kad 1939. gadā avīzes »Latgales Vēstnesis« darbu turpina »Daugavas Vēstnesis« (DV) A. Vanaga vadībā, Latkovskis tajā publicē virkni rakstu ar kopīgu nosaukumu »Godalgotās saimniecības«, rādot, ka arī Latgalē ar valsts atbalstu veidojas modernas, ienesīgas saimniecības. Plašajā rakstu ciklā D. Latkovskis pastāsta, ka tādas lieliskas saimniecības ir gan Nautrānu, Višķu, Līvānu, Maltas pagastā, gan Balvu pusē un citur Latgalē. Īpašā rakstā-apskatā »Purvkultūras saimniecība Latgalē« lasāms, kā, nosusinot purvus, tiek paplašināta lauksaimnieciski izmantojamā zeme, iegūtas bagātas kultivēto zālāju, graudu un dārzeņu ražas, paralēli atsevišķas vietas izmantojot dedzināmās un pakaišu kūdras ražošanai.

Paralēli šiem rakstiem D. Latkovskis turpina kopt reiz aizsākto kultūrvēstures loku. Publicēti vairāki raksti, kuru nosaukumi liecina par to saturu: »Gara gaismas krātuves. Rēzeknes komercskolas un latviešu ģimnāzijas bibliotēka« (DV, 1939, 145. nr.), »Pyrmais tautas noms Latgolā (Borkovas tautas noma jubileja)« (Jaunais Vōrds, 1939, 23. nr.), »Draudzeigō aicynōjuma dīna Rēzeknē« (JV, 1939, 5. nr.), »Bāronas maize. Vecu ļaužu atmiņas par klaušu laikiem« (DV, 1939, 87. nr.), »No Dekšāru ciema vēstures« (turpat), »Pēterpils Latviešu Muzikāliskā biedrība (1903, 8. okt. – 1913, 12. okt.)« (DV, 1939, 92. nr.), »Svacaine«. No krājuma »Baltie dievnami« (DV, 1940, 26. nr.), »Kas bij’ čakla audējiņa, tā būs laba līgaviņa« (DV, 1940, 79. nr.) u. c.

Trešais periods – no 1941. gada 6. septembra līdz 1942. gada 25. aprīlim, kad D. Latkovskis ir laikraksta »Rēzeknes Ziņas« redaktors. Šajā laikposmā viņš savus rakstus publicē tikai paša rediģētajā avīzītē, un to lielākā daļa veltīta Latgalei, tās kultūrvēsturei.

Savas žurnālista gaitas D. Latkovskis aizsāk, mācoties Rēzeknes Valsts komercskolā un arī turpmākos gadus dzīvodams Rēzeknē, kļūstot par laikraksta »Pēdējā Brīdī« korespondentu. Viņa sūtītās korespondences 1932. gadā publicētas nodaļās ar nosaukumiem: »Province«, »Jaunākie notikumi provincē«, »Īsās ziņas« u. c. To autori vai nu ir anonīmi, vai arī atsevišķos gadījumos apzīmēti ar šim laikrakstam zīmīgiem saīsinājumiem: -als, -ņš, -de, -at u. tml. Šķiet, ka vairākas ziņas no Latgales, kas parakstītas ar abreviatūru -at, ir D. Latkovska spalvas darbs, jo šie burti ir viņa uzvārda daļa. Vēlāk savas korespondences D. Latkovskis paraksta ar burtiem L., D. L., bet dažus garākus rakstus 1933. un 1934. gadā – ar pilnu uzvārdu D. Latkovskis. Lapojot »Pēdējā Brīdī« komplektus, redzams, ka D. Latkovskis raksta par Rēzeknes, Ludzas, Balvu un Abrenes puses dzīvi un aktuālām norisēm. Savos rakstos viņš vairās no politisku problēmu skāruma. Sākumā dominē saimnieciskie jautājumi, dažādi jauni projekti, uzcelto objektu atklāšana, kriminālhronika; vēlāk aizvien vairāk priekšplānā izvirzās kultūras dzīves norišu atspoguļojums Latgalē.

