Aina Broka
Autore – Aina Broka

no Ainas Brokas romāna


"Mairita"
(23.–28. lpp)


....1968. gada sākumā kolhozā »Brīvība«, kura teritorijā dzīvoja Dranku ģimene, norisinājās lielas pārmaiņas. Uz triju blakus esošo kolhozu »Brīvība«, »Ausma« un »Jaunā dzīve« bāzes izveidoja padomju saimniecību »Dilmaņi«, kas teritorijas ziņā bija lielākā saimniecība rajonā. Un saimniecības strādniekiem maksāja algu. Par jaunās saimniecības direktoru tika iecelts no sovhoztehnikuma atnākušais bijušais saimniecības daļas vadītājs Jāzeps Pujāts.

Šis notikums izmainīja arī Jāzepa Drankas likteni. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma iepriekšējā darbā viņu vairs nepieņēma. Jāzepam nācās pārtapt par lopkopēju Taurenes govju kūtī. Taču pēc padomju saimniecības nodibināšanas tās galvenā zootehniķe Elizabete Kojāre, Drankām viņa bija radiniece no mātes puses, iecēla Jāzepu Dranku par lopkopības brigadieri Taurenes, Garjāņu un Pujātu govju kūtī. Un, lai gan lopkopības brigadiera darbs bija grūts un nepateicīgs, tomēr tas vairāk atbilda Jāzepa spējām un izglītībai. Jāzeps spēja būt arī labs grāmatvedis.

Šis gads ienesa vēl kādas pārmaiņas Dranku ģimenes dzīvē. Marianna atkal bija gaidībās, un aprīļa sākumā pasaulē vajadzēja nākt jaunai dzīvībai.

Pienāca 1968. gada 1. aprīļa rīts. Tas bija apmācies un dzestrs, vietām zemi vēl klāja sniega sega. Mariannai Drankai kļuva slikti, un viņu ar ātrās palīdzības mašīnu nogādāja slimnīcā. Tās pašas dienas vakarā – tieši pusnaktī – Mariannai piedzima meita.

Par māsiņas piedzimšanu Mairita uzzināja nākošās dienas rītā. Otrā dienā par šo notikumu jau bija zināms arī Silinieku astoņgadīgajā skolā. Kad Mairita šajā rītā atnāca uz skolu, audzinātāja tūlīt teica:

– Nu, tev jau ir maza māsiņa!?

– Jā! – ar lepnumu atbildēja Mairita.

Mairitas māsiņai tūlīt pēc piedzimšanas gan vajadzēja pārliet asinis, viņa izrādījās slima. Tajā ziemā bija bieži atkušņi, tāpēc zemi nereti klāja ledus. Un Marianna vienreiz uz ledus pakrita – un līdz ar to bērniņu bija traumējusi. Nākot pasaulē, bērns sāka noasiņot. Tāpēc Marianna ar trešo bērnu slimnīcā sabija veselas divas nedēļas.

Bija saulains aprīļa vakars, kad tētis ar mammu veda mājās mazo māsiņu. Mairita ar brāli un vecmāmiņu, kura par godu šim priecīgajam notikumam bija apsējusi baltu lakatu, pie Dranku mājas sliekšņa sagaidīja braucējus. Kad māte nolika bērnu gultā un iztina, Mairita nevarēja vien nobrīnīties, cik tas bija skaists bērns. Meitenīte bija zeltainiem matiem un vizbuļzilām acīm, arī ļoti skaistu sejiņu.

– Mamm, kā mēs viņu sauksim? – Mairita jautāja.

– Par Viju, – atbildēja māte.

Taču katoļu baznīca šo vārdu nekristīja, tāpēc meitenīte tika nokristīta par Janīnu.



Trešās klases pēdējā mācību ceturksnī Vladimira Iļjiča Ļeņina dzimšanas dienā Mairitas klasi vajadzēja uzņemt pionieros. Tolaik pionieros uzņēma visu klasi, izņemot tikai pašus nesekmīgākos skolēnus. Mairita ļoti centās. Jau iepriekšējā mācību ceturksnī visa klase bija sākusi mācīties pionieru likumus, ko nākamajā ceturksnī turpināja.

1968. gada 22. aprīlī Mairita uzģērba baltu blūzi un baltas zeķes, kā arī tumši zilus svārkus. Diemžēl no rīta lija lietus, tāpēc, kamēr Mairita nokļuva līdz skolai, baltās zeķes notraipījās ar dubļiem. Meitene bija izmisumā. Taču skolā viņa atrada izeju: iegāja tualetē un zeķes izgrieza uz otru pusi. Nu tās bija ciešamas. Septītās klases komjaunieši bērniem ap kaklu apsēja sarkanos pionieru kaklautus. Tā Mairita oktobrēna zvaigznīti nomainīja pret ponieru kaklautu.

Lai gan Mairita bija maza auguma, viņa bija dūšīga, nēsāja daudzus liekus svara kilogramus. Kādā aprīļa vakarā, ejot uz skolas kora mēģinājumu, krievu paralēlklases meitene Gaļina Siņicina viņai teica:

– Mairita, tu esi tāda dūšīga... Cik tu ēd? Tu nedrīksti daudz ēst, jo tas rada aptaukošanos.

