autors


Vladislavs Zeps

DZEIVES CELI

SATURS

Muna dzeive
Piziču cīms
Zepu dzymta Piziču cīmā
Piziču puiši Pyrmajā pasaules karā
Bazneicas svātki
Viļānu klūsterī
Bogōtais Matusevičs
Mateisu Voldis
Tūču kūdras pūrs
Tūču cīma krysts
Trūpu cīms un ļaudis
Reiz beja Ōžinīki
Patmaļnīku cīms
Nagļu–Viļānu ceļš
Viļānu tērgi
Dzeives tragedijas
Maltas upes tecējumā
Viļānu čygōnu tragedija
Viļānu puses mežabrōli
Piziču cīma bilance
Pēckara svōtōšonōs
Pōvula Briškas saimes tragedija
Ar Dīva dzīsmi iz Sibiri
Viļānu bazneicas kōris
Varakļōnu kopsātā
Orneicānu ryupkombinats

MUNA DZEIVE

Asmu dzimis 17 km nu Lubōna azara, 2 km nu Maltas upes krostim, latgaļu Kaupra piļskolna pakōjē, sileņu īskautajā Piziču cīmā – Viļānu pogostā, Rēzeknes apriņkī 1920. goda 7. janvarī nabadzeigu zemnīku Pītera un Annas deveņu bārnu giminē kai vacōkais dāls.

Piziču cīms atsarūn 5 km nu Viļānu bazneicas, 2,5 km nu lelōs Reigas–Zilupes šosejas, pa cīma vydu ir ceļš Viļāni–Nagli. Pa itom obom ceļa molom Kaupra īlūkā nalelō Rīvula strauta krostā jau vairōku godu simtiņu garumā dzeivōjuse Piziču Zepu dzymta, paaudze pēc paaudzes montōdama 15,5 hektari. Līsas, mōlainas zemes beja tikai 5,5 hektari, 4 hektari – mežs, pūrainas ganeibas un 5 hektari tōlōs Lubōna klōnu pļovas.

Maņ kai vacōkajam jau agrā bērneibā beja jōjam rūkōs šyupuļa aukla, lai guļ mīreigi jaundzymušais bārns, un vystu gona reikste – atdzeit vystas, lai naizkaš grādas. Nu godim septenim jōbyut par gonu lūpeņu boram dyukstainajōs ganeibōs. Vosoras pagōja bosom kōjom, garūs lynu kraklūs; mozōkī bez biksem, lelōkī pokolu biksēs. Gonūs ejūt, Rīvulī leidakas, peikstuļus kerūt, sylā baravikas laužūt, žogorus losūt. Bet rudiņa un zīmas garajūs vokorūs mōte, sādādama pi lynu kūdeļas, blokus nūlyktajā kalendarī mōceja pazeit burtus.

Tyvojūtīs školas laikam, maņ sašyva pusvylnas – mōtes austu – kostimeņu, raibu krekleņu, un tai 1928. godā ap pusoktobri, mōtei pa prīšku, gōju pa stidzeņu garom Juru lelajam akmiņam, Mateisu peisam iz Lucānu pyrmklasnīku školu Brōku Pyknōs. Pēc Lucānu školas sekōja Viļānu Krūga škola, tod Skujaunīku četrklaseigō, pēdeigi Viļānu muižas sešklaseigō. Pēc pīktōs klases beigšonas školā vaira nagōju – beja jōjam orkla roguli teirumā, izkapts pļovā.

Saimei ar kotru godu pīaugūt, beja lela šaureiba Stūju ustobā ar trejim mozim lūdzenim, kas zīmā nu ōrpuses leidz trešai daļai beja aizbārti ar spalim, lai tur syltumu. Vīna petrolejas lampa škoļnīkim un tāvam, lai pa šaļtem apgaismōtu škoļnīku zōboku lōpeišonu, bet mōtei mozs gasnīks voi skols – īsprausts sīnas škērbā – putras vōreišonai, kūdeļas sprēsšonai.

Pīmiņu, bārnu dīnōs kotru reitu un vokoru tyka skaiteiti pōtori, svātdīnes reitūs – dzīsmes, iz bazneicu īšona voi braukšona. Lai kaidi steidzeigi dorbi beja, bet svātdīnēs mīrs beja kai myusu sātā, tai ari cīmā, izjamūt ikdīnas dorbus. Ēdīņreizes beja kūpeigas. Pēc pōtorim sādom prīškas ustobā pi golda, mōte apkolpōja lelu pulku – dažu reizi jai natyka gaļas škēles, beja jōizteik ar putru vīn.

