KAZIMIRS BUIŅICKIS

"KLEJOJUMI PA MAZIEM CEĻIEM"

Provinces ieražu skices


No poļu valodas tulkojjis
Rišards Labanovskis
Vāku noformējums
Lūcija Gadzina

lpp.21–25.

Grāfam Mihalam Plāteram-Zībergam,
apliecinot sirsnīgu pieķeršanos un
visdziļāko cieņu, šo necilo sacerējumu veltīju



PIRMAIS SĒJUMS
PRIEKŠVĀRDS


Šis ieražu skiču kopojums, ko taupīju saviem un dažu uzticamu personu izklaides brīžiem, manā portfelī nogulēja ilgus gadus un droši vien būtu palicis tur uz mūžiem, ja vien šaubas, kas mani atturēja no tā laišanas pasaulē, neizkliedētu viens no maniem draugiem sarunā, kuru atļaušos atstāstīt vārds vārdā.

Viņš. Kāpēc tu negribi šīs skices nodrukāt?

Es. Baidos, ka mani nosauks par ainavu sliktu gleznotāju vai, kas vēl ļaunāk, par portretu labu zīmētāju.

Viņš. Kas attiecas uz pirmo, tad tevi aizstāv darba virsraksts - skices, jo tādējādi tu atzīsti, ka tām pietrūkst nobeiguma. Attiecībā uz otro - tu taču nevienu dzīvu pozējot neesi atveidojis. Portretu gleznotājs ir tikai tas, kurš pārceļ uz audekla atsevišķu personu sejas. Žanra gleznotājam atļauts meklēt raksturīgos vaibstus, kur viņam tīk - skaistus vai kroplīgus, lai tikai tie ļaudīm būtu raksturīgi.

Es. Vai tad esmu vainīgs, ka cilvēkiem ir tik daudz kopīgu īpašību? Aizspriedumaina skatītāja acīs katra vissīkākā līdzība vedinātu uz oriģināla atpazīšanu un gleznotāja apvainošanu ļaunprātībā. Ne tik bīstama ir iespējamība, ka tas, kura sejas līnijas būs iegadījušās gleznā, atpazītu tajā sevi, jo taču sevis mīlēšana uzliek uz deguna burvju brilles. Tomēr daudziem citiem tas netraucēs kā noslēpumu paust, ka šķietamā portreta oriģināls ir atrasts. Nu, un tālāk vieni apsūdzēs gleznotāju kariķēšanā, citi slavēs par lielisku attēlojumu. Bet es nedz šo uzslavu, nedz šos pārmetumus nevēlos saņemt.

Viņš. Piedod, draugs, tā ir mazdūšība. Ja tevis rakstītajam nebūtu cēlu mērķu, ja ar negantajām karikatūrām tu gribētu sabiedrībai izkal-poties vienīgi plikas asprātības dēļ, es tev ieteiktu to visu sadedzināt nevilcinoties. Taču tev bija cits, cildenāks mērķis, cenzdamies labot ieražas, tu skarbo patiesību mīkstināji ar humora piedevu, padarot lasīšanu pievilcīgāku. Neuztraucies par to, ka tevi kāds netaisnīgi nosodīs, tev pietiks ar to godu, kurā tu dalīsies ar daudziem godājamiem morālistiem, kas tev kalpojuši par paraugu.

Es.Lai tā būtu, redzu, ka man jāapbruņojas ar vīrišķību. Vēl viena piezīme, kas izriet no tavējās: tik daudz izcilu autoru pirms manis šādā garā jau rakstījuši; liekas, viss, ko ieražu uzlabošanas vārdā varēja pateikt, jau ir nodrukāts; neko būtiski jaunu es publikai nepiedāvāju, neko labāk par tiem, kas rakstījuši pirms manis, es nepateikšu; kālab gan morāliski amizanto grāmatu prāvajai kaudzei piemest vēl vienu?

Viņš. Veca paruna teic, ka nav nekā jauna šai saulē. Taču rakstītājam par to nevajadzētu uztraukties, jo, pirmkārt, ne visi visu ir izlasījuši, otrkārt, maz ir tādu, kas pārlasa pazīstamus darbus un atceras derīgas atziņas, treškārt, ikviens jaunums cilvēkus piesaista. Šo iemeslu dēļ ir vērts atkārtot vecas patiesības jaunā formā. Lai tās vieglāk atsvaidzinātu atmiņā, asie pipari jāpadara ar atbilstošām garšvielām lasītājam maigi kā gardumi. Agrāk pietika ar graudiņu sāls, lai noņemtu patiesībai tās rūgtumu, šodien ar to nepietiek. Šodien liela nozīme ir formai, tu esi izvēlējies vienu no visdabiskākajām. Iespējams, ne visiem patiksi, taču nevienu neapbēdināsi.

