Autors Pēteris Liepiņš

no grāmatas Pēteris Liepiņš Krievu lēģerī trešā daļa Veltu saviem lēģera biedriem un karā kritušajiem draugiem – mazajam Jancim un Pičukam

SMAGA VILŠANĀS

Tobrīd mums pat prātā nevarēja ienākt doma, ka jau 1943. gada novembrī Irānas galvaspilsētā Teherānā sabiedrotie Baltijas valstis bija pārdevuši krievu lācim saplosīšanai. Tas tika apstiprināts arī vēlāk Jaltas konferencē 1945. gada februārī.

Velti mūsu varonīgie partizāni gaidīja angļus kā glābējus, neviens nenāca viņiem palīgā cīnīties pret krievu armijas regulārajām karaspēka daļām. Nevienlīdzīgo spēku cīņās tūkstošiem drosmīgu Latvijas dēlu nolika savas galvas uz Dzimtenes altāra. Vēl vairāk tika bendēti badā Sibīrijas sniegājos. Tāda ir vēsture!

Bet atgriezīšos pie 8. maija tālākiem notikumiem. Mutuļojošajā ļaužu virpulī pazaudēju Ernestu. Neredzēju vairs darbojamies ap savu virtuvi, tā bija pamesta likteņa ziņā. Vai nu draugs bija pievienojies braucējiem uz Zviedriju, piebiedrojies partizāniem vai vienkārši pazudis kur citur. Nav laika viņu meklēt! Žēl, ka nesatiku arī lielo Jāni. Varbūt viņš vēl karo? Zinot trieciengrupas vadītāja leitnanta Roberta Ozoliņa naidīgo attieksmi pret krieviem, tāds variants nav izslēgts. No frontes puses vēl aizvien atskan dažādi kara trokšņi, šad tad ierejas arī ložmetējs. Atskan pa spēcīgam grāvienam. Šķiet, negribēdami savus lielgabalus atdot krieviem, artilēristi tos labāk saspridzina. Tāpat, lai krievu rokās nenonāktu tehnoloģija, kā ražotas »gotiņas«, tās mauj, kamēr visa »kūts« ir tukša...

Mūsu trijotne, kuri karu beidzām pie Kaulačiem, esam nolēmuši turēties kopā: nebraukt uz Zviedriju, nesaistīties arī ar partizāniem. Mūs visus vieno kopēja doma: pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Bet vispirms jātiek vaļā no šīm uniformām. Cerēsim, ka pret privātiem krievi būs iecietīgāki.

Dabā visapkārt valda ziedonis, ziedus raisa pirmās pavasara puķītes, vis-apkārt vītero putnu kori, zied ievas. Kurzemē tās jau saplaukušas, pēc nedēļas tās plauks arī Kalsnavā. Vai līdz tam laikam būšu mājās?...

Ejot pa lauku ceļu cauri priedīšu jaunaudzei, mūs apņem saules sakarsēto skuju reibinošais aromāts, atgādinot dzimtajā pusē izjusto, taču šobrīd mūsu prāti pārāk satraukti, lai to izjustu pilnībā.

Pēkšņi draugs norauj no pleca šauteni un kopā ar patronsomām slaidā vēzienā ielidina priedulājā. Viņa priekšzīmei sekoju arī es un Kazimirs. Mēs karu esam beiguši, kāpēc mums vairs šautenes? Iegriežamies tuvākajās mājās, kuru nosaukumu diemžēl esmu piemirsis. Mūsu pēkšņā ierašanās saimniekus nepārsteidz.

– Pirms īsa brītiņa te divi zaldātiņi jau bija, lūdza, vai nevaram viņiem iedot kādu gabaliņu maizes. Karš beidzies, tam līdzi arī apgāde. Turpmāk vajadzēšot rūpēties katram par sevi, – saimniece atkārto zaldātiņu teikto.

– Mēs nelūgsim maizi, bet kādas vecas privātas drēbes, karavīru formās nedrīkstam krieviem acīs rādīties, – paskaidrojam savu vajadzību. Saimnieki mūs saprot, jo arī viņu vienīgais dēls esot iesaukts Latviešu leģionā. Vecāki nokreņķējušies, ka vairāk kā mēnesi no dēla neesot nekādas ziņas.

– Ja Kārlis šobrīd ir dzīvs, iespējams, ka arī viņš kādās mājās lūdz palīdzību. Kā varam jums atteikt, – nosaka saimniece.

Draugs no mūsu trijotnes augumā pats raženākais, viņam saimnieka nedaudz apnēsātie svārki pašā laikā. Savukārt man un Kazimiram saimnieku dēla drēbes kā šūtas pēc mēra. Man vajadzīgi tikai svārki, formas bikses savu laiku bija nokalpojušas jau pirms pāris mēnešiem. To vietā vietējais skroderis no tumšbrūnas vadmalas man uzšuva lieliskas ūzas.

Kad »ādas« apmainītas, pateikušies laipnajiem saimniekiem par izpalīdzību, sniedzam rokas atvadām, bet, kamēr laikojām bikses, saimniece salikusi uz galda ēdamo, liek apsēsties.

