Lūcijas Gadzinas vāku noformējums

Sergejs Žukovs


Kaisles varā



* * *

Nākamajā dienā jauna kariete ieripoja muižas parkā, ierazdamās no Rīgas puses. Izkāpa neviens cits kā pats dižmanīgais grāfs Ernsts fon Reinvalds sava sulaiņa Gerharda pavadībā. Augsto viesi sagaidīt iznāca vai visi muižas ļaudis, pašiem saimniekiem stāvot visa šī pūļa priekšgalā.

Vecā barona sejā varēja saskatīt vienīgi prieku, jo viņš grāfā redzēja piemērotu vīru savai dārgajai meitai un bija svēti pārliecināts, ka Rūta mīl šo aristokrātu.

Iespējams, ka Gotfrīds fon Goldenbergs nebija maldījies – jaunavas sejā it kā bija manāms prieks, taču to tūdaļ nomainīja sapīkums. Meitene uzmeta ātru skatienu savai rokai, kurā trūka gredzena, un uz mirkli sadrūma, kā nojaušot itin drīz no grāfa puses atskanam nepatīkamus jautājumus par šīs greznumlietas nozušanu. Taču balsī, kādā viņa sveica savu līgavaini, nemanīja nekā no jūtām, kādas valdīja šīs skaistules krūtīs. Arī sejā neredzēja nekāda nemiera vai neapmierinātības pazīmju. Gluži otrādi – likās, ka sirsnīga namamāte sagaidītu tuvu un mīļu draugu.

»Esiet sveicināts, grāfa kungs,« sacīja Rūta fon Goldenberga, pasniegdama uzrunātajam savu roku. »Kā pavadījāt laiku ceļā?«

»Paldies, baroneses jaunkundz, labi,« atbildēja grāfs, iedams viņai pakaļ namā iekšā. »Pēc jūsu aizbraukšanas Rīgā palika tik klusi un nemājīgi, ka man uzreiz kļuva skaidrs – pilsētas dvēsele ir aizceļojusi uz šiem laukiem. Tad nu es arī nekavējos un jums sekoju.«

* * *

Kādā nomaļā stūrītī Ješka sarunājās ar Līgu. Uztraukto meiteni mierinādams, ar skūpstiem tās valgās acis nosusinādams, puisis runāja:

»Bet, mīļā, kāpēc tā raizēties? Kas man tā baronese? Es viņu nemīlu un arī nekad nemīlēšu!«

»Bet viņa ir skaista un bagāta!«

»Kas man tās skaistums! Blakus tev viņa nobāl. Es mīlu tikai tevi, dzirdi – tikai tevi! Un baroneses nauda man nav vajadzīga ne tik, cik melns aiz naga!«

»Bet viņa tevi padarīja par savu sulaini...«

»Kas par to! Ar to viņa taču neieguva manu mīlu!«

»...Un liek tev dzīvot blakus savai guļamistabai, kur tu ienāksi jebkurā dienas vai nakts stundā pēc viņas vēlēšanās!«

»Tu noklausījies?« puisis ar smaidu jautāja. »Nu, neuztraucies! Man viņa neko nenozīmē! Es pat nedaudz nicinu šo vācieti, kas iedomājas, ka ar savu naudu un stāvokli sasniegs visu, ko vēlas!«

»Bet kādēļ tad tu nēsā viņas dāvāto gredzenu?«

»Ak, šo gredzenu?« jauneklis, mazliet apjucis, pārvaicāja, grozīdams to savā pirkstā. »Nu, es nezinu, kur to likt! Ja vēlies, ņem to! Pareizi, ņem to! Tas būs manas mīlestības apliecinājums – valkā šo dārgo un krāšņo mantiņu. Lai tā baronese kož sev pirkstos!«

»Vai, bet viņa sadusmosies un gribēs tev atriebties!« iesaucās jaunava, bet ar redzamu prieku uzvilka sev pirkstā grāfa fon Reinvalda gredzenu. Meitenei bija liels prieks turēt rokās šādu savas uzvaras apliecinājumu, mīlas ķīlu, ko zaudējusi pati varenā baronese.