Žurnālista gaitu sākuma zīmīgākie raksti – »Negaisa postījumi Latgalē«, »Ziemeļlatgales augļu un ogu raža«, »Mājlopu parāde Aglonā«, »Nostiprina robežu pie Zilupes«, »Par ceturtās cukura fabrikas projektu« u. c. Cita starpā »Pēdējā Brīdī« (1932, 5. okt.) parādās materiāls »Dzejnieks Sīmanis Putāns notiesāts par Dieva zaimošanu«. Informācijā teikts, ka dzejniekam tiesa piespriedusi mēnesi cietumā »pārdomām«. Līdzās šim ziņojumam nodrukāts S. Putāna dzejolis »Latgolai«: »Rudiņs, pavasars, zīma voi vosora, / Gurdais vokors voi spērdzynūšs reits, / Tikai osoras, osoras, osoras / Tev nu acim, ak cītēja, kreit.« (Šis Rīgas avīzei savdabīgais materiāls sniegts bez paraksta, tāpēc nevar droši apgalvot, ka to būtu gatavojis D. Latkovskis.)

1933. gada 1. februārī »Pēdējā Brīdī« publicēts visai apjomīgs D. Latkovska (pirmoreiz ar pilnu uzvārdu) raksts »Pie sirmā latgaliešu darbinieka monsinjora Nikodema Rancāna«. (Sakarā ar Tirdzniecības skolas tapšanu 1907. gadā.) Tajā laikā tā bija vienīgā skola Latgalē, kurā latviešu valodu mācīja 3-4 stundas nedēļā. Latviešu valodu mācījis N. Rancāns pats. Visi beidzēji ieguvuši labu izglītību un piemērotu darbu. »Te mācījās arī baltiešu bērni, un mēs visi ļoti draudzīgi sadzīvojām,« tā monsinjors N. Rancāns.

Drīz (10. febr.) parādās otra plašāka D. Latkovska apcere, veltīta vienam no izcilākajiem Latgales vīriem: »Latgaliešu cīnītāja un pirmā revolucionāra Pītera Miglinīka piemiņa (sakarā ar viņa nāves 50. gadadienu).« Rakstā akcentēta jau tā nosaukumā liktā doma, ka P. Miglinīks ir pirmais latgaļu revolucionārs 19. gadsimta 70.–80. gados. Brīvās domas paudējs un zemnieku aizstāvis (»tautas advokāts«, muižnieku apsūdzētājs). Pēc D. Latkovska sniegtajām ziņām, Pīters Miglinīks sarakstījies ar K. Valdemāru, rakstus un vēstules publicējis krievu liberālajās avīzēs. Izklāstot P. Miglinīka biogrāfiju, Latkovskis pasvītro, ka viņš bijis tautas mīlēts dzejnieks un dziesminieks, pirmais Latgales atmodas darbinieks, kura idejas tiek attīstītas un lielā mērā īstenotas 20. gadsimtā. Raksta nobeigumā pieminēts, ka Rēzeknē 17. jūlijā tiek rīkots plašs atceres vakars ar Pītera Miglinīka fonda nodibināšanu viņam veltītā pieminekļa celšanai.

Sākot ar 1933. gada 29. septembri, »Pēdējā Brīdī« regulāri parādās D. Latkovska sagatavotā nodaļa »Māras zeme«. Avīze tiek izdota gotiskajā ortogrāfijā, bet šo nodaļu drukā latīņu šriftā. (Tāpat kā savulaik F. Trasuna rakstus »Baltijas Zemkopī«.) Vēlāk – 1934. gadā – D. Latkovska veidotajai nodaļai tiek mainīts nosaukums: »Nedēļa viņpus Lubāna«, »Latgales dzīve«. Donata Latkovska sagatavotajās rubrikās regulāri un detalizēti tiek atainota Latgales dzīve, īpaši kultūras norises un jaunumi. Cita starpā, avīze iznāk divreiz dienā – no rītiem un pēcpusdienā, tai ir plašs lasītāju loks. Sākotnēji visu Latgales vietvārdu un īpašvārdu rakstībā tiek ievērota latgaliskā oriģinālrakstība (Rāzna, Nautrāni, Šķilbāni, Leivōni, Jōņs , Jezups utt.). Taču 1934. gada vidū jau notiek nolīdzinošā letonizācija.

Latkovskis no Latgales ziņo gan par neparastām dabas parādībām (1933./34. g. ziemā ir tik stiprs sals, ka Lubāns seklākās vietās aizsalis līdz dibenam, iznīcinot daudz zivju), par lauku darbiem (linu un cukurbiešu novākšanu, ražu; par linu platību divkāršošanos, salīdzinot ar iepriekšējo gadu), par jauna tilta būvi pāri Daugavai Daugavpilī, kur tiek veidots arī aizsargdambis pret plūdiem, par lielu ugunsgrēku Dagdā (»Visa Dagda liesmās«, 1933), par dzelzceļa līnijas Rēzekne–Kārsava pabeigšanu utt. Ar lielu ieinteresētību, rūpību un detalizētību D. Latkovskis izseko kultūras, izglītības procesiem Latgalē. Priecājas par katru jaunu soli, panākumu – jaunuzceltu skolas namu, izdotu grāmatu, iecerētu nozīmīgu projektu. Redzams, ka tieši šī joma viņam vistuvākā.

Tiesa, ir notikumi ar minoru skanējumu. Vēl 1933. gada sākumā D. Latkovskis klausījies monsinjora Nikodema Rancāna sirsnīgo stāstījumu viņa darba kabinetā Skolotāju institūtā, bet tagad – jūlijā – ir lielajā pavadītāju pulkā, izvadot izcilo Latgales vīru uz mūžīgo dusu. Viņš raksta par N. Rancāna piemiņas vakaru Rēzeknē septembrī.

1933. gada pēdējos četros mēnešos D. Latkovskis ziņo par vairākām jaunām skolotājām – latgalietēm, kuras beigušas institūtu un stājušās darbā. Par latgaliešiem, kuri beiguši filoloģijas (J. Strods u. c), medicīnas (S. Čamanis, D. Sangovičs u. c.) un citas fakultātes un sākuši strādāt savā dzimtajā Latgalē. Par jaunumiem latgaļu rakstniecībā. Barkavas sešklasīgās pamatskolas pārzinis dzejnieks Jezups Cakuls izdevis jaunu krājumu »Zudušās pērles«. Leonardam Latkovskim par tulkotajiem Vergīlija »Salīdzinājumiem« no latīņu valodas piešķirta pirmā godalga. Pirmā rakstniece sieviete Latgalē Rozālija Tabine (Naaizmērstule) piemin savas literārās darbības 20 gadus, publicē jaunus darbus, un valdība viņai dāvā skaistu saimniecību pie Aglonas meža, ezera ielokā. Tiek drukāts A. Sprūdža stāstu krājums »Bailēs un spaidos«, bet K. Strods-Plencinīks izdod otru dzejoļu krājumu »Sirds« (pirmais – »Sevī«, 1931). Meikuls Apeļs gatavo izdošanai pirmo latgaliešu literatūras vēsturi. Donats Latkovskis vēsta par sezonas atklāšanu Latgales teātrī Rēzeknē ar lugu »Laimes bērns« un viesizrādēm Ludzā (ar uzvedumu »Sieviete, ko katrs meklē«). Ziņo, ka Latgales Tautas konservatoriju vadīs pazīstamais mūzikas pedagogs, diriģents, vijolnieks Pauls Krūmiņš, kurš Daugavpilī jau nodibinājis (1925) pirmo simfonisko orķestri Latgalē.

Pieminot Vidsmuižas (vēlākie Galēni) sešklasīgās pamatskolas 50. gadareizi, Latkovskis atgādina, ka Latgalē ir arī 100 gadus vecas skolas. Priecīgs var ziņot, ka Indrā iesvētīta jauna skolas ēka, bet Jersikā ēkas celtniecība tuvojas nobeigumam. Latgalē izveidots un sekmīgi darbojas plašs divgadīgo lauksaimniecības skolu tīkls. Tās darbojas Preiļos, Šķilbēnos, Barkavā, Vipingā, Eversmuižā, Domopolē, Baltinavā, Konstantinovā un Jaunlatgalē (Abrene). Tiek sakārtots Antona Skrindas arhīvs (strādā V. Seile, B. Spūļs), kas tiks nodots Latgales muzejam Rēzeknē. Gleznotājs Francisks Varslavāns – pirmais kultūras pensionārs Latgalē, līdzekļus piešķīrusi speciāla komisija Izglītības ministrijā.

1934. gada pirmajā pusē D. Latkovskis stāsta par latgaliešu studentu korporācijas »Lacuania« rosīgo darbu un sadarbību ar citām studentu apvienībām. Par robežsargu pirmo Tautas namu Latgalē – Goliševā, Zilupes robežapgabalā, kas uzcelts pašu robežsargu spēkiem gada laikā. Par Kultūras fonda piešķīrumiem Latgales kultūras biedrībām. Par Daugavpils Jaunatnes biedrības rīkoto referātu un diskusiju vakaru, ko ievada F. Kempa atmiņu ziņojums »Latgaliešu nacionālās kustības iesākums«. Senas, retas celtnes no Indras puses tiek pārvietotas uz Brīvdabas muzeju. Latgales apgabaltiesa 1933. gadā reģistrējusi 39 jaunas biedrības. Latvijas mākslinieku 10. izstādē godalgoti Latgales mākslinieki V. Kalvāns un L. Tomašickis. Vitālijs Kalvāns gatavo pirmo personālizstādi Latgalē. It kā sausi informatīvas rindas, taču tās liecina par strauju progresu, par Latgales tuvošanos pārējiem novadiem.

Taču D. Latkovskis ne tikai informē, bet runā arī par neatrisinātām problēmām, izvirza risinājuma variantus. Latgalē kopš 1923. gada darbojas Daugavpils Valsts Skolotāju institūts, no 1925. – gada Rēzeknes Valsts Skolotāju institūts: taču, kā raksta D. Latkovskis, Latgalē joprojām ir liels skolotāju trūkums. Piemēram, Rēzeknē un apriņķī vien trūkst 141 pedagoga. Situācija liek padomāt par skolotāju apjomīgāku sagatavošanu, nezaudējot līdzšinējās kvalitatīvās iestrādes.

1933. gada nogalē (25. nov.) Latkovskis skar divas svarīgas, joprojām neīstenotas lietas. Pirmā – kad iznāks Franča Trasuna Raksti? Šajā sakarā viņš saka: »Aiz politiskā trokšņa un savtīgām rūpēm pie mums bieži vien tiek aizmirsti nozīmīgi kultūras pasākumi. To realizēšanai pietrūkst laika, neatrodas arī līdzekļi, jo vienmēr daudz citu vajadzību. Tā kādā Rēzeknes tipogrāfijā jau gadiem ilgi guļ lielā latgaliešu tautas darbinieka un valstsvīra Franča Trasuna Kopoti raksti. (..) Kā šo rindiņu rakstītājam zināms, tie tur stāv kāda darbinieka »nevaļas« dēļ. Arī Piemiņas fonds, kas svinīgi tika nodibināts tūlīt pēc nelaiķa bērēm, tagad jau pazudis vairākus gadus. Tātad ir palikuši slavināšanas vārdi un nepildīti solījumi neaizmirst lielo aizgājēju. Jācer tomēr, ka lāči pamodīsies un paveiks viņiem uzlikto pienākumu.«

Nākamajam problēmuzstādījumam dots virsraksts »Apklususi arī Latgaliešu rakstnieku un žurnālistu biedrības dibināšana«. Latkovskis raksta: »Ilgāku laiku tika veikti priekšdarbi Latgaliešu Rakstnieku un žurnālistu biedrības dibināšanai. Beidzot tika izstrādāti jaunās biedrības statūti, iesniegti Latgales apgabaltiesā apstiprināšanai. Tas notika jau pagājušā gadā, bet nu nav vairs nekas dzirdams... Kur pazuduši un ko dara pilnvarotie statūtu parakstītāji: M. Apeļs, A. Silovs, E. Kozlovskis, A. Rupainis, A. Smagars, J. Ratnīks.«

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma laikrakstā »Pēdējā Brīdī« vairs neparādās atsevišķa Latgalei veltīta nodaļa vai rakstu kopa, kā tas bija agrāk. Latgales inteliģencei tagad būtībā »no jauna« bija jāapliecina sava solidaritāte brīvai, neatkarīgai, vienotai, nacionālai Latvijai. Drīz »Pēdējā Brīdī« tika publicēta Ministru prezidenta biedra Marģera Skujenieka runa, kurā uzsvērts, ka līdzās sociāldemokrātiem un citiem kreisajiem arī Saeimas latgaliešu frakcijas bijušas tās, kas objektīvi traucējušas nostiprināt patiesu Latvijas vienotību un nacionālo konsolidāciju.

Kopš 1934. gada vidus Donata Latkovska sakari ar šo avīzi pārtrūka. Tajā kādu laiku par Latgali tikpat kā neparādījās plašāki raksti, izņemot epizodisku informāciju.

Donata Latkovska izvērstākas apceres šajā laikposmā (1934–1938) parādās Latgales periodikā, kuras iznākšanu atļāvusi valdība. Minēsim dažas no redzamākajām publikācijām: »Latgolas kulturas centrā. Rēzeknes kulturas dzeive kai sistema« (Zīdūnis, 1934, 9./12. nr.), »Zīmas svātku klusums« (Tālojums) (Sauleite, 1934, 11./12. nr.,), »Braucīņs pa laukim« (Sauleite, 1935, 9), »Braucīņs pa vīsmīleigū Latgolu (Ludza, Pylda, Rundāni, Istra, Posyune, Zylupe)« (Jaunais Vōrds, 1936, 24.–26. nr.,), »Latgales patriota piemiņai. Pītera Miglinīka 55. nāvesdienā« (Latgales Vēstnesis, 1938, 23. nr.), »Pirmā lauksaimniecības biedrība Latgalē« (Latgales Vēstnesis, 1938, 55. nr.).

Tieši šajā laikā aizsākas jauns un nozīmīgs posms Donata Latkovska publicista darbā, kas izpaužas mērķtiecīgā materiālu vākšanā. Sākas Latgales kultūras vēstures apzināšana, prizmēta caur atsevišķu personību biogrāfijām un darbību. Donats Latkovskis uzskatīja, ka kultūras aktivitāšu un sabiedriskā progresa, tā radīto vērtību saistības pamatā ir darbīgs, apdāvināts, patriotiski tendēts subjekts – personība. Tāpēc 30. gadu otro pusi viņš arī velta Latgales nacionālās atmodas darbinieku biogrāfiju apzināšanai un izpētei.

Pirmos rakstus par Latgales atmodas darbiniekiem D. Latkovskis sāk publicēt 1938. gada sākumā Daugavpilī iznākošajā ietekmīgajā laikrakstā »Latgales Vēstnesis« (1934–1939). Te publicēti raksti par darbiniekiem, kuru iniciatīva pieder galvenokārt 19. gadsimtam. Ar laikraksta 93. numuru apceres publicētas ar nosaukumu »Nacionālā atmoda Latgalē«. Avīzē »Jaunais Vōrds« 1938.–1939. gadā publikācijas par Latgales darbiniekiem ievietotas ar šo pašu nosaukumu.

1940. gada maijā uz Donata Latkovska rakstāmgalda jau atrodas 91 Latvijas atmodas darbinieka biogrāfijas, kas tiek sakārtotas divās grāmatās, un 4. jūnijā ir uzrakstīts »Autora vārds« paveiktajam plašajam darbam. Taču drīz vien – 17. jūnijā – aizsākas Latvijai nelabvēlīgas pārmaiņas, kas D. Latkovska veikumam uz ilgu laiku pārvelk melnu krustu.

Kā jau minēts, no 1941. gada septembra līdz 1942. gada 25. aprīlim D. Latkovskis ir laikraksta »Rēzeknes Ziņas« redaktors, un te galvenie raksti veltīti Latgales kultūras vēsturei, kā arī atsevišķu padomju varas represēto kultūras darbinieku (P. Apšinieka, J. Kindzuļa) atcerei avīzes nodalījumā »Golgātas ceļu aizgājušie Latgales rakstnieki«.

Uzmanību piesaista divi nozīmīgi pētījumi: »Dziesma un teātris Latgalē (Latgales teātra attīstība)« (1942, 15., 17., 19., 21., 26. nr.) un »Ludzas novadā« 12 turpinājumos (1942, 3.–14. nr.). Otrajā sniegta Ludzas pilsētas un novada vēsture, kā arī kultūrvēsture no vissenākajiem laikiem līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Šajā pētījumā ir savdabīgs ceļojuma apraksts »Skaistā Dubna«: brauciens pa šo upi no Latgales augstienes līdz ietekai Daugavā (1941, 46., 47. nr.).

Donats Latkovskis aizsāk garāku apceri »Vācu kultūrvēsturnieki par Latgali«, taču paspēj nopublicēt tikai rakstītā sākumu (1942, 29., 31. nr.). Izcilais Latgales darbinieks tiek arestēts un (pēc aptuvenām ziņām) – nogalināts.

Ar ko raksturīgs Donata Latkovska nozīmīgākais devums – biogrāfiskās apceres par Latgales atmodas darbiniekiem? Viņš visai izteikti ir pieskaitāms kultūrpublicistiem – ar lietišķi racionālu izteiksmi, tieksmi pēc faktu objektivitātes un konkrētas personas veikuma aprādījuma sava laika vēsturiskajos apstākļos. Saprotams, D. Latkovska apceres ietver kultūrvēstures aspektus un elementus, taču viņš netiecas doties teorētiski konceptuālos ekskursos un veidot noteiktu sistēmu. Viņš cenšas godprātīgi izklāstīt faktus secīgā skatījumā, izsekot cilvēka dzīves gājumam, parādīt viņa lomu sabiedrības un kultūras progresā. Runājot tieši par Latgales gara darbiniekiem, iezīmēt katra lomu, pūliņus novada dzīves augšupcelšanā. Viņa vērīgajam skatienam nepaslīd garām neviens kaut cik nozīmīgs, būtisks pavērsiens konkrētās personības dzīvē un darbībā.

Donata Latkovska nozīmīga priekšrocība bija tā, ka 30. gados, kad viņš vāca materiālus par atmodas darbiniekiem, vairāki no viņiem bija dzīvi un vēl darbīgi. Tie bija plaši pazīstamie darbinieki – Nikodems Rancāns, Francis Kemps, Pēteris Smelters, Miķelis Dukaļskis, Antons Laizāns, Eduards Kozlovskis sen., Antons Rubīns, Jezups Baško, Vinca Barkāns u. c. Latkovskis ar viņiem tiekas (ar dažiem vairākkārt), pieraksta atmiņu stāstījumus par pašu un līdzbiedru darbību, sarakstās, pavada braucienos pa Latgali utt. Tāpēc arī D. Latkovska vēstījumos jūtama reālo sarunu biedru – darītāju un liecinieku – dzīvā elpa, klātesamības iespaids. Līdz ar to – liela ticamība un uzticība rakstītājam. Jo visai tieša saikne ar toreiz vēl ne tik senās pagātnes norisēm. Par tiem, kuri nesen bija aizgājuši mūžībā, varēja daudz ko pastāstīt viņu tuvinieki un vēl dzīvie cīņu un domu biedri, precizējot jau publicētās ziņas ar jaunām detaļām un epizodēm.

Lasot šo grāmatu, kurā ietverti visi autora sakopotie biogrāfiskie apraksti par Latgales nacionālās atmodas darbiniekiem, lai mūs pavada gandarījuma sajūta, ka Donata Latkovska īsā mūža lolojums, vairākus gadu desmitus balansējis uz aizmirstības, neziņas un zudības trauslās laipas pāri dziļai aizai, par laimi nav pazudis laika dzelmē, bet ieraudzījis dienas gaismu. Jo Latgales atmoda nav tikai pagātnei piederīga, tai jāturpinās jaunās formās un izpausmēs, labos darbos.

Pēteris Zeile