Pēteris Zeile
LATGALE UN TĀS ĻAUDIS
SATURS

Ievadam
Daugavas labais krasts
Latgales dēls – Latvijas lepnums
Ezeru burvība un vilinājums
Latgale – katoļu zeme
Latgales reģionālisms, latgaliešu etnomentalitāte, valodas problēmas
Vecticībnieku fenomens Latgalē
Latgales sirds
Pilsēta ar Daugavas vārdu
Ziemeļlatgales pērle
Preiļi, tu pilsēta mana
Pēcvārda vietā. Māra Nizinska

IEVADAM

Šī ir grāmata par Latgali. Tā nav enciklopēdija, kaut arī tādu radīt bijis nodoms trimdā un vēl pirms dažiem gadiem – tepat Latvijā. Jo Latgale ir savdabīgs kultūrvēsturisks novads – ar savu valodu, reliģiju, etnisko mentalitāti, daudznacionālo iedzīvotāju sastāvu. Ar materiālu pārpilnību veselai enciklopēdijai. Taču, cik dedzīgu motīvu radīta šī ideja parādījās, tikpat spēji tā apklusa. Galvenokārt materiālo un cilvēkresursu nepietiekamības dēļ.

Šī grāmata nav arī albums, kā sākotnēji bija iecerēts. Tomēr bagātīgi ilustrēta, tāpēc neapšaubāmi tai piemīt šī elementa klātesme. Visgrūtāk bijis noteikt šī izdevuma specifisko raksturu. Jo par Latgali visdažādākajos aspektos uzrakstīts ne mazums apcerējumu, dažādu tekstu. Par to daļēji liecina arī literatūras saraksts grāmatas beigās – ar 100 nosaukumiem, kas atlasīta no sākotnējā 170 grāmatu saraksta. Tajā koncentrācijas (un pietiekamības principa) dēļ nav minēta neviena atsevišķa apcere, kas daudzos simtos skaitāmas un publicētas periodikā, dažādos krājumos. Minētas grāmatas par Latgales novada kultūras darbiniekiem (divi sējumi, Jumava, 2008), priesteriem (LKC izd., 2008), baznīcām (1995 u. c.), par Latgales kultūras vēsturi (2006), par dabu (ezeriem, upēm u. c.), pilskalniem, atsevišķām izcilām personībām u. c.

Tomēr ir arī ne mazums robu un nepaveiktā. Līdz šim nav uzrakstīta Latgales vispārīgā vēsture, nav, piemēram, Rēzeknes pilsētas vēstures vispusīga pētījuma, nav plašāku monogrāfisku darbu par vairākām personībām, kas tādus ir pelnījuši. Nav arī fundamentāla, zinātniski strukturēta un komentēta Latgales fokloras izdevuma. Protams, šī grāmata nevar aizpildīt šos robus, vien viest vāri optimistiskas cerības par nākotnē veicamo.

Savos pamatos šī grāmata ir par tām nezūdošajām Latgales vērtībām, skatītām 21. gadsimta cilvēka acīm. Un par Latgali kopumā – kā par unikālu vērtību. Ar tieksmi, virzību, aicinājumu – apzināties, saglabāt un kopt šīs vērtības. Tas īpaši svarīgi šajā krīzes un valdošā pesimisma laikā, ko īpaši smagi pārdzīvo Latgales ļaudis. Laikā, kas sakrīt ar šī izdevuma tapšanu. Šī grāmata grib akcentēt un vairot kādus cerību starus, liekot apzināties, cik mēs esam bagāti – ar savu vienreizēji skaisto dabu, savu vēsturi, ticību, valodas pūru, savu krāšņo sakrālo arhitektūru, savu kultūru, seno un visjaunāko.

Grāmata adresēta gan Latvijas, īpaši Latgales, lasītājam, lai stiprinātu mūsu apziņu un arī patriotisma izjūtu, gan visiem tiem, kas no pārnovadiem un tālākām zemēm nolēmuši apciemot un iepazīt Latvijas trešo zvaigzni. Arī darījuma ļaudīm, kas ar savām dažāda veida – materiālajām un garīgajām – investīcijām gribētu un spētu bagātināt, celt augšup šo pievilcīgo zemes malu. Reģionu, kas veido un sargā Eiropas Savienības austrumu robežu.

Grāmatas veidotāju pamatmotīvs – radīt interesi par mūsu novadu kā austrumos, tā rietumos, uzsverot dažādu kultūru mijiedarbi un tautu, etnosu, ticību sadzīvošanas lielo spēju gadsimtu gaitā. Tā ir viena no jebkuras tautas izcilākajām īpašībām. Šodien tas ir būtisks faktors ES strukturālai stabilitātei un attīstībai.

Cauri visai grāmatai vijas atziņa, balstīta bagātā faktu materiālā – līdzās kultūrai, ko veidojuši Latgales latvieši – latgaļi, nozīmīgus kultūras slāņojumus šeit radījuši poļi, ebreji, krievi, baltkrievi un citu tautību talantīgi, izcili cilvēki, itāļu gleznotājus, arhitektus un dārzu māksliniekus ieskaitot. Latgale ir dažādu tautību zeme, un vērtības, ko radījuši šie etnosi, bagātina kā Latgali, tā visu Latviju. Protams, arī viesus no tuvienes un tālienes.

