VŌRNAS PUŠDĪNES

Beja lynu plyukšonas laiks. Tymā laikā specialu mašinu lynu plyukšonai vēļ kolhozā nabeja, un cylvāki lynus plyuce ar rūkom. Apsejušas garus un plotus prīškautus, gon kaimiņu sīvītes, gon sīvas nu tōlōkom mōjom reita pusē sagōja uz dorbu. Dažaidūs dorbūs pi lynim strōdōja ari veirīši – gon savōce kyuleišus, gon tūs atpūgaļōja, gon nūgōdōja tōļōkai apstrōdei.

Sanōkušī strōdnīki sovas līkōs vērsdrēbes un leidza pajimtōs pušdīnes parosti atstōja vīnā vītā: voi teiruma molā, voi kaidā labi pōrskotamā klajumeņā.

Kod strōdnīki aizgōja lobu gobolu tōļōk, kaidai vōrnai rodōs lela interese apskateit atstōtōs montas. Tī beja gon kabatōs īlyktas, papeirā īteitas, svīstmaizes, gon kuleites ar dažaidim produktim. Vajadzēja tikai nadaudz paviļkt, paknōbōt voi paplēst papeiru, kai ādamais beja labi radzams.

Interesantōk beja sameklēt dziļōk paslāptū, laikam ari garšeigōkū, maizeiti. Tōdēļ vōrna nažālōja sovu pyuļu. Dažs sovu maizeiti pat īlyka pērduknē voi pat obas pērduknes samauce kūpā un speciali nūglobōja. Vōrnai pītyka drūsmes un prasmes ari tōs atpiņkerēt vaļā.

Dažreiz veirīši, grybādami pōrbaudeit vōrnas apkēreibu, uz leidzpajimta dēleiša īdzyna noglas un sataiseja nu tīvom aukleņom cylpas, carādami, ka vōrna tamōs īsapeis. Jī cīši maļdejōs. Sataiseitōs cylpas vōrna atpiņkerēja un aukleņas izstaipeja, poša nikod tamōs naīsapeidama.

SVAIGŪS KŌPUSTU ZUPA

Šōs lauku mōjas atsaroda tōli nu piļsātas. Vosorā nūpērkt agrūs kōpustu gaļveņu beja vasala problema, bet izaudzēt pošim bīži vīn pītryuka laika un varēšonas. Tai svaigu kōpustu zupa vosoras vydā beja dīzgon lels ratums.

Vīnai kaimiņu sīvai beja rodusēs izdeveiba sagōdōt kōpusta gaļveņu. Jei, byudama labsirdeiga, jau nu reita kolhoza teirumā strōdojūšom kaiminīnem ziņōja: „Un ta šudiņ mes vysas ēssim svaigūs kōpustu zupu!”

Tai kai beja korsts vosoras laiks, zupa tyka vōreita pogolmā, uz vosoras pliteņas, kurai apkōrt varēja breivi staigōt.

Es tymā laikā beju pusaugu meitine un maņ patyka pakaitynōt vucynu: „Bora, Bora – buk!” Sōkumā tikai pasaspēlējom, bet vālōk jys bīži vīn dzynōs maņ pakaļ un syta ar sovim lelajim rogim. Dzeidamīs pakaļ, vucyns dažreiz lēce pōri dažaidim škērslim, kas pasagadeja ceļā.

Sasagadeja tai, ka tamā dīnā, kod kaiminīne beja izvōrejuse svaigūs kōpustu zupu un kas katleņā atsaroda uz vosoras pliteņas, jōs pogolmā īsarodu es, un maņ leidza atskrēja ari vucyns. Nikō ļauna nadūmōdama, bet gondreiž voi pasalīleidama, sōku vucynu kaitynōt. Un poša skrēju aiz pliteņas.

Vucyns skrēja maņ pakaļ, bet, saeisynōdams ceļu, drōzēs pōri pliteņai. Es vēļ tagad navaru aptvert, kai varēja tai nūtikt, ka uz vucyna lelō roga uzamauce katleņa rūkturs. Un izslavātō svaigūs kōpustu zupa sōka lītīs nu kastruleiša ōrā, uz vucyna kokla. Vucyns nūsabeida, purynōja golvu un īsabrēce, izbaudejis uz kokla korstū svaigūs kōpustu zupu.

Radzātōji smējōs lūceidamīs. Maņ gon dūša beja papīžūs. Pi tam, tū bādu īraudzejuse, kaiminīne styngrā bolsā klīdze: „Un ta ka tevi mōte naper, un ta es tevi pēršu!”

MUDIS

Lela auguma, streipaini palāku kuplu kažuku, maneigais un gudrais kačs Mudis svēre četrarpus kilogramu. Kotru dīnu jys īgōja vyrtuvē, bet tikai ratu reizi īsagrīze ustobā. Sōču īvārōt, ka ustobā jys īt ar zynomu nūdūmu. Īgōjis jys tyuleņ devēs sevi apsavērt spīgelī.

Kaidu dīnu Mudis īgōja ustobā, pīgōja pi trimo, kas stōvēja iz greidas, un vēreigi sevi apsavēre spīgelī. Breiteņu vērēs, tod ar depi aptausteja spīgeli nu prīkšpuses, tod nu aizmugures.

Cytā reizē, kod ustobā dorbōjōs krōsainais televizors, kačs nūsastōja pret ekranu un breidi uzmaneigi tymā skatejōs. Tod, lai pōrsalīcynōtu, kas tī runoj, izlēce iz grōmotu plaukta molas, kas ir blokus televizoram, un ībōze golvu aiz televizora. Vērēs, tod mēginōja lēkt iz televizora. Es tō naļōvu dareit. Tod jys izlēce iz televizora gaļdeņa un aparatu pēteja otkon, bet jau nu ūtra sōna.

Cyts nikas napalyka, kai sacynōt, ka ari Mudis ceņšās izprast nazynomū.