Aleksis Rubulis
Prof. Aleksis Rubulis
University of Notre Dame

DIEVS UN CILVĒKI

Saturs

Dieva esamība
Kristus vēsturē
Jaunava Marija
Cilvēks
Dieva griba
Augšāmcelšanās
Predestinācija
Par dzīvību
Pijs XII–Hitlers–Staļins
Lūgums
Manifests
Latgaļu rapsodija
Testaments
Mana dzīve. Aleksis Rubulis



MANA DZĪVE

Es piedzimu 1922. gada 11. oktobrī Rundānu pagasta (pasts Rundēni) Sūnupļavas (Syunupļovas) sādžā, kas ir 4 km no Liepkalna un 27 km no robežas. Visi manas dzimtas senči, kā es to izpētīju, bija īsteni latgaļi. Mans vectēvs Jānis nomira pirms manas piedzimšanas. Vecāmāte Leonija neprata rakstīt. Bet viņa brīvi lasīja lūgsnu grāmatu un kopā ar māti Rozāliju bieži dziedāja dziesmas un vesperes latgaliski. Vecāmāte neprata krieviski, līdz ar to viņas dēls, resp. mans tēvs Aleksandrs. Es nezinu, kāpēc māte prata drusku krieviski un poliski. Aizbraucis peļņā uz Vladivostoku, tēvs diezgan labi iemācījās krievu un mazliet ķīniešu valodu. Atgriezies Latvijā, viņš saprata visu, bet stomījās ar atbildi. Drīzan viņš visu atguva. Tēvs mums, bērniem, mācīja abas valodas, bet nesekmīgi. Kaimiņos dzīvoja īstie latvieši un katoļi, bet iekrievoti. Es nezinu, kāpēc. Tālab viņu ģimenē dominēja krievu valoda, bet Dievu lūdzās un ar pārējiem sarunājās latgaliski. No viņu bērniem un apkaimes krieviem es apguvu pamatzināšanas krievu sarunvalodā. Tas mani inspirēja studēt svešvalodas ir vairākās universitātēs, ir privāti. Rezultātā ar vārdnīcu un konkordanču palīdzību es varu pētīt zinātniskus darbus 13–14 valodās. Un es to dāsni izlietoju.

Agrārreformas laikā mani vecāki dabūja 12,36 ha jaunsaimniecību ar pauguriem un sūnu pļavu, pareizāk, purvu vidū. Tēvs un māte izvēlējās to nosaukt latgaļu cīnītāja Pītera Miglinīka vārdā, t. i., par Migliniekiem. Tas atbilst mūsu personībai. Bijušajā sādžā dzīvoja septiņi Rubuļi, viens no tiem Aleksandrs. Iekrievots. Tālabpēc mans tēvs pieprasīja, lai pasē viņa vārds būtu "Aleksandris." Ar 1919. gada 5. janvāra pavēli plkv. Oskars Kalpaks iecēla mūsu radinieku virsleitnantu Jāni Rubuli par rotas komandieri. Kalpaka bataljona fonda valdes priekšsēdis Arnolds Burģis uzgāja pulkveža ierakstu dokumentos, ka "vrsltn. J. Rubulis ir uzticams virsnieks". Turklāt viņš pārvaldīja finances. Ar ministru Vladislavu Rubuli mums bijs attāla radniecība. Pārguris tēvs raka trīs metrus dziļu grāvi purva nosusināšanai. Tad cirta kārklāju un visnevisādus citus krūmus, kā arī dedzināja kūdras ciņus tā, ka dūmi pārklāja visu apkaimi. Piemājas tīrumā rēgojās daudz akmeņu. Tie bija par lieliem, lai varētu uzvelt uz slūpes un aizvilkt. Tēvs izraka dziļas bedres, kurās iegrūda makānos traucētājus. Vispēc pabeidza krietnu māju, apšūtu ar dēļiem. Tēvs pats uzlika salmu jumtu. Mēs, bērni, gatavojām kārklu klūgas un palaikam pienesām salmu kūļus pie kāptavām. Vecāki vairākkārt rēkoja māju nokrāsot, bet dārdzības pēc tas netika izdarīts. Tās priekšā pacēlās balts masts Latvijas karogam. Māte nespēja mainīt tēva sviedrainos kreklus. Trīs reizes viņš saslima ar karsoni. Kaimiņi brīnījās, kā viņš to pārdzīvoja.

