Josifs Šteimans
Autors – Josifs Šteimans

"Latvijas
vēstures
historiogrāfija"



SATURS



Ievads ................................................................................................. 3
Latvija 13. - 15. gadsimtā................................................................. 9
16. - 17. gadsimts.............................................................................. 32
Latvija Krievijas impērijas sastāvā................................................... 57
Latvijas valsts (1918-1940).............................................................. 124
Latvija Otrā pasaules kara gados (1939-1945)................................ 152
Latvija Padomju Savienības sastāvā (1945-1990).......................... 186
Latgales vēstures problēmas ............................................................. 195
Latvijas sociāldemokrātijas vēsture..................................................219
Par Latviešu Zemnieku savienību ....................................................252
Mazākumtautības Latvijā..................................................................278
Pēcvārds.............................................................................................288
Personu rādītājs.................................................................................301


IEVADS

Latvijas vēstures historiogrāfijas detalizēta apgaismošana vienā grāmatā nav reāli iespējama. Tāpēc šīs grāmatas autors par seno laiku vēsturi raksta tikai dažus apsvērumus ievadā, bet pārējās nodaļas veltītas vēsturnieku pētījumiem, kas aptver astoņus gadsimtus - no 13. līdz 20. gadsimtam, necenšoties aplūkot visas publikācijas un pakavējoties pie atsevišķiem darbiem.

Frīdis Zālītis norādījis, ka vēsturniekiem ir atšķirīgi viedokļi par latviešu pirmsenču ienākšanu toreizējā Latvijas teritorijā. Vieni uzskata, ka tas ir noticis ap 2000. gadu pirms Kristus dzimšanas, jo arheologi ir atraduši akmens kapļus, auklas keramikas paraugus un citus raksturīgus priekšmetus, kas attiecināmi uz šo laika posmu. Pastāv arī viedoklis, ka balti ienākuši Latvijas teritorijā mūsu ēras sākumā. Tomēr neapšaubāms ir tas, ka jau pirms viduslaikiem (mūsu ēras 4. gadsimtā.) Latvijas iedzīvotāju vairākums bija balti, kas atdalījās no indoeiropiešu pirmtautas un nonāca jaunās dzīves vietās.

Rīgas arheologi J. Graudonis, Ē. Mugurēvičs u. c. veikuši svarīgus izpētes darbus. R. Deņisova pētījusi seno latgaļu antropoloģiskos datus. Baltiem bija piederīgi senprūši, lietuvieši, bet Latvijas teritorijā - latgaļi, zemgaļi un kurši. Lietuviešu zinātniece M. Gimbutiene raksta, ka balti ilgu laiku apdzīvojuši arī mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas rietumdaļu [1]. Maskavas arheologs V. Sedovs Latvijas un Lietuvas baltus dēvē par vidusbaltiem [2], uzskatot, ka austrumbalti dzīvoja Dņepras un Okas krastos. Vendus ne visi uzskata par baltiem (vācieši Cēsis dēvēja par Vendenu, jo to apdzīvoja vendi). Daži vendus uzskata par slāviem, citi viņus saista ar somugriem, kas ir saplūduši ar latgaļiem. Latvijā somugru ciltij piederēja lībieši, kas dzīvoja Vidzemē un Kurzemē, Baltijas jūras krastos. Profesors Francis Balodis uzskata, ka Vidzemes dienvidos balti ienāca 200 gadus pēc Kristus dzimšanas, izspiežot no šīs teritorijas lībiešus [3], 11.-13. gadsimts bija krusta karu laiks. Katoļu Baznīca Eiropas valstu pilsoņus aicināja kristiešu svētvietas Palestīnā atbrīvot no musulmaņiem. Tas notika laikā, kad kristīgā ticība bija valdošā ideoloģija gandrīz visās Eiropas zemēs. Lietuvā, Latvijā un Igaunijā 13. gadsimta sākumā tautas masas joprojām pieturējās politeismam. Vācijas pilsoņi tika aicināti izplatīt kristietību Baltijā.

Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis vilināja vikingus un vācu tirgotājus, kuri Daugavas ūdensceļus izmantoja tirdzniecībai ar Krieviju un citām zemēm Eiropas austrumos. Tirgotājiem sekoja krustneši, kuri bija nolīgti karot pret pagāniem vienu gadu. Katoļu Baznīca solīja grēku atlaides un nepretojās iekaroto zemju izlaupīšanai. Karadarbības gaitā izrādījās, ka krustnešu vervēšana ik gadu nav izdevīga. Bīskaps Alberts, kura sēdeklis bija Rīgā, nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kurā apvienojās ap 500 bruņinieku, kas pastāvīgi karoja pret pagāniem. Tā sākās 13. gadsimts Latvijā, kur vācu agresori pretendēja uz iekarotāju tiesībām valdīt tajās zemēs, kuras ir iekarojuši. Tā bija ne tikai viduslaiku tradīcija, arī 19. gadsimtā pēc uzvaras franču-prūšu karā vācieši pievienoja sev Francijas apgabalus - Elzasu un Lotringu. Bet pēc Otrā pasaules kara PSRS 1945. gadā pievienoja sev Kēnigs-bergas apgabalu.

Aplūkojot notikumu norisi Latvijā viduslaikos un jaunajos laikos un analizējot pētnieku darbus, neizbēgami rodas jautājums: ko uzskatīt par vēsturnieku uzdevumu? Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga pamatoti raksta par trim galvenajiem vēsturnieku uzdevumiem:
jāstrādā informāciju glabātuvēs (arī arhīvos);
patstāvīgi jāvērtē avoti;
jāizdara savi secinājumi [4].

A. Strangas teiktajam varētu izdarīt dažus papildinājumus, proti, nofotografēt arhīvu dokumentus var arī profesora palīgs, bet tas nevar izlemt, kādi dokumenti ir jākopē. Jāvērtē ne tikai avoti, bet arī vēstures notikumi, notikušās pārmaiņas, tautas masu un izcilu personību loma u. c. Kas attiecas uz arhīvu dokumentiem, tad tie nereti ir nepieciešami, bet ne mazāka nozīme ir publicētām sēžu stenogrammām, statistisko datu krājumiem un aplūkojamā perioda laikrakstu komplektiem. Mūsdienās ir nozīmīga arī mutvārdu vēsture (piemēram, Mutvārdu vēstures centrs tika radīts ne tikai Jeruzalemes Universitātē, bet arī Daugavpils Universitātē). Profesors Vitālijs Šaida pilnīgi pamatoti uzsver, ka pierakstītās notikumu dalībnieku atmiņas ir sevišķi rūpīgi jāpārbauda (salīdzinot ar citiem avotiem), jo respondents var daudz ko aizmirst vai stāstīt neobjektīvi par pagātni.

Runājot par arhīvu dokumentu svarīgo nozīmi, var minēt tādu faktu, ka G. un F. Frīdmaņi savā grāmatā nosauc Krievijas latvieti Albertu Briņķi, kurš 1928. gadā nelegāli ieradās Latvijā un kļuva par Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekli, un trīs gadus vadīja Latgales komunistu apgabala komiteju [5]. Taču grāmatas autori nemin, ka A. Briņķis īrēja istabu Daugavpils centrā (Rēzeknes ielā) un dabūja pilsētas valdē patentu ar tiesībām pārdot parfimērijas preces visos Latgales apriņķos. Tas deva iespēju apmeklēt dažādas šī novada pilsētas un pagastus, kur darbojās komunistu pagrīdes organizācijas. Noskaidrot, kāpēc A. Briņķis netika arestēts, ļauj Latvijas Valsts arhīva (LVA) 54. fonda personīgās lietas. Izrādās, ka A. Briņķis dzīvoja Daugavpilī nevis ar viltotiem dokumentiem, kā citi nelegālisti, bet gan ar īstu Latvijas pilsoņa pasi, kuru viņam iedeva uz Krieviju aizbēgušais latgalietis.

Aivars Stranga Latvijas Valsts arhīvā izmantojis ar nelegālās avīzes »Cīņa« tipogrāfiju saistītā komunista Teodora Jansona pierakstītās atmiņas [6].

Svarīgi vēsturnieku pētījumu avoti ir publicēto dokumentu krājumi. Maskavā pēdējos gados publicēti daudzi dokumentu krājumi, kas nesenajā pagātnē glabājās nepieejamos fondos. Rīgā pirms Otrā pasaules kara Vēstures institūts, kuru vadīja profesori Tentelis un A. Svābe, publicēja dokumentu krājumus, kas bija visai noderīgi Latvijas vēstures pētniekiem. Arī 20. gadsimta beigās Rīgā tika publicēti svarīgi dokumentu krājumi, kurus sastādīja un komentēja vēsturnieki Ēriks Žagars, Valdis Bērziņš un Indulis Ronis. Publicētajā grāmatā »Dokumenti stāsta« ir atrodams Andrieva Niedras valdības 1919. gada 6. janvāra sēdes protokols ar atsauci uz Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) dokumentu [7]. V. Bērziņa un I. Roņa sagatavotajā rakstu krājumā publicēts Latvijas un Padomju Krievijas 1920. gada 11. augusta miera līgums. Tā 2. pantā rakstīts, ka Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti uz mūžīgiem laikiem [8]. Vēstures pieredze rāda, ka nereti noslēgtie līgumi netiek pildīti. Pēc 20 gadiem PSRS karaspēks okupēja Latviju, un tā zaudēja savu neatkarību.

Dokumentu nozīme ir neapšaubāma, ja arī to autori ar nolūku vilto faktus un nevēlas objektīvi novērtēt situāciju, līdz ar to pētniekam ir kritiski jāanalizē dokuments un objektīvi jānovērtē tā saturs. Vēstures doktore Irēna Šneidere, analizējot Latvijas PSR Valsts drošības orgānu dokumentus, secina, ka cilvēkus arestēja ne tikai par nelikumīgu rīcību, bet arī par to, ka viņi neziņoja par citu cilvēku nodomiem [9].

Taču nevar pārmest vēsturniekam, ja viņš neatsaucas uz avotiem, minot attiecīgo lapu numurus. Tāds augsti kvalificēts vēsturnieks kā Arveds Švābe tikai min pēc katras nodaļas izmantoto literatūru [10]. Vēsturnieks Ēriks Žagars atsaucas ne tikai uz arhīvu dokumentiem, bet arī uz publicētām atmiņām [11].

Historiogrāfija ir zinātne par vēstures zinātņu attīstību. Tā aplūko gan vēstures pētnieku darbības īpatnības, gan viņu pētījumu saturu, pievēršot sevišķu uzmanību tām novitātēm, kuras satur zinātnieku grāmatas, un novērtējot viņu darbu nozīmi.

....