Kod maņ beja 16 godu, aizbāgu nu sātas aiz Aiviekstes, iz Vydzemi burlakūs, dūmōdams pīsapeļneit kai vairums myusu cīma jaunīšu. Viļāna ūtardīnes tērgā beju saleidzis iz Sāvienas pogostu pi Pītera Pommera par puspuisi. Leidz Kūkom braucem ar viļcīni, tōļōk ceļu – 20 kilometrus – veicem vosoras naktī kōjom. Saiminīks gadejōs natiklis, mīļōja vairōk začus un rubynus medeit, maņ izvaldams vysus sovus dorbus.

Un es pyrms Jōnim, sūļōdams saiminīka zōbokūs (zogtūs), nūbrōztom kōjom, tyku sātā, nakti pōrlaizdams Stērnīnes peisā, dzeļžceļa uzbāruma molā. Tai peļņas vītā dabōju braukt iz tīsu Madonā, pēc tam trejs mēneši mozgadeigūs kolonijā Irlavā – par zagšonu un leiguma lauzšonu.

Tamā pat 1937. goda vosorā sōku rakt kūdru Tūču pūrā, kur strōdōju ari krīvu un vōcīšu okupacijas laikā. Vōcīšu laikā beja izlykta brune: najēme ni legionā, ni dorbā cytur. Tai maņ ar brōli Stanislavu laimējōs vysu kara laiku dzeivōt tāva sātā, leidz brōli īsauce legionā 1944. goda 2. februarī, mani – 22. februarī. Brōļs aizgōja Volhovas rōvu brist, es – Kurzemes mōlainōs tranšejas meiceit. Stanislavs, izbrodōjis Volhovas pūrus un Vōcijas tranšejas, kontuzāts atsagrīze 1946. goda pavasarī nu angļu lāgera. Es atsagrīžu sveiks un vasals nu Vorkutas lāgerim 1946. goda 11. oktobrī.

Pēc atsagrīzšonas strōdōju tāva sātā: oru zemi, pļōvu sīnu, breivajā laikā strōdōju Tūču kūdras pūrā. Svātdīnēs gōju iz draudzes bazneicu, vokori – jaunīšu pulkā Primaku zaļumballēs. Tai, dīnom skrīnūt vēja spōrnim, 29 godu vacumā 1949. goda 4. septembrī apsaprecēju ar Viktoriju Patmaļnīks nu Bukmuižas pogosta Patmaļnīku cīma, jei strōdōja Viļānu postā.

Kolhozu laiki: pajam vysu, kas jamams, palīkam ar vīnu gūvi, nu kuras godā jōnūdūd nūdavōs 300 l pīna, iz pīcdesmit symtdaļom zemes lelō cylvāku saime. Maizi Viktorija, izstōvējuse ryndu veikalā, atnese. Muna peļņa par godu beja – maisi trejs atškiru, ūtrō škira, un dažas kapeikas iz dorbadīnas.

Pīmiņu, vīnu rudini aizgōju iz kolhoza „Vienotā saime” kantori pēc peļņas, nazynu, cik rubļu maņ pīsanōce. Kasīre soka, ka naudas nava un – dīz voi tyvōkā laikā byus. Jei maņ īsoka naudas vītā jimt zūsis: pasyta iz kaulenim – izeimūt divi lelas zūsis. Kū dareisi, gaļas ari vajaga vairōk kai naudas. Aizeimu Leiču sātā, kur zūsis dzeivoj, īdūd vīnu gon brangu, bet ūtrō izaver taida pašvakōka. Nasūt iz sātu pa Maltas upmolas stygu, tei švakō pretim Jozu sātai izlaide goru: nūsvīžu Jozu suņam, lai narej.

Tymā pat rudinī, īdams nu dorba ceļtnīceibā, atrodu labeibas vedējim izbyrušu kaidu pusmaiseņu kvīšu gryudu. Drusku pīslēpu, lai nateik cytam, aizgōju iz sātu pēc maisa un grīžūs trejs četrus kilometrus atpakaļ, ar bailem un slapņu pīri atnešu. Redz, cik cylvākam var byut dōrga vīna zūss un kilogramu trejsdesmit gryudu! Tai sagaidejom 1951. goda 18. janvarī pyrmū meitu Silviju.

