Autore Ilze Keiša

MUNS CEĻŠ LITERATURĀ Šōs pasaules gaismu īraudzeju 1982. goda 6. martā Briežuciema pogosta Kvašnevas sādžas „Teteros”. Var saceit, ka munā ceļā ir bejušas vairōkas laimeigas najaušeibas. Sovulaik laikroksta „Vaduguns” žurnaliste Lolita Lūse raksteja cylvāku liktiņstōstus „Par to, kas nekad nepāriet”. Atbrauce ari pi manis iz Viļaku, un intervijas laikā pastōsteju, ka maņ pateik raksteit. Jej izlaseja dažas munas miniaturas, jai tōs īsapatyka – un trejs nu tom tyka publicātas kūpā ar stōstejumu par mani un myusu gimini. Kod Viļakas Kulturas nomā nūtyka dzejnīku tikšonōs, rakstneica Santa Mežābele uzaicynōja ari mani. Nūlaseju dažus sovus darbeņus. Pīgōja īpasazeit dzejnīks Ontons Slišāns, pēc tam garōkas sarunas laikā īsaceja mēginōt raksteit ari latgaliski. Pagōja kaids laiks, un es aizsyuteju O. Slišānam miniaturas latgalīšu volūdā, kuras jys pōrsyuteja Latgolas Kulturas centra izdevnīceibai Rēzeknē. Un muni dorbi pasarōdeja literarajā almanahā „Olūts” (2007) – tōs beja munas pyrmōs publikacijas. 2008. godā z/s „Jākupāni” izdeve munu un Mārītes Slišānes dorbu kūpkrōjumu „Dzīves mīlēšana”. Ari pēc tam O. Slišāns nazaudēja interesi par mani, pastōveigi kū īsaceja, pamōceja. Daudzreiz tykomēs Dzejas dīnu pasōkumūs. Dīmžāl jys pōragri aizgōja myužeibā, paglobōts kopsātā, kas atsarūn natōli nu myusu lauku mōjom, un es bīži apmekleju jō atdusas vītu. Tai kūpš 2007. goda publicejūs „Olūtā”, dažus godus vālōk – ari „ Tāvu zemes kalendarā”. Nu 2008. goda muni dorbi losami Rēzeknes dzejas almanahūs, grōmotā „Balvu rajonam– 60” (2009), dzejas krōjumā „Dvēseles aka” (2013). Dorbojūs literatu bīdreibā „Viļakas Pegazs” kūpš tōs dybynōšonas pyrmōs dīnas, kotru rudini aktivi pīsadolu Dzejas dīnōs, sasateiku ar laseitōjim. Ikdīnā rokstu, losu, klausūs muzyku, īgyustu informaciju interneta vītnēs. Vosorā daudz laika pavodu laukūs. Doba ir vīns nu lelōkajim īdvesmes olūtim munai dzejai prozā – par tū gribīs raksteit un raksteit. Ilze Keiša

TIKAI VĪNU DĪNU

Dīnu vīnu ar īdūmōtū rūžu smōrdu dūd, lai varu kai saule reitā nu tō mūstīs un pōri dabasim speidēt, vīnu dīnu, lai snīgs, munā vītā vōrdus raksteidams, snīg.

Dūd vīnu dūmu spēceigu, lai vysas nalaimes pōri īt, jo tai nasagrib, ka vysapleik par tom cik daudz liktiņu jau nasovūs, pōrvārstūs bolsūs dzīd, vīnu dīnu ar sōpem, lai varu sovu spāku eistū kaidreiz apsazynōt – es korsti lyudzu.

Lyudzu, kaut ari nazynu, kam, dīnu ar lelu guni, kas gaišōkas un gaišōkas līsmu pučes maņ dūtu, dīnu taidu, kod cylvāks kaids iz pasauļa šō naradzams varātu byut, lai tod jys var nu dzeives sovas tū kai breinumu gyut.

Vēļ vīnu dīnu ar nōkušō rudiņa leita osorom, lai kaids cylvāks, pi lūga sēžūt, ar atvārtu sirdi var gaideit tōs vēļ dīzgon tōlōs, lai ari jaunōs mīlesteibas saules začeiša ānu, kas vosorōs korstōs, kai glōbīni vāsumu maklādams voi sovu trauslū skaistumu vārtādams, sōc namīreigs skraideit pa ustobas augstajim grīstim.

Tikai vīnu dīnu, lai varātu es saplyukt kaidā paradīzes dōrzā eistōs pučes un kaidā nu sovim nōkamajim sapynim otkon dōvynōt tōs tev, lai tu nikod naaizmērstu sovā dzeivē šū vīnu dīnu, kas ir vēļ aiz kolnim naradzama, bet es tū jau jyutu, tei pi tevis īt, lai ari klusu un lēni, bet īt.