– Sakarā ar tiem lielajiem pārdzīvojumiem jūs droši vien brokastis nebūsiet kārtīgi paēduši. Nekautrējieties, ēdiet pilnus vēderus, – skubina saimniece. Kamēr ēdam, sagatavo vēl sainīti, ko paņemt ceļam.

– Jūsu formas svārkus un bikses sadedzināšu, bet no mēteļiem, šuvēja būdama, pagatavošu vairākus derīgus apģērba gabalus. Drēbe šķiet vēl stipra, tikai, kamēr »noklārējas gaiss«, tie kaut kur jāpaslēpj.

Vēlreiz no visas sirds pateikušies labajiem ļaudīm, apsolāmies viņus nekad neaizmirst, dodamies tālāk.

– Lai Dievs jums palīdz laimīgi nokļūt līdz mājām! Latviešu tauta šajā karā zaudējusi tik daudz dēlu, lai Dievs sargā tos, kuri vēl palikuši dzīvi. Uz mājām gan pagaidām nesteidzieties, nogaidiet, kamēr krieviem pārskrien pirmais uzvaras skurbulis. Viņi uz latviešiem ir varen nikni, – šķiroties saimnieks brīdinoši nosaka.

Šajās mājās ienācām kā karavīri, izgājām kā vienkāršas privātpersonas. Kurš tagad varēs apšaubīt, ka tāds neesmu? Man kabatā ir Latvijas pase. Pēc aklās zarnas operācijas pasi atdeva kopā ar visiem citiem dokumentiem, vēlāk man neviens to neatprasīja, visu kara laiku tā atradās man kabatā. Varbūt nākotnē tai būs izšķiroša nozīme?

Nedaudz vēl paklejojuši, nolūkojam kādu nomaļāku pļavu šķūnīti, kur pārnakšņot, jo iepriekšējā naktī nav gulēta ne minūte.

Mums par prieku šķūnītī atrodas krietni daudz siena, kurā varēsim ierakties kā rukši. Dienas ir siltas, pat karstas, bet naktīs lielas salnas, un mums vairs nebūs silto mēteļu, ar ko apsegties. Bet, kad visi saspiedīsimies kopā, būs gana silti. Ka nenosalām, guļot zem klajas debess blakus savam »bunkuram« uz plikas zemes Kaulaču apkārtnē, kad reizēm vēl mērcēja lietus, tagad zem jumta, sausā sienā, jutīsimies kā mātes klēpī. Kopīgi noskaitījuši tēvreizi, liekamies slīpi. Šonakt neviens sardzē nestāvēsim, paļaujamies, ka mūs sargās Dievs.

Kaut gulēšana pēc salšanas grāvjos ir ļoti ērta, ilgi nevaru iemigt. Ir tāda dīvaina sajūta: karš beidzies, šķiet, visām briesmām vajadzētu būt aiz muguras, tomēr tas tā nav. Nervi saspringti kā stīgas, nezinām, kas mūs sagaida nākotnē. Kā kinolentē aizzib karā piedzīvotais. Es nebiju varonis, neveicu nekādus spožus varoņdarbus, godīgi pildīju tikai to, ko no manis prasīja. Liktenis mani nesūtīja tiešā ugunī, lai pelnītu dzelzs vai koka krustu, sargāja no tiešām briesmām, tomēr arī man atgadījās atsevišķi brīži, kad izjutu nāves tuvumu... Ilgi atmiņā saglabāsies atkāpšanās sākums no Krievijas 1944. gada 10. jūlijā. Dažas dienas vēlāk, bēgot no krievu tankiem uz Ostrovas–Opočkas šosejas. Traģiski varēja beigties tikšanās ar Grišu 24. jūlijā pie Kārsavas. Par sakaru līdzekļu izglābšanu virsleitnants Ābele izteicās, ka man par to pienākas apbalvojums... Nākamā reize bija pie Barkavas 4. augustā, vedot no ielenkuma smagi ievainoto sakarnieku Jāni Velu zem krievu »makša« uguns. Mūs glāba tikai brīnums. Brīnums bija arī Ziemassvētkos, kad man blakus nokrita krievu raidīta lielgabala granāta. Ja tā būtu sprāgusi, es, saplosīts sīkos gabaliņos, būtu izkaisīts Kurzemes baltajā sniega laukā, nebūtu pat ko aprakt, ne veidot kapa kopiņu. Taču Dievs allaž mani sargāja! Tas pasargās arī turpmāk, ja vēl kādreiz nāksies saskarties ar briesmām, beidzot sveiku veselu pārvedīs Dzimtenē. Ar tādām domām iegrimstu pirmās pēckara nakts saldā miegā.

Trešdiena, 9. maijs. Pieceļamies spirgti un apmierināti. Pēc ilgiem laikiem mūsu kājas ir sausas. Tā ir brīnišķīga sajūta! Cik nepatīkami būtu, ja tagad no jauna vajadzētu kāpt pie Kaulačiem ledainajā ūdens bedrē, kurā sabijām vairāk kā mēnesi. No sākuma, lai pasargātos no slapjuma, »bunkura« bedri izklājām ar egļu skujām. Kad pavasaris bedri piepildīja ar ūdeni pāri pusei, lai to nosegtu, vajadzētu kraut skujas gandrīz līdz bedres virsai, bet tad pat uz vēdera nevarētu palīst zem egļu skuju jumta. Atlika vienīgi tupēt ūdenī. Paldies Dievam, tagad tas viss ir aiz muguras. Mocībām pielikts punkts!