Mairita neņēma vērā šo labo padomu. Tad viņai ārējais izskats vēl likās mazsvarīgs. Dranku ģimenē tam nepievērsa uzmanību, kontrolēt savu svaru neviens nebija mācījies.

Taču dzīve pamazām Mairitu iemācīja rūpēties ne vien par savu dvēseli un prātu, bet arī par savu ārējo izskatu. Viņa saprata, ka dzīvē tam arī ir liela nozīme, sevišķi pie laimes mīlestībā. Mairita pārliecinājās, ka cilvēkā visam jābūt skaistam – gan dvēselei, gan miesai, gan arī apģērbam.

Patiesībā Mairita neēda vairāk par citiem, taču viņai no dzimšanas bija palēnināta vielu maiņa, kas arī radīja dūšīgumu. Meitene bija atdzimusi savā vecmāmiņā – tēva mātē Anastasijā Drankā un visos viņas bērnos, izņemot pašas tēvu. Viņi visi bija apaļīgi.



Beidzot trešo klasi, brīvdienas Mairitai bija vēl noslogotākas, jo viņai vajadzēja uzņemties daļu rūpju arī par mazo māsiņu.

Tā kā māte pastāvīgi bija aizņemta darbā, mazo Viju pavizināt laukā ratiņos – paelpot svaigu gaisu – uzņēmās Mairita. Viņai tas ļoti iepatikās. Dienā Vija bija mierīgs bērns un saldi gulēja, tikai naktī viņa bieži modās, raudāja un neļāva mātei izgulēties. Mairitai sevišķi patika braukāt pa gravām, pļavām un tīrumiem, jo meitene bija iemācījusies meistarīgi lavierēt ar bērnu ratiņiem.



Kaut gan Mairita bija labsirdīga, čakla, izdarīga un gudra, viņai, tāpat kā visiem cilvēkiem, jau kopš bērnības piemita arī sliktas īpašības. Meitene bija strauja un nesavaldīga rakstura, kāds bija arī viņas tēvs Jāzeps, tāpēc dusmās tuviniekiem sarunāja nezin ko, kas viņus stipri apbēdināja. Bet vēl nepievilcīgāka rakstura īpašība Mairitai bija ietiepība. Ja meitene ko iedomājās, tad palika pie sava, un citiem viņu pārliecināt vai atrunāt bija ļoti grūti.

1968. gadā Mairitas brālis Jānis sāka iet Silinieku astoņgadīgās skolas sagatavošanas grupā. Tā kā puisēns vēl bija mazs un nepieradis pie skolas, viņu uz turieni kādam vajadzēja aizvest un atvest. Mācību gada laikā to darīja māte, taču, līdzko iestājās skolas brīvdienas, viņa lūdza to darīt Mairitai. Bet meitenei tas nepatika, un viņa atteicās. Mairitai brīvlaiku labāk patika pavadīt mājās, darot mājas darbus. Jūnija sākumā viendien tādēļ Dranku mājās izcēlās īsts skandāls.

– Mairitiņ, aizved rīt Jānīti uz skolu un tur pagaidi, kamēr viņam beigsies nodarbības, – māte ar asarām acīs lūdzās. – Man pašai nav laika, mājās daudz darba: ravēšana, lopu kopšana, ēdiena gatavošana, istabu tīrīšana un mazgāšana, ņemšanās ar zīdainīti.

– Nē, es to nedarīšu, man ir kauns brālīti vadāt uz skolu, – ietiepās Mairita. – Es pa to laiku labāk palikšu mājās – ravēšu, ņemšos ar Viju un darīšu visu pārējo. Tikai ne to, ko tu man liec!

– Es tevi lūdzu, bērniņ, izdari to, – vaimanāja māte. – Man tā būtu labāk un izdevīgāk.

Pēc garām runām un raudāšanas Mairita tomēr apžēlojās par māmiņu un piekrita viņas lūgumam. Turpmāk visu jūniju, kamēr Mairitas brālītim vajadzēja apmeklēt nodarbības, māsa vadāja uz tām Jānīti un vairs nepukojās, ka viņai tas nepatīk.



Sestā jūnijā Dranku ģimene savai pastarītei rīkoja kristības. Par godu šim notikumam māte savai vecākajai meitai pašuva kuplu salātzaļu kaprona kleitiņu.

Kristību dienā bija ļoti karsts laiks. Saulīte cepināja nežēlīgi, pie debesīm neredzēja neviena mākonīša, bija bezvējš, un pusdienlaikā gaisa temperatūra ēnā sasniedza veselus trīsdesmit trīs grādus virs nulles. Tajā dienā līdz pusdienām Mairita vēl ganīja savas mājas lopus, un no lielā karstuma viņai spieda galvā, bet pār vaigiem nemitīgi ritēja sāļas sviedru lāses.

