Autors Jānis Blaževičs

JĀNIS BLAŽEVIČS

DVĒSELES ZEME


DZĪVES PAMATS


Lai lasītājs vieglāk izprastu grāmatas tapšanas motīvus, mazliet jāatskatās uz dažiem manas dzīves sākumposma emocionāliem notikumiem. Jo ne velti saka, ka cilvēka pirmie dzīves gadi veido pamatu visām mūsu rakstura labajām un ne tik labajām īpašībām.

Mana tālā bērnība un pirmie jaunības gadi pagāja zemnieku sētā, kur tēva un mātes nesteidzīgā dzīve bija cieši savijusies ar jaukajiem dabas ritmiem un arī bargajiem izdzīvošanas likumiem. Šajā pēckara nabadzībā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kur valdošā iekārta atstāja lauku cilvēkam eksistences minimumu, zaļais brīnums deva ne tikai iztiku, bet radīja arī dzīves sparu.

Mūsu mājas, balto bērzu ieskautas, atradās pakalnā, un pāris simts metru attālumā apkārt bija egļu mežs un vecā upes gultne. Apkārtnē varēja vērot, kā skarbajā sadzīvē ievijas gadalaiku atšķirīgās krāsas, smaržas, skaņas... Un tad atmiņu brīžos prātā nāk tās spilgtākās.

Tagad bieži atceros, kā pavasara spilgtajos rītos saullēkta laikā mani modināja lielais putnu koris bērzos, ābeļdārzā un tuvējā purviņā. Balsis bija tik melodiskas un skaļas! Un šīs skaņas piepildīja istabu pat caur cieši aizvērtiem logiem. Brīnums bija tas, ka, ieklausoties šajās balsīs, neviena no tām neizkrita no kopējā kora. Tā bija viena dzīva melodija mājas pagalma dārzā! Saulainajos rītos to papildināja rubeņu „vārīšanās”, kas nāca no tuvējā meža pļavām, un strazdi bērzu galotnēs.

Dzīvība bija visur. Arī tikko uzartajā vagā, kas viegli kūpēja, saules apspīdēta. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka zem zāles saknēm nekā nav, izņemot zemi. Taču te bērna acīm atklājas vēl brīnums! Šeit dažu centimetru biezā slānī varēja vērot daudz dažādu sīko radību, kas lielā uztraukumā – neierastajos gaismas staros – cenšas atrast pazaudēto mājvietu. Šīs radības ir apbrīnojami mērķtiecīgas savas dzīvības saglabāšanā, un tāpēc pēc kāda laika vagas virsma ir tukša, un tās ir drošībā.

Mani, kas bija pieradis vērot dabas spēles, ik reizi pārsteidza bezgala krāšņie saulrieti. Tos varēja ilgstoši skatīt – krāsu mainību un gaismēnu spēles. Un atkal brīnums! Nav nekā negaumīga ugunīgajās debesīs ap sauli, it kā tur būtu darbojies kāds izcils mākslinieks...

Tas viss mazajā cilvēkbērnā izraisīja ziņkāri un vēlēšanos kaut mazliet vairāk izprast apkārt notiekošā cēloņus un būtību. Tomēr ar paša vēroto bija par maz. Un tad talkā nāca lauku skolotāji un tās nedaudzās grāmatas, kuras varēja dabūt nelielas lauku skolas bibliotēkā. Tā tika atklātas ne mazāk aizraujošas lietas.

Tad arī nāca sastapšanās ar V. Bianki „Meža Avīzi”. Šajā samērā apjomīgajā grāmatā ļoti vienkāršā valodā aprakstīti parastākie dabas notikumi, putnu un dzīvnieku dzīve. Lasot šo grāmatu, papildinājās zināšanas, sapratne par apkārtesošo – mūžam mainīgo un skaisto dzīvību.

Lūk, kā dzima šīs grāmatas ideja! Tā domāta katram, kurš mīl lasīt un nav pazaudējis apbrīnojamo zinātkāri, kas tik raksturīga pirmsskolas un arī pirmajam skolas laikam. Un, gadiem ejot, tā bagātinās ar paša gūto dzīves pieredzi.