»Gan jau kaut kā spēšu izgrozīties!« nebēdnīgi attrauca Ješka un pasmējās.

* * *

Bet grāfs Ernsts fon Reinvalds tobrīd kavējās savas apburošās līgavas sabiedrībā. Runādams par visu, kas ienāca prātā, un nebeigdams cildināt jaunavas skaistumu, viņš bija – maigi, bet stingri – satvēris baroneses rociņu, ko ik pa brīdim skūpstam cēla pie lūpām. Sagadījās, ka tieši šī roka, kuru grāfs turēja savos pirkstos, bija tā, kurā agrāk atradās viņa dāvātais gredzens. Teikdams kādu garu, komplimentiem piebārstītu frāzi, Ernsts pēc paraduma ar acīm sāka meklēt savu gredzenu uz jaunavas rokas pirkstiem, bet, to neatradis, mehāniski pacēla pie acīm otru Rūtas roku. Rūta, to redzēdama, kļuva bāla, bet valdījās.

Pārtraucis sevi teikuma vidū, grāfs sacīja:

»Bet starp citu, mana dārgā baroneses jaunkundz, kur tad ir mans dāvātais gredzens? Man liekas, jūs vienmēr to valkājāt un ikreiz man ar smaidu rādījāt, tā apliecinot savu mīlu pret mani, bet šoreiz es to neredzu.«

Baronese klusēja. Grāfā modās neskaidras aizdomas. Šis skaistais vīrietis sāka skrullēt savas tumšās ūsas un nenovērsa vērīgu skatienu no savas sarunu biedres.

Rūta fon Goldenberga nolaida acis.

»Es to ieliku savā rotaslietu lādītē, lai nepazūd,« viņa sacīja, bet Ernsts manīja tās balsī noskanam neīstuma noti.

»Ak, tad rotaslietu lādītē?« viņš lēni novilka. »Vai es varētu apskatīt?«

Baronese apjuka. Viņa kādu brīdi stomījās, tad nosarka.

»Tā, tā!« bargi sacīja grāfs fon Reinvalds, nenolaizdams savas melnās, bezdibenīgās acis no daiļās jaunavas, kas apjukumā knibinaja savu vēdekli. »Kur ir mans gredzens?« »Vai jūs kādam to dāvājāt?« kādu brīdi nogaidījis un klusēšanas satracināts, iejautājās šis karstasinīgais grāfs, kura sirdī jau modās apslāpēta, bet arvien skaļāk par sevi atgādinoša greizsirdība.

Klusums. Saniknotais grāfs strauji izgāja no istabas un, sparīgi aizcirtis aiz sevis durvis, devās uz parku. Tur viņš sadūrās aci pret aci ar Līgu.

* * *

Ješkas līgava ieraudzīja uz muižas kāpnēm kungu viesi, tālās Rīgas grāfu. Šis glītais, staltais vīrietis saistīja meitenes uzmanību. Bet, kad Ernsta acīs pazibēja kaut kas liesmains, viņa satrūkās un pāris soļus atkāpās. Tomēr nepaguva Līga aizskriet, kad grāfs, strauji noskrējis pa kāpnēm lejā, stingri satvēra zelteni aiz rokas locītavas, ar savādu smaidu raudzīdamies meitenei acīs.

»Ach, schöne Mädchen, skaisto meitēn,« grāfs teica, joprojām nelaizdams viņu vaļā. »Kā tad tevi sauc, skaistais bērns?«

»Līga.«

»Luīze«?

»Nē, Līga.«

»Liege? Ach, nein! Līga! Gut, gut... Es ceru, ka vēl kādreiz redzēšu tevi, Līga,« viņš zīmīgi sacīja un, pametis skatienu uz meitenes smalko rociņu, palika stāvam kā sastindzis. Viņa acis stīvi vērās uz Līgas kreiso roku, kuras pirkstā zvīļoja gredzens. Viņa paša gredzens! Ar melno dārgakmeni.

Pirms grāfs spēja attapties, jaunava jau bija izrāvusies no viņa rokas ciešā tvēriena un žigli kā grieze nozuda parkā starp tā daudzajiem kokiem.

Grāfs galvu vien nogrozīja.