»...KAI YUDIŅS OLŪTĀ«

Turu rūkōs Pītera Stroda gramatikas jaunū izdavumu ar cereibu, ka šei grōmateņa varātu byut ceļa rōdeitōjs un kompass myusu dīnu latgaļu volūdas graustu un drupu teirumā, kas pylns ar nazōlem, dzalūņdrōtim, nu kurom vajadzātu tikt vaļā. Bet tys nūteik ar gryuteibom. Mes, latgalīši, pēc runas ōtri varim saprast, kurā dabasu pusē cylvākam šyupuleits karynōts. Varbyut tautīši nu cytim nūvodim tū tai najyut, bet mes atškērsim pat leivōnīti nu preilīša, kas ir vystyvōkī kaimini, un beja pat laiks, ka Leivōni ītylpa Preiļu rajonā. Bet tys naleidzēja. Leivōnīši kai staipeja sovus vōrdeņus, tai staipa ari šudiņ, bet preilīši kai ēde vōrdu golūtnes, tai ād pa šai dīnai. Un kur vēļ bolvenīši ar sovu volūdas meikstumeņu, un Krīvijas pīrūbežas runas prostums ar rusicismim, kū klausūtīs, līkās, ka esi pōrcalts symts godus atpakaļ.

Tōpēc es sovā filmā »Cylvāka bārns«, lai kai ari gribēju, navarēju latgaliskajā runā panōkt kūpsaucēju. Jo Boņuks un Pataļču Jezups beja nu Rēzeknes, mama nu Kolupa, vacaistāvs un Dakuļu Aleksis nu Gaļānim, Kazačs nu Rogovkas, Zuze nu Bolvim, bazneickungs nu Preilim, muzykants Izidors nu Leivōnim, Paulīneite nu Viļānim, krystāvs nu Varakļōnim, nu kurīnes ari pats veiskups Strods. Kotra aktīra latgaliskajā runā skanēja sova īpatneiba. Vīni par tū mani kritizēja, bet Annai Rancānei tys dyžan patyka. Dzejneicai muns Bonifacija Paulāna pogolms rōdejōs kai skaists dōrzs ar vysaidom pučeitem. Tik ir Latgola ar sovom izlūksnem! Tik teišam, tai tys ir.

Bet nu »pogostu volūdnīki« tykuši pi teikšonas: gon radio, gon televizijā līk Latvijai maneit, ka latgalīšu pareizō volūda ir tei, kurā kaidreiz runōja jūs dzedy i babys. Pīdūdit! Es taidus vōrdus pat bērneibā nalītōju. Maņ beja vacaistāvs un vacōmōte.

Skaņ un sprakšinej naids. Pat maņ zvona un syudzīs par volūdas reformu, kura asūt aizlīguse Stroda gramatiku un tōs vītā deklarējuse jaunu. Dažu volūdas aktivistu kaisleibas ir tik napatīsas un nažēleigas, ka, tom nūtycūt, vajadzātu saukt paleigā tīsu varu. Bet nasauc, jo patīseibā tam nav pamata. Es skaidrōju šū lītu pi specialistim un nu varu apgolvōt, ka nikaida reikōjuma – kaut voi par tū, kai raksteit divskani: ar burtu ō, uz kura garumzeime, voi uo ar divim burtim – patīseibā nav. Ir volūdas centra »pareizraksteibas nūsacejumi«, kurūs mynāts, ka var lītōt kai vīnu, tai ūtru variantu, tikai joīvāroj konsekvence.

Voi tū vajadzēja dareit tagad? Tys ir cyts jautōjums. »Nūsacejumu« radeitōji laikam nav zynōjuši senejū gudreibu, ka uz pōrcaltuves zyrgus namaina, bet jī tū dareja – un pūsts nu tō jau acim radzams. Ir pōrtraukts dabeigais process, un saskaņas vītā, kas ļautu latgalīšu volūdai styprynōt sovu lūmu un vītu, ir radeits namīrs, sektantisms un bezaugleiba. Bet lelōkais naprōts beja paziņōjums, ka Stroda gramatika kai taida asūt kaut kas vēļ napabeigts un kū nu vajadzātu kūpejim spākim pylnveidōt... Un aizgōja kai pa calmim, ka, klausūtīs dažu lobu latgalīti, kas nu pīrūbežas ar Krīviju, ir jōsorkst nu kauna. Maņ vyss myužs pagōja, streidūtīs ar cytu nūvodu »patriotim«, pīrōdūt, ka latgalīšim ir sova volūda, kurā nav nikō krīvyska. Jo jī maņ bōze acīs »vysi muni gosti beja« un cytus myusu volūdas krōšņumus – babu i dzedu īskaitūt, tod es sovōs filmōs atbiļdēju ar tū, ka latvīšu runā spraužu krīvu vōrdus kai boļševiku laikmeta zeimi. Mani saprota un smējōs. Bet nu asmu bezspēceigs, jo pa radio skaņ taids »Vitebskas dzeravņas« žargons un taidā volūdas intonacijā, ka leidz ar mani sorkst tos debešu puses, kas deve mums latgaļu dzejnīkus un rakstnīkus. Un nu mums īstōsta, ka senī latgali radio saukuši radejs. Redzit, es nazynōju, ka Jersikas Vysvaļžam beja radejs. Myužu dzeivoj un myužu mōcīs! Nūstrōdōjis vairōk kai pusgodusymtu kino laukā, tagad dzēržu, ka kino Latgolā vairs nav kino, bet kina voi kins. Tai ari nazynu, kaidai dzimtei »dzeravnis volūdnīki« pīskaita munu mōkslu.

