1948. GADS

KO JAUNU NESĪS ŠIS GADS?

Ceturtdiena, 1. janvāris, Jaungada diena. Pirms dažām stundām aiz mūžības sliekšņa aizvadījām ciešanu un dažādu pazemojumu 1947. gadu. Mātei tas lika pat izjust, kāda ir dzīve aiz cietuma „gardīnēm”... Atliek vienīgi cerēt, ka nākotnē tas neatkārtosies.

Pēdējie gadi latviešu tautai prasījuši pārāk daudz upuru. Kas pateiks, cik daudzi tūkstoši tēvu, vīru, brāļu un dēlu savu galvu nolika kauju laukos, mobilizēti lielvaru – krievu un vācu – armijās? Kurš saskaitīs tos daudzos desmitus tūkstošu nevainīgu cilvēku, kurus Staļina režīms aizsūtīja uz Sibīriju? Ja vēl pieskaita tos daudzos tūkstošus, kuri pēc kara, lai nekristu varmāku gūstā, meklēja patvērumu svešās zemēs, sanāk, ka latviešu tauta pavisam zaudējusi vairākus simtus tūkstošu savas valsts pilsoņu.

Karš ir beidzies, taču miera aizvien vēl nav. Padomju vara kā meža zvērus dzimtenes silos medī partizānus, kuri tajos sabēga pēc kara, lai turpinātu cīņu par brīvu un neatkarīgu Latviju, cieši cerot uz angļu palīdzību, un neļautu atkārtoties Baigajam gadam. Žēl, angļi pievīla...

Lai sekmīgāk pret meža brāļiem cīnītos, valdošā vara iefiltrēja partizānu nodaļās savus cilvēkus, kuri, izlikdamies par dedzīgiem partizānu atbalstītājiem, darīja savu melno darbu. Tā tas notika arī ar Riharda Pārupa partizānu nodaļu, kura bāzējās uz Kalsnavas un Vietalvas pagasta robežas, Vesetas krastā. Iesūtītais provokators sameklēja reibinošus dzērienus ar ieganstu nosvinēt partizānu panākumus. Naktī uz 1946. gada 2. jūliju, kad partizāni mierīgi gulēja, nometni aplenca krievu armijas vīri, kuri partizānus nežēlīgi iznīcināja, tikai retajam, mazāk ievainotam, izdevās pa Vesetas upi aizbēgt.

Gadu vēlāk 14. jūnijā ar cita nodevēja palīdzību Jaunkalsnavas silā nošāva partizānus Pēteri Lazdānu un Ēriku Kanevālu.

Uz Jauno gadu raugāmies ar cerību, varbūt reiz pārstās līt asinis! Varbūt arī mums šis gads būs dāsnāks, nedraudēs ar bada rēgu kā aizvadītais. Salīdzinot ar lēģeri, to par bada gadu būtu grēks saukt, vienīgi salīdzinot, kā dzīvojām pirms kara, tas bija kā nakts pret dienu.

Tomēr aizvadītais gads man atstāja arī ko ļoti jauku – mūžam neaizmirstamo Līgo nakti, kas, likās, savienoja mani uz mūžu ar pirmo mīlestību kopš pamatskolas laikiem. To apliecināja arī jūlija pēdējā svētdienā pēc Kalsnavas kapu svētkiem Veckalsnavas parkā rīkotā zaļumballe, sevišķi tās noslēgums Grietiņas „Duburu” māju pagalmā, kur šķiroties svēti solījāmies nākamgad (tas ir, šogad) kļūt vīram un sievai. Tikai Grietiņai šovasar skolas brīvlaikā jāsteidz iesvētīties.

Atmiņā palikušas arī mana lēģera drauga un Ērgļu darbabiedra kalsnavieša Jāņa Strēlnieka kāzas ar „Lāču” Zvaigznes meitu Rutu. Un vēl daži citi mazāk svarīgi, taču patīkami notikumi.

Garastāvoklis ir tik pacilāts, ka rodas iedvesma aizvadītā gada piedzīvojumus Ķeķeļu mežā un Dankersilā izteikt dzejā. Veikli virknējas pants aiz panta. Kad dzejolis pabeigts, apmierināts to nolieku uz skapīša, lai pastāv. Tikko „ceptu” dzejoli nav vēlams tūlīt iztirzāt, tam „jāatdziest”. Apzinājies, ka esmu ko svarīgu paveicis, lienu zem segas. Pirmo Jaungada dienu esmu pavadījis ar smaidu.

Piektdiena, 2. janvāris. Kopīgi ar māti no kalna šķūnīša piekraujam krietnu vezumu pirmšķirīga siena, ko aizvedu „Galšu” Kārlim: kaimiņam šoziem ar lopbarību tā paknapāk. Kā samaksu saņemu maisu rudzu miltu. Tagad arī mums „Aptekās” ilgāku laiku galdā būs garšīga maizīte.

