Autors Pēteris Liepiņš 1943. gada jūlijā

PĒTERIS LIEPIŅŠ KAUJU UGUNĪS otrs, atkārtots izdevums Veltu saviem kritušajiem un dzīvajiem cīņi biedriem

.....PRETIM KAUT KAM TĀLAM – NEZINĀMAM

Vilciens ved mani aizvien tālāk un tālāk no dzimtās Kalsnavas pretim nezināmam liktenim.

Piektdiena, 9. jūlijs. Pulksten astoņos no rīta vilciens apstājas Rīgas stacijā. Ceļojuma pirmā daļa ir galā.

Sen to Rīgu daudzināja,
Nu to Rīgu ieraudzīju:
Visapkārt smilšu kalni,
Pati Rīga ūdenī...

Tā par Rīgu vēsta kāda sena latviešu tautas dziesma. Taču nekādus smilšu kalnus te neredzu. Visapkārt, kur vien skatos, lieli, augsti nami. Pa ielām nepeld laivas, bet, skaļi taurēdami un zvanīdami, traucas automobiļi un tramvaji. Pirmo reizi esmu tik lielā pilsētā.

Labi, ka blakus ir Jānis. Nezinu, ko bez viņa padoma vispār iesāktu šajā automašīnu un tramvaju jūklī? Neprastu pat tikt pāri ielai.

Jānis nav melojis. Rīgā viņam patiešām ir vairākas pazīstamas džudes, pie kurām atstājam smagos čemodānus, lai būtu ērtāk apskatīt pilsētu.

Vispirms draugs mani aizved pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim to biju skatījis tikai fotoattēlos. Tagad redzu visā pilnībā. Mani pārsteidz tā grandiozie izmēri, mākslinieciskais veidojums. Pieminekļa augstajā smailē bronzas sieviete izstieptajās rokās virs galvas tur trīs saulē mirdzošas zelta zvaigznes. Staltais piemineklis ir ne tikai Rīgas simbols vien, tas ir arī visas latviešu tautas lepnums.

– Kas mēs būtu par Rīgas viesiem, ja nepaklejotu pa Vērmanīti? – Jānis puspajokam, pusnopietni piebilst.

Ejot pa šo rīdziniekiem tik iemīļoto atpūtas vietu, atceros Aronas kalna balli, kad pirmo reizi mūžā pastaigājos ar meiteni »zem kloķa« un draugi, soļodami mums aiz muguras, it kā mani kaitinādami, skandēja pazīstamo ziņģi par Vērmanīti. Tagad pats eju pa šo Rīgas populāro parku. Neviena meiča, »kā uzburta«, gan mums klāt nesienas... Laikam tāpēc, ka mums rokās nav to apdziedāto spieķīšu?...

No iepriekšējiem Rīgas apmeklējumiem Jānim zināms, ka vienā Vērmaņdārza stūrī kāds večuks tirgo Latvijas gredzenus. Šajā sakarībā pirms braukšanas. uz Rīgu viņš man stingri piekodināja, lai neaizmirstu paņemt līdzi pāris sudraba divlatnieku. Tagad pret tiem iemainu skaistu sudraba gredzenu, kurā atveidots ozollapu ieskauts Latvijas karogs ar Valsts ģerboni vidū. Iegādājos arī tā saukto Nameja gredzenu. Tagad, ar skaisti apgredzenoto roku, varu doties karot vai tūlīt! Šie gredzeni man vienmēr atgādinās, ka esmu latvietis un cīnīšos par brīvu, neatkarīgu Latviju.

Apskatām Bastejkalnu, krievu nopostīto Pētera baznīcu, pametam skatu arī uz Rīgas ostā noenkurotajiem kuģiem. Tad sēstamies tramvajā un braucam pāri Daugavai uz Āgenskalnu.