Es. Vecu cilvēku ir viegli pavedināt uz sarunu, rakstnieku - uz sava manuskripta nodrukāšanu. Padodos šai vājībai un esmu gatavs laist pasaulē šīs ilgi marinētās skices, taču ar noteikumu, ka atļausi šo sarunu ievietot grāmatas ievadā.

Viņš. Dieva dēļ. Vari būt drošs, ka to neatsaukšu.

Es. Vai tā man jāizdod ar savu uzvārdu?

Viņš. Bez šaubām. Žans Žaks vienā no »Jaunās Eloīzas« priekšvārdiem sacījis: »Tout honnźte homme doit avouer les livres qu'il public«. (Katram kārtīgam vīrietim jābūt grāmatām, ko publicēt. (Franču val. Šeit un turpmāk no franču val. pārtulkojusi Inese Rutka.)

1. NODAĻA

IZBRAUKŠANA NO MĀJĀM

Je ne vois pas ce que I'homme sage i de mieux a faire sur la terre que de s'y promener.
Jouy

Nezinu, kas gan vienam prātīgam cilvēkam uz zemes varētu būt labāks par pastaigu. (Žui. Franču val.)

182... gada jūnijā, atgriezies no rīta pastaigas uz manu lauku māju, es ķēros pie savu grāmatu kārtošanas, kas gulēja visos istabas kaktos. Nebija tādas mēbeles, uz kuras neatrastos sējumu sējumi. Tādas ir sekas slinkumam, kas parasti piemīt cilvēkiem, kuri lasa bez jebkādas sistēmas un raksta bez jebkāda plāna. Tā ir piņķerīga padarīšana krāmēt plauktos grāmatas hronoloģiskā secībā. Aiz dusmām par to, ka tās negribēja stāvēt vertikāli vienā līnijā, es šņācu un elsu kā mazs, kaprīzs bērns, kad viņam neizdodas uzbūvēt kāršu namiņu. No ilgākām mocībām mani atbrīvoja pagalmā iebraukuša pajūga troksnis, kas liecināja par negaidīta viesa ierašanos. Es metos uz tualetes telpu, tik tikko paspēju no rokām noskalot bibliomānijas putekļus, kad atvērās durvis un man ap kaklu metās mans sen neredzētais draugs Ādolfs.

Pēc abpusēja prieka izpausmēm es uz brīdi izgāju, lai dotu dažus rīkojumus kalpiem, bet Ādolfs pa to laiku aplūkoja grāmatas uz mana rakstāmgalda.

- Vieni vienīgi ceļojumi, - viņš sacīja, kad es atgriezos. -Tu pagalam neesi mainījies. Aizvien esi labprāt klejojis pa pasauli, ja ne pajūgā, tad vismaz grāmatas lasot.

- Jel saproti, bargais Sokrāt, - es atbildēju, - ka labāk ir ceļot pašam sevī, nekā pa pasauli.

- Gluži pretēji, - viņš iebilda. - Es piekrītu Bēkonam, ka jaunībā ceļojumi ir izglītības sastāvdaļa, vecumā - pieredzes daļa. Manuprāt, nieka vērtas ir dienasgrāmatas, ko rakstījuši no pilsētas uz pilsētu dažādās zemēs klejojušie. Liekas, gandrīz katram no viņiem ceļojumu laikā uz deguna bijušas citas krāsas brilles. Viņu aplamos aprakstus var salīdzināt ar ģimenes portretiem, kas grezno manas krustmātes istabas sienas. Tie ir kāda Piguļska pasteļgleznojumi, kurš pagājušā gadsimta beigās tajā apkārtnē samālēja visus abu dzimumu ievērojamākos muižniekus. Katrā no tiem portretiem ir zināma līdzība oriģinālam, taču virspusēja, līdz ar to maldīga. Sejas panti, šķiet, atveidoti pareizi, bet psiholoģiskās atklāsmes pietrūkst. Tiem, kuri attiecīgo personu nav redzējuši, rodas maldīgs priekšstats. Svešzemniekam ir grūti aptvert kādas zemes patieso būtību no vienas reizes. Ja dabas ainavas pārmainās gaismas spēļu, gadalaiku un atmosfēras slāņu dažādošanās dēļ, tad vēl jo vairāk ilūzijām pakļaujas iedzīvotāju raksturs un ieražas, kad tās aplūko bez iedziļināšanās.