Sestdiena, 3. janvāris. Šodien biju nodomājis braukt uz Madonu, bet vakar Kārlis lūdza, vai nevaru atnākt palīgā nokaut cūku. Kā lai labam kaimiņam atsaku? Viņš tik daudz mums palīdzējis vasarā un rudenī ar pļaujmašīnu. Palīdzība tiek pienācīgi atalgota – kad eju mājās, man padusē krietns gabals svaigas cūkgaļas. Jaunais gads mums sācies pavisam cerīgi. Lai Dievs dod, ka tā tas turpinātos līdz Vecgada vakaram!

Labā noskaņojuma mudināts, atceros pirmā janvāra vakarā rakstīto dzejoli. Tagad tas ir pilnīgi „atdzisis”, lai to pārskatītu. Bet, jo ilgāk to lasu, jo vairāk apzinos, ka dzejnieks no manis nesanāks. Ar labu gribu vien nepietiek, vajadzīgs arī talants, kura acīmredzot man nav. Nav vērts lieki laiku tērēt, ja nav izredžu ko labu paveikt. Uzrakstīto dzejoli saplēšu sīkās druskās un saberu atkritumu kastē pie plīts.

Kā vēsta afišas, šovakar Virskas biedrības mājā būs plašs sarīkojums, kurā piedalīsies arī vairāki rajona pārstāvji. Pirms dažām dienām tikos ar Grietiņu, un viņa teica, ka sarīkojumā nebūs. Skolas brīvlaikā gribot aizbraukt uz Rīgu, sarunāt ar onkuli par iesvētīšanos Vecajā Ģertrūdes baznīcā vasaras brīvlaikā. Lazdonas baznīca ir par tuvu viņas darba vietai. Ja Izglītības ministrija uzzinās, ka ir baznīcā iesvētījusies, tūlīt atlaidīs no darba, jo tāda skolotāja padomju skolā nav vajadzīga, bet Grietiņa savu amatu negrib zaudēt.

Ja jau Grietiņas šajā sarīkojumā nebūs, tad arī man tur nav ko meklēt. Savu meiteni esmu jau atradis, un vairāk neviena cita man nav vajadzīga! Kā lai dejā apskauju citu meiteni?! Zinot, kāds tagad meiteņu pārsvars pār zēniem, nav grūti iedomāties, ka katra cenšas kādu iekarot. Palikt šādā situācijā vienaldzīgam tikpat kā neiespējami... Tāpēc labāk tālāk no grēka.

Svētdiena, 4. janvāris. Šodien esmu nolēmis apciemot „Mucinieku” saimi, paskatīties, kā radiņi sagaidījuši Jauno gadu. „Apteku” ļaudīm nav noslēpums, ka Minnīte gaida ģimenes pieaugumu, vecāmāte stingri piekodina noskaidrot, kā viņas pastarītei ar veselību.

Lieku slēpes pie kājām un aidā pār baltajiem klajumiem! Diena slēpošanai kā izredzēta: ne par siltu, ne par aukstu. Slēpes slīd, ka prieks uz tām stāvēt. Drīz skatienam paveras „Mucinieku” vecās mājas. Manu ierašanos acīmredzot kāds pamanījis. Neesmu vēl no slēpēm nokāpis, kad kā zvirbulēni man aplīp „Mucinieku” jaunā paaudze. Kā parasts, viņiem ir daudz ko stāstīt, kas pēdējā laikā paveikts. Tikai pēc krietna brīža, kad, šķiet, svarīgāko pateikuši, varu pārmīt arī kādus vārdus ar Minnīti un Valdi.

Minnīte nokreņķējusies par Dainu. No jaunās paaudzes piecīšiem mājās tikai četri. Daina no Cēsīm nav atbraukusi. Atsūtījusi tikai kartiņu ar tradicionālo laimes vēlējumu Jaunajā gadā. Garāka vēstule ilgāku laiku neesot saņemta. Minnīte nobažījusies, vai tikai ar Dainīti nav atgadījies kas slikts. Varu nomierināt, jo pirms pāris dienām saņēmu no Dainas garu vēstuli, kurā nekas slikts nebija minēts.

Valdis pastāsta, ka viņš vairāk dzīvojot pa mežu. Savu meža ciršanas normu esot gan izpildījis pērn decembrī, bet jāpalīdz kaimiņiem, kuriem tā spēka mazāk.