Eisi pyrms tam ībrauce Stūjōs Orneicānu cīma padūmes vacōkais un soka, ka jōbrauc grīzt 100 kubikmetru meža, lai pasarokstu. Es skaidroju, kaidi maņ apstōkli: abaves nava, ari maizes. Soka, ka nūstrōpeis, un rōda iz kažuka ōdom, kuras kubulā auzu myltūs ryugst. Beja auklu veizēs jōbrauc iz Vysagola mežnīceibu izgrīzt tū normu, bet tai ari nivīns naspēja izgrīzt.

Atbraucis tyuleit atvežu pyrmū meiteņu nu Viļānu dzemdeibu noma. Viktorijai pēc nedeļas jōīt dorbā, mozū atstōt nava pi kō. Muna mōte nava ar mīru pīsavērt Siļveites, asam spīsti nosōt iz kaimiņu mōti Helenu: tai nosojūt saslymst un mērst. Pēc divim godim dzymst meita Janīna, atbrauce Viktorijas mōsa par aukleiti. Tāva sātas šaureibā maņ sīva atgōdynoj, kam es naturu pyrms lauleibom dūtū sūlejumu – ka tāva sātā nadzeivōsim. Vīnā pavasara dīnā sakraunam sovas manteņas rotūs un pōrsaceļam dzeivōt iz kaimiņu sātu Odumim pi Matiļdes. Tai sōcam jaunu dzeivi jaunā vītā nu nulles: pīna nava, syvāna nava, molkas apkurei nava; taipat kartupeļu sāklai nava, bet ari dōrza nava, kur stōdeit. Tāvs īdūd dažas palaunīka bolkas pakurim, mežā nūgrīžu dažas sausas egles – mežsorgs krīveņš atjam un sūla ar tīsu. Zūgu vēļ, pyrmū zīmu pōrdzeivojam.

Pavasarī sīvasmōte pamat Patmaļnīkus un pōrsaceļ ar dālu Eugeniju, atvazdami saitē raibaleiti pi mums – tai mes teikam pi pīna. Viktorijai laimejās iz obligacijom īspēlēt 500 rubļu, par kurim nūpērkam sāklai kartupeļus, maņ gumejas zōbokus un leitamēteli. Kolhozs aiz Kaupra kolna īmēreja 50 symtdaļas zemes, nu tāva klāva atvedem dažus vazumus māslu. Rudinī ir godam guļbu un sākla pavasaram.

Pēc diveju vosoru dzeives Odumūs pōrbraucam iz jaunu vītu: kaimiņūs tāva sātai – Andryvūs pi Tekles, kura palykuse kara laikā bez nivīna nu četrim dālim. Paremonteju lūgus, durovas. Iztaisu dažus krāslus, goldu. Sīvas brōļs Geņuks īt kaimiņu cīmā gonūs, mōte Jezupata auklej mozmeitu, sīvas mōsa strōdoj sovhozā. Dzeive tai kai vērzōs lobōkā guļtnē.

Runojam īt izraudzeit vītu kolhoza centrā – Lauzinīkūs, iz Viļānu–Rikovas ceļa, kur jau divi bobuļu ustabeņas stōv dēļu aizslītim golim, lai vosorā vēji napyuš ceļa smiļtis, zīmā – snīgu. Īmam pa Lauzeša strauta krostu atpakaļ, runōdami, ka nava vītas, to nava – kotru dīnu lelceļa putekļūs, bez vīna kryuma, mōla zeme dōrzam. Tys beja laiks, kod nadreikstēja remontēt vacōs zemnīku sātas, na vīn taiseit nu jauna. Mes ar Viktoriju nūlēmem riskēt: apīt lykumu ar leikumu! Navest pīpraseitū tāva kula reju iz centru. Bet rejas sīnōs izgrīzem divi mozus lūdzeņus, tāvs iztaiseja durovas, Dekters samyurēja cepli, škūrstini, palobōju cysu jumtu. Laiceigi sagōdōtī dēli tāva pogolmā tyka apāvalāti ar švagera Geņuka un kaimiņu puikas Vilhelma paleidzēšonu, greida nūklōta, grīsti izšyuti. Tai mes ap 1954. goda Zīmassvātkim asam sovā ustobā un dadzynojam egleiti. Lai gon ōrejais paskots – ar zeperim aizslītī lūgi, koridora vītā kula pašale pretim durovom, cysu jumts – izavēre pēc namīleiga grausta, īkšpusē beja mōjeigi. Pēc klejōjumu godim sovā ustobā bejom prīceigi, apmīrynōti.

