ANDRIS GRIBUŠKA

"KAREIVJA GAITAS LATVIEŠU LEĢIONĀ"


Pētera Stabulnieka un visu latviešu leģiona karavīru piemiņai

Pēteris Stabulnieks
Jauniesauktais Pēteris Stabulnieks

IEVADS

Atmiņu un aprakstu par Latviešu leģionā piedzīvoto netrūkst. Tiem pievienojas arī šis izdevums, kas saturiskā ziņā ir krietni atšķirīgāks nekā iepriekš klajā laistie. Grāmatas pamatā ir Pētera Stabulnieka atmiņu pieraksti par leģionā pavadīto laiku un vēlāk izsūtījumā. Pēc tam seko aprakstīto notikumu apskats plašākā kontekstā, no plašāka skatu punkta. Tātad šai grāmatai ir divi mērķi - iepazīstināt ar Pētera Stabulnieka gaitām karā un pēc tā un dot ieskatu par leģiona cīņām vispār. Šis otrs mērķis sasniegts, pateicoties tam apstāklim, ka atmiņu autoram ir izdevies pabūt gan vienā, gan otrā latviešu divīzijā, kas abas kopā veidoja Latviešu leģionu. Nobeigtības labad pieminētas leģiona cīņas un gaitas arī tajās vietās, kur nav saskares punktu ar Stabulnieka atmiņās aprakstīto. Apraksts par leģiona cīņām koncentrējas tieši uz to vienību gaitām, kuru sastāvā atradās dienesta piezīmju autors.

Ideja par šādu grāmatu neradās uzreiz. Pirmais mēģinājums šīs dienesta piezīmes (turpmāk tekstā minētas vienkārši kā piezīmes) apkopot grāmatā bija 1995. gadā, kad novadpētnieks un vēsturnieks Antons Anspaks, vācot materiālus par Preiļu rajonu un apzinot ievērojamos novadniekus, iekļāva arī Pēteri Stabulnieku šajā izdevumā (»Preiļu novads«, nodaļa »Stabulnieku pagasts«), īsi pieminot par viņa gaitām karā un iegūtajiem apbalvojumiem. Iepazinies ar piezīmēm, viņš sapratis, ka te būtu materiāls atsevišķai grāmatai. Šķērslis bija atsevišķu lapu trūkums manuskriptā. Anspaks lūdzis piezīmju autoru no jauna uzrakstīt trūkstošo fragmentu, bet Pēteris Stabulnieks, kura veselības stāvoklis bija pasliktinājies, to nespēja, un daudz kas arī bija piemirsies (nākamajā gadā viņš nomira).

Pirms diviem gadiem iespēja iepazīties ar Pētera Stabulnieka piezīmēm radās man, un dzima doma izveidot kaut vai dažus eksemplārus, lai saglabātu vērtīgo materiālu. Vēlāk nolēmu veikt sava veida pētniecisko darbu (kas veido lielāko daļu satura), un piezīmju saturs varētu būt daļa no kopējās grāmatas. Papildinājum i ietver aprakstošo un paskaidrojošo daļu, kā arī vēl dažas nelielas nodaļas.

Grāmatā izmantoti materiāli no latviešu valodā pieejamajiem izdevumiem un avīžu rakstiem (pārsvarā bijušo karavīru atmiņas un uz tām balstītie cīņu apraksti), kas tādā vai citādā veidā saistīti ar Latviešu leģionu.

Izsaku pateicību Latvijas Kara muzeja speciālistam Valdim Kuzminam par nesavtīgo palīdzību.

Andris Gribuška

PAR PĒTERA STABULNIEKA PIEZĪMĒM

Piezīmes rakstītas tūlīt pēc to autora atgriešanās mājās, tātad ir saglabātas daudzas detaļas un sīkumi, kuri laika gaitā noteikti tiktu piemirsti, ja rakstīt sākts būtu vēlāk. Savās dienesta gaitās Pēteris Stabulnieks ir rakstījis dienasgrāmatu, kur visi notikumi aprakstīti daudz plašāk, taču, nokļūstot gūstā, viņš no tās »atbrīvojies«. Piezīmes par dienesta dzīvi Pēteris nav rakstījis, lai tās publicētu (rakstītas vēl padomju laikā), bet gan vairāk sev - kā atmiņas par neaizmirstamajiem notikumiem, kuros pats piedalījies, tas izriet arī no piezīmju satura.

