ASINĪM SLACĪTAIS LAUKUMS

Baltinavas vecajā centrā – pie autobusu pieturas, mazā uzkalniņā – redzams neliels laukums. Ir cilvēki, kuri stāsta, ka tur pavasaros no zemes sūcoties iesarkans šķidrums. Un apgalvo, ka tās esot cilvēku asinis, kuras vēl sūcoties ārā no zemes. Tiešām, šis laukums kādreiz bija asinīm slacīts.

Netālu atrodas aptieka. Tai blakām ir uzcelta baltu ķieģeļu ēka, kuras vietā pēckara gados atradās Baltinavas milicijas iecirknis. Tagad cilvēki nespēj iedomāties, varbūt nepiemin, ka tur bija arī cietums: dažus kvadrātmetrus liela telpa ar mazu aizrestotu lodziņu. Ieslodzītie tur lāgā pat apsēsties nevarēja, nemaz nerunājot par gulēšanu. Tomēr tie, kuri nokļuva šajā telpā, bija laimīgi.

Zem ēkas atradās pagrabs, kur tumšā un mitrā novietnē ieslodzīja tos »bandītus«, kuri neatzinās savos noziegumos. Tur bija auksti, zem kājām šļakstēja ūdens. Turēja tumsā pēc smagajām pratināšanas stundām, te atkal mieru nedeva badīgās žurkas. Otrajā stāvā bija pratināšanas istaba. Tās sienas un durvis daudzreiz tika apšļāktas ar ieslodzīto asinīm. Pēc tam citus ieslodzītos dzina tās mazgāt.

Ilgi nespēju ticēt, vaicāju daudziem cilvēkiem par kāda miliča stāstīto: »Es nezinu, cik ilgi tā sieviete tika pratināta, spīdzināta, bet, velkot pa kāpnēm uz leju, viņai piedzima bērns.« Kā sauca sievieti un no kurienes viņa, viņš nevarēja atcerēties –tādu notikumu toreiz bijis daudz.

Gāja gadi, un man laimējās uzzināt: tā sieviete bija Anna Vizule, kādreizējā Malnavas katoļu draudzes prāvesta Ādama Vizuļa brāļameita. Viņa tolaik dzīvojusi Surikavas ciemā. Nogalināta un nomesta līdzās vīram tajā pašā Baltinavas laukumā.

Anna nepieredzēja, ka viņas jaunāko māšelīti Mariju noslepkavoja vēl nežēlīgāk. Marija Vizule, četrpadsmitgadīga meitene, bija ganīte Grūšļevas ciema Meiku mājās. Meiteni atveda uz Baltinavas milicijas iecirkni, kur pratināja un spīdzināja. Es nespēju par to rakstīt, kā izdarījās ar meiteni melnais dienvidnieks (viņa grūti izrunājamo uzvārdu cilvēki nespēj atcerēties). Viņš Baltinavā ir bijis viens no zvērīgākajiem, pat padomju vara bijusi spiesta to »notiesāt«: pārcēla darbā uz citurieni. Marija Vizule, nelaimīgā meitene, beigās tika nošauta un nomesta tajā pašā laukumā.

Kāds no miličiem gribējis atriebties nežēlīgajam slepkavam, gaidīdams apšaudes brīdi, lai ielaistu lodi tam mugurā, diemžēl tas nav izdevies. Mežonīgais aziāts visvairāk asinsdarbu ir pastrādājis Baltinavā.

Cietumā daudzi jo daudzi cilvēki pavadīja savas dzīves pēdējās stundas. Naktīs viņus veda uz nošaušanu. Tāds liktenis bija arī brāļiem Francim un Jāzepam Ločmeļiem no Pūšļevas ciema Žilku mājām. Abi tika nošauti. Ieva Zelča (vēlāk Terale) redzēja, kā ievainoto un mirstošo tēvu Jāzepu Zelču, piesietu aiz kājām pie ratiem, vilka pa zemi – kā viņu nogalināja. Ievu pašu pratināja Baltinavas milicijas iecirknī, kur istabas sienas visas bijušas slacītas ar asinīm.

1944.–1945. gada ziemā Baltinavas vecajā centrā bieži gulēja nošautie, kurus padomju vara sauca par »bandītiem«. Bet īstenie bandīti strādāja padomju milicijā! Tur, laukumā, gulēja vienkāršie zemnieki, sievietes un bērni: nošauti, nobendēti, izģērbti un nomesti apskatei necienīgās pozās. Sevišķi centīgs vienmēr bijis Baltinavas izpildkomitejas priekšnieks vienkājis Sauls. Bieži gājis pie nobendētajiem un ar saviem kruķiem tos bakstījis.

Bez pašu nodevējiem diez vai svešā vara būtu varējusi tā trakot. Nodevēji bija tie, kuri sapņoja par Vispasaules revolūciju, tie, kuriem negribējās strādāt godīgu darbu un kuri sapņoja, ka varēs atņemt »buržuju« sastrādāto. Baltinavas pagastā visvairāk tādi ir bijuši Surikavas ciemā. Jau pirmskara gados tie uzturēja sakarus ar Padomju Krieviju, izplatīdami Latvijā komunistu idejas. Viņi arī nosūdzēja, apmeloja Baltinavas prāvestu Pēteri Apšinīku, kas tika aizvests uz Sibīrijas lēģeriem nomocīšanai. Priestera kapa vieta palikusi nezināma, tikai Baltinavas baznīcā pie sienas redzama piemiņas plāksne.

Milicijā lielākais prieks nogalināt cilvēkus tika pašai priekšniecībai, apakšniekiem vajadzēja tos savākt un aprakt. Aprakšana likās par smagu, tapēc nomocītos vienkārši iemeta kādā bedrē, uzberot nedaudz zemes vai – nemaz neuzberot. Tā Anna Vizule tika iemesta Puncilevas grantsbedrē, kur pēc kāda laika piederīgie viņu atrada, putnu knābātu un suņu apgrauztu.

Tāds ir Baltinavas mocekļu laukums. Cik cilvēku dzīves te palika? Kur palika viņš – dzimušais vai nedzimušais bērns? Ticu, šinī laukumā reiz būs piemiņas plāksne ar iekaltiem mocekļu vārdiem, starp kuriem būs arī lasāms: Anna Vizule, Marija Vizule...