Ieturējuši no saimnieces dotā sainīša vieglas brokastis, padzērušies avotiņā vēsu ūdeni, dodamies jaunos klejojumos. Kā jau saimnieks brīdināja, uz mājām pagaidām nesteigsimies, labi izpētīsim, kā krievi izrīkojas ar iekarotās zemes ļaudīm. Dodamies pretējā virzienā, dziļāk Kurzemē, tālāk no bijušās frontes līnijas. Sargāmies no lielajiem ceļiem, līkumojam pa iemītām taciņām un mazajiem lauku celiņiem. Ejot caur kādu birztalu, Kazimirs pamana kaut ko līdzīgu kandžas aparātam.

– Interesanti, kurš kara laikā te nodarbojies ar »dzimtenītes« tecināšanu? – apskatījis aparātu tuvāk, prāto Draugs.

TIKŠANĀS AR KRIEVU MARODIERIEM

Ejam tālāk. Neesam domu par kandžas aparātu līdz galam izdomājuši, kad pēkšņi priekšā iznirst divi krievu zaldāti ar automātiem.

– Ruki vverh! Prokļatije fašisti, partizani! (Rokas augšā, nolādētie fašisti, partizāni!) – norēcas dūšīgākais, pavērsis pret mums automāta stobru.

– Vai neredzi, ka mums nav ieroču! Ja mēs būtu partizāni, jūs būtu jau nošauti! Esam prasti privātie, – paskaidro Kazimirs, kurš labi pārvalda krievu valodu.

– Ja neesat partizāni, tad viņu atbalstītāji! – ieraudzījis Drauga rokās saimnieces doto aizsainīti, ieķērcas tievākais.

– Tā mums ceļa maize, ko iedeva labi ļaudis. Vācieši mūs atdzina uz Kurzemi, tagad ejam uz savu dzimteni, otrpus Daugavas, – paskaidro Kazis.

– Neticu nevienam tavam vārdam! – resnulis paliek pie sava.

Zinot krievu kāri pēc alkohola, Kazimirs atgādina, ka tepat netālu redzējām kandžas aparātu...

To izdzirduši, krieveļi kļūst steidzīgi, uzmetuši automātus plecos, pavēl parādīt. Pārliecinājušies, ka nemelojam, savā starpā apsver, kuru māju »kulakam« tas varētu piederēt. Noskatījuši tuvākās mājas, nolemj, ka tās būs īstās.

– Vai tagad mēs esam brīvi, varam iet? – Kazimirs pajautā.

– To tu, nolādētais fašist, gribētu gan, bet to izlems staršina: noguldīt tevi tepat vai aizsūtīt uz Sibīriju!

Pusteciņus, automātu stobru bikstīti, steidzamies uz izraudzītajām mājām. Pienākuši pie istabas, krievi bez klauvēšanas atrauj durvis un, pavērsuši kalašņikovu stobrus pret saimnieku, pavēloši nokliedz:

– Nolādētais buržuj, tūlīt liec galdā divas pudeles vodkas, divas glāzes un nemēģini teikt, ka tev nav!

– Zakusku tože! – noķērc sīkākais.

Kad saimnieks uzliek galdā pudeli, glāzes un dažus skābus gurķus, dūšīgākais nav apmiernāts: – Teicu – divas!

– Būs, būs arī otra, vispirms izdzeriet vienu!

Dzerot »dzimtenīti« no tējas glāzēm, krievi mums lielu vērību nepievērš, taču baidāmies vēl riskēt, no piedzērušiem vaņkām var sagaidīt visu.

– Pagaidīsim, lai viņi noreibst vairāk... – nočukst Draugs.

Viena pudele ir izdzerta, saimnieks uzliek galdā otru. Krieveļi kāri ķeras klāt arī pie tās tukšošanas. Taču vājākais drīz sāk klanīties, pieslien automātu pie galda kājas, pats, uzlicis galvu uz galda, sāk šņākt. Dūšīgākais vēl turas, taču arī viņš, izdzēris kārtējo glāzi, jūtas saguris, galva aizvien vairāk liecas tuvāk galdam, kamēr tā pret to atduras, un arī viņš sāk sparīgi krākt.

– Pēdējais laiks mums no šejienes pazust! Ceļamies kājās! – Draugs pavēloši nosaka. Taču seko notikums, kas paliks atmiņā uz mūžu.

NOZIEDZNIEKI SAŅEM, KO PELNĪJUŠI

Ienāk saimnieks ar pamatīgu vāli, ar ko parasti dzen zemē zirgiem mietiņus un, mums par lielu pārsteigumu, no visa spēka iebelž krieviem pa galvu.

– Nelieši, ar jūsu palīdzību 1941. gadā uz Sibīriju aizveda visu manu ģimeni: sievu, veco tēvu un abus dēlus, paglābos vienīgi, ka tobrīd neatrados mājās. Tagad vismaz diviem būšu atriebies. Kalašņikovi man vēl noderēs. Pēc ģimenes zaudēšanas ļoti slikti guļu, lietoju miega zāles. Pamatīgu porciju piejaucu arī kandžai, lai krieveļi pirms nāves vēl labi izguļas... Esiet tik labiņi, palīdziet šos smirdīgos lopus izvilkt no istabas, lai blakus cūku aplokam varu viņus aprakt.