Ies gadi. Un šodienas mazais cilvēks būs pateicīgs tiem, kas viņa dzīves sākumā salika brīnumu pie brīnuma visam turpmākajam mūžam.

Jānis Blaževičs



Ritas Blaževičas foto

ĀBELES ZIED!



Reizēm, vērojot zaļās dabas ainavas, ir jāpiekrīt slavenajam teicienam: „Mirkli, apstājies!” Aizmirstot pasaulīgās rūpes, gremdēt skatienu šajos brīnišķajos veidolos un rast piederību noslēpumam, ko veido Zemes māte, savienojoties ar (cilvēka sapratnē) mūžīgo saules gaismu. Lūk, pavēro pavasarī dzīvības kustību plaukstošo koku zaros kādā vecā ābeļdārzā!

Sniegam kūstot, sākumā nedroši sāk piebriest lapu un ziedu pumpuri, it kā vēl aizsargādamies pret negaidītām salnām. Taču tad vienā brīdī tavu acu priekšā no siltajām maija naktīm izbrien rozīgi balts brīnums – un koks no attāluma izskatās kā balta un tīra kupena.

Zaļās lapas vēl tikai aug un netraucē jaunajai dzīvībai saņemt saules gaismu. Katra svaigā ziedlapiņa ir nākusi ar savu skaistāko tērpu – kopā ar citām māsām alkdama sastapt lielo mīlestību, kurai nu vasaras gaitā jāpārvēršas sulīgā auglī. Un nav jau atšķirības ziedu krāšņumam un svaigumam uz jaunas un slaidas vai vecas un rētainas ābeles, tikai... tikai ziedu uz tās mazāk, un vējš, skrienot garām, uz mirkli sapīdamies zaros, sapurina veco koku. Atgādina vairāk pašai par vasaras bišu spietiem, par ābolu pilno klēpi bagātajos rudeņos. Vēl jau vecajā kokā palikušas dažas zaļas dzīslas, pa kurām plūst dzīvinoša atmiņu sula, neļaudama tai vasaras svelmē pārvērsties sausā pagalē. Tomēr šie nedaudzie ziedi dzirkstī kā jaunības uguns zaļajās acīs un mulsi mazliet noliecas, rasas pielieti, klausoties lakstīgalas reibinošā nakts dziesmā.

Pēkšņi skatiens dārza ainā atrod līdzību. Blakus tai stāv jauna un spēcīga ābele, kurai caur saplaukušām lapām spīd tikai daži balti plankumi. Kā tad tā? Kaut kas ir atgadījies. Laikam kopā ar dvēseles sāpi tiek paslēpti arī ziedi... Kaut kas līdz galam nav saprasts un izrunāts, bet nekas – pasaules dzīves pieredze vēstī, ka viss vēl labojams. Lūk, jau šajās īsajās, reibinošu smaržu pilnajās vasaras naktīs tā lūdz vējam, lai tas uz balta mākoņa malas atnes sapni par cerībām.

Paiet kāds laiciņš dārza dzīvē – un vēl viena līdzība! Re, kāda balta pavasara kupena dārza vidū jūlija saulē saslējusi uz augšu zaļās lapas, it kā aizsegdama kaunu par tukšajiem zariem.

Un nelīdzēja ne bišu un kameņu koris, ne lakstīgalas apreibinošās jūnija dziesmas. Arī smagie rasas pilieni vasaras rītos vairs neturējās sakaltušajās ziedlapiņās. Un tomēr šai ābelei, un arī citai, būs iespēja nākošajā pavasarī ziedēt un atkārtot dzīvības ceļu. Cik apbrīnojami vienkārši. Ziedēt vēlreiz!



