Autore ar mazmeitu Elizabeti

Nadīna Liepiņa "Kā smilga vējā" dzejoļi Veltīts mana mūža drauga Ērika Zdanovska piemiņai

Burvis

Kā burvis tu atnāci klusi
Pa tumsas un neziņas takām.
–Mums jāiet uz vienu pusi!—
Es izdzirdu tevi sakām.

Daudz maldu ceļu ir bijis,
Tu burvis, un pats zini to!
Man cerību stars sirdī lijis...
–Nāc! Parādi pareizo!

Es aizturu elpu un gaidu,
Kādu atbildi burvis dos man...
–Ej tur, kur es skatienu raidu!–
Tā viņa vēstījums skan.

Es paveros burvja acīs:
Ceļš akmeņains gaida un greizs...
Ak, vai, ko sirds mana sacīs,
Ja gājums būs nepareizs?

Es tomēr cerēšu klusi,
Ka teiktais būs laimīgs man,
Ar burvi iešu uz pusi,
Kur dzirdu, kā atbalsis skan...

Ievadvārdi lasītājam

Esmu dzimusi 1954. gada 7. jūlijā Babītē un uzaugusi piecu bērnu ģimenē.

Gandrīz visi manis uzrakstītie dzejoļi ir autobiogrāfiski, tāpēc manam dzīves gājumam var izsekot, lasot tos.

Esmu beigusi Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu, kurā strādāja Latvijas labākie skolotāji. Būt Gaiša skolas audzēknei un absolventei– tas ir liels gods, ar ko es lepojos vēl šodien.

Man ļoti palaimējās arī ar to, ka mans klases audzinātājs bija Jānis Noviks. Vīrietis skolā un vēl klases audzinātājs? – tas bija uz urrā! Ar mani vienisprātis ir arī mani klasesbiedri, no kuriem lielākā daļa izvēlējās skolotāja profesiju.Varbūt tāpēc, ka vēlējāmies līdzināties Jānim Novikam– bezgala gaišam, saprotošam, ar humora izjūtu apveltītam, inteliģentam cilvēkam.

Literatūru iemīlēt man lika krievu literatūras skolotāja Antoņina Ludviga. Katra stunda– tas bija mākslas darbs. Jau tad sapratu, ka mēģināšu līdzināties viņai– stingrai, prasīgai pret sevi un saviem audzēkņiem, zinošai savā priekšmetā ( viņa mācīja mūs, nevis priekšmetu, un tas ir pārdomu vērts īpaši šodien).

Esmu beigusi Liepājas Valsts pedagoģisko institūtu un ieguvusi latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti.

Man ir meita Laura un dēls Sandis. Arī ar viņiem es lepojos. Meita beigusi LU un ir ieguvusi angļu valodas skolotājas vidusskolām kvalifikāciju, tomēr savā profesijā viņa nestrādā: viņai pietika viena gada, lai saprastu, ka šis darbs prasīs atdot sevi visu skolai un skolēniem. Dēls Sandis vēl ir dzīves ceļa meklējumos, jo, beidzis Biznesa augstskolu Turība , savā profesijā darbu tā arī nav atradis.

Pirms 7 gadiem manas dzimtas kokā uzplauka viskrāšņākais zieds– mana mazmeitiņa Elizabete, kura mācās Rīgas Hanzas vidussskolas 1. klasē. Agri iemācījusies lasīt, arī viņa jau izmēģina savus spēkus rakstīšanas mākslā.

Šobrīd strādāju Cēsu 2. vidusskolā, kur esmu gan latviešu valodas un literatūras skolotāja, gan direktores vietniece mācību darbā.

Es nododu lasītāju vērtējumam savu pirmo dzejas grāmatu „Kā smilga vējā”.

Esmu līdzautore vēl 3 dzejoļu krājumiem: „Skaņa pār Lielupi”(2007), „Zemgales vācelīte”(2008) un „Zemgales vācelīte” ( 2009).

Ceru, ka katrs, kas lasīs manu dzeju, atradīs savam noskaņojumam ko piemērotu.

Nadīna Liepiņa