Man tas ir kārtējais lielais notikums, jo ar tramvaju vēl nekad nebiju braucis. Arī Pārdaugavā ir daudz ko skatīt, bet laika mums nav daudz. Jānis ir iecerējis mani aizvest vēl uz kinoteātri »Daile«, lai noskatītos brīnišķīgo filmu «Karalienes sirds«.

Filmā galveno lomu – Skotijas karalieni Mariju Stjuarti tēlo pasaulslavenā aktrise Zāra Leandere. Mani dziļi saviļņo maigās skotu karalienes ciešanas, ko viņai sagādā rupjā, varaskārā Anglijas karaliene Elizabete, kura ar viltu un dažādu intrigu palīdzību panāk, ka Mariju soda ar nāvi.

Iznācis no kinoteātra uz ielas, neesmu no redzētā un pārdzīvotā vēl pilnībā attapies, kad Jānis pavēsta:

– Steigsimies mājās! Manas draudzenes apsolījās dabūt »pa blatu« arī priekš mums cirka biļetes. Ko tu par to saki?

– Ko es varu teikt? Cirkā vēl ne reizi neesmu bijis.

– Tad nav ko čammāties! Tev tas noteikti ir jāredz! Ejam!

Patiešām, jau ar pirmajiem mirkļiem man ir tik daudz sirdi satraucošu momentu, it sevišķi, kad savas sarežģītās atrakcijas sāk gaisa vingrotāji. Skatoties uz šiem drosmīgajiem cilvēkiem, tā vien liekas, ka nupat, nupat atgadīsies kāds mazs misēklis, viņi nogāzīsies no augstā kupola un būs pagalam.

Kad satraukumā iekliedzos, Jānis piebiksta man pie sāna.

– Nebīsties! Ar viņiem nekas briesmīgs nenotiks. Tie ļaudis nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta! Šos sarežģītos numurus viņi ir veikuši neskaitāmas reizes. Katra kustība ir pārdomāta un sīki aprēķināta, – Jānis mierīgi paskaidro. Taču sasprindzinājums man ir tik liels, ka tikai pēc izrādes noveļas kā akmens no krūtīm.

Kalsnavā dzīvodams, neko tādu nebiju redzējis un nespēju pat iedomāties, ko cilvēki spēj panākt ar neatlaidīgiem treniņiem.

Nakti pārguļam pie Jāņa paziņām. Protams, ne jau vienā istabā. Mūs no meitenēm šķir stipra siena...

Sestdiena, 10. jūlijs. Pulksten četros no rīta esam Rīgas autoostā. Pēc pusstundas autobusa mīkstajos sēdekļos sākam šūpoties uz Jelgavu. Aiz muguras paliek Rīgas staltie nami, ielu kņada. Drīz caur autobusa logiem skatu priecē plašie, līdzenie Zemgales kviešu lauki, kas nelielajā vējiņā tik jauki viļņo. Bagātā Zemgale! Latvijas maizes klēts! Tālumā jau iznirst lielas pilsētas apveidi. Sešos iebraucam Jelgavā.

TE SĀKSIES MANAS KARA GAITAS

Ķēvīt, mana svilpastīt,

Tu zin' Rīgu, Jelgaviņu...

Tā par ceļojumiem runāja mūsu senči, kuru vienīgais satiksmes līdzeklis, neskaitot pašu personīgās kājas, bija tikai bērīši. Taču dzīvē nekas nestāv uz vietas. Uz Rīgu mani atvizināja daudzreiz ātrākais vilciens, uz Jelgavu šis modernais autobuss. Tā kā no Rīgas, bez manis un Jāņa, ar šo autobusu ieradušies vēl vairāki citi zēni ar ziediem pie cepurēm, galapunktā mūs sagaidīt atsūtīts kāds kareivis, kuram uzdots atbraucējus aizvest uz Jelgavas pili piereģistrēties. Kad tas izdarīts, ierāda mums telpas Pasta ielā 38, kur būšot kādu laiku jādzīvo.

Mana gultiņa patrāpījusies pie paša loga, pat gulēdams varēšu vērot, kas notiek ārā uz ielas. Netālu ir klavieres. Žēl, ka neprotu spēlēt, bet gan jau kāds atradīsies, kuram tā nebūs problēma.

Sākotnējo jūsmu drīz aptumšo dzīves realitāte: manīgākie zēni, kuri šeit ieradušies pirms mums, vairākas gultiņas pamatīgi apstrādājuši. To starpā arī manējo, atstājot tajā tikai piecus gultas dēlīšus. Tā kā pagaidām gultu maisi nav izsniegti, nezinu, kā uz šīm redelēm nakti pavadīšu? Dēlīšu trūkst lielākajai daļai gultiņu, tāpēc nebūs brīnums, ja naktī kāds gulētājs izkritīs šim sietam cauri. Plānās segas, ko klājam uz izretinātajiem dēlīšiem, neko daudz nepalīdzēs. »Apteku« siena šķūnītis, kurā gulēju kā mīkstos pēļos, ir jāaizmirst, jāpielāgojas īstai karavīra dzīvei. Ierakumos gulēšana nebūs pat tāda...

Jānis apmeties blakus telpā. Viņa gultiņai dēlīšu netrūkst. Viņš ir ar mieru pat kādu pārīti man »aizlienēt«.

Pēc manām domām, šajā namā esam izmitināti kādi 250–300 jaunkareivji. No kalsnaviešiem, izņemot mani un Jāni, pagaidām vairāk nevienu nemanu. Vēlāk ierodas vēl divas lielākas grupas, bet viņiem šeit vietas neatrodas un ir spiesti mītnes meklēt kur citur.

Sapazīšanās notiek ātri. Tiklīdz esam kaut cik iekārtojušies, kad daži jau rauj vaļā acīti, citi zolīti, bet viena jautra kompānija laiž apkārt pudeli ar kaut kādu grādīgu šķidrumu, jo nepaiet ilgs laiks, kad atskan nebēdnīgās karavīru dziesmas.

Ir arī vieninieki, to starpā es, kuri steidz rakstīt vēstules tuviniekiem un draugiem, pastāstīt par pirmajiem iespaidiem, sākot karavīra gaitas. Mums ir stingri noteikts: bez īpašas vajadzības telpas neatstāt! Bet kā saprast: bez īpašas vajadzības? Šī īpašā vajadzība pēkšņi var rasties jebkuram.

– Neesam vēl nodevuši zvērestu, kad būtu stingri jāievēro disciplīna. Pagaidām vēl esam brīvi putni!... – spriež drosmīgākie. Drīz pa vienam vai vairākiem kopā telpas sāk tukšoties.

Tikko esmu pabeidzis vēstuļu rakstīšanu, kad arī Jānis aicina uz mazu pastaigu.

– Katrā pilsētā ir kaut kas interesants, ko vērts apskatīt. Jelgavā neesmu bijis, tomēr varu droši teikt, ka te nebūs izņēmums, – kad esam uz ielas, draugs zinoši piebilst. Un viņš nav kļūdījies. Skatot ievērojamākās vietas, paiet vairākas stundas.

Vakariņās mums izsniedz puskukulīti rupjmaizes un kaut kādus apšaubāmas kvalitātes gaļas konservus, ko gandrīz neviens neēdam, jo visiem ir līdzi kaut kas no mājām.

Vakarā, kad visi esam atkal kopā, sākas garu garā spriedelēšana, galvenokārt par meitenēm. Vairāki džeki it kā sacenšas, stāstot par saviem piedzīvojumiem mīlas frontē. Man pagaidām šādu piedzīvojumu tikpat kā nav, tāpēc esmu uzmanīgs klausītājs, lai paturētu prātā svarīgāko, kas nākotnē var lieti noderēt....