Autors – Henrihs Kivlinieks savā piemājas dārzā, 2001. gada augusts

HENRIHS KIVLINIEKS "KALUPIEŠA DZĪVES GĀJUMS" Autobiogrāfiska apcere SATURS Dzīves sākums Mācības arodskolā Darbs Vagonu rūpnīcā Karadienesta gadi Atgriešanās dzimtenē Izvešanas laiks Ģimene atkal Latvijā Traģiskā autoavārija Tulpju audzēšana Māja Rīgā Mans hobijs Darbs baznīcās Mednieka gaitās Pensijas gadi Atmodas laiks Kalupes ezera krastā Kapsētas labiekārtošanas darbi Piemiņas ansamblis kalupiešiem Nacionālo partizānu piemiņai Piemiņas zīme Jānim Babrim Sagādātais pārsteigums Barikādes atceroties Augusta puča dienās

"...Laikam esmu piedzimis zem laimīgas zvaigznes, jo esmu jau sasniedzis savas dzīves 82. gadskārtu. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās Rīgā man tirgus teritorijā uzbāzīga zīlniece pareģoja nodzīvot līdz četrdesmit gadiem. Bet, kā redzams, esmu savu mūžu jau divkāršojis.

Piedzimu 1931. gada 30. septembrī Kalupes centrā, „Mednieku” mājās Pētera un Ludvises (dzim. Driņģes) Kivlinieku ģimenē. Vēl agrā bērnībā, trīsdesmitajos gados, būdams mazs zēns, ar cirvi skaldot malku, gandrīz pilnīgi nocirtu kreisajai kājai divus pirkstiņus. Tētis, paņēmis mani klēpī, steigšus aiznesa uz Kalupes ambulanci pie daktera Mihaila Gorska, kurš, būdams vispusīgs ārsts, man šos divus pirkstiņus piešuva. Paldies Dievam – vēl šodien staigāju ar visiem pirkstiem.

Skolas gaitas uzsāku 1938. gadā kopā ar vecāko brāli Pēteri. Pirmā mana skolotāja bija Elza Silčenko (dzim. Plakše) – pēc tautības vāciete, bet viņas vīrs – ukrainis, Kalupes mežniecības mežzinis. Abi divi bija lojāli Latvijas valstij un ideāli prata latviešu valodu. Strādāja ar augstu atbildības sajūtu, prasīgi gan pret sevi, gan padotajiem. Skolotāja Elza Silčenko bija zinoša un stingra. Biju draiskulīgs puika, un stingrā skolotāja mani dažreiz nolika pastāvēt uz ceļiem kaktā: un ne jau vienkārši uz ceļiem, bet bija vēl nobērta grants.

Latvijas brīvvalsts laikā – trīsdesmitajos gados – par skolas pārzini strādāja Jānis Jermolovičs, tolaik skolas direktora amata nebija. Uz ticības mācības stundu nāca draudzes prāvests Vitalis Treibšo: pēc tautības būdams lietuvietis, runāja ar lielu akcentu. Ilggadējais draudzes prāvests mūžībā aizgāja 1944. gada 21. februārī un apbedīts Kalupes draudzes Baltaču kapsētā. Kā jau Kalupes miesta puikas, stundu starplaikā visi skrējām pablēņoties. Iepretim skolas laukumam atradās tā sauktā estrāde ar nojumi. Tur bija diezgan liela bedre ar ūdeni, kur vēl līdz galam nebija izkusis ledus. Slidinoties es iekritu tajā bedrē, izmirku un pamatīgi nosalu. Otrā dienā man bija jāpaliek gultā: tika konstatēts plaušu karsonis. Tas bija kara laiks – 1943. gads, saimniekoja vācu armijnieki. Nepieciešamo zāļu mums nebija, arī ārstam Gorskim to nebija. Tad mans tētis griezās ar lūgumu pie aptiekāra Vladislava Valpētera. Tā kā naudas nebija, vecāki nolēma atdot aptiekāram kājas šujmašīnu.

Daudzi kaimiņi nāca apraudzīt slimo puiku. Temperatūra turējās tik augsta, ka es biju sācis murgot. Nāca gan vienaudži, gan viņu vecāki. Nekad neaizmirsīšu Olgu Vilkāju, kura ar savu sirdsdegsmi un labestību mani uzmundrināja. Viņa bija baptistu draudzes locekle. Tā es vēl bērnībā secināju, ka baptisti sniedz palīdzīgu roku, kam tas nepieciešams.