Kad pēcpusdienā Dranku mājās sāka nākt ciemiņi, Mairita jau bija nomazgājusies, uzģērbusi savu jauno kleitu un laipni tos uzņēma.

– Paskatieties, cik man skaista māsiņa! Kā lellīte, – Mairita lepojās un aicināja visus ciemiņus pie bērna ratiņiem, kur saldā miegā gulēja mazā Vija.



Šī paša gada augustā Dranku ģimenē viesojās sen gaidīti ciemiņi: Tatjana Nikuļina ar savu vīru Pjotru no Omskas – 1949. gada 25. martā uz Sibīriju deportētās Venerandas meita. Kad pienāca telegramma, Mairita ar tēvu devās uz kilometru attālo autobusu pieturu ciemiņus sagaidīt.

Tatjanai šis nebija viņas īstais vārds. Veneranda savai meitai bija devusi ļoti skaistu latviešu vārdu – Margarita, taču meitene negribēja atgriezties atpakaļ Latvijā, kaut tāda iespēja bija. Viņa jau bija pieradusi pie tās vides, pārkrievojusies un tāpēc pasē nomainīja savu tautību un vārdu... Viņas vīrs bija kāds no izsūtītajiem ukraiņiem.

Tālie ceļinieki visiem mājiniekiem sniedza roku un krieviski sacīja – labdien. Tatjana, būdama latviete, savu dzimto valodu bija aizmirsusi, viņa nevēlējās tajā runāt. Taču lielākā daļa Dranku ģimenes krievu valodu neprata: gan Marianna, gan Jānis, gan arī vecmāmiņa Paulīne. Krieviski labi saprata vienīgi ģimenes galva Jāzeps, pa daļai arī Mairita, jo padomju skolā krievu valodu sāka mācīt no otrās klases.

Tālie viesi nodzīvoja trīs nedēļas, taču viņiem klusā un vienmuļā lauku dzīve nepatika. Viņi bija vīlušies, ka atbraukuši te ciemos. Pjotrs bija pavadījis visu sava atvaļinājuma laiku, pirms tam veselu gadu krājot naudu biļetei. Tas Dranku ģimeni, protams, apbēdināja.



Sākot mācības ceturtā klasē, Mairitai vienmēr bija ceļabiedrs, ar kuru viņa pārrunāja jaunumus, kādi bija notikuši skolā katru dienu. Tagad, ejot uz skolu un no skolas, Mairitai bija jau divi draugi – klasesbiedrene Vera Mikuča un brālis Jānis.

Bija skaista septembra pirmās puses pēcpusdiena. Saulīte ripoja pa zemi, un pie debesīm nebija neviena mākonīša. Meitene nenojauta, kāda nelaime viņu mājās notiks pēc dažām stundām. Pārnākusi, Mairita, kā parasti, pārģērbās un stājās pie mājas darbu pildīšanas. Ap pulksten četriem pēcpusdienā pagalmā izgāja Jānītis. Kaut gan viņš bija vēl tik mazs, tomēr citu zēnu ietekmē jau mācījās smēķēt. Lai neviens neredzētu un nepieķertu šajā nedarbā, viņš bija noslēpies aiz salmu kaudzes pie kūts. Tomēr visiem par nelaimi kāda dzirkstele ielēca salmos, un, tā kā tie bija labi izžuvuši, kaudze momentā uzliesmoja. Uguns liesmas pārsviedās uz kūti.

Mazais Jānis stipri pārbijās. Puika baidījās teikt patiesību, jo viņu gaidīja pēriens. Iedrāzies istabā, Jānis sameloja:

– Divi puikas no Siliniekiem bija pie mūsu lazdu krūma! Viņi smēķēja, un dzirkstele ielēca salmu kaudzē... Aizdegās kaudze un kūts!

Visa ģimene bija istabā un to neredzēja.

– Mairitiņ, glāb bērnu! – Marianna izmisumā sacīja savai vecākajai meitai, bet pati ar vīru izjoņoja dzēst uguni. Mairita žigli izstūma bērnu ratiņus laukā. Tad viņa steigā no istabas iznesa visas savas mācību grāmatas un devās ar Viju tālāk no ugunsgrēka vietas.

Drīz vien dzēst ugunsgrēku saradās daudz palīgu. Skriešus atskrēja trīs kaimiņu Uguļu meitenes, kā arī padomju saimniecības laukstrādnieki, kuri tajā brīdī atradās pāris simts metru attālā tīrumā. Ugunsgrēku apdzēsa ātri, taču kūts lielākā daļa nosvila, palika vienīgi akmens pamati.

Otrā rītā par šo ugunsgrēku jau bija zināms visā Taurenes sādžā. Kad nākošajā dienā autobusu pieturā bija sapulcējies skolēnu pulciņš, kuri devās uz Silinieku astoņgadīgo skolu, Anastasija Mikuča Mairitai vaicāja:

– Ko tu darīji, kad izcēlās ugunsgrēks?

– Vispirms izstūmu laukā mazo māsiņu Viju, tad iznesu no mājas grāmatas...

– Malacis, – Anastasija uzlielīja Mairitu. ....