Bet pēc goda sātā īgōja nalaime – tei pajēme ūtrū meitu Janīnu, jei myra nu apsaplauceišonas. Pēc meitas nōves savōrdzis, staigōju iz ōrstim, kuri pīzeist plaušu tuberkulozi. Pēc diveju mēnešu kursa Rāznas sanatorijā atsōku dorbu byuvbrigadē.

1957. godā dzymst treša meita Anna. Tai kai sīvasmōte raibaleiti atdūd meitai Olgai, mes asam bez gūteņas. Nu kaimiņa nūpērkam teleiti, pagaidam izteikam bez pīna, kū pa ratam dabojam nu kaimiņu. 1959. godā pīdzymst dāls Osvalds – brangs puika. Tagad ir pīns sātā, ari es sōku nest olgā symti četri tō laika rubļu.

Pēc četrim godim pēc pyrmō dāla, 1963. godā, dzymst ūtrys dāls Leons, vēļ brangōks par Osvaldu. Jau mes asam atsaspāruši, bet tryukst klāva un okas, jōstaigoj lūpeņus kūpt, yudini nest nu tāva okas iz klāvu. Nu ari klāvs un yudiņa pumpis ir gotovs, vyss vajadzeigais sovā pogolmā. Stotom bārzus. Dōrzā ōbeles jau gods kai dūd ōbeļus.

Bet itamā dzeivē arvīn kaut kō tryukst – šūreiz tryukst pogroba, guļbas beram gon ustobā zam greidas, gon ōrā: kolnā dūbē aprūkam iz zīmōšonu, pogolma smiļkšu „blindažā” dōrzōji. Beidzūt 1967. goda vosoras ūtrā pusē pogrobam dūbe izrokta, dreiži vīn par vysim leidz rudiņam asam tykuši pi branga pogroba.

Sešdasmytajūs godūs Piziču cīmā dažu symtu metru attōlumā nu myusu mōjom izceļ lelu cyuku kompleksu, kur sōc strōdōt ari Viktorija – sōkumā par sorgu, tod cyukkūpi. Itymā laikā mums jau beja divi škoļnīki – Anna un Osvalds. Viktorijai kotra minute dōrga: pīcūs cēlēs, apkūpe lūpeņus, salyka vysu vajadzeigū škoļnīkim un veiram brūkaškas, tod steigšus iz dorbu. Breivajōs svātdīnēs beja draudzes bazneicā, un bārni kōjeņom mōtei pa prīšku tecēja, un nabeja dzērdāts, ka saceitu – kai mes tiksim, bet ar prīcu, ceļā smylgas un peipines plyukdami, gōja. Pats nu 1964. goda asmu Viļānu draudzes kōra dzīdōtōjs.

Jau sōku gaideit pensiju. Prūtams, nasēžu, rūkas salicis, sīnmalē, pīprosu mežu – grīžu un vadu iz gatari. Dālānim pīpaleidzūt, rudiņam tyvojūtīs, mōja ir īgyvuse cīneigu izskotu. Iztaisom divas jumta ustabeņas ar lelim lūgim, kōpņu telpu, kotrai atseviška īeja. Vosorōs dzeiveiba, čalas, cikom bārni aizgōja sovā dzeivē: Anna – 1979. godā, Osvalds – 1980. godā.

Leidz septeņdasmytajim godim iztykom ar poša gatavōtom mebelem, kuras pa breivōku laiku primitivi taiseju sātā ar vactāva ēveļbenča paleidzeibu. Pēc tam zemnīka ražōjumim beja nūīts tērgā: pat krytušajim ōbelim, lūpim – kautim un dzeivsvorā. (Un natyka dzērdāts, ka lūpkautuve izgaistu ar vysim vēršim un spekulantim!) Par nūdūtū preci nedeļas laikā krōjbankā sajēmi pōrskaitejumu. Tod ari īsagōdōjom napīcīšamōs mebeles, kuras ari šudiņ kolpoj myusu pīticeigajai vajadzeibai.

1971. godā 84 godu vacumā nūmērst muns tāvs Pīters, guldom jū pi seņčim Trūpu kopūs. Labesteigō sīvasmōte Jezupata aizgōja Dīva mīrā 71 goda vacumā 1973. godā, paglobōta tōli nu sova dzeives drauga Mikeļa – Trūpu kopsātā, tī, kur muns tāvs. Pēc devenim godim – 1980. godā – 84 godu vacumā mērst muna mōte Anna, guļdeita blokus veiram Pīteram.