Saimes istabā atradās grāmatu skapis, lielākoties ar romāniem. Visaipirms mēs abonējām "Jaunākās Ziņas," pēcāk "Brīvo Zemi." Tā kā radio mums nebija, tad lasījām skaļi un pamīšus. Tad pārrunājām. Ziemā tas reizreizēm ievilkās līdz pusnaktij. Māte bieži vērpa vai adīja, kā arī šuva svārkus. Tēvs mums darināja kurpes un zābakus ar profesionālu kvalitāti. Kad pēcāk vecākais brālis Viktors uzturējās mājās, viņš gatavoja latviskas mēbeles un slēpes. Lai gan es mācījos Ludzas Valsts arodskolas mechāniskajā nodaļā, vienu gadu ņēmu priekšmetu galdniecībā. Rezultātā es izgatavoju trīs alus mucas. (Mazs joks: pirms kādiem Jāņiem tēvs iznesa ārā trīs spaiņus miežu iesala atdzesināšanai pirms rauga pielikšanas. Zirgs to visu izdzēra.)

Vecākiem bija pārgrūti samaksāt parādu Hipotēku bankai, nodokļus, uzturēt ģimeni un sūtīt bērnus skolā. Drīzan Viktors aizbrauca uz Rīgu strādāt galdniecībā, Valdis – par laukstrādnieku uz Zemgali, cikām es divas vasaras nostrādāju par dārznieka palīgu Pētera Melzupa dārzniecībā Bīriņos, kas atradās Vidzemes šosejas malā, 55 km no Rīgas. Manu acu priekšā šobaltdien stāv pārskaidra aina: pirms aizbraukšanas mēs visi noslīgām ceļos krucifiksa priekšā un lūdzāmies. Māte vadīja Svētās Jaunavas Marijas litāniju. Tēvs teica dažus vārdus, pavisam vienkāršus. Māte svētīja mani ar rožukroni un raudādama sacīja: "Dēliņ, tici Dievam. Tu esi vērtīgāks par visu naudu. Ja tev dara pāri, brauc mājās. Gan jau mēs visu nokārtosim." Tur es iemācījos kopt puķes un kokus. Mājās mēs ar tēvu iestādījām daudz ābeļu – dažādas sugas, bet tikai vienu bumbieri. Gar visu laukceļu sastādījām ķiršus kā izskatam, tā ceļinieku atspirdzināšanai.

Tēvu respektēja visi prāvesti un pagasta iedzīvotāji. Kad draudzei bija jāceļ draudzes nams, baznīcai jāuzliek jauns jumts, jāieliek jaunas kāpnes uz kora telpu vai kas cits, visi skatījās uz manu tēvu. Viņam bija gala vārds. Prāvests tikai apstiprināja. Vācu okupācijas laikā prāvests F. Sidars ieteica manu tēvu par pagasta vecāko. Labi atceros, kā tēvs un māte sēdēja pāri pusnaktij pie petrolejas lampas un sprieda. Tad nolēma atteikties. Viņi vienojās, ka nacionālsociālisti nav labāki par komunistiem. "Mani dēli," tēvs allaž atgādināja savā primitīvā uztverē, "visi politiķi ir bezgoži." Manā stāstā "Gaisma" es atainoju krievu partizānu iebrukumu Rundānos vācu okupācijas laikā, kad barbari laupīja un slepkavoja. Tas bija mans tēvs (stāstā Gregors), kas, ložmetēju lodēm sīcot, uzkāpa uz prāvesta mājas jumta un nodzēsa boļševiku pielikto uguni. Mans gādīgais un pašuzupurīgais tēvs, es mīlu tevi!

Ģimene bija izteikti reliģioza. Lai kā tēvs bija noguris, rokot grāvjus, laužot celmus, līdot krūmus, ierokot akmeņus tīrumā, pļaujot sienu vai ievācot ražu no saullēkta līdz krēslai, pēc vakariņām visa ģimene noslīga ceļos krucifiksa un Aglonas Dievmātes svētgleznas priekšā (tāpat kā tas ir manos mājokļos svešumā) un mātes vadībā godināja un pielūdza Dievu.

Mātei bija brīnišķīga dzidra balss. Arī darbdienās viņa dažkārt nobeidza dievkalpojumu ar Jaunavas Marijas litānijas nodziedāšanu. Mēs piebalsojām. Tēvs prata labi stabulēt. Kad bija mazāk lauku darbu, sestdienas vakaros kaimiņi dažkārt sapulcējās zem mūsu lielās kļavas un, sēžot uz primitīviem soliem, tenkāja par laiku, labības augšanu un daži pat lielījās ar saviem kumeļiem. Šad un tad tēvs pūta stabuli, kalaik pārējie dziedāja līdz tautas dziesmas. Daudzas no tām skandēja valsts, resp. kopvalodā. Man nav balss. Un es nemāku spēlēt nevienu mūzikas instrumentu.

Mani iesauca leģionā. Staļingradā jau bija sakauta vācu armija. Mums visiem bija pārliecība, ka man jāiet nāvē. Tieši Lieldienās man bija jāizbrauc. Es biju ir tēva, ir mātes mīlulis. Māte raudāja. Es noslīgu uz viena ceļa tēva priekšā un zvērēju: "Tēt, es nezinu, kas ar mani notiks. Bet zini, ka tavs dēls nekad nebūs krievu gūsteknis." Brālis pakustināja grožus, un kumeļš mūs aizvilka uz Ludzas staciju.

Pulka zvēresta laikā es patvarīgi teicu: "Es uzticīgi cīnīšos par Latviju, ne par Vāciju. Dievs, svētī Latviju un mani!" Starp citu, pieņemot Amerikas pavalstniecību 1961. gadā, es zvērēju: "Es būšu uzticīgs Amerikas pilsonis, par cik tas nav pretrunā ar Latvijas interesēm." Šis solījums nekad netika lauzts. Ignorējot Hitlera taktiku, pulkvedis Vilis Janums mums atgādināja Latvijas armijas reglamentu: "Mūsu ienaidnieks ir PSRS valdība un Sarkanarmija, ne civiliedzīvotāji. Es prasu latvisko uzvedību, morāli un atbildību."

Es nebiju ne varonis, ne drošsirdis. Daži leģionāri brīvprātīgi ielavījās ienaidnieka pozīciju aizmugurē, kur kaut ko izlūkoja un pat atveda gūstekņus. Es to nekad nedarīju, tikai atbildīgi pildīju savu uzdevumu. Vienpadsmit reizes es atrados Sarkanarmijas aplenkumā. Vienreiz 200 km aiz krievu pozīcijām kopā ar 940 leģionāriem. Izlaušanās, saistīta ar kaujām un badu, nomocīja mani tā, ka negribējās noiet simts metrus dzīvības glābšanai. Citreiz atrados aplenkumā viens pats. Kad 2. februārī mums uzbruka apmēram sešdesmit krievu tanki un mums nebija prettanku ieroču, pulka komandieris pavēlēja mums izklīst pa mežu. Divu tanku dzīts, es piesteidzos pie upes, kura nebija aizsalusi. Krastā stāvēja vācu seržants. Asaras ritēja pār viņa vaigiem. "Kāpēc tu raudi?" es vaicāju. "Jā, kaprāli Rubuli. Tevi saņems gūstā, kā latvieti droši vien nošaus, varbūt spīdzinās. Bet tu esi viens. Man ir sieva un trīs bērni. Es biju fabrikas strādnieks. Mazliet nopelnīju, dzīvojām laimīgi. Tas ir viss, kas man vajadzīgs. Man neinteresē iekarot krievu sādžas un purvus. Mani šurp atdzina vadoņa vārdā. Es nekad neredzēšu savu sievu un bērnus..." Es nezinu, kas ar viņu notika.

Arī es gribēju dzīvot, atgriezties pie savas ģimenes. Bet es atcerējos solījumu savam tēvam, ielēcu upē un sāku peldēt. Trīsdesmit divi jaunekļi man sekoja. Tā kā es biju slikts peldētājs un augumā mazāks par daudziem, vairāki aizsteidzās man priekšā. Izkāpuši otrā krastā, daži izgrieza ūdeni no šineļiem. Krievi, pārģērbušies vācu ziemas uniformās, māja ar rokām, lai mēs nāktu. Un tad atklāja uguni. Starp mums nebija neviena virsnieka. Neviens no jaunekļiem nebija man pakļauts. Tāpēc es nekomandēju, bet saucu: "Draugi, uzbrukumā!" Tam nav loģiska izskaidrojuma, kur spēks rodas. Bet pagalam nogurušie, izsalkušie un nosalušie jaunekļi drāzās kā visniknākie vērši ir aurodami, ir šaudami. Atkan: bija dziļš sniegs. Kāds ducis leģionāru aizsteidzās man priekšā. Vismaz deviņdesmit sarkanarmieši atstāja savas pozīcijas un aizbēga. Tas atbrīvoja tiltu pulka triecienvienībai un vairāku simtu ievainoto transportēšanai. Pēc tam četrarpus stundas gulējām sniegā, atvairot četrus krievu pretuzbrukumus. Tas manī izraisīja baigu reimatismu. Man iepriekš bija trieciennozīme sudrabā. Bet par šo rīcību ar pulka pavēli plkv. V. Janums man piešķīra otrās šķiras Dzelzs krustu. Kaujas pēc man to nepasniedza, jo pulks nevarēja nostāties parādei.

1946. gadā Hamburgā vadošie latviešu, igauņu un lietuviešu profesori nodibināja Baltijas Universitāti. Izņēmuma veidā tās prezidents prof. Vladas Stanka, kas bija arī Juridiskās fakultātes dekāns, man atļāva studēt divās fakultātēs: Juridiskajā un Filoloģijas. Intensīvas mācības ritēja augu gadu. Es ņēmu citus papildus kursus, kālabpēc regulāri negulēju divas naktis nedēļā. Es biju labākais students katrā kursā. Visi bija pārsteigti, kad universitātes prezidents ienāca manā dzīvoklī, lai prasītu studenta uzskatu par grāmatas sagatavošanu starptautiskai reklāmai. Citkārt viņš mani ielūdza pusdienās. Es nezināju, kurā rokā turēt nazi un dakšiņu. Rezultātā vairākkārt sēdēju bibliotēkā un mācījos sabiedriskās normas, kuras pēcāk izskaidroju vairākām akadēmiskām organizācijām. Profesors Lotārs Šulcs mācīja starptautiskās tiesības divas nedēļas Baltijas Universitātē, tad pamīšus Getingenas Universitātē. Tāpēc viņa lekcijas ilga divas stundas ar piecpadsmit minūšu starpbrīdi. Katru reizi viņš skaļi noteica: "Rubuļa kungs, vai mēs varam pastaigāties?" Prof. L. Šulcs ir tas, kurš mani pārliecināja, ka Amerikā es nevarēšu strādāt par juristu, un ieteica pievērst lielāku uzmanību vācu un krievu valodai. Es iemācījos vācu valodu tā, ka daudzi vācieši neticēja, ka esmu latvietis. Un vēl tagad labi zinu krievu valodas gramatiku. Bet man trūkst vārdu, un to secība ir ārzemnieciska. Turpat es nodibināju un vadīju Baltiešu literāro klubu, kurā darbojās arī rakstniece Lidija Pērļupe, Dr. Ilze Lehiste un aktrise Ilze Dziļleja-Zīverte. Mēs tulkojām darbus vācu valodā un tos lasījām Hamburgas Universitātes aulā. Apmeklētāju skaits: 70–350. Bezmiega un bada pēc es saslimu ar plaušu tuberkulozi. Vācu ārsti brīdināja mani par drošu nāvi, ja vien es nepārtraukšu studijas un neārstēšos slimnīcā. Bet manī valdīja pārliecība, ka izglītības trūkums svešumā ir traģiskāks par nāvi.

1948. gadā pabeidzu universitāti ar latviešu mag. iur. (vācu doktora) grādu. Šlezvigas-Holšteinas Izglītības ministrija man izdeva dokumentu, ka es drīkstu izmantot doktora grādu.

Es papildinājos Madrides Universitātē (1951). Pētījumus veicu Kongresa bibliotēkā Vašingtonā, Stanfordā, Ņujorkā, Hārvardā, Miami (Maiami), Britu muzejā Londonā, Heidelbergā, Upsalā, Helsinkos, Getingenā, Toronto u. c.

1951. gadā es emigrēju uz ASV, kur strādāju fabrikā par mechāniķi un vēlāk par rasētāju, bet vakaros un nedēļas nogalēs nodarbojos ar rakstniecību. Čikāgā tad nu man iznāca leģionāru romāns "Ar nāvi uz tu" (1954), stāstu un noveļu krājums "Via Tua" (1956) un alegorija "Katram savs" (1956), kā arī sakārtoju antoloģiju "Latgaļu dziesminieki" (1956) un Alberta Sprūdža noveļu izlasi "Saule līdumā" (1957). Jānis Mediņš komponēja manu dzejoli "Manu draugu himna" (1959), kalaik Holivudas firma World Wide Music, Inc. komponēja dzejoli "Reverie" un ierakstīja skaņu platē (1982).

Apguvis angļu valodu Lojolas Universitātē Čikāgā, 1961. gadā devos uz Berri Universitāti, kas ir Miami, vācu un krievu valodas un literatūras pasniegšanai. "Es neesmu dzimis sveštautu un citzemju reklamēšanai," nodomāju. Tālab 1962. gadā es pārcēlos uz Niagāras Universitāti, lai koncentrētos uz salīdzināmo literatūru. Mans pasniegšanas saturs bija izteikti ideālistisks, bet pamats reāls. Tā, analizējot "pārcilvēkus", kā, piemēram, Ģētes Fausta dziņu pēc varas un kaislībām, tāpat Dostojevska varoņa Raskoļņikova psichopatoloģiju un Raiņa protagonista Lāčplēša tēvzemes mīlestību un pašuzupurēšanos, kā arī Kalnā kāpēja idejisko augstsirdību, es pielietoju attiecīgās tautas vēsturi, tās politiski ekonomisko stāvokli, mentalitāti un autora personību, tad konstatēju sekas: "Hitlers, kas noskatījās traģēdijas "Fausts" 53 izrādes, dzīvoja megalomānijas iespaidā un pastrādāja atbilstošus noziedzīgus nodarījumus; kā Raskoļņikovs uzskatīja cilvēku masas par materiālu, nogalināja augļotāju un neizmantoja viņas naudu, tā komunisms konfiscēja privātīpašumus, apslepkavoja miljoniem cilvēku un bankrotēja; lāčplēšu Latvija, varonīgi izcīnījusi neatkarību, piedzīvoja milzānu uzplaukumu." Uzsākot jaunu semestri, es katrā kursā deklarēju: "Es jums mācīšu idejas, formas un cilvēku attiecības. Bet, lūdzu, ievērojiet: pasaulē ir labi un ļauni cilvēki, bet nav labu vai ļaunu tautu. Jūsu uzskati debatēs vai eksāmenos, ja pratīsit tos pamatot, neiespaidos jūsu atzīmes. Es ticu Dievam un tālabad atzīstu, ka mēs visi esam radušies no mūsu pirmvecākiem Ādama un Ievas. Ja kāds ir ateists, tad tam jātic, ka viņš ir viena gorillas vai šimpanzes pāra pēcnācējs. Katrā gadījumā mēs visi esam brāļi un māsas." Lai sagādātu materiālu saviem kursiem un popularizētu Latviju, 1964. gadā sagatavoju krājumu "Latvian Literature," kurā ir visu ievērojamāko laviešu rakstnieku darbi un īsas biogrāfijas ar ģīmetnēm. Es vairākkārt lasīju referātus Amerikas profesoru kongresos un konferencēs.

Rezultātā slavenā Notre Dame Universitāte aicināja mani pie sevis. Izmantojot unikālo mācību sistēmu, es tur papildinājos aizvēsturē, teoloģijā, politiskajās zinātnēs un mazliet bioloģijā, īpaši par dzīvības izcelsmi. Pašā sākumā devos pie dekāna un teicu: "Džon, es gribu pasniegt latviešu literatūru." "Kas ir Latvija, Aleksi?" viņš izbrīnā vaicāja. "Vai tā ir kāda moderna literatūras kustība?"

Neba viegli man bija izlauzties caur tādiem džungļiem. Bet es kļuvu par Austrumeiropas un padomju katedras vadītāju, pasniedzot latviešu, austrumeiropiešu un padomju okupēto tautu literatūru. Studenti to nevarēja īsteni saprast, nepazīstot tautas. Tālabpēc, pirms uzsāku pasniegt literatūru, sniedzu pārskatu par attiecīgās tautas izcelsmi, tās vēsturi, kultūru un tagadējo politiski saimniecisko stāvokli. Līdz ar to mani kursi bija obligāti visiem politisko zinātņu un vēstures aspirantiem, kā arī izlases pulkvežiem, majoriem un kapteiņiem, kuri gatavojās par mācības spēkiem militārās akadēmijās. Uzņēmu sakarus ar daudzām sūtniecībām, lūdzot materiālu. Par neierobežotiem universitātes līdzekļiem pasūtināju grāmatas no Anglijas, Vācijas, Francijas un Somijas. Pēcāk uzdevu igauņu, poļu, ungāru, armēņu, gruzīnu u. c. studentiem tulkot viņu tautu darbus, kurus mana asistente nogludināja un par ko universitāte dāsni samaksāja. Uz universitātes rēķina apceļoju slavenākās bibliotēkas Eiropā un Amerikas kontinentā. Tas realizējās grāmatā "Baltic Literature" (1970), ko izdeva universitāte. Pats lasīju viesu profesora lekcijas Ņujorkas, Miami, Helsinku, Londonas,Viskonsinas, Indiānas, Hārvardas, Pensilvānijas u. c. universitātēs. Visnevisādas organizācijas, katoļu un protestantu draudzes aicināja mani referēt par Latviju un komunismu. Bieži mani noklausījās 3500 cilvēku. Vjetnamas kara laikā, kad sanāksmi bija noorganizējusi un izsludinājusi studentu padome, es uzrunāju līdz 10000 klausītāju.

Visus kursus uzsāku ar 7–12 studentiem. Pārdrīz studentu avīze "Observer" un televīzijas centrs "NBC 16" ziņoja, ka "profesoram Aleksim Rubulim ir oriģināla metode", ka es, lūk, pastāstu par autoru un sižeta izcelsmi, lieku studentiem izlasīt attiecīgo darbu mājās, tad vadu debates un vispēc saku savu gala vārdu. No tā laika studentu skaits manos kursos svārstījās no 45 līdz 72. Divi doktori bija par maniem asistentiem. Universitātes vadība mani iecēla par konsultantu aspirantiem Austrumeiropas un PSRS okupēto tautu disciplīnās. Taču manā kancelejā pārbieži nāca studenti ar citām akadēmiskām un sadzīves problēmām. Vienu vasaras semestri es biju Politisko zinātņu fakultātes dekāns. Rektors gribēja mani par humanitāro zinātņu dekānu. Es atteicos. Es negribēju birokrātisku darbu, bet gan jaunekļu mentalitātes veidošanu.

Paralēli tam es uzrakstīju īsromānu "Ar gribu*' (Latvija Amerikā, 1971), dzejoļu krājumu "Uz Latgali" (1975), pārtulkoju latviešu teiku un pasaku izlasi ar zinātnisku klasifikāciju – "Latvian Folktales" (1982), teoloģisku rakstu krājumu "Katolicisms" (1987) un dzejoļu krājumu "Testaments" (1988). Dažas manas grāmatas tiek lietotas Notre Dame, Hārvardas, Tokio, Oksfordas, Jeruzalemes, Singapūras, Heidelbergas, Jēlas, Melburnas, Stanfordas u. c. universitātēs. Tas kremta Kremlim. Maskavas žurnāls "Znamja" (1972, 12) uzbruka man par savas tautas "pārdošanu amerikāņu kapitālistiem" un nožēloja, ka es neesmu par to sodīts. Es to zinu tikai tāpēc, ka latviešu laikraksts "Literatūra un Māksla" to pārdrukāja. Tam sekoja daudzi anonīmi nāves piedraudējumi pa telefonu. FBI un CIA aģenti mani informēja, ka draudi nāca no Padomju Savienības sūtniecības Vašingtonā. Tieši pusnaktī manā logā ietriecās pašgatavota raķete, aizdedzinot aizkarus un dīvānu. Saskrēja kaimiņi. Sirēnām kaucot, atdrāzās divi policijas spēkrati. Neviens nezināja, kas to izdarīja. Indiānas policijas superintendants Džons Šatls izdeva man atļauju Nr. 142458 nēsāt ieroci kabatā un piekodināja to darīt katrreiz, kad es vakarā braucu uz bibliotēku vai restorānu. Pēc dažām dienām vēlā vakarā man piezvanīja dežurējošais policijas seržants un brīdināja, ka komunisti skaidrojuši, kurā mājas stūrī atrodas mana guļamistaba. Viņš teicās novietot vienu policistu mājas iekšpusē, bet otru dārzā. Es noraidīju. Bet, ejot gulēt, bija tāda savāda sajūta. Es sapratu, ka trāpīju naglai uz galvas. Apbruņojies ar pusautomātisku karabīni un divām pistolēm, es kāpināju savu darbību. Publicēju vairāk nekā 600 rakstus latviešu, amerikāņu, vācu, angļu, indiešu, japāņu, somu, dāņu, spāņu, brazīliešu u. c. zinātniskajos žurnālos un presē. Daudzus traktātus pārtulkoja citzemju profesori un pat nosūtīja attiecīgiem redaktoriem.

Dārgais lasītāj, daudzi pieminētie fakti var izlikties neticami. Bet, lūdzu, saproti: es upurēju visu savu dzīvi Dievam un Latvijai. Un baigi strādāju. Tā, piemēram, pēc Baltijas Universitātes beigšanas, es dažus mēnešus uzturējos Blombergas bēgļu nometnē, kas ir Vācijā. Bijušais ministrs Alfrēds Bērziņš publiski atzīmēja kaut kādu jubileju, kurā es pat nepiedalījos. Nākošā dienā viņš atnāca pie manis, uzlika lielu torti uz mana galda, iedeva man rakstu par sevi un lūdza mani parakstīt to ar savu vārdu, grādu un nosūtīt avīzei "Latvija Vācijā." Tā mēs kļuvām paziņas. Pēcāk minēju auditorijā, ka vācu ātrlaivas mēdza braukāt gar Baltijas valstu krastu, ka ministrs Alfrēds Bērziņš sadarbojās ar FBI un CIