Autors Andrejs Kavacis

SATURS

Priekšvārds
Mūsu senatne. Kāpēc mēs saucamies par latviešiem
Nemainīgais morāles likums un reliģiju kopīgās saknes
Seno mītu un reālās pasaules sakritības
Pasaule (1. karte). Kūru lielvalsts Triloka
Baltu sentautu dažādie nosaukumi
Valodu koks. Valodas no protobaltiem līdz 21. gadsimtam
Latvijas hidronīmu radniecība (2. karte)
Vietvārdi ar sevišķām iezīmēm (3. karte)
Senbaltu ģeogrāfisko nosaukumu ābece Pasaules atlantā
Āzijas hidronīmi (4. karte)
Āzijas vietvārdi (5. karte)
Eiropas hidronīmi (6. karte)
Eiropa. Baltu tautas (7. karte)
Ziemeļeiropa (8. karte)
Baltijas valstis (9. karte)
Āfrikas hidronīmi (10. karte)
Āfrikas vietvārdi (11. karte)
Dienvidamerikas hidronīmi (12. karte)
Dienvidamerikas vietvārdi (13. karte)
Ziemeļamerikas hidronīmi (14. karte)
Ziemeļamerikas vietvārdi (15. karte)
Trilokas laiku baltu sentautu reģistrs ģeogrāfiskajos nosaukumos
Senākie baltu rakstības paraugi
Sagrozītie Eiropas baltu raduraksti
Acīmredzamā kopsavilkums
Īss reliģiju vēstures kopsavilkums
Tālākā vēstures attīstība
Šī cilts nezudīs
Heruļu tautas vēsturiskā darbība (16. karte)
Eiropas dabas zonas (17. karte)
Pēcvārds
Izmantotie materiāli

PRIEKŠVĀRDS

Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas tu esi – saka tautas gudrība. Tas teikts attiecībā uz cilvēku. Bet attiecībā uz tautu var sacīt: „Ieskaties zemes vaigā un tu apjēgsi savu patieso vēsturi.” Tiešām, pastāv kāda brīnišķīga saikne starp ģeogrāfiskiem nosaukumiem un tautu vēsturi. Visas tautas ir ierakstījušās un pierakstītas pasaules kartē ne tikai ar šodien pastāvošo valstu nosaukumiem, bet ar apdzīvoto vietu, upju un kalnu grēdu nosaukumiem, kas motivēti radušies un ir jēgpilni tikai noteiktā valodā. Līdz ar to var nekļūdīgi konstatēt, kur un cik plašos reģionos attiecīgā tauta ir dzīvojusi.

Mums – latviešiem – nav laimējies. Kopš apgaismības laika iestāšanās, kad tautas sāka tiekties pēc vispārējās izglītības, mums nebija savas valsts, un pār mums valdīja melīgā, brutālā un asinskārā Krievijas impērija. Tika darīts viss, lai mēs aizmirstu ne tikai savu vēsturi, bet arī savu valodu. Vēsturi mums sekmīgi nozaga, jo tautas mutvārdu tradīcija tika nošķirta no oficiālās zinātnes un publicitātes vai tiražēšanas.

Tomēr līdz 20. gadsimta vidum vēl saglabājās tautas senās vēstures, dziedniecības, amatniecības noslēpumu, morālo pamatu un pat maģijas zinību glabātāji. Taču ārējo apstākļu iespaidā zinātāju loks arvien sašaurinājās. Tie mūsu topošās inteliģences pārstāvji, kuri izglītojās Krievijas impērijas augstskolās, bija pilnīgi izolēti no tautas dzīvā gara un bieži vien neapzināti kļuva par impērijas kalpiem, kuri palīdz slāpēt savas tautas nacionālo apziņu.

Kauns vērot, ka tieši šis – savas nācijas nolieguma un nicināšanas – stils valda it kā neatkarību atjaunojušā 4. maija Latvijas Republikā. Attiecīgi sagatavotie politologi un žurnālisti centīgi noniecina katru mēģinājumu nostādīt mūsu valodu patiesas valsts valodas pozīcijās, pieklusina pret Latviju un latviešiem vērsto genocīdu PSRS okupācijas laikā un savā „politkorektumā” ir gatavi laizīt jebkura varmākas zābakus.

Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur varas ietekmē vēstures skolotāji nodibināja biedrību, kura uzstājās pret Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolās. Pret tādu tumsonību nevērsās ne Latvijas Zinātņu akadēmija, nedz Vēstures institūts. Grūti ticēt, ka tur darbojošās personas nezina, ka mūsu tauta ir ļoti sena un ka tās vēsturi nevar ietilpināt jauno tautu vēsturē. Tomēr tieši tur tiek darīts viss, lai latviešu tauta neuzzinātu savu patieso vēsturi un nespētu atgūt nacionālo pašcieņu līdz ar neizdzēšamu dzīvotgribu.

Tauta bez savas vēstures zināšanām ir kā bērns bez vecākiem, no kura var izveidot ko vien grib. Tas ir teikums no mafijas programmas, ko nosacīti dēvē par katehēzi ebrejiem Padomju Savienībā. Kā redzam, tad mūsu politikāņi un zinātnieki no „kolhoznieku nama” pavisam nopietni kalpo vecajai okupācijas varai un ēd nenopelnītu maizi. Viens labais darbs tomēr jāpiemin: „Lielais Pasaules atlants” ir cienījama zinātniska darba rezultāts.

Tas brīnišķīgi labi atklāj, ka latviešu valodas dialektos izteikti ģeogrāfiskie nosaukumi kopā ar hetu un trāķiešu dotiem nosaukumiem veido visu ģeogrāfisko nosaukumu pamatni jeb apakšslāni un pilnīgi pārklāj visu Eirāziju, Āfriku, Centrālo un Dienvidameriku. Tas pierāda, ka mūsu senči aizvēsturē tiešām ir apdzīvojuši visu Zemi. Bet daudzi Latvijas upju un vietu vārdi liecina, ka tie ir līdzpaņemti no senāk apdzīvotiem un vēl neaizmirstiem reģioniem . Ja gribi pārliecināties, tad – Ieskaties Zemes vaigā.

Bet, pirms ieskatīties Zemes vaigā, ir jāapzinās, ka tur ieraudzīsim tik daudz līdz šim neapzinātas patiesības, ka būs grūti to izprast, apkopot un prātā paturēt. Lai tikai pieminētu un secīgi sarindotu apmēram 20000 gadu ilga perioda notikumus un faktus, vajag daudz laika, darba un pacietības. Ir noticis gluži kā rakstīts Bībelē: „Pēdējā laikā atziņas vairosies.” Cilvēku zināšanas no visaptveroša kopuma ir sadalījušās šauri specifiskās nozarēs. Tās ir gājušas detalizētā dziļumā, bet ne visaptverošā plašumā.

Tāpēc, atskatoties dziļā aizvēsturē, ir jācenšas atrast īstais, derīgais lietu izklāsta mērogs. Vajadzēja palielināt kontūrkartes, lai tajās varētu ierakstīt pietiekamu ģeogrāfisko nosaukumu daudzumu, bet, lai šim acīm redzamā skaidrojumam neļautu izplūst bezgalīgās detaļās, to nāksies reducēt uz mūžseno cīņu starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno, starp dabisko un pretdabisko, starp dievišķo un sātanisko. Taču, iedziļinoties tās detaļās, mēs ieslīgtu bezgalīgu, cilvēka izdomātu muļķību purvā, no kā nebūtu ne jēgas, ne labuma, jo normālas sabiedrības attīstības pamats ir morāle. Augsta un noturīga tautas morālā stāja ir priekšnoteikums tās dzīvotspējai. Tāpēc nebūtu jēgas pētīt un iztirzāt teogonijas un teoloģijas murgus, kas ir sākums visām pasaules problēmām.

Atļaušos ironizēt: iesākumā Dievs, bez teologu palīdzības, radīja debesis un zemi – visu, kas redzams un neredzams. Redzamās radības kronis bija cilvēks. Sātans no cilvēku vidus izraudzījās teologus – bezatbildīgus pļāpas par Dievu. Teologi bez Dieva atļaujas sāka izgudrot elku dievus ar visām iespējamām cilvēku vājībām un grēkiem. Vienlaikus teologi izveidoja priesteru kārtu, kuras uzdevums bija ar upuru dāvanām piekukuļot elkus.

Tā radās korupcijas garīgie pamati, netaisnība, nevienlīdzība un šķiras. Nu sātans sajūsmā pasludināja šķiru cīņu, cīņu par dzimumu un izdzimumu vienlīdzību un cīņu pret korupciju. Kopš tā laika dzīve ir cīņa par labāku dzīvi, kas neizbēgami top arvien sliktāka. Tā tika iznīdēts miers virs zemes, un cilvēkiem zuda labs prāts, jo daudzveidīgs ļaunums attīstījās ar postošu spēku.

Cilvēci glābt var tikai nepakļaušanās sātanam, viņa melu un demagoģijas noraidīšana, visu pretdabīgo un bezdievīgo ideju noliegums. Un tas ir pa spēkam labas gribas cilvēkiem.

Maz noderīga būtu arī vēstures gaitā pielietoto varas struktūru nozīmes pētniecība valstu un impēriju tapšanā. Biedrības, brālības, ordeņi, ordas, ložas, partijas, ideoloģijas, totalitārisms, demokrātija, liberālisms un anarhija – tas viss pieder šīs pasaules valdniekam viņa darbības izpausmēs. Iestigt šo veidojumu pētniecībā būtu tas pats, kas noslīkt purvā.

Patiesība pēc savas dabas ir dievišķa un stāv pāri visām melu, varas un demagoģijas struktūrām. Pie tās tad arī jāturas. Lai apjēgtu nozīmīgo, jāprot skatīties pāri nenozīmīgajam. Nav jēgas skaitīt kokus un zaudēt priekšstatu par mežu. Velti rēķināt, cik daudz ūdens no upēm ieplūst jūrā, ja jūra no tā netop pilnāka.

Es neesmu izdarījis nekādus atklājumus, nedz arī izvirzījis jaunas hipotēzes. Esmu vienīgi savu iespēju robežās pārbaudījis man zināmo senču mutvārdu tradīcijas daļu. Esmu konstatējis, ka senču vēstījums caurcaurēm apstiprinās. Apstiprinās vēsts par mūsu senatnību un globālo izplatību, par mērķtiecīgi veidotajiem dialektiem, par to, ka salīdzinoši nesenā pagātnē mūsu tauta apdzīvoja visu Eiropu, un visbeidzot arī to, ka obru sentautas pārpalikums atbrīvoja Tālavas austrumus no krievu kņaziem vēl 15. gadsimta pašos pirmajos gados.

Senču mutvārdu tradīcijas vēsti labi papildina sanskrita vēstis no Rāmajanas un Mahabharātas. Kūru princis Rāma ir aizvēsturiska, taču reāla persona, bet Trilokas centra ass, kas iet caur Sanoku, Sansanu un Sanu, apstiprina ģeologu izvirzīto hipotēzi par to, ka pirms 40000 gadiem Zemes rotācijas ass bija perpendikulāra orbītas plaknei.