Ritas Blaževičas foto

PĻAVĀ



Esmu bieži bijis tēva mājās vasaras vidū. Aizvēris durvis pilsētas asfaltam un betonam, arī tās trokšņiem, ikreiz esmu iejuties dabas bērna lomā. Daudz kas no izjūtām neapturamā laika gaitā padzisis, tomēr manā atmiņā palikuši veldzējošie, saulainie, rasotie vasaras rīti. Liekas, ka šajā laikā zaļums, kāda neprātīga spēka bīdīts, spraucas ārā pat no akmens apakšas.

Noauju kājas un izeju ziedošā pļavā, kuru no apkārtnes norobežo alkšņiem aizaugusi līkumota grava. Manas kājas apņem vēsais rasas ūdens, piesūcināts ar īpatnēju zāļu un puķu smaržu. Es noliecos un ar plaukstu noglāstu zaļo klājumu. Kāds neierasts saudzējošs miers dveš pretim... Saule virs tuvējā meža nemanīti, taču pamazām kāpj augšā, un tās stari žāvē rasas pilienus, pārvērzdami tos tikko redzamā miglā, kas paceļas pāri pļavai. Liekas, ka esmu saskāries ar kaut ko neatkārtojamu, mūžīgu.

Lēnām brienu pa zāli, un aiz manis paliek sliede, it kā tur būtu iegūlies kāds sens šīs vietas notikums vai stāsts. Domīgs apstājos un atskatos, sirdī mazliet iesmeldzas – varbūt šeit guļ daudzi neizdzīvoti sapņi... Nē, vismaz ne tagad! Iedzenu domu zemē, kur kurmja rakums, un atkal paveros apkārt – paskat tik, margrietiņas! Jā, jā! Man ir pārliecība, ka šīs baltās puķes katru gadu uznes zemes virsū cilvēkiem kādu skaistu cerību. Zinu, ka, plūcot ziedlapiņu pēc ziedlapiņas, meitenes skaita: mīl-nemīl, un beidzamā lapiņa vēstī kādu iespēju.

Kāda krāsu dažādība visapkārt! Apstājos un jūtu, ka viens manas dvēseles kamolītis jau ieritinājies tuvākā zieda vidū un ir bezgala priecīgs par brīnumaino patvērumu. Pa dvēseles stīgām no tā plūst dzīvības mikrodaļiņas, pārklādamas neskaitāmas dzīves radītās brūces. Paliek uz mirkli tik viegli, ka gribas pacelties un lidināties kā bitei virs zaļā, baltā, dzeltenā, zilā dabas raksta. Tad nolaisties uz kāda tuvākā zieda kausa un padzerties saldo nektāru.

Pēkšņi šī sajūta pārtrūkst, jo uz kājas kaut kas kustas! Zaļš sienāzis ar tikpat zaļu lielu vēderu. Re, kāds! Apņēmības pilns, groza garās ūsas. Pēc brīža noskaidrojis, ka tā nav labākā vieta dziesmai, ar slaidu lēcienu pazūd savā mūža mežā... Zem basajām kājām atkal gulst rasas pilnā zāle.

Paskat, tik pāris soļu tālāk dedzinošus skūpstus sūta dzeltenās gundegas! Šeit jābūt vērīgam. Varbūt kāda mīlas viltība tiek gatavota? Vai arī kāds kārdinājums... Roka pastiepjas, lai noplūktu puķes, taču kāda iekšēja balss brīdina: nē, ne tagad, tā uzreiz – un es tikai ar pirkstu galiem pieskaros dzeltenajām ziedlapiņām, un caur jūtām izskrien kāda draiska dzirksts... Varbūt esmu sajutis kādas domas sūtītu laimes zibeni? Kas zin, kas zin...

Romantisko domu ainas, savienojoties ar zaļo brīnumu, plūst caur dvēseles kambariem. Un tomēr... nemiers nelaikā ierodas sirdī, un ar asarām acīs jūtu, ka domas tūlīt atstās šo dabas veidoto brīnumu un sāks pulsēt ikdienas steiga. Vēlreiz pārlaižu acis pāri kūpošai pļavai un ar visu savu iztēli to ritinu kopā, apņēmībā izklāt šo dzīvinošo paklāju manos skarbajos mirkļos līdz nākošās vasaras ziedēšanai.