Ievērojis resnā krieva formas blūzes kabatu ļoti uzpūstu, saimnieks pārbauda, ko krievs tajā slēpis.

– Tad, lūk, kas šitie par putniem! Parasti zagļi – marodieri, – nosaka saimnieks, izvelkot no resnuļa kabatas divus zelta pulksteņus.

– Pag, pag, uz viena te ir kaut kas iegravēts, – saimnieks sāk lasīt: »Mūsu mīļajam draudzes ganam viņa 60 gadu jubilejā pateicīgā draudze.«

– Ja tie nelieši mūsu cienīgtēvu nebūs nomušījuši, pulksteni viņam atdošu, teikšu, krievi man to atdeva par šņabi. Varbūt īpašnieks atradīsies arī otram? Bet jūs te neko neesat redzējuši, – kad gatavojamies aiziet, saimnieks stingri piekodina.

– Nebīsties! Mēs krievus nīstam ne mazāk. Šitie lielceļa laupītāji solījās arī mūs nošaut uz vietas vai aizsūtīt uz Sibīriju, kā to izlemšot viņu staršina, – paskaidro Draugs.

– Frontē mēs viņus kāvām bez žēlastības, tomēr vēl daudz neliešu klīst pa Kurzemi. Dzīvo mierīgs, par šeit redzēto neviens nedabūs zināt. Paldies, ka izglābi mums dzīvības, – nosaka Kazimirs. Atvadījušies no drosmīgā saimnieka, dodamies tālāk.

– Iet trakāk kā frontē! Tad vismaz zinājām, kur atrodas mūsu ienaidnieks, tagad briesmas var uzbrukt no jebkuras vietas, pat tur, no kurienes tās vismazāk gaidām. Turpmāk mums jābūt daudz uzmanīgākiem, – ejot Draugs cenšas mums iegalvot.

– Katram gadījumam man vēl kabatā ir pistole, varbūt kādreiz tā var noderēt, – Kazis cenšas palepoties.

– Kādreiz varbūt. Tikai ne šajā gadījumā! Ja saimniekam nebūtu tā dzeramā, Dievs zin, kā mums būtu klājies. Tava pistolīte pret diviem kalašņikoviem būtu kā rotaļlietiņa, – nosaka Draugs.

– Bet ja jūs nāktu talkā?

– Ar kailām rokām? – Draugs nesaprašanā pajautā.

– Arī ar kailām par visiem mēs viņus pieveiktu! – Kazimirs cenšas no teiktā neatkāpties.

– Mēs visi ietu bojā! Labi, ka viss beidzās tā. Vairāk par to nerunāsim. Pateiksimies Dievam, kas mūs kārtējo reizi paglāba, – izsaku savas domas.

Tā, draudzīgi strīdoties un uzmanīgi apkārtni vērojot, esam nonākuši Vārmes pagastā. Apstājamies pie kādām nomaļām mājām, kuras, ja atmiņa neviļ, sauca par »Rozēniem«. Neko aizdomīgu neieraudzījuši, pieklauvējam. Durvis atver simpātiska pusmūža sieviete.

Agrāk man par kurzemniekiem bija uzskats, ka viņi ir lepni, sevī noslēgti, neviesmīlīgi ļaudis. Taču karš, šķiet, visu pārveidojis. Kur vēl laipnākus un izpalīdzīgākus cilvēkus par tiem, kuri mums iedeva privātās drēbes! Mūžam būsim pateicīgi drosmīgajam, daudzcietušajam saimniekam, kurš izglāba mums dzīvības. Arī šīs mājas saimniece, patīkami smaidīdama, aicina mūs ienākt.

NE VISS IR ZELTS, KAS SPĪD!

– Esam zemnieki no Vidzemes puses. Kara laikā vācieši mūs atdzina uz Kurzemi, tagad karš beidzies, lēnām ejam uz savu dzimto pusi, – stāsta Draugs, kuram tā runāšana labāk padodas.

Nopētījusi mūs no galvas līdz papēžiem, saimniece ironiski pasmaida un pasaka tieši:

– Tādas pīlītes jūs varat pūst tikai stulbajiem krieviem! Es cilvēkus labi pazīstu. Kaut arī jums mugurā privātas drēbes, tām cauri spīd karavīra stāja... Un kur tad vēl jūsu gadi! Tie runā pārāk skaidru valodu. Divdesmitgadīgus jaunekļus vācieši uz Kurzemi nesūtīja.

Redzot, ka viņas teiktais mūs pamatīgi samulsinājis, saimniece turpina mūs vēl vairāk iebiedēt:

– Visu māju īpašnieki ir stingri brīdināti par katru aizdomīgu personu, kas dienējusi vācu armijā vai sadarbojusies ar partizāniem, nekavējoši paziņot valsts varas iestādēm. Ja ziņas izrādīsies patiesas, ziņotājam atlīdzība garantēta. Bet par noklusēšanu, karavīru un partizānu slēpšanu vainīgie tiks bargi sodīti.