Šie pieraksti ir konspektīvas dabas - to raksturs atklāts jau nosaukumā. Notikumu īsais un ļoti koncentrētais izklāsts neļauj lasīt šīs atmiņas viegli un ātri - te ir tik daudz detaļu, ka var tikt nepamanīti dažādi sīkumi, kas izklāsta skaidrības labad tomēr būtu jāņem vērā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc radās ideja veikt notikumu rekonstrukciju, balstoties uz literatūras avotiem. Aprakstītajā nav jūtams naids pret saviem pretiniekiem karā, kā arī izsūtījuma apstākļos, par spīti smagajai dzīvei. Piezīmēs nav smaguma sajūtas par pārdzīvoto. Tās rakstītas sulīgā karavīra valodā, vienādi atklājot gan dramatiskus, gan komiskus notikumus. Aprakstītie, daudzviet briesmu pilnie notikumi ir krasā pretstatā ar Stabulnieka sākotnēji cerēto, aizejot karā: viņš to iedomājies »kā kādu rotaļu laukumu, kur var pēc patikas izšaudīties un labi padzīvot«. Tādējādi jūtams, kādas pārmaiņas viņa uztverē notikušas pa šo laiku. Viņš ir viens no samērā nedaudzajiem, kas karot gribējis brīvprātīgi, taču ar savdabīgu motivāciju - tiecoties pēc piedzīvojumiem, kā arī kāda nopietna atgadījuma rezultātā, kas aprakstīts nedaudz tālāk. Šī materiāla trūkumi ir, kā jau minēts, zaudēta daļa no informācijas, kā arī nepilnīgais skatījums uz notikumiem - kā jau ierindas karavīram: šaurākā redzeslokā, aprakstot galvenokārt sava vada ikdienu. Tas nedaudz traucē apzināt notikumus plašākā mērogā, taču šis trūkums ir novērsts, veicot notikumu rekonstrukciju.

Šādās leģionāru atmiņās ir dažas kopīgas iezīmes. Tas nav ar rakstnieka dotībām mākslinieciski uzrakstīts darbs, katrs to raksta vairāk vai mazāk talantīgi, lai arī tam nav īpašas nozīmes, svarīgākais ir - kas tiek pavēstīts. Šādas atmiņas ir arī stāsts par ciešanām, tās atklāj, cik lielas var būt cilvēka izturības rezerves, cik sīksti cilvēkā var turēties dzīvība. Esmu novērojis, ka lielākajā daļā atmiņu pierakstu, kurus rakstījuši bijušie latviešu karavīri vācu armijā - kara laukā - vai Sibīrijas lēģeros, tie pārdzīvojuši kādu viskritiskāko dzīves punktu, kad dzīvība karājusies mata galā. Viņi to pārdzīvo, lai gan daudzi, līdzīgu apstākļu skarti, aiziet bojā. Ir tā, ka pat liekas - liktenis sūta šādu pārbaudījumu, lai tas, kurš to izturējis, varētu pārciest un izturēt visu turpmāko un vesels izstaigāt kara un gūsta gaitas, lai pēc tam pavēstītu par pārdzīvoto citiem. Tas, ka ir izturēts pats smagākais pārbaudījums dzīvē, ir zīme, ka tik viegli cilvēks bojā neaizies un viņš kaut kā tiek saudzēts turpmāk. Būtiski ir tas, ka autori nekad nevērtē negatīvi savu piedzīvoto, viņi - gluži pretēji - atzīst, ka tas laiks ir bijusi vērtīga dzīves mācība. Ir arī trešā iezīme. Tiek aprakstītas lietas, kas ietilpst vēstures vai citu pētniecības darbu sfērā. Atmiņu pierakstos atrodamās ziņas var būt ne tikai informējošs materiāls tiem, kam vēsture ir sveša, bet arī vērtīgs izpētes objekts, jo tajā esošā informācija var tikt izmantota jaunu faktu, notikumu, apstākļu uzzināšanai, salīdzināšanai ar esošajiem un to papildināšanai.

Pie dažu lapu zuduma vainīgs ir tieši tas apstāklis, ka atmiņas rakstītas uz nekvalitatīva papīra: izmantojot kvīšu un aizņēmuma zīmju grāmatu (no 1928. gada), kur lapas ir bijušas ļoti plānas un laika gaitā to malas daudzviet pamatīgi cietušas, tādējādi teksts vietām nav salasāms vai zudis pilnībā, jo lapas mala »nograuzta«. Šādu piezīmju nolietošanos radīja galvenokārt apstāklis, ka Pēteris savas atmiņas devis lasīt ļoti daudziem pazīstamiem cilvēkiem, reizē arī riskējot tās zaudēt. Tajos laikos šāda piezīmju »cirkulēšana« varēja draudēt ar sodu, jo tie, kas bija cīnījušies pret Sarkano armiju, tika nievāti un dažādi diskriminēti. Caur daudzām rokām klīstot, zudušas dažas dienesta piezīmju lapas, padarot materiālu nepilnvērtīgāku, jo zaudēts būtisks Pētera Stabulnieka gaitu fragments. Jāpiebilst, ka cita materiāla, uz kura rakstīt, Pētera mājās nav bijis, jo pēckara ļoti trūcīgajos apstākļos nav bijis pat burtnīcu lapu, tāpēc izmantotas kvītis, precīzāk - to otrās, neapdrukātās puses. Viņš bija sācis savas piezīmes pārrakstīt, kad papīrs parādījās, tomēr šis darbs bija tikai iesākts un tālāk, droši vien laika trūkuma dēļ, nav turpināts.

* * *

Stabulnieku ciema vecākā Eliaša mājās jau no agra rīta notika rosība. Vecākais dēls Pēteris, kam bija 19 gadi, gatavojās braucienam uz Rīgu. Iemesls bija diezgan svarīgs, tāpēc arī pats puisis uzdevumu ņēma nopietni. Linu pārdošanā saņemtās kvītis bija jāapmaina pret naudu.

Linu audzēšana šajā saimniecībā bija galvenais iztikas avots, tos audzēja arī daudz kur citur Latgalē. Bija valstij jānodod arī dažādi produkti, nodevas bija smagas. Cik gan daudz smaga un sūra darba bija jāiegulda, lai no linu stiebriem tiktu iegūts veselīgs linu palags, bikses vai dvielis! Lini bija jānoplūc, jāsasien kūlīšos, jāapcērt tiem pogaļas, jāliek linu mārkā, jāvelk ārā un jāžāvē uz lauka, tad jāmaļ speciālā iekārtā, jāsukā un jāvērpj pavedieni... Apstrādes procesā bija jāpacieš gan slapjums, gan putekļi, muguras locīšana un negulētas naktis - tiešām, lins labs likās tikai tad, kad bija mugurā. Šis bija vissmagākais no lauku darbiem, taču rezultāts bija tā vērts - iegūts audekls, no kura varēja pašūt drēbes.

Pēteris šos darbus bija labi apguvis un pie grūtībām, kā jau spēcīgs lauku puisis, sen pieradis. Tagad tēvs viņam bija uzticējis atbildību par nesen nodošanas punktā iegūtajām kvītīm - par visa gada linu ražu. Nododot tās, ģimene guva naudas līdzekļus, lai iztiktu nākamo gadu. Pēteris jau reizi bija braucis šajā nolūkā, tāpēc šoreiz vairs tik ļoti neuztraucās par gaidāmo. Atkal varēs pavizināties ar vilcienu un apskatīt pilsētu! Ceļojums solījās būt tīri jauks, tāpēc viņš, nelielā ceļasomā nepieciešamās lietas savācis, nepacietīgi gaidīja pajūgu, kas bija šim nolūkam iepriekš sarunāts.

- Nu, Pēter, tu man skaties, Rīgā neaizkavējies! Par pirkumiem neaizmirsti! - tēvs piekodināja.

Pamājis Pēteris sēdās ratos un izbaudīja brīdi. Beidzot izraušanās no mājām! Varēs nedaudz izklaidēties. Pārdomājot šo un to, no vienmuļās riteņu graboņas viņam uznāca miegs. Pamostoties Vidsmuižas ciems bija jau aiz muguras. Līdz 18 kilometru tālajai Viļānu stacijai bija plānots aizbraukt divās stundās. Tur ieradies, Pēteris sēdās vilcienā, kas veda uz Rīgu. Gar logiem slīdēja Vidzemes ainavas. Vēl dažas stundas, un būšu metropolē - domāja Pēteris, tās vērodams un skaitīdams laiku līdz ierašanās brīdim. Pusdienlaikā viņš jau kāpa uz perona. Važoni ņemt negribējās, viņš nolēma, ka līdz mērķim labāk aizies kājām, pie viena apskatot pilsētu. Bija jāaiziet līdz kādai platākai ielai, kuru tagad sauca par Gēringa ielu, un pēc tam jāiegriežas zināmajā šķērsielā. Maršruts bija pazīstams, laika pietika, varēja iet nesteigdamies.

Ejot cauri Vecrīgai, Pēteris ieraudzīja vācu karavīrus, kas pašiem pilsētniekiem bija pierasta lieta. Savākušies nelielā bariņā un dzīvi sarunādamies savā mēlē, tie kaut kur devās, iespējams, kādā krodziņā nosvinēt atvaļinājumu. Pēteris viņos noskatījās ar apbrīnu. Jā, šādus vīrus laukos tik bieži vis negadījās redzēt. Tiesa, vienā reizē, kad kopā ar kaimiņiem tika rīkota kārtējā lielā mēslu talka, pie viņiem bija pienākuši daži karavīri kaut kāda jautājuma sakarā. Vai viņi tika skaidrībā, Pēteris neatcerējās, toties bija palikusi fotogrāfija no šīs tikšanās un patīkamas atmiņas. Eh, kā pašam gribētos kļūt tādam kā viņi! Bet kas tev dos, ka tēva mājās darbu vienmēr gana! Pie reizes viņš apskatījās dažus veikalus. Tiešām, mantības tajos kādreiz noteikti būs bijis vairāk. Pārtika tikai uz taloniem. Jā, tāds bija kara laiks. Beidzot atradis piemērotu veikalu, Pēteris tajā iegādājās kurpes vecākiem, klikatas ar koka zoli māsām, dažus auduma ruļļus un vienkāršus zābakus. Brauciens uz Rīgu bija jāizmanto. Pēc krietnas pusstundas Pēteris jau klauvēja pie Jāņa, ģimenes paziņas, durvīm.

- Vesels, brālīt! Nāc tik iekšā. Vai neesi izsalcis pēc garā ceļa?

- Nū ja, - Pēteris bija priecīgs, - tā ir, ka nekas nav baudīts.

- Es jūsu vēstuli saņēmu, - teica Jānis, likdams ēdienu, - tad jau tev atkal pienācis laiks nodot tos papīrus?....