Septeņdasmytī godi ir tī godi, kod Viļānu selekcijas izmēginōjumu stacijas saimnīceiba ir pošā plaukumā – kai lauksaimnīceibā, tai ceļtnīceibā, kur es vodu vīnu nu lelōkom remontbrigadem: bez itōs brigades reši kura nu daudzajom ceļtnem topa. Itymā laikā tyka izcalts vyss Jaunviļānu centrs ar symtim dzeivūkļu, Piziču gūvu komplekss, cyuku komplekss Piziču centrā; izbyuvāti celi: Tūči–Orneicāni, Tūči–Piziči, Malta–Tūči, Trūpi–Malta. Taišni breinums, kai varēja ar taidu disciplinu – dzeršonu dorba laikā – veikt itaidu dorbu pošu spākim!

1980. goda 7. janvarī aizgōju seņgaidetajā pensijā: leidz myuža beigom 120 rubļu… Pēc garim dorba godim asmu breivs cylvāks. Sōkumā beja ilgas pēc kolektiva. Bet zemnīkam nu bārnu dīnom nava laika pēc kaidom ilgom. Sōcu remontēt iz ōtru rūku caltū škyuni, klāvu. Sōcam byuvēt dālam Osvaldam ar Valiju mōjeņu Jaunviļānūs, Maltas krostā – paīt breivais laiks treju vosoru garumā. Rūnās mozbārni: tim sovs laiks un prīka breiži teik atdūti.

Ar Atmūdas laiku zemnīki, carādami, ka byus kai trejsdasmytajūs godūs, sōka rūseitīs iz atgyutōs tāvu, vactāvu zemes. Ari es, dūmōdams, ka byus atsagrīzuši Kārļa Ulmaņa laiki, iztaisu lelu sīna škyuni, nūpērku zyrgu un sagōdoju rotus, rogovas. Izarōdeja, ka asmu maļdejīs, īguļdeidams leidzekļus un dorbu. Muna tāva zeme, kuru atgyvu, ir pa daļai sakrūpļōta. Kaupra molas kūdrōjs sarokts mōrkūs pyrmajūs kolhoza godūs, iz lobōkō zemes gobola sacalti cyuku klāva korpusi, leidz kolna molai izkēzeits teirums. Ni maņ sedze sūleitū kompensaciju, ni savede kōrteibā zemes gobolus. Mežu, kurs pīdar pi zemes īpašuma, turu kōrteibā. Naasu izgrīzis grīzšonas buma laikā, asmu pīpērcs klōt septeņus hektarus kaimiņūs sovam mežam, kurus asmu padalejis bārnim: jim pītiks, kōrteigi saimnīkojūt, gon molkai, gon byuvkūkim.

Sacynōjums ir vīns: atgōjušajā demokratijā mes ar Viktoriju nūklivom taidā pat stōvūklī, kai pyrms pussymta godu, kod sōkom nu nulles. Par tim godim naboltom dīnom īkrōtī naudas leidzekli zuda, par pensiju nava saprasšonas – nu kaida izejas punkta jimta?

Saimnīceiba, kurā nūstrōdōti 26 godi, ir pōrgōjuse sveša cylvāka rūkōs, kurs reikojās pēc sova principa ar tūs montu, kuri par garim dorba godim beja tīseigi sajimt pīnōceigu kompensaciju, navys mozvērteigūs sertifikatus voi moz dereigu inventaru.

Un atgyutō tāva zemeite, prūtams, stōv atmotā, vīn mozs gabaleņš teik izmontōts dōrzeņam.

Dzeives nūslāgumam tyvojūtīs, asam ar sīvu Viktoriju mīrā ar tū, kas ap mums ir: ar lelajim bārzim sātas zīmeļu pusē, ar dažom ōbelem, kuras izdzeivōja pēc lelō soltuma septeņdasmytajūs godūs. Bet golvonais – ar sovim bārnim Annu, Osvaldu, Leonu un mozbārnim Baibu, Intu, Andri, Aivaru, Raimondu; pādejā laikā vēļ pīsavīnōjuši trejs mozmozbārni: Elizabete, Annija, Gederts. Sastdīnēs kyup pērts Rīvula krostā. Svātdīnēs bārni aizvad iz draudzes bazneicu.