Autors Briškās, Kroņu mājās pie maizes cepļa

ROLANDS MARECKIS "MANTINIEKS NEDRĪKST RAUDĀT" STĀSTS PAR KĀDU LAUKU ZĒNU, KURAM PATIKA DAUDZ SAPŅOT

Par sevi

Urmis

Reiz dzīvoja kāds zēns vārdā Urmis, kurš ļoti baidījās no tumsas – vēl vairāk kā no vilka un vientulības. Zēns dzīvoja laukos pie vectēva un vecmāmiņas, bet mamma dzīvoja Rīgā un bija ļoti aizņemta.
„Redzi, tur ir jaunie un tur vecie kapi, vecajos kapos ir apglabāts tava vectēva tēvs ar māti, mammas vectēvs un vecmāmiņa, visa jūsu dzimta. Stāsta, ka kapu vietā sensenos laikos bijusi varena pils, tajā dzīvojis lielkungs ar karavīriem, un viņi sargājuši mūsu zemi no iebrucējiem. Vīri bijuši ne tikai labi karotāji, viņiem bijusi arī laba sirds, viņi pratuši pasniegt palīdzīgu roku gan mazam, gan lielam, slimam un veselam, gan kaujās ievainotam un pat tam, kuram sāpējusi sirds. Un tāpēc šis apvids nosaukts par Viduszemi, jo tas bijis kā visu apkārtējo zemju sirds. Kad tu izaugsi, tev jākļūst par šīs zemes sirdi un jāpaceļas pāri tai kā eņģelim.”
„ Jā, jā, vecmāmiņ!" zēns pielec sajūsmā kājās un lēkā, lai gan nav nemaz tik viegli noturēt līdzsvaru braucošos ratos, tāpēc vecmāmiņa viņu pietur pie bikšu lencēm.
„Labi, labi, karavīr," vecmāmiņa mierina puiku. Viņam ir mazas, bet skaistas rokas, kājām veidojas proporcionāli muskuļi, varbūt tās viņam būs vēl stiprākas kā rokas. Puika ir kā jauns ozoliņš, un neviens nekad viņam nevarēs nodarīt neko ļaunu.

Cīņa pie senā pilskalna

Rati pieripo pie jauno kapu vārtiem. Te, pa kreisi, ir veca slita, kur piesiet un atpūtināt zirgus. Vecmāmiņa paņem pīpeņu pušķi un dodas uz kapiem. Mazdēls pa to laiku izjūdz zirgu, uzlec tam mugurā un, koka zobenu vicinādams, dodas kaujā ar ienaidniekiem. Sākumā viņš uzbrūk nātrēm un dadžiem, bet vēlāk pretī nāk īsti pretinieki. Pašu audzētais zirgs vārdā Strauts beidzot ir attaisnojis savu vārdu un skrien kā negudrs. Pa abiem viņi ir sagūstījuši veselu pulku pretinieka karavīru un ved tos lejā pie upītes, lai padzeras un apmazgā ievainojumus.
„Straut, tu neesi ievainots?" prasa puika, tuvodamies kapiem.
„Nē," atbild zirgs. „Tikai arī man gribas dzert." Pie slitas ir aka. Zēns iesmeļ ūdeni un dzirda zirgu, pats nodzerdamies pa malkam vēso akas ūdeni.
„Kas tad nu! Kāpēc tu izjūdzi zirgu?" prasa vecmāmiņa.
„ Mēs paspēlējāmies nedaudz."
„ Labi, labi. Izjūgt zirgu tu proti, bet sajūgt vēl ne. Ko nu mēs tagad darīsim? Kā tiksim mājās?"
„ Es māku!" sauc zēns.
„ Labi, labi, nu tad rādi."
Sakas viņš dabū zirgam galvā itin viegli, bet te sākas pats grūtākais, vajag tās savilkt un aizsiet tā, lai braucot neatraisītos. Lai savilktu sakas, vajadzīgs spēks, bet zēnam tā vēl nepietiek.
„Palaid," saka vecmāmiņa un viegli savelk siksnu, un to aizsien. Tagad vēl paliek sedulku siksnas: sākumā apakšējā, tad augšējā. Urmis domā, kā lielie to darīja... Ilksis zēnam ir līdz pakausim.
„Par vaļīgu," saka vecmāmiņa un pārsien abas siksnas.
„ No kalna braucot, rati var ieskriet zirgam pakaļkājās un tās savainot, saprati?" Zēns māj ar galvu.
„Nu braucam mājās, varoni!"
Urmis ielec ratos viens divi.
„ Vecmāmiņ, ko darīsim ar gūstekņiem?"
„ Gūstekņiem, gūstekņiem... dāvāsim viņiem brīvību."
„Urā!" kliedz puika.
„ Kas var būt labāks, kā kādam dāvāt brīvību."
Zēns domā: kā tautas atrod viena otru? Latvieši igauņus, lietuvieši latviešus, čigāni ebrejus... Vectēvs saka, ka mazās tautas izdzīvojušas tikai tāpēc, ka no tām nāk tie labākie karotāji. Laikam tādi kā mēs...

Kā vārnas pie Dieva lidoja

Zirgs raiti rikšoja mājās. Urmis laiski turēja grožus, it kā viņam šis godpilnais pienākums būtu ar varu uzspiests. Ziedēja pienenes, un gaisā skanēja cīruļu treļļi. Likās, pļavas piesētas ar dzeltenām, spožām zvaigznītēm, mitrākās vietās, grāvmalās, auga purenes, katrā lielākā grāvī čurkstēja ūdens tērcīte, pāri ceļam aizlidoja divas žagatas. Visi putni tikai pa pāriem, pa pāriem vien.
„Vecomamm, kas tev labāk patīk – vārnas vai žagatas?”
„Žagatas.”
„Kurš putns taisa augstākā kokā ligzdu – vārna vai žagata?”
„ Vārna. Ne velti, baidās. Sensenos laikos visiem putniem spalvas bijušas vienādā krāsā – zili melni pelēcīgā, kā vārnām, un visi lidojuši pie Dieva, lai tas dod skaistākas, košākas krāsas. Pirmais šo ziņu uzzinājis sīlis, pateicis to dzenim. Viņi abi pirmie tad arī ieradušies pie Dieva un dabūjuši tās skaistākās krāsas. Vārnas bijušas pašas pēdējās, kad krāsu podā vairs nebija palikušas košas, priecīgas krāsas."
„Tāpēc ka pa ceļam viņas nolaidās pie katras sprāgoņas un ēzdamas kāvās."
„Ieklausies vārdā „vārna" – tas neskan īpaši draudzīgi."
Pretī brauc mašīna, un Urmis piebremzē zirga gaitu.
„Šopavasar liekņas augstākajā melnalksnī vārnas bija ierīkojušas ligzdu. Lielie zēni, ejot no skolas, ierāpās kokā un nogrūda ligzdu – domā, tas ir labi?”
„Nav labi. Bet kovārņiem senos laikos ir bijusi slikta dzirde, tie visu laiku teikto pārprasījuši: ko, ko, ko, ko – tā dabūjuši vārdu... kovārņi.”
„Atceros, cik skaistas bija saplīsušās oliņas, kas mētājās zemē. Kad zēni bija pagājuši kādu gabaliņu nostāk, es viņiem rādīju dūri.”
„Tu, sīkais Ondoru knēveli, norausies!” – viņi piedraudēja man.
„Kā to puiku sauca?" vaicā vecmāmiņa.
„Neatceros," melo zēns.
„Braucam ātrāk, varbūt mamma ir jau mājās. Nū, Straut!" puika sāk raustīt grožus.
„Tā nedari!" saka vecmāmiņa un izņem viņam grožus no rokām.
Gar ceļmalas abām pusēm aug bērzi, un to lapas ir tik zaļas un smaržīgas, ka katrai gribas pieskarties. Ne tikai pieskarties, bet noskūpstīt! Mirušo senču gari kādu strēķīti pavadīja viņus, jo kapos valdīja šausmīga garlaicība. Gaiss bija pilns ar savādām, neredzamām būtnēm, kas tiecās piedalīties sarunā, it kā pievēršoties gan cilvēkiem, gan zirgam, it kā savienotos ar tiem, bet nespēja. Tās pavīdēja un pazuda kā tumšā kažoka piedurknē.