Pārmijam vēl dažus vārdus par saimnieciskām lietām, un steidzos atvadīties, jo gribu vēl apciemot „Kaņepēnu” Jāni Zeltiņu. Atkal desmit minūtes zem manām kājām zib mirdzošais paklājs, kamēr „Kaņepēnu” māju sargs ar skaļu riešanu pavēsta, ka esmu sasniedzis drauga mājas.

Janča pirmais jautājums, kāpēc vakar neesmu bijis Virskas biedrības mājas sarīkojumā? Bijusi kolosāla ballīte.

Pasaku pirmo, kas pagadās uz mēles:

– Vakarā nejutos īsti labi, un ar sliktu garastāvokli ballē nav ko meklēt.

Uzmetis man skatienu, Jānis nosmīn un turpina:

– Nezināju, ka šis sliktais noskaņojums tik lipīgs... Arī Grietiņu netiku manījis.

Savā laikā ar Grietiņu vienojāmies pirms laika par mūsu attiecībām skaļi nerunāt. Bet Jancim pierē ir acis – un ballēs mūsu izturēšanos pietiekoši labi novērojis. Ko lai atbildu?

– Tad jau es neko neesmu zaudējis... – nokaunējies atsaucos, kā nedarbos pieķerts puišelis. Nav jēgas ilgāk no drauga slēpt, kas viņam jau pārāk labi zināms. Lai vairāk par to nerunātu, steidzu Jānim paziņot, lai drīzumā sāk posties uz meža darbiem Dankersilā. Jāsagaida tikai ziņa no Jāņa Jaunķiķa, kuram ar mežniecību ir ciešs kontakts.

– Pērn Ķeķeļu mežā un Dankersilā strādāju kopā tikai ar Jaunķiķi, priecājos, ka šogad esi nolēmis mums piebiedroties. Nenožēlosi, mežā iet jautri.

Pirms došanās mājup nevaru nociesties, nepateicis:

– Atceries, cik pirms kara mums šīs tikšanās „Kaņepēnos” bija lustīgas, kad bijām vēl visi četri...

Ievēroju, ka manis teiktais Jāņa acīs sarieš slapjumu, kārtējo reizi apliecinot, cik jaunākais brālis Pičuks viņam bijis dārgs. Arī kaimiņu Ozoliņu Jāni, sauktu mazo Janci, satika gandrīz katru dienu. Tagad viņi mums zuduši uz mūžu. Ak, šis nolādētais karš!

– Beidz, Janci, sērot! Bijušo neatsaukt. Mums jādomā, kā pašiem izdzīvot! Nekāda saldā dzīve mūs negaida. Bet letiņi ir sīksti! Tos nespēja iznīcināt ne poļi, ne vācieši. Latviešu tauta pārcieta gan Jāņa Briesmīgā, gan Pētera I jūgu, pārcietīsim arī Staļina asiņaino režīmu. Galvu augšā!

Mājās, tiklīdz pārkāpju istabas slieksni, vecāmāte mani jau pārgaidījusies, tūlīt mudina stāstīt, kā klājas „Mucinieku” saimei. Kā ar veselību? Sevišķi, kā jūtas Minnīte. Varu nomierināt – „Muciniekos” viss labākajā kārtībā. Kā lielie, tā mazie sūta „Apteku” ļaudīm vissirsnīgākos sveicienus.

Pa šo laiku māte jau sarūpējusi vakariņas, aicina pie galda. Pateicoties kaimiņu atsaucībai, bads no galda ir padzīts!

Pēc vakariņām tūlīt gulēt vēl netaisos. Gribu ielūkoties rajona avīzē, šogad tās lappuses vēl neesmu šķirstījis.

Atceros, kad gāju ganos „Galšos”, katru pusdienlaiku, saimnieka mudināts, steidzos uz Virskas pastu. Atgriežoties pa ceļam jau svarīgākais bija pārskatīts. Atmiņā saglabājies Kārļa Ieviņa romāns „Siržu likteņi”, kuru visi tā gaidīja, bet es, kamēr no Virskas atnācu līdz „Galšiem”, romāna turpinājumu biju izlasījis. Tas nekas, ka vairākkārt cieta basās kājas no lielceļa akmentiņiem, acis bija pievērstas avīzes lappusēm, ne ceļa vērošanai. Arī vēlāk, kad dzīvoju „Aptekās”, nereti, nākot no pasta līdz „Aptekām”, svarīgākais jau bija izlasīts.

Tagadējās avīzes ir tik neinteresantas, atkārtojas vieni un tie paši apgalvojumi, cik darbaļaudīm grūti klājies pirmskara Latvijā un cik tagad, pateicoties padomju varai, viņi jūtoties laimīgi.

Arī šī gada pirmajā avīzes numurā Augusts Kirhenšteins nespēj vien slavēt padomju iekārtu. Pateicoties boļševiku partijai un Staļina iedvesmai un vadībai, Latvijas PSR darbaļaudis aizvadītajā gadā guvuši tik lielus panākumus. Līdz Latvijas PSR septītajai gadskārtai 21. jūlijā izpildīts gada plāns vairākās ražošanas nozarēs, bet rūpniecībā sasniegts pat pirmskara līmenis.

Man gan īsti nav skaidrs, kādi Staļinam nopelni Latvijas darbaļaužu panākumu kaldināšanā? Vai, dzīvodams Maskavā, viņš vispār vēl zina, kur tāda Latvija atrodas? Kā iespējams Latvijas strādniekus iedvesmot un vadīt? Tā ir kārtējā pašmāju varasvīru propaganda, lozungi: „Staļina vadībā uz priekšu! Uz jaunām darba uzvarām! Urā!...”

Man Staļina vārds saistās ar cietsirdīgu despotu, katras brīvas domas nežēlīgu apspiedēju. Pieļauju domu, ka tieši ar Staļina ziņu pirmās krievu okupācijas laikā notika Baltijas valstu „tīrīšana”. No Latvijas 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja daudzus tūkstošus Latvijas pilsoņu: to vidū nevainīgus bērnus, sirmgalvjus, turīgākos saimniekus, ievērojamus valsts un sabiedriskos darbiniekus. Arī es pēc kara izbaudīju „tētiņa žēlastību”, ciešot badu un aukstumu krievu lēģerī... Tāpēc tagad, kad dzirdu Staļina slavināšanu, pār augumu pārskrej auksti drebuļi.

Pirmdiena, 5. janvāris. Vakar no „Kaņepēnu” Jāņa uzzināju, ka kooperatīvā pārdošanā parādījusies ilgi gaidītā pastalāda. Jaunas pastalas man vajadzīgas vairāk kā ēst. Drīzumā jādodas meža darbos, bet vecās savu laiku sen nokalpojušas, pārklātas kārtu kārtām neģērētas teļādas ielāpiem. Paēdis brokastis, steidzos uz Veckalsnavu. Izrādās, veikalā esmu ieradies vai pašā pēdējā brīdī. Kad veikalnieks nogriež ādu manam pastalu pārim, nieks vien paliek pāri.

– Šoreiz nezin kāpēc pastalādu atveda tik maz, – stāsta veikalvedis, – kas lai pasaka, kad tā būs atkal. Pēc kara cilvēki kļuvuši nabadzīgāki, viņu galvenais apavs – pastalas, tāpēc, tikko atved, tūlīt arī izpērk.

Nopircis vēl veļas ziepes un sērkociņus, priecīgs par pirkumu, soļoju mājup. Virskas pastā Klaudija man iedod drauga vēstuli no Narvas.

Mājās pārnācis, vispirms apleju ādu ar siltu ūdeni un, kamēr tā mirks, steidzu atplēst vēstuli. Ernests raksta, ka pirms dažām dienām Narva papildināta ar vairākiem desmitiem tādu pašu lētticīgo, kā viņš, kuri pēc izlaišanas no dzeloņdrāšu sprosta neesot steigušies pašu spēkiem nokļūt dzimtenē, bet paklausījuši lēģera priekšnieka teiktajam, ka acumirklī neesot transporta, ar ko viņus nogādāt dzimtenē, lai kādu laiciņu vēl pastrādājot savās vecajās darba vietās. Kad beidzot transports atradies, priecīgi sēdušies vagonā ar domu, ka jau pēc pāris dienām dzimtenē tiksies ar saviem piederīgajiem, bet pavadonis viņus piekrāpis, izsēdinājis Narvā, kur tūlīt ietērpti krievu „ģimnastjorkās”, galvā uzbāzta cepure ar sarkano zvaigzni pierē. Kā izsmiekls skanējuši vārdi, lai par apžēlošanu pateicoties Staļinam, ka līdz demobilizācijai būšot slavenās armijas karavīri... Tā ar varu un pret pašu gribu ieskaitīti nīstajā Sarkanajā armijā. Kārtējais apliecinājums, cik daudz krieviem var ticēt: solīja aizvest uz dzimteni, bet izsēdināja igauņu zemē.

Par sevi Ernests raksta, ka igauņu zemē esot jau kaut cik iedzīvojies. Salīdzinot ar lēģeri, dzīve Narvā ir daudz labāka, uzturs ciešams, darbs kaulus nelauž. Vienīgi dažreiz, kad sadomājas par mājām, kļūst skumji, bet par laimi esot saticis kādu jauku meiteni vārdā Sofija. Viņa prot šādās reizēs uzmundrināt, izkliedēt drūmo noskaņojumu...