Autors – HENRIHS KIVLINIEKS

no grāmatas "Kalupe un kalupieši"

Esmu dzimis 1931. gada 30. septembrī Kalupē sīkzemnieka-amatnieka ģimenē. Tēvs Pēteris Kivlinieks, dzimis 1902. gada 2. oktobrī, bija augstas klases galdnieks, nodarbojās ar būvniecību un ziemas mēnešos – ar galdniecību. Ar viņa līdzdalību tika būvētas Vaboles pagasta, Vārkavas pagasta, kā arī Kalupes pagasta mājas. 30. gadu beigās viņa vadītā būvbrigāde – divi brāļi Vaskeviči un divi brāļi Kalimoni – piedalījās Kalupes ev. luteriskās baznīcas celtniecībā. Šī baznīca tika iesvētīta dažas dienas pirms Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā 1940. gadā. Baznīciņa, kas atrodas »Izdegās« – bijušajā Kalupes pagasta teritorijā, darbojas arī tagad. Dievkalpojumus, kuros piedalās ap 30 dievlūdzēju, vada no Daugavpils atbraukušais mācītājs Aivars Gusevs. Netālu no baznīcas atrodas Kalupes draudzei piederošā Apšu kapsēta. Šajā kapsētā atdusas arī man pazīstami kalupieši: Vilkāju ģimene – Olga, Pēteris un viņu dēls, kas Ulmaņlaikā bija mežsargs, kā arī mežsargs Jānis Cirsis un viņa sieva.

1938. gadā mans tēvs kopā ar Juri Cirsi nopirka kuļmašīnu »Imanta« 38-collīgo un zviedru traktoru »Fordson« dzeltenā krāsā. Puika būdams, es bieži gribēju pasēdēt uz dzeltenā traktora spārna. Kara gados tēvs jau bija atdalījies no Jura Cirša, viņš bija nopircis savu kuļmašīnu. Tēvs savukārt iegādājās kaut kādu automašīnas rāmi, uz kura piemontēja motoru un gāzes ģeneratoru. Viņam labprāt palīdzēja divi krievu gūstekņi – automehāniķi, atvesti no Daugavpils.

1940. gada jūnijā es pats savām acīm redzēju krievu armijniekus ienākam Kalupē. No Špoģu puses pa ceļu virzījās neliela cilvēku grupa uz Kalupes centru. Pašā priekšā vīrietis garu, baltu bārdu nesa sarkanu karogu. Pie skolas atradās estrāde, un šis karognesējs, uzkāpis uz tās, skaļā balsī sauca: »Biedri, sagaidījām brīvību, un to vajag prast arī nosargāt!« Un prieka asaras ritēja pār viņa vaigiem. Visi viņi bija no krievu sādžas Pramanišķi, protams, pa ceļam bija piebiedrojies arī dažs labs no latviešiem.

Pēc mītiņa divi sarkanarmieši brezentādas zābakos, laikam politruki, mūs, bērnus, aicināja uz tautas namu. Politrukiem bija pilnas kabatas ar, domājams, Kalupes izlaupītajā veikalā paņemtajām konfektēm. Viens no viņiem ar mums uzsāka šādu sarunu: »Bērni, skatieties uz augšu un sauciet – Dievs, Dievs, dod mums maizi!« Mēs skatāmies uz augšu, bet maizi neviens nedod. »Nu, vai Dievs jums maizi iedeva?« Mēs atbildam, ka nē. »Tad, bērni, sauciet – sovet, sovet, dai konfet!«

(Padomes, padomes, dodiet konfektes!) Un šie politruki ņēma no savām kabatām konfektes un bēra mums virsū, un kliedza: »Sovet dal konfet?« (Vai padomes iedeva konfektes?) Mēs visi vienā balsī atbildējām, ka iedeva. Pēc tam mums ļāva iesēsties automašīnā, kura bija ļoti zema, ar koka spārniem, un aizvizināja uz Baltmuižu – krievu sādžu.

Vācu laikā Kalupes skolu bija okupējuši vācu karaspēka daļu karavīri, kuri, tikuši ārā no Staļingradas gūsta, atpūtās līdz pat krievu ienākšanai Kalupē. Vācu karavīri dzīvoja skolā, bet mēs, bērni, bijām izmētāti pa privātmājām. Tā Gabrāna mājās darbojās divas klases, Pētera Bistera mājās – divas klases, arī citās.