- Jā, bet tomēr ir piemēri, kas pierāda, ka arī cittautieši godam tiek galā. Ko teiksi par Štāla-Holšteina kundzi?

- Teikšu, ka nosodu viņas draugu Šlēgeli par to, ka deva šai ģeniālajai sievietei krāsas, kas bija vajadzīgas, lai izrotātu viņas brīnumjauko Vācijas bildi. Svešā zemē ilgi dzīvojošs cittautietis, ja viņam ir talants un patiesa vēlēšanās, var to vispusīgi iepazīt. Bet tādā gadījumā viņš vairs nav svešinieks, jo ir kļuvis par vietējo. Tādējādi par Austrumu ieražu iepazīšanu mums daļēji jāpateicas tiem, kuri, cenzdamies iemantot Muhameda pielūdzēju uzticību, bija spiesti apgūt viņu valodu, iemācīties sēdēt uz sakrustotām kājām, ēst kebabu ar pirkstiem un nēsāt turbānu ar osmānisku grāciju. Pēc mana ieskata, ceļojoša rakstnieka visgrūtākais uzdevums, attēlojot kādas valsts iedzīvotāju ieražas, ir patiesīgi iezīmēt valsts tēlu. Lai to panāktu, viņam jāpārvietojas nevis pa šosejām, bet gan pa maziem ceļiem, apmeklējot ikvienas provinces nostūrus un vācot tajos tautas dzīves vērojumus. Daždažādajās mājas dzīves norisēs viņam jāsaskata ieražas un tikumi, pēc tam bez žults un bez izdabāšanas, sine ira et studio ( Bez dusmām un kaislības. – Latīņu val. Šeit un turpmāk pārtulkojusi Brigita Cīrule.) šis vērojumu kopums jāpiedāvā jebkurā pēc iespējas dabiskā, pievilcīgā formā. Taču piebildīšu, ka uzmanīgi jāsalīdzina abu dzimumu iedzīvotāju labās un sliktās īpašības un, lai šā darba lasīšana dotu kādu labumu, tam nedrīkst piemist nedz panegirika, nedz satīras pazīmes.

Brīdi padomājis, viņš piebilda: - Žēl, ka darīšanas, bet drīzāk jau slinkums neļaus man pierakstīt vērojumus gaidāmā ceļojuma laikā. - Ceļojuma! - es iesaucos. - Laimīgais cilvēk, kurp tu dodies?

- Ne tik tālu, kā tu varbūt iedomājies, - Ādolfs atbildēja smaidīdams. - Visādas ģimenes būšanas, nepazīstama bagāta mantiniece, kuru tante grib man izprecināt, spiež mani apmeklēt vairākas vietas abos Daugavas un, iespējams, arī Nemunas krastos. Šajos vairāku mēnešu ilgajos klejojumos paredzu piedzīvojumus, kas man sniegs ļaužu dzīves detalizētu ainu. Vairāk rūpju un noguruma, nekā atpūtas, mazliet prieka un mazliet sarūgtinājuma, kaut ko iegūšu, varbūt vairāk zaudēšu, reālas pilis un gaisa pilis, svelme un aukstums pamīšus gan laukā, gan sirdī, beigās ilgas un vēlēšanās atgriezties tēva mājās... Vai zini ko, draugs? Man galvā iešāvās lieliska doma! Ja nu tu kļūtu par manu klejojumu biedru?

- Un tavu gaistošo vērojumu stenogrāfistu? - es jautāju.

- Jā, jā! - sasizdams plaukstas, viņš sauca. - Būsi ceļojuma dienasgrāmatas redaktors! Tas taču ir izcils projekts! Mēs karaliski izklaidēsimies, piegāzīsim tipogrāfijas ar mūsu bezgodīgi sentimentālo klejojumu manuskriptiem. Bet ja mūsu skices neviens izdevējs negribēs pirkt, tad drukāsim tās par savu naudu un visiem, kas gribēs, izdāļāsim gratis(Par velti – Latīņu val.). Tas ir veids, kā panākt, lai grāmatu lasītu. Tātad sarunāts, tu brauc ar mani. Dodu tev dažas stundas laika sagatavoties mājas pamešanai uz vairākiem mēnešiem, bet pats pa to laiku apskatīšu tavu dārzu un pārējo saimniecību.

Kas man atlika? Kaut gan absolūti nebiju sagatavojies ceļojumam, es padevos Ādolfa pierunām, jo nekad nespēju viņam atteikt, un pēc pusdienām sēdos viņam blakus skaistā Vīnes karietē, īsti nemaz neapjēdzot, uz kurieni mani vedīs.