Latgale vēsturiski ir izveidojusies kā katoļu – Māras – zeme, kam veltīta īpaša nodaļa šajā darbā. Taču nav aizmirstas arī citas konfesijas, ar kurām katolicisms šodien sadarbojas ekumēnisko ideju ievirzē. Svarīgs klātbūtnes faktors ir Latgales vecticībnieku kopiena, kuras vēsturei un pastāvēšanai veltīta īpaša uzmanība.

Grāmatas struktūrai pamatā ir tematiska (tematisko bloku) ievirze. Taču, tā kā vienā izdevumā nav iespējams aptvert neaptveramo, lielā mērā izmantots t. s. asociatīvais princips. Aprakstot kādu norisi, darbību (piemēram, triju zinātnieku braucienu pa Daugavu no Baltkrievijas robežas līdz Aiviekstei), tiek piesaistīts viss nozīmīgākais gan dabā, gan vēstures liecībās. Te esošais Daugavas labā krasta bagātīgais mantojums Latgalē. Ar saviem pilskalniem, senču kapenēm, gadsimtos tapušām pilsētām, apdzīvotām vietām, kultūras pieminekļiem un šodienas darbīgajiem iestādījumiem, izciliem cilvēkiem. Līdz ar to rodot iespēju gūt daļējā Latgales skatījumā zināmu vēstures un tagadnes šķērsgriezumu. Savienot dažādas telpas un laika koordinātes.

Reizē tā ir tendence uz vienkāršu, bet arī ļoti nopietnu aicinājumu – saglabāt savu dabu un vēsturi, caur to prizmu labāk, asāk saredzēt paliekošās vērtības. Protams, tas, ko mēs varam izlasīt tajos fragmentārajos darbos, patiesībā ir vien niecīga daļa no notikušā: vien kāds procents. Bet tie pārējie procenti nekad nav bijuši dokumentēti, ierakstīti kādā atskaņojamā lentē vai diskā. Tas viss nomirst reizē ar sentēviem, kas pieredzējuši daudz – un tā ir patiesā vēsture. Gan klaušu darbs kunga tīrumā, gan Līksnas baznīcas celšana – kā tam Kungam ziedots darbs, gan cīņas Ziemeļlatgales partizānu rindās, atbrīvojot savu zemīti. Gan laulības skaistajā Pildas baznīcā, izdarības mēslu talkās un apkūlībās, sievu draiskā apdziedāšanās kāzās un vīru plūkšanās starp aku un zedeņu žogu... Kalupiešu brīnīšanās par kārsaviešu savādo izloksni. Un daudz kas cits.

Otrs princips, kas daļēji izmantots, rakstot šo darbu, balstās uz principu: ir labi, ja ļauj skaistām lietām notikt caur sevi, savām izjūtām un pārdzīvojumiem. Var joņot ar mašīnu pa baltajiem Latgales lielceļiem, uz brīdi pie kāda ezera apstāties, nofotografēt skaistu stūrīti un traukties tālāk līdz nākamajam. Taču tikai ilgstošiem, nesteidzīgiem subjektīviem pārdzīvojumiem summējoties, top īstie priekšstati par Latgales krāšņo dabu. Uz daudzu personīgo vērojumu, izjūtu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pamata arī tapusi esejiskā apcere „Ezeru burvība un vilinājums”. Tā ļāvusi rakstītājam pašam ilgamībā izjust Latgales ezeru neatslābstošo aicinājumu.

Taču, veidojot šo grāmatu, domāts ne tikai par Latgales vēsturi, kultūras pieminekļiem, dabu, bet arī par tās saimniecisko attīstību, nepietiekami izmantotām iespējām. Šo īpaši nozīmīgo tēmu risina nozares speciālisti – Balvu novada Domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Andris Kazinovskis un ekonomikas doktors, profesors Staņislavs Keišs. Latgalei, kas ir ES un NATO robežapgabals, ir jābūt vispusīgi attīstītam reģionam. Šī doma kā būtisks pavediens vijas cauri autoru analīzei, pārdomām un secinājumiem.

Šajā krājumā ievietotas ap 100 redzamu Latgales cilvēku īsbiogrāfijas. Protams, iespējamais nominanšu skaits ir krietni plašāks. Taču to nosaka vairāki apsvērumi – gan izdevuma apjoms, gan tradicionāli iezīmētais skaitlis, gan arī kvantitatīvā pietiekamība, lai pateiktu būtisko par Latgali, un tās vērtībām. Te ievērots alfabētiskās secības princips, kā tas pieņemts grāmatniecībā vispār, un enciklopēdiskajos izdevumos īpaši. Tādējādi personību un attieksmju aplūkojums netiek kārtots, dalot personas pēc profesijas (piemēram, politiķi, kultūras darbinieki, garīdznieki utt.) vai kādās hierarhiskās vertikālēs, kas neizbēgami var radīt nevajadzīgu polemiku. Bez tam jāņem vērā, ka Latgales apstākļos viena un tā pati persona veikusi garīdznieka, politiķa, rakstnieka u. c. funkcijas.

Runājot par norisēm un personībām, grāmatas tekstā tiek lietoti tie teritoriāli administratīvie nosaukumi, kas pastāvējuši atbilstošo notikumu un darbības laikā. Livonija. Poļu laiki Latgalē. Apriņķis, pagasts. Rajons u. c. Latgales novada apzīmējums tiek lietots tajā nozīmē, kādā tas pastāvēja pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Jaunais – tagadējo novadu zīmols – tiek izmantots tajos retajos gadījumos, kad ir vajadzība pieminēt kādu visjaunāko laiku notikumu, saistītu ar šo konkrēto novadu.