Uz izveseļošanos bija mazas cerības, un tētis ar mammu jau bija sakārtojuši drēbītes bēru gadījumam. Bet aptiekāra kungs, būdams īsts sava amata meistars, pie manis sāka nākt katru dienu ar savām zālēm. Un nedēļas laikā spēja mani izvilkt no liktenīgās slimības.

Tēvs Ulmaņlaikā, 1938. gadā, bija nopircis 38-collīgo kuļmašīnu „Imanta” un zviedru traktoru „Fordson” dzeltenā krāsā. Tehniku viņš iegādājās kopā ar Juri Cirsi no Kapčiniekiem. Kopā viņi nostrādāja divus gadus, tad izšķīrās: tētim palika kuļmašīna, bet traktors – Jurim Cirsim. Sekoja pārmaiņu laiks. Vācu okupācijas gados tēvs nopirka automašīnas motoru ar visu rāmi, piekombinēja gāzģeneratoru un darbināja to ar smalku malku: tā bija sagatavota kā sērkociņu kārbiņas. Sākumā motoru iedarbināja ar benzīnu, pēc tam pārslēdza uz gāzģeneratoru. Visos šajos montāžas darbos palīdzēja no Daugavpils atvesti divi krievu karagūstekņi. Viņi pie mums nodzīvoja pusotru gadu un labprāt palīdzēja darbos.

Visās tehniskajās darbībās es biju tik dziļi ieinteresējies, ka sekoju līdzi katrai šo cilvēku darbībai. Pārsvarā es visur braucu līdzi, jo kulšanas laiks sākās augustā, kad biju brīvs no skolas apmeklējuma. Par nokulto labību cilvēki maksāja gan naudā, gan graudā. Tā rudenī mūsu klētī tika ļoti daudz savests graudu – kā samaksa par padarīto darbu. Tā kā tēvam traktora nebija, kuļmašīnu, kas bija uz metāla riteņiem, pārvietoja ar zirgu divjūgu. Kulšanas darbi noritēja līdz vēlam rudenim, jo pārsvarā labība cilvēkiem bija savesta šķūņos vai sakrauta lielās, apaļās stirpās. Kuļmašīna „Imanta” bija pieprasīta arī aiz Kalupes pagasta robežām. Tālākais pieprasītais kulšanas darbs bija Līksnas pagasta Ķirupē – Svētiņa saimniecībā un Diures mājās. Šīs abas saimniecības bija diezgan lielas un labi koptas. Saimnieki nodarbojās ne tikai ar labības audzēšanu, bet arī lopkopība bija attīstīta augstā līmenī. Abas šīs saimniecības eksportēja sviestu uz ārzemēm.

1943. gada vasarā Kalupes skolā iekārtojās vācu armijnieki: tie, kas Staļingradas kauju laikā izrāvās no aplenkuma. Mūsu zemes 2 ha platība robežojās ar skolas īpašumiem. Tētis ar diviem vācu zaldātiem sadraudzējās, tie bija šoferi. Viens no viņiem vadāja ar vieglo automašīnu augsta ranga virsnieku, bet otrs vārdā Roberts bija smagās automašīnas šoferis. Brīvajā laikā viņi abi nāca pie mums ciemos, kā arī palīdzēja nopļaut āboliņu un sienu pļavā. Visbiežāk nāca sestdienās, saņēmuši pārtikas devā franču vīnu un šokolādes konfektes. Atceros, vīns bija ļoti garšīgs. Kad šie jau drusciņ bija mielojušies, sagribējās kaut ko jautrāku. Mums mājās bija patafons un plates ar dziesmām: „Ak, Grietiņ”, „Garu, garu, uzmet garu”, „Paliec sveiks, mans mazais draugs” un daudzas citas tā laika populāras dziesmas.