MARTS

Vyss pasauļs snīgā kai boltā rūtā mirdz, un dzaltona zeileite sēž prīceiga kūka zorā, kai natycādama, ka doba pyrmō jau ir sajutuse pavasara pīskōrīni – tik vīglu kai vēja pyusma, kas nu aiz styura dabasūs mōkūņus sveicynoj kai sovus meilūs brōļus un poša aiz naizprūtama prīka namīreiga leidza brōzmoj.

Vīneigi snīgs šudiņ taids sovaids un klusu snīg, ni nu vīna nikō napraseidams, kod marts īt kluss, nadrūšim sūlim pa zemes vērsu un ilgojās pēc pyrmūs snīgpuļkstineišu nauzbōzeigō smōrda, kas pagaidam ir pazaslēpis aiz tōs kyustūšō snīga kūši boltōs rūtas, kuras bogōteigōs, myrdzūšōs pērles šō, gondreiž jau atnōkušō pavasara gaišōs saules storu apskōvīnī syldōs.

Un zeileite prīceiga otkon atsōc lākōšonu nu vīna kūka zora iz ūtru, jo jōs sirds jau vīnmār pyrmō pavasari jyut cauri vysom snīgūšajom snīga pōrslom, kas kreit šudiņ tik klusu, ni nu vīna nikō naprosūt. Nu patīši kai taida navaineigi bolta un kūša, myrdzūša snīga rūta, kurā tagad vyss pasauļs, grīzdams kaidu sev viņ zynomu laika valsi, bogōteigi rūtojās, kod marts vēļ ar nadrūšim bārna sūlim sōc staigōt pa zemes vērsu, mūkōs lelōs pošam gaidūt, kod vyss pasauļs varēs īraudzeit tō pošu pyrmū sveicīni – aizaugušōs grōvmolōs meili zīdūšōs snīgpuļkstineites.

GRYBU SACEIT

Grybu saceit saulei, lai bīžōk speid: jei vīneigō Zemes mōtes sirdi prūt mīrynōt. Grybu breidynōt laiku, lai tys tik ōtri vēļ naskrīn iz prīšku, jo pavasars itys vēļ nimoz naatzeist nōkušū vosoru par sovu mōsu. Grybu redzēt tūs zīdus, kas kai breinums bolts – es zynu, kaidu dīnu, tevis pasnāgti, reibynūši smōrdōs munōs rūkōs. Un grybu ar sovom ausim tū tōlumu sadzērdēt, cauri kuram kotru dīnu gryutūs ikdīnas dorbūs tovas kōjas izīt, kod pavasars ar sovom navoldamom yudiņa straumem sōc vysu pasauli sveicynōt.

Grybu taidu naradzamu un ōtru vēju, kas vysas tovas ilgōs sōpes ōrā nu tevis izpyustu, un vysu skaistū, kas pōri paliks, es tod kai vyskrōšņōkū rūzi dēļ sevis nūplyuktu un kaidā sudobra rāmeitī īrāmeitu, lai tu tū kai sovu dōrgumu nu sevis maņ par pīmiņu varātu dōvynōt.

Grybu saceit, ka vysus sev apkōrt es meiļoju, bet nimoz nazynu, voi taidus vōrdus sovā dzeivē kaidreiz atrasšu, lai kaids saprostu, kai meiļoju vysu.

Tikai žāl, ka tu naesi ni jyura, ni cylvāks, un dažu reizi maņ līkās, ka tu naesi vyspōr nikas. Tys asu vīneigi es pats.

TOVĀ RŪKĀ SNĪGPUĻKSTINEITE VEIST

Tovā rūkā snīgpuļkstineite sylst, kod kūkūs šyupojās putna dzīsme un upes straumi tū, seņ aizmērstū, tōlumā cauri vysim pavasara trūkšnim dzērd.

Bet tu ar snīgpuļkstineiti saulei preteimā īmi dīnā tamā, kod leits iz breidi pōrtrauc raudōt un bez osorom, palākūs mōkūņūs sādādams, prīcojās kai bārns par tū, ka nu tō lelō augstuma nanūkreit.

Tev par gūdu vējs šalc, tymsūs tovus motus glōsteidams, un īmi tu pa pļovom, nu leita par daudzi pīmērkušom. Tovas kōjas arvīn dziļōk grymst. Tīpat natōli austūšō reita dzīsme prīceigi skaņ, kai zynōdama tū, ka nōksi, lai sajustu jōs mīlesteibu.

Pēški apklust putna dzīsme tei, kas kūkūs breiva kai izpyustō elpa šyupojās. Un vīneigi tovā korstajā rūkā poša aizmērstō snīgpuļkstineite veist, jo tu naprūti tū nest. Kaids klusums.

VERĪS UN ĪSADŪMOJ

Redzi, cik bolts kreit snīgs, sveicynōdams vēju, un cik prīceigs atīt cytas dīnas reits, kod itō pavasara saules storūs bārzi pamozom zaļōt sōc. Un tī – nazkur dabasūs augši – var sadzērdēt stroda nūsolušū bolsu.

Redzi, cik gars un leikumains ceļš pret kolnu īt, kod tōs dzaltonōs pīnines vēļ nazīd, jo snīga saga myrdzūša un caurspeideigi bolta pōrsadz zaļū zōli un tai traucej tom. Jyutu, ka sirds muna vysam leidza tai kai pavasara vāsais strauteņš dzīd.

Verīs, un tu vari drūši apbreinōt tū, cik meili smolkō leita osoras breižim pōri vysam pasauļam var krist, un tu vari breivi izatālōt, ka ari esi putneņš mozs, kas vēļ tikai mōcōs pasaceļt spōrnūs, lai ōtrōk pats varātu uzlidōt dabasūs augši un tī palikt iz nanūteiktu laiku.

Voi redzi, jau tagad aiz lūga tik spūža vosoras saule tev speid! Redzi, kaidu gaismu es nu sevis tev dōvynoju naktī, kod vysskaistōk snīgs kreit. Tys ir tōpēc, lai tu poša sovom acim gon pavasari, gon vosoru varātu īraudzeit un nūvērtēt tū, kaidu breinumu es tev vēļ itamā zīmas naktī spēju parōdeit.

Verīs uzmaneigi! Redzi, kas tymsā naktī cauri itam, vīgli kreitūšajam snīgam aiz lūga nūteik? Vysmoz īsadūmoj vysu tū.

TU UN ES

Tu – muna nakts, es – tova dīna, tu – muns vējs, kas pyuš un nanūrymst, es – tova guņs dzērkstele naapvaļdeitō, kas vīnu breidi kai lūde augšā šaunās, bet ūtrā – kai gara un osa veinsteiga ap dabasim apsavej.

Es – tovs lūgs, tu – tei spūžō un vāsō pavasara saule, kas stuņdem ilgi aiz tō, pa breižam plykūs kūku zorus aizčardama, speidi. Es – tovs agrais reits, tu – muns soldonais mīgs, es – tovas tōs seņ pagaisušōs jyutas, tu – tei poša muna nalaimeigō sirds.

Tu – muns putns, bet es – tovs nūleikušais zors, tu – muna oklō mīlesteiba, es – tovs jau daudz kū sovā dzeivē pīredzējušais prōts, es – tovs breinums, tu – tō radeitōjs, tu – muns klusums, bet es – tys tovs speiteigais un nikod vēļ nivīnam naapsauktais bolss, kas skaņ kai flauta vysam itam pasauļam pōri.

Es – tova ōbele, bet tu – tī muni boltī zīdi, kas, mežūneiga vēja rauti, iz breidi strauji uzlidoj dabasūs un pēc breiža kai pleivurs nadzērdami laižās lejā.

Es – tovas pļovas, un tu – munas dzaltonōs saulespučes, es – tova naaizmērstamō vosora, tu – muns bezbaileigais nagaiss, kas, sova spāka nažālōdams, munā sirdī kai kaidas vacōs mōjas caurajā jumtā vēļ reizi vīnaldzeigi īsper un tod, pēc itō trīcīņa nūsamīrejis, palīk kluss, un aizīt pōri dabasu molai.

Tu – munas kai zalta būreitī īslāgtōs un nikod ōrā naizlaistōs ilgas, es – tova sapyna prinča īdūmōtais un tev syuteitais gaisa skupsts.

Es asu tova uzticeigō un kotrā godalaikā vīnmār zīdūšō rūze, bet tu – osō ērška seikais galeņš, ar kuru es labprōteigi ļaunu tev sevi vysus šūs godus vēļ arvīn dūrsteit.

TU VĒĻ ARVĪN MUNA MEITINE

Tu kai moza meitine esi, tev gribīs skrīt bosom kōjom naprōteigā leitā un pļovas zōlē garā vysu nakti kai soldonā madā sleikt. Tu kai meitine moza, tovūs motūs tymsajūs spūži dzaltona baņte kai prīceigs sauleszačeits pret sauli speid. Tu kai moza meitine iz akmiņa vīna poša, skumōs dūmōs īgrymuse, sēdi, nūpītni vārojūt, kai dabasūs skaisti vīns pēc ūtra bolti mōkūni maudojās.

Un tu kai moza meitine ar obom rūkom gribi svešū vēju kert, tu kai moza meitine – kai vysskaistōkō rūze dēļ manis dōrzā zīdi.

Tu kai moza meitine munōs rūkōs vīgli īskrīņ, manī vysu laiku meklejūt sovu nazkur pagaisušū pavasari. Tu kai jauna meitine nu muna bolsa vēļ arvīn sorksti un kai moza meitine, breižim izarōdeidama un breižim poša par sevi kaunādamōs, munā prīškā doncoj.

Tu kai moza meitine arvīn... Lai gon esi sīvīte skaista, un tovus īsērmūs motus, tevi sateikūt, es ar sovu sastrōdōtū rūku, ni vōrda nasaceidams, nūglōstu. Un atmiņōs iz breidi atsagrīž myusu kūpeigī jauneibas godi – un tu vēļ arvīn dēļ manis tei poša mozō meitine esi.