Vācu armijnieki pirms atkāpšanās no Kalupes baznīcas torņa noņēma baznīcas zvanu un aizveda Daugavpils virzienā. Zvans bija tik liels, ka pa torņa logu nevarēja izņemt, bija jāizlauž viena loga starpsiena. Zvans svēra 20 pudus, tas bija lielākais un skanīgākais visā apkārtnē. Lai baznīca nepaliktu bez zvana, vēlāk priestera L. Garško vadībā no Kalupes kapsētas tika noņemts zvans un uzstādīts baznīcā. 70. gados Kalupes draudzē strādājošais priesteris Pēteris Onckulis, saņēmis informāciju par Baldones baznīcas likvidāciju, nolēma iegādāties šīs baznīcas zvanu. Tā, dabūjis rakstisku atļauju no kulta lietu ministra Liepas, viņš noorganizēja braucienu uz Baldoni. Piedaloties tēvam un dēlam Kudeikiem un Motivānam, zvans Baldonē tika demontēts un atvests uz Kalupi. Šis zvans mūsu baznīcā skan līdz pat šai dienai. Savukārt Atmodas laikā, kad baldonieši gribēja savu zvanu atdabūt, kalupieši ar viņiem vienojās par daļēju kompensāciju jauna zvana iegādei.

Vācieši bija nostiprinājušies baznīcas tornī, kur novietoja ložmetēju. Krievu armijnieki, netiekot galā ar vācu ložmetējniekiem, raidīja spēcīgu uguni baznīcas virzienā, kā rezultātā aizdegās baznīca un sakristeja. Baznīcā iekšā sadega kancele un viss baznīcas arhīvs. Apšaudes laikā nodega arī ērģelnieka māja un Kalupes Tautas nams, kurā parasti notika plaši kultūras pasākumi.

Kad abu pušu armijnieki bija projām, priesteris L. Garško organizēja ziedojumu vākšanu – un īsā laikā tika savests daudz kokmateriālu, tika uzbūvēta ērģelnieka māja.

Trīsdesmitajos gados Kalupē bija ļoti spēcīga Kārļa Ulmaņa dibinātā aizsargu un aizsardžu organizācija. Vairākums šajā organizācijā bija turīgākie un inteliģentākie cilvēki. Organizējot apvērsumu 1934. gada 15. maijā, šie cilvēki bija uzticamākie K. Ulmaņa atbalstītāji.

Kalupes draudzē 30. gados kalpoja lietuviešu tautības priesteris Vitālijs Treibšo. Tanī laikā baznīcai piederēja 38 ha zemes. Turēja daudzas govis un zirgus. Skaisti pāvi pastaigājās priestera dārzā. Iepretī baznīcai atradās priestera māja. Abās pusēs mājai bija uzbūvētas režģotas lapenes, apstādītas ar dažādiem augiem. Vasaras laikā baznīckungs Treibšo parasti ilgi uzturējās vienā vai otrā lapenē.

30. gados Kalupes mežniecību vadīja »Slokās« ar savu ģimeni dzīvojošais Silčenko, kurš, būdams ukrainis, runāja pareizā latviešu valodā un bija lojāls Latvijas valstij. Mežziņa Silčenko pakļautībā bijapieci mežsargi: Čiblis, Pēteris Vilkājs, Jānis Cirsis, Smilškalns un Vikentijs Bartusevičs. Visi viņi bija tam laikam augstas klases sava aroda pratēji. Drīkstēja nocirst tikai stingri numurētos kokus, jo katrs numurs bija iegrāmatots un dokumentēts, norādot tā kubatūru. Katrs mežsargs labi pārzināja savu apgaitu, un patvaļīga koku ciršana nebija pat iedomājama. Atradis labi nomaskētu celmu, ikviens no šiem mežsargiem – gluži kā pats savu mantu – meklēja bez atļaujas nocirsto koku. Silčenko ar ģimeni, kā arī virsmežsargu Čibli 1941. gadā izveda uz Sibīriju. ....