Mūzika spēlēja, jautrība bija, bet nebija ar ko dejot. Arendolē dzīvoja mans krusttēvs, un viņu ģimenē bija jau gandrīz pieaugušas divas meitas Ņina un Monika. Nebija daudz ko domāt: viens no vāciešiem aizbrauca pēc manām māsīcām. (Kad mana māsīca Ņina piecdesmitajos gados apprecējās ar Mārtiņu Baronu un viņai piedzima dēls, puisēnam deva vārdu Roberts. Laikam atcerējās savu jaunības laiku un īso draudzību ar vācieti Robertu.) Vācu armijnieki dzīvoja ilgi, līdz krievu karaspēks jau tuvojās Kalupei, jau bija labi sadzirdami lielgabalu šāvieni. Krievu karaspēks virzījās no Špoģu puses.

Mans tētis Ulmaņlaikā bija aizsargs, bet vācu laikā bija iestājies „C” grupā. Vācieši tēva biogrāfiju zināja un, kad šie abi jau bija gatavi braukt prom, viņi nakts vidū atskrēja pie tēva un visu mūsu ģimeni gribēja ņemt līdzi. Skaļā balsī kliedza: „Die Russen kommen!” (Krievi nāk.) Tēvs atteicās braukt, uzskatīdams, ka bija jau par vēlu. Braukt prom no Latvijas tēvam bija piedāvājums vēl agrāk, kad pirms diviem mēnešiem izbrauca Jermoloviča, Rundānu un Ivbuļu ģimene.

Tanī naktī tētis ielika maisiņā maizes kukuli, gaļas gabalu un kopā ar švāgeri robežsargu Vincentu Driņģi aizgāja pāri mežam uz Arendoli pie radinieka Pētera Driņģa – pie tā paša, kuram bija tās divas daiļavas. Nākošā dienā, redzēdams notiekošo, viņš atgriezās mājās, sajūdza savu balto zirdziņu, sakrāmējām kaut kādas mantas un aizbraucām uz Keišu sādžu pie radiniekiem. Viņiem īpašumā bija neliels zemes pleķītis ar mežu. Tajā mežiņā nojūdzām savu balto zirdziņu un pārlaidām karaspēku maiņu. Netālu no mūsu vietas, puskilometra attālumā atradās valsts mežs. Jau vakara pusē sabrauca krievu karaspēks mežmalā, uzstādīja savus lielgabalus – tanī skaitā arī „katjušas” – un, krēslai metoties, sāka raidīt šāviņus. Man bija ļoti interesanti dzirdēt „katjušu” svilpjošo skaņu. Šāvieni tika raidīti uz vācu armijniekiem Vārkavas virzienā. Mūsu mājas bija atstātas likteņa varā, tāpat kā daudzas citas. Kas vēl interesanti: mūsu apmešanās vietā es ieraudzīju brašu puisi Miķeli Rasčevski leģionāra formā. Viņš bija izlēmis aiziet partizānos, nepakļauties nevienai okupantu varai.

Nākošā rītā, kad frontes līnija jau bija aizvirzījusies tālāk uz Vārkavas pusi, mēs sajūdzām savu zirdziņu un atgriezāmies mājās. Kūtiņā atstātie lopiņi bija dzīvi, arī vistiņas pastaigājās pa kūtiņu. Gailis, pildīdams savu amatu, mums nodziedāja savu kikerigū. Atradām vēl daudzas izdētas olas, kuras tā garšoja vāciešiem. Diemžēl ienākušais krievu karaspēks jau bija paspējis izdemolēt visu māju. Produktus, ko bija ieraudzījuši, visus pievākuši, gaļu, kas sažāvēta karājās, vairs neatradām ne gabaliņu. Tāda, lūk, bija šī atbrīvotāju armija...

Tētim, kā jau aizsargam, bija holandiešu karabīne. Pirms krievu ienākšanas viņš šo ieroci iemeta ceriņu krūmā blakus kaimiņu mājai. Pēc kāda laika kaimiņiene karabīni atrada un aiznesa uz milicijas iecirkni. Bet tas nebija galvenais iemesls tēva arestam. Par viņa arestu bija parakstījušās divas sievietes, kuras savā laikā pie tēva piestrādāja. Tēvs savā zemītē audzēja linus, un šīs sievietes piedalījās linu plūkšanā.

Krievu armijnieki ienāca Kalupē 1944. gada augustā, bet papu arestēja 1945. gada aprīlī. Pēc deviņu mēnešu ilgas pratināšanas „izsitot” atzīšanos, ka esi kalpojis Ulmaņlaika režīmam. Tiesa notika 1946. gada vasarā. Uz šo tiesas sēdi es biju aizbraucis kopā ar mammu. Tētim piesprieda 10 gadus cietumsoda – pēc 58. panta. Pēc tiesas tika nosūtīts vispirms uz Ķirupes kūdras purvu, kur gatavoja kurināmo kūdru. Tur tēvs nostrādāja vienu gadu, un mēs ar savu zirdziņu braucām viņu apciemot. Tikšanās tika atļauta apmēram 20 minūtes. Drīz vien tēvu pārsūtīja uz Rīgu, kur viņš strādāja Sarkandaugavā, rūpnīcā „Provodnik”. Apmēram pēc mēnešiem sešiem tika nosūtīts uz Krasnojarskas novada Noriļsku un tur pavadīja visu atlikušo soda termiņu – līdz 1956. gada aprīlim.

Kad tēvs vēl atradās Daugavpils cietumā, es daudzas reizes braucu pie viņa, lai nodotu sūtījumu: produktus, arī kādu apģērba gabalu, veļu. Tēvs atpakaļ sūtīja ar asinīm notraipītas drēbes. Veļas šuvēs bija iešūtas zīmītes, rakstītas uz mīksta papīrīša gabaliņa. Mēs mājās visas vīlītes izčamdījām, lai atrastu kādu raksta galiņu. Tēvs rakstīja, ka čekists pie pratināšanas pielieto fizisku spēku, divatā dauzot pret sienu. Līdz Vaboles stacijai ar zirdziņu mani atveda vecākais brālis vai mamma. Vilcienā iekšā tikt nevarēja, stāvot uz vagona kāpnēm, braucu līdz Daugavpilij. Mantas, kas bija līdzi, uzkarināju uz vagona sakabēm, tā saucamiem buferiem. Brīnos tagad, kā to visu izturēju, būdams tikai četrpadsmitgadīgs puika. Divas reizes 1945. gada vasarā ar kaimiņieni Muturleviču esmu gājis kājām no Daugavpils līdz Kalupei: caur poligonu, dziļo ieleju caur Peršakiem 30 kilometrus.

Kalupes sešgadīgo pamatskolu beidzu 1946. gada jūnijā, bija izlaiduma balle. Tas bija otrais pēckara izlaidums. Skolā vienā solā sēdēju ar savu vienaudzi Pēteri Bridānu. Izlaiduma ballē dancoju ačkupu kopā ar Eleonoru Lazdāni. Diemžēl kurpju kājās man nebija, bet mamma no vadmalas bija pašuvusi kaut ko līdzīgu čībām. Nekāda vaina! Bijām priecīgi un laimīgi, jo esam beiguši skolu, no kuras tagad atvadījāmies. Izglītības dokumentu par skolas beigšanu parakstīja skolas direktors Stalovskis, skolotāji: Monika Maskalāne, Sofija Mukāne, Virgīnija Ancāne, Broņislava Lazdāne (prec. Spūle), Antoņina Lazdāne (prec. Vanaga).

Kopā ar mani pabeidza šo skolu Antons Saušs, Kazimirs Paukšte, Henrihs Lazdāns, Jāzeps Pudāns, Pēteris Kusiņš, Jānis Rasnacis un jau minētais sola biedrs Pēteris Bridāns. Un mūsu ceļi pašķīrās – uz visām pusēm.

Lai kaut kur mācītos, kaut vai vidusskolā, mūsu ģimenē nebija nekādu iespēju – lai man palīdzētu kaut vai ar pārtiku. Zināju, ka mans brālēns Jānis Driņģis no Arendoles mācās dzelzceļnieku tehnikumā jeb arodskolā Rīgā, Abrenes ielā 2. Viņš jau bija vienu gadu nomācījies tajā skolā. Viņa ģimene no Arendoles bija pārcēlusies dzīvot uz Rīgu, Pērnavas ielā 65-2. Es jau daudzmaz zināju Rīgas ielas, jo tiku braukājis pie apcietinātā tēva, meklēdams, kurā Rīgas cietumā viņš atrodas. Viens cietums bija Tērbatas ielā. Staigājot pa šo rajonu, jau dažu ielu nosaukumus biju iegaumējis...."