Un nazynu, kai vēļ pōrkristeis munu profesiju, jo skotuvi vajagūt saukt par vārtuvi, jo latgalīši navys skotūtīs, bet verūtīs. Bet kai tod maņ byutu jōsoka – skaists dobas skots voi verts? Un tai bez gola. Vairs nav ni sporta, ni aktu zāles. Bet ir zals, kai pi Krīvijas rūbežas tū izrunōja skūlas direktors nu Polockas. Un uz Krīvijas kartes vairs nav Sibirijas, bet ir Sibirs. Voi par gūdu istrebitelim un čekistim, kas uz turīni syuteja latvīšus? Nu jau skūlas vītā roksta škola. Te mani apstreidēs, ka poši Latgolas izgleiteibas darbinīki izdeve žurnalu »Latgolas Škola« un nūdybynōja Školōtōju savīneibu. Jā, tai beja, bet tod jī saprota sovu naapdūmeibu un vīnōjōs pīderēt Eiropas kulturai. Un sōka syuteit sovus bārnus uz skūlu pi skūlōtōjim. Lobōk vālōk, kai nikod, vajaga atvērt acis uz vēsturi. Latgalīši vēļ nabeja aizmērsuši, ka Vitebskas guberņas školōs latvīšu volūda beja aizlīgta. Par runōšonu sovā volūdā lyka tupēt uz celim ar zērnim pībārtā klases koktā un uzkarynōt uz kryutim kauna dēleiti ar uzrokstu Я говорил по латышски. Jā, mes jim bejom latvīši. Kaut vitebskīšu, bet – latvīši.

Tagad, kod asam sovā vaļstī, kaidam cīši gribīs, lai mes tūmār byutu Vitebskije latyši. Kurim ir na tikai škola un školōtōji, bet nu ari sova gazeta. Nu, naattaisnojit, ka šys vōrds ir nu franču volūdas! Cik zynu, avīzes Latgolā nu tōs puses pi mums natyka. Varbyut daži muižinīki pasyuteja nu Francijas. Tikai latgalīši tō nazynōja. Parīze nu mums beja tōli kai zvaigzneite debesīs. Un tū redzēt mums naļōve divgolvainō ērgļa spōrns, zam kura ānas lasejom krīvu gazetas. Un Lenins, pagōjušō godusymta sōkumā īsaradis Reigā, latvīšu socialdemokratim stōsteja, ka gazeta ir navīn kolektivais propagandists un agitators, bet ari kolektivais organizators. Un nūorganizēja tū, ka boļševiku okupacijas laikā kotra gazeta skaitejōs kompartijas CK organs. Un vysi tī organi kai ostoņkōja taustekli žņaudze kotru latvīti, kurs kaut koklu pastīpe uz Parīzes pusi. Beja mums Reigā taids breivdūmōtōju puļceņš »Franču grupa«. Es jūs pazynu. Organi nažēleigi izarēkinōja ar šim navaineigajim cylvākim. Taitod – vēļ vīna pīmiņas zeime par tautas prīku dzeivōt socialisma lāgerī?

Tai myusu »Vitebskas latvīši« sauc atpakaļ drukas aizlīdzēja, latgalīšu kōrēja un šōvēja gubernatora Muravjova montōjumu un ceļ jam pīminekli, ar varu līkūt munam Boņukam uz Latgales kongresa jubileju gaideit gostus. Na cīmeņus, bet gostus... Sōkumā beju nykns bez gola, ka munu varūni bez munas ziņas nu breivōtōs Latvijas pōrceļ uz Vitebskas guberņu. Bet, lai! Dīveņš redz, kū mes kotrs dorom, un atdareis mums pēc nūpalnim. Jo filmā naprotu panōkt, lai aktīri runōtu vīnōtā izlūksnē, tod tūmār maņ izadeve atteireit nu rusicismim. Jo muns vērsuzdavums beja un ir – vīnōt Latviju gorā. Bet šudiņ ar »Vitebskas dzeravņas« žargona gūdā ceļšonu tū vīn dora, lai pasveitrōtu Latgolas kaidreizejū pīdareibu Krīvijai. Gaidit vīn! Vēsturē jau beja kaut kas leidzeigs. Moz kuri laikam pīmiņ, ka 1958. goda decembrī Reigā nūtyka grandioza Latgolas Kulturas nedeļa, kuru sareikōja jau pēc goda »atmaskōtais« un iznycynōtais »nacionalkomunistu grupējums« padūmu Latvijas vaļdeibā. Dēļ kam jī tū dareja? Svareigi šudiņ, kod pīminim Latgolas vēsturiskō kongresa symtgadi, tū īgōdōt, jo Latvijas kompartijas Centralajā komitejā Arvīda Pelšes grupējums gatavōjōs lobōt »vēsturiskū kļyudu«, kū izdareja latvīši Rēzeknes kongresā, atdolūt Latgolu nu Vitebskas guberņas. Pelšisti jau gatavōja dorbaļaužu lyugumus, bet Berklavs, Kalpiņš, Pizāns, Nikonovs, Brencis un daudzi cyti veice šū grandiozū Latgolas kulturas manifestaciju, kas pīrōdeja, ka Latgola ir naatjamama Latvijas daļa. Un pelšisti zaudēja. Pēc goda Kremļa bļūdlaiža revanšējōs, bet tys jau ir cyts stōsts. Muna tema ir – latgaļu volūdas atbreivōšona nu Vitebskas guberņas ānas!

Maņ Boņuks rudinī īs skūlā, navys školā, un pi Paulānim atbrauc na gosti, bet cīmeni, un Boņuka lelōkō autoritate nav dzeds, bet vactāvs. Kai raksteja Klīdzējs sovā stōstu krōjumā »Gōjputnu dzīsme«. Un »Cylvāka bārnu« saprūt leli un mozi vysā Latvijā. Šū grōmotu Klīdzējs jau beja rakstejis vaļsts volūdā. Un te grybu uzsvērt un izceļt jēdzīni »vaļsts volūda«, navys »literarō volūda«, kai leidz šam pījimts runōt. Voi tod »Gōjputnu dzīsme« nav literatura? Un Raiņa »Munu jaunu dīnu zeme« taipat? Tōpēc mes nadreikstim ni poši, ni cytim ļaut pazamōt sovu rokstu volūdu, pīškirūt Latvijas vaļsts volūdai literarōs volūdas monopolu. Myusu volūda ir stypra ar sovim pareizraksteibas lykumim. Un daudz kas lobs jau saraksteits kai pyrms kara, tai ari emigracijā. Un katōļu Bazneicas izdavumūs.

Bet golu golā nikas tragisks nav nūticis un – nanūtiks! Jo myusu katōļu Bazneica vysūs laikūs beja, ir un byus vysstabilōkō latgalīšu volūdas uzturātōja un latviskuma aizstōve Latvijā. Ūtrkōrt, tys, kas jau saraksteits, ir taidā svorā, ka tū pōrspēt nivīns vairs navarēs. Un, treškōrt, uzvarēs tys, kas latgaliski uzraksteis kū taidu, ka kūrzemnīki un vydzemnīki stōvēs ryndā pēc grōmotas un laseis latgaļu volūdā. Varbyut ari tod, ō jo byus raksteits ar divim burtim, kai tū sludynoj streidu vainineica Lidija Leikuma. Vysu izškir paveiktais dorbs. Licit pi sirds, ka Stroda gramatiku var papyldynōt tikai ar jaunim, nūzeimeigim rokstu dorbim, gramatika bez literaturas ir tukši vēja zīdi. Un tōdēļ »Vitebskas dzeravņas dialekts«, kū okli ceņšās kuļtivēt, paliks kai »unikala« parōdeiba. Jo es uzjimtu filmu par cara laiku Latgolu, tod tikai sadarbeibā ar Lidiju Leikumu... Bet šudiņ Latvijai tik napīcīšamō un dzeivō latgalīšu volūda, kuru daudzi jau īmīļōjuši un saprūt, poša par sevi nūkrateis Muravjova zōboku dubļus, un nivīns normals latgalīšu rakstnīks nabrauks ar limuzinu pa tanku orumim, dzalūņdrōtim pīmārōtim kryumim, bet pa ceļu, kuru atteirejuši myusu rakstnīki. Un nadzers yudini nu tanku grōva, bet nu breinumdareitōja olūta, kuru vysus godus sorgōjuse myusu Bazneica un kuru nu gružim atteireja V. E. Pīters Strods.

Taida ir myusu volūdeņa – kai yudiņs olūtā! Jemit tū un lītojit, uzlobojūt un papyldynojūt ar tekstim, tikai tai varēsit dūt Latvijas vaļsts volūdai daudzus skaistus senejūs un trōpeigūs latgaļu vōrdus. Na krīvu, bet – senejūs latgaļu vōrdus! Mums taidu ir daudz, un myusu uzdavums tūs atgrīzt vaļsts volūdā par prīku un svēteibu vysai Latvijai.

Jōņs Streičs