
<html> 
<head> <title>JANĪNA ASTAHOVSKA: DVĒSELES DĀRZĀ</title>
<META name="keywords" lang="lv" 
         content="JANĪNA ASTAHOVSKA, latviešu proza,latviešu dzeja;">
<SCRIPT LANGUAGE="JavaScript"> if (top.location.href==window.location.href) top.location.href="index.html" </SCRIPT>
<link rel="stylesheet" type="text/css" href="style.css"> </head>
<body>

<p align=center>

<img src="autori_foto/astahovska_f.jpg" width="200" heigh="260">
<br>
<br>



<b>JANĪNA ASTAHOVSKA
<br>
<br>
DVĒSELES DĀRZĀ</b>
<br>
<br>
<i>Es ireāla esmu. Mani sapņi plūst ar ziedoņvēja vēsmu...</i>
<br>
<br>
<b>* * *</b>
<br>
Raisies, dzeja, plūsti, dzeja,<br>
Mākslas elpā burvīgā!<br>
Lai tad katra tava sleja<br>
Būtu laime augstākā.<br><br>

Lai tās ceļā gaisma zvīļo,<br>
Ilgu sapņi tevim plaukst...<br>
Brīves karogs vējos plīvo,<br>
Dzidro rītu saule aust. <br><br>
<b>SAPNIS</b>
<br>
<br>
Es vēlos apskaut katru sapni,<br>
Kas klusā vientulībā dzimst.<br>
Un skumt par mākslas ilgu zemi,<br>
Kas, manis nesasniegta, ļimst.<br><br>

Šos skaistos mākslas mīlas vārdus,<br>
Ko raksta sirds, ne pienākums,<br>
Kad alkstu tā, kas man ir tāls – <br>
Tu manas dailes ideāls. <br><br>
<b>TRAUKSMJU SIRDS</b><br>
Ai, trauksmju sirds, jel klusē reizi,<br>
Vai nezini – viss mainījies!<br>
Kam ilgi ticējusi esi.<br>
Un sapņu krastā kavējies.<br><br>

Ai, trauksmju sirds, jel klusē reizi –<br>
Vai neredzi, kas pretī nāk?<br>
Beidz neticēt un projām steigties,<br>
Tur mīlas dziesma skanēt sāk. <br><br>

Ai, trauksmju sirds, jel saki reizi,<br>
Kamdēļ tu klusē, kavējies?<br>
Lūk, ceļinieks, ko sapņos nesi,<br>
Ar tevi steidzas satikties! <br><br>
<b>AIZIEŠANA</b>
<br>
Draugs, neskumsti, kad projām iešu<br>
No tava dārza aizmirstā,<br>
Draugs, neskumsti, ja nepārnākšu<br>
Vairs klusās stundas vakarā.<br><br>

Viss tā kā agrāk dabā dzīvos,<br>
Būs ziedu smaržu pārpilns gaiss;<br>
Kā senās dienās vēji plīvos...<br>
Tik acu skata nebūs vairs.<br><br>

Būs projām gājis tālu, tālu –<br>
Pa ceļu, viņam nolemto;<br>
Uz nezināmu zemes malu,<br>
Reiz kādā sapnī redzēto.<br><br>

Tik retu reizi, saulei rietot<br>
Un putnu dziesmām apklustot,<br>
Tu senās takās klīdīsi,<br>
Sev ilgi mieru meklēsi. <br><br>

Draugs, neskumsti, kad projām iešu,<br>
No tava dārza aizmirstā!<br>
Draugs, neskumsti, ja nepārnākšu<br>
Vairs tavā sirdī plosītā.<br><br> 
<b>ĪSTENĪBA</b><br>
Teic, ko īsti mīlēt spētu,<br>
Teic, ko atstāt nespētu,<br>
Teic to draugu, kura sētu<br>
Vienmēr atrast zinātu!<br><br>

Kur nav mīlas, nevar palikt,<br>
Nedrīkst tur vairs kavēties,<br>
Nedrīkst tur vairs domas dalīt,<br>
Tajā sētā atrasties. <br><br>

Saki, kāpēc aiziet projām,<br>
Teic jel, kādēļ novēršas?<br>
Ak, nejautā – to grūti izprast<br>
Cilvēkam no ārpuses...<br><br>
<b>RETA MANTA</b><br><br>
Ir laimīgs tas, kas īstu draugu<br>
Satiek dzīves krastmalā:<br>
Kam viltus nava dvēs’les vaigā<br>
Klusās stundās vakarā.<br><br>

Ne tas ir draugs, kas pielāgojas,<br>
Ne tas ir draugs, kas sirdī skauž,<br>
Kas, tiklīdz šķobās viņa manta,<br>
Ir gatavs tevi nodot jau. <br><br>

Lūk, tas ir draugs, kam uzticēties<br>
Var priekos, skumjās, asarās,<br>
Kas, gara takās aizmaldoties,<br>
Ar tevi katrreiz vienojas.<br><br>

Ir laimīgs tas, kas īstu draugu<br>
Satiek dzīves krastmalā!<br>
Ar īstu draugu – retu mantu –<br>
Spēj lidot zvaigžņu mirdzumā. <br>


</p>




</html>