Es no krieviem nebaidos! Man viņu nauda nav vajadzīga! Viņi man 1941. gadā zvērīgi nomocīja vīru. Tagad, kad viņi Latviju okupējuši pa otram lāgam, no krieviem nekas labs nav gaidāms.

Es jūs pabarošu, taču istabā jums bīstami nakšņot, pēkšņi var ienākt kāds negaidīts okšķeris. Vai tagad mazums tādu apkārt blandās, kuri cenšas ko nopelnīt... Iedošu segas, ejiet uz kūtsaugšas, tur ir vēl siens, un jūtieties kā mājās!

Tikai būtu liels lūgums: no Dieva puses, nesmēķējiet! Sausam sienam pietiek vienas mazas dzirkstelītes, lai notiktu nelaime.

– Nebīsties, saimniec, mēs visi esam nesmēķētāji!

Pateikušies viesmīlīgajai saimniecei par garšīgajām vakariņām, laipno uzņemšanu un risku, ko esam viņai sagādājuši, paņēmuši segas, ejam uz norādīto vietu.

Ceturtdiena, 10. maijs, Debesbraukšanas diena. Patiešām, te jūtamies kā mājās. Lai liels paldies labajai saimniecei par rūpēm! Ir jau liela diena, kad lienam no savām migām. Pagūstam tikai nedaudz saposties, kad saimniece klāt ar brokastīm.

Apsēdusies mums blakus, viņa vispirms pajautā, kā labi gulējām. Atbildam, ka patiešām jutāmies kā mājās. Saimniece vēlas noskaidrot, vai mums nav kas zināms par partizāniem. Vai reizē ar mums mājup devusies vēl kāda leģionāru grupa? Un kur tā varētu būt nakšņojusi? Un no kurienes esam mēs paši?

Šāda izprašņāšana man sāk likties aizdomīga... Steidzu atbildēt, ka partizāni noteikti kaut kur ir un daudz, bet mums līdz šim nav vēl iznācis ar viņiem tikties. Arī pulka citu leģionāru, tāpat kā mēs, mēģina tikt līdz savām mājām, bet ar viņiem mums nav nekādu sakaru. Kas attiecas uz mums, visi esam no Valmieras...

Vairāk saimniece mums neko nejautā. Stingri piekodinājusi nekāpt no kūtsaugšas, jo mūs varot pamanīt kāds, kuram tas neesot jāredz, saimniece mierīgi aiziet.

Kad savas aizdomas par saimnieces ziņkāri pastāstu draugiem, arī viņi kļūst domīgi. Ātri notiesājuši saimnieces atnestās brokastis, steidzīgi kāpjam lejā. Modri apkārtni vērodami, paslēpjamies dažus simtus metru no mājām tā, lai varētu labi saskatīt, kas tur notiek.

Pēc labas stundas gaidīšanas, mums par lielu pārsteigumu, redzam, ka pa mājas ceļu nāk saimniece, triju bruņotu krievu ielenkta... Vai patiešām šo labsirdīgo saimnieci krievi būtu sagūstījuši? Iešaujas prātā pirmā doma. Taču viņi visi dodas uz kūti. Pienākuši pie trepēm, zaldāti noņem no pleciem automātus, turot tos šaušanas gatavībā, kāpj uz kūtsaugšas.

– Nolādētā čūska! Beidzot tev sakārojās to Jūdasa grašu! – Draugs sašutis iesaucas.

– Tiklīdz krievi aizvāksies, es to raganu nošaušu! – arī Kazimirs ir pārskaities.

– Nerunā tagad par šaušanu! Kamēr neesam pamanīti, uz ātrāko mums jātiek līdz lielajam mežam. Maz ticams, ka krievi trijatā vien uzdrošināsies mūs tur meklēt. Un viņi jau nezina, vai vispār mēs esam mežā. Varbūt domā, ka neesam viņus pamanījuši, paslēpsies kūts tuvumā un gaidīs, cerot, ka nāksim pusdienās... – pasaku, ko domāju.

– Mūsu stāvoklis kļūst aizvien sarežģītāks. Kurš no mums varēja paredzēt, ka šī simpātiskā sieviete mūs nodos? Cik tur trūka, ka šodien, Debesbraukšanas dienā, arī mēs būtu uzbraukuši debesīs... – kad esam jau mežā, ieminas Kazimirs.

– Labi, ka viņa mūs nenodeva vakar, kad aizgājām gulēt. Varbūt vienai pa tumsu bija bail iet uz pagastmāju par mums paziņot vai arī nolēma šorīt no mums iegūt vēl papildinformāciju? Varbūt arī vakar vēl nebija īsti skaidrībā par tiem Jūdasa grašiem? – Draugs mēģina uzminēt saimnieces patieso nolūku. Nākamo nakti, kā čigāni, pavadām mežā zem eglēm.

Piektdiena, 11. maijs. Tiklīdz gatavojamies mežu atstāt, ieraugām pa nelielo lielceļu pārvietojamies kādu lielāku krievu karaspēka vienību. Kad tā nozudusi aiz ceļa līkuma, mežu atstājam. Slapstīdamies starp krūmiem, virzāmies aizvien dziļāk Kurzemē.

Īsti nezinām, ko tālāk iesākt. Mājām baidāmies tuvoties. Spilgti atmiņā iespiedusies tikšanās ar »Rozēnu« māju saimnieci, ja vispār šīs mājas tā sauca. Nolemjam kādu laiciņu padzīvot vienā nomaļā pļavu šķūnītī, cerot, ka tur neviens mūs nemeklēs.

Šķūnītī varam netraucēti pārdomāt, ko esam pēc kara piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Esam guvuši vairākas vērā ņemamas atziņas, sevišķi saimnieces teikto: »Kaut arī jums mugurā privātas drēbes, tām cauri spīd karavīra stāja!« Turpmāk jācenšas ieturēt ļodzīgāku gaitu, iesim, kuprus uzmetuši. Sliktāk noslēpt gadus. Zinām, ka bārda cilvēku padara krietni vecāku, bet bārdu jau nevar uzaudzēt dažās dienās... Mums tā augusi jau pāris nedēļas, bet tādas pūkas vien vēl ir, izņemot Draugu, kuram zem zoda jau kaut kas ir.

Kas būs, būs! Mūsu nākotne ir Dieva rokās! Kā viņš būs lēmis, tā notiks. Kādi pārbaudījumi nolemti, tādiem būs cauri jāiziet!

Sestdiena, 12. maijs. Mūs modina spoža saule, taču pieceļamies saīguši. Iemesls, veselu diennakti mutē nav likts ne kumoss.

– Vai tamdēļ es esmu nācis pasaulē, lai ciestu badu? – klusumu pirmais pārtrauc Draugs.

– Kas neriskē, tas nevinnē, – viņam piebiedrojas arī Kazimirs.

– Nav ko daudz gudrot, iegriezīsimies šajās pašas nelielajās lauku mājās, – esmu ar draugiem vienisprātis.

Kad pieklauvējam, durvis atver gadus desmit vecs zēns, ieraudzījis trīs svešus onkuļus, nobijies aizskrien pa koridoru, ka plikie papēži vien nozib. Kamēr gudrojam, ko šādā situācijā tālāk iesākt, no istabas iznāk veca tantiņa. Arī viņa, mūs ieraudzījusi, paliek kā sastingusi.

– Sakiet, vai jūs neesat tā dēvētie »meža kaķi«?* (* Nacionālie partizāni, gūstā nepadevušies leģionāri un citi patriotiski noskaņoti pilsoņi, kuri ticēja Rietumu palīdzībai.) nedaudz atguvusies, večiņa noprasa. – Tie tagad pārbaidījuši visu apkārtni, sevišķi varas iestāžu darbiniekus.

– Nebīsties, vecomāt, mēs nemaz nezinām, kas tie meža kaķi īsti ir par meža zvēriem. Mēs esam vienkārši zemnieciņi, kuri pēc kara ejam uz savu dzimto pusi otrpus Daugavas. Iegriezāmies vienīgi, lai palūgtu kādu gabaliņu maizes, esam ļoti izsalkuši, – paskaidro mūsu »runas vīrs« Draugs.

To izdzirdusi, večiņa sāk čakli rosīties. Drīz uz galda parādās īsta lauku rudzu maize un dažas šķēlītes speķa.

– Neņemiet ļaunā, labie cilvēki, ka nekā labāka nav, ar ko jūs uzcienāt, vācieši visu norekvizēja, atstāja tikai tik daudz, lai mēs nenomirtu badā. Tagad krievi tēvu ar vedeklu aizdzina valsts darbos, mājās atstāja tikai mani ar vedeklas māsas dēlēnu. Par savu mazdēliņu, kuru iesauca Latviešu leģionā, pagaidām nav nekādu ziņu.

– Neraizējies, vecomāt, ja būs dzīvs, drīz pārradīsies, viņam mājas tepat Kurzemē, bet mums līdz savējām jāmēro tāls ceļš.

Izdzirdis, ka vecāmāte ar mums tik draudzīgi sarunājas, no »paslēptuves« iznāk arī puisēns. Viņš nemaz nav tik bailīgs, kā sākumā likās, droši mūs brīdina krieviem acīs nerādīties.

– Vakar vaņkas vienu leģionāru nošāvuši, kurš centies izrādīt krieviem pretestību, tā man apgalvoja kaimiņu Valdis. Gaišā dienas laikā neejiet pa lielajiem ceļiem, naktīs varat būt droši. Krievi no partizāniem tā iebiedēti, ka tumsā no saviem midzeņiem ārā nelien. Pirms pāris dienām partizāni gaišā dienas laikā aizveda uz mežu mūsu pagasta visdullāko komunistu, kurš solījās bez žēlastības iznīcināt visus padomju varai nepaklausīgos...

Kad ejam projām, tantiņa aizsainītī līdzi nešanai saliek visu, kas palika uz galda neapēsts un vēl vairāk.

– Lai Dieviņš stāv jums klāt, labie cilvēki, – šķiroties viņa pārmet mums krustu.

– Tagad mēs varam atkal pāris dienas mierīgi dzīvot pa šķūnīti, izejot no tā vienīgi, lai strautiņā padzertos, – nopriecājas Kazimirs.

Svētdiena, 13. maijs. Nakts pavadīta. Ar skumjām vēroju, kā ievas sāk pamazām pārziedēt. Tagad tās droši vien plaukst arī Kalsnavā. Vai pagūšu, kamēr tās ziedēs, ierasties mājās? Bet vai ievām vien ir ziedi! Ziedēs pīpenes, rudzpuķes, dālijas, rudenī mārtiņrozes... Pat ziemā – leduspuķes logu rūtīs. Gan jau kādu puķu ziedēšanas laikā vēršu »Apteku« māju durvis. Šodienu, kā jau vienojāmies, pavadām šķūnītī, izejot no tā tikai, lai pie avotiņa remdētu slāpes. Taču pievakarē pieņemam svarīgu lēmumu:

– Cik ilgi mēs tā ubagosim? Reiz tai spēlītei ir jādara gals! Ir pārāk bezkaunīgi, ka trīs tādi spēka mitriķi diedelējam pārtiku no zemniekiem, kuriem pašiem nav nekāda pārpilnība. Tas ir vairāk kā nožēlojami! – nosaka Draugs, un es ar Kazimiru viņam pilnībā piekrītam. Ar rītdienu sāksim jaunu dzīvi!

Pirmdiena, 14. maijs. Diena sākas ar spēcīgu lietu. »Jaunas dzīves« sākšana uz kādu laiku jāatliek. Taču ap pusdienlaiku lietus mitējas, un pa slapjo zāli brienam līdz ceļam. Gabaliņu pa to pagājuši, ieraugām ceļa stabiņu ar uzrakstu, kas vēsta, ka līdz »Mežlīčiem« 0,8 kilometri. Patiešām, drīz, lielu koku ieskautas, ieraugām šīs mājas, taču apmetamies nākamās, nedaudz tālāk, ceļa otrā pusē.

Bez saimnieka un saimnieces tajās dzīvo vēl divas spriganas gadus sešpadsmit, septiņpadsmit vecas meitenes. Kad piedāvājamies par strādniekiem, saimnieks pasmaida un liek apsēsties pie galda.

– Vispirms ieēdiet, tad runāsim par darbu!

Interesanti, kas šim saimniekam padomā? Taču ilgi nebaudītā zupa šķīvjos tik kārdinoši smaržo, ka nespējam ilgāk prātot. Tad jau redzēs, kā tālāk viss veidosies.

Kad esam paēduši, saimnieks īsumā pārstāsta pēdējos notikumus tuvākajā apkārtnē.

– Karš tā kā oficiāli būtu beidzies, taču īsta miera aizvien vēl nav. Šur tur atskan pa šāvienam. Aizvakar gaišā dienas laikā partizāni ieņēmuši ciema padomi, novākuši tās apsardzi, pievākuši svarīgus dokumentu, sagūstījuši partorgu un aizveduši sev līdzi uz mežu. Dienu agrāk krievi nošāvuši kādu leģionāru, kurš esot it kā pretojies. Lai nekristu krievu gūstā, jūtot, ka ielenkti, nošāvušies arī divi augsti vācu armijas virsnieki, bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalieri... Visapkārt kūsā nemiers, cilvēki kļuvuši kā zvēri, kurš tik var otram ko ļaunu nodarīt. Šādā laikā jūs nedrīkstat krieviem acīs rādīties. To strādāšanu atliksim uz vēlāku laiku! Istabā es jūs nevaru pieturēt. Visi saimnieki ir stingri brīdināti par katru aizdomīgu personu nekavējoši ziņot varas iestādēm, pretējā gadījumā piedraudēts ar bargiem sodiem. Mums ir laba pirtiņa, krietnu gabalu no istabas. Uz tās bēniņiem varēsiet kādu laiku, kamēr »mākoņi izklīst«, mierīgi padzīvot. Ja gadījumā jūs tur kāds ierauga, jūs par mums neko nezināt. Savukārt, ja mums jautās par jums, teiksim, tā ir pirmā dzirdēšana. Neko nezinām! Vai tagad mazums zemnieku klīst uz savām mājām? Droši vien iegājuši nedaudz atpūsties...

Kad pēc saimnieka rīkojuma meitenes mums parāda, kur pirtiņa atrodas, uz tās griestiem kāpjam ar dalītām jūtām. Kad esam kaut cik iekārtojušies, Kazimirs pabailīgi ieminas:

– Bet ja arī šim saimniekam iekārojas to Jūdasa grašu? Vai tā saimniece, kura mūs nodeva, sākumā nešķita kā pati Laimes māte? Bet vēlāk izrādījās riebīga odze...

– Nemēri visus ar vienu olekti! Ir arī godīgi cilvēki, patrioti! Atceries tos, kuri mums iedeva drēbes, saimnieku, kurš mūs paglāba no krieviem, veco tantiņu, kura ar mums dalījās savā nabadzībā, – cenšos Kazimira spriedumu apšaubīt.

– Dzīvosim – redzēsim! – Draugs ieņem neitrālu pozīciju.

– Žēl, ka saimnieks nevar pieņemt mūs darbā. Esam aizdomīgas personas, kuras nedrīkst ieraudzīt neviens nelabvēlis. Padzīvosim uz tās pirtsaugšas dažas dienas, ievāksim informāciju, tad izlemsim: vai pa nakts melnumu lavierēt uz mājām, vai rīkoties citādi, – izsaku savas domas par nākotni.

Viena no saimnieka meitām atnes vakariņas, pagaida, kamēr paēdam, tad savāc tukšos traukus un, novēlējusi mums jaukus sapņus, aiziet.

– Skaidrs, neko te nedrīkst atstāt, kas liecinātu, ka mums ar šo māju iemītniekiem ir kāds sakars, – kad meitene aizgājusi, Draugs zinoši piebilst.

Otrdiena, 15. maijs. Nakti aizvadījām mierīgi. Neviens krievs, ne cits mošķis mūs netraucēja.

– Šķiet neticami, ka jau pagājusi vesela nedēļa, kopš karš beidzies, – ieminas Kazimirs.

– Taču, kā jau saimnieks teica, īstu mieru vēl neesam jutuši. Dzīve kļuvusi bīstamāka kā kara laikā, – piebilstu no savas puses.

Brokastis mums šorīt atnes otra meitene. Viņas pirmie vārdi ir:

– Apsveicu jūs Valsts svētkos! Šodien brīvi neplīvo sarkanbaltsarkanie karogi, taču tie ir mūsu sirdīs...

– Arī mums uz piedurknēm nav vairs Latvijas vairodziņu, taču Latvijas vārds mums vienmēr būs svēts! – atsaucas Draugs.

– Vienīgi man uz gredzena ir Valsts ģerbonis un sarkanbaltsarkanās krāsas, kas neļauj mūsu zemi aizmirst, – parādu meitenei savu gredzenu.

Kad brokastis paēstas, pajautājam, vai viņai nav jauns kas zināms. Žēl, bet meitene nevar mūs iepriecināt.

– Ārā tik jauka diena, bet mums jādzīvo šajā pustumšajā būcenī kā noziedzniekiem, – kad meitene aizgājusi, Kazimirs neapmierināts iesaucas.

– Bīsties, Kazi, grēka! Dzīvo bezdarbībā kā kungs, kuru apkalpo tik burvīgas kalpones, un tev vēl slikti. Vai labāk bija mirkt pie Kaulačiem ūdens pilnajā bunkurā? – Draugs Kazimiru draudzīgi sarāj.

Arī pusdienlaikā neko jaunu neuzzinām. Bet ir teiciens: labs nāk ar gaidīšanu! Priecīgo ziņu kopā ar vakariņām atnes mūsu »kalpone«.

– Nejauši dzirdējām, ka Liepājas ostā iebraukuši vairāki angļu karakuģi, – pavēsta meitene.

– Bravo! – Kazimirs sajūsmā iesaucas.

– Es taču tūlīt pēc kara teicu, ka angļi mūs nepametīs... – arī Drauga acīs iezaigojas mirdzums.

Kad, savākusi tukšos traukus, meitene iet prom, stingri piekodinām, tiklīdz uzzina ko jaunu, lai steidz mums to paziņot.

– Rīt tētis brauks uz Kuldīgu, tad jau dzirdēs, vai ziņa par angļiem ir patiesa vai izdomāta, – kāpjot lejā pa trepēm, meitene nosaka.

Kad mūsu apkalpotāja aizgājusi, sākam cītīgi debatēt. Meitenes teikto par angļiem uzskatām par neapšaubāmu patiesību.

– Angļiem bija jānāk, par to šaubu nebija, bet vai viņi ir jau Liepājā, to uzzināsim rīt, – nosaka Kazimirs.

Draugs iztēlojas, ka angļi, saņēmuši palīgspēkus no mūsu partizāniem, nekavējoši gāzīsies krieviem virsū un patrieks tos prom no Latvijas...

– Arī mums jātiek pie ieročiem, – Kazimirs vērpj tālāk Drauga iesākto domu pavedienu.

PĀRDZĪVOJAM BAIGĀ GADA VARIANTU

Gulēt ejam ar domu, ka rītdiena mums noteikti nesīs kādas izmaiņas mūsu dzīvē, un nekļūdāmies.

Trešdiena, 16. maijs. Jau agri mūs modina satrauktu suņu rējieni, sieviešu spiedzieni, krievu skaļa lamāšanās...

– Vai patiešām angļi jau krievus triec ārā no mūsu mīļās zemītes?! – Kazimirs priecīgi iesaucas.

Izurbinājuši pirtiņas jumtā nelielu caurumiņu, redzam, ka otrpus pļaviņas nelielajā priedīšu skupsniņā apmetusies kāda krievu karaspēka vienība.

– Meitenes, krievus ieraudzījušas, mums brokastis droši vien šorīt nenesīs, – Draugs žāvādamies skumīgi nosaka.

– Tev tik tā ēšana prātā! Būtu labāk domājis, kādi pārsteigumi mums šodien gaidāmi, – Kazimirs pārmetoši nosaka.

– Varbūt mūsu brīvības stunda ir tuvāk, kā cerējām? – arī Draugs atgūst optimismu.

Pēkšņi pamanām, ka divi krievi pilnā apbruņojumā nāk tieši uz pirtiņu.

Ko iesākt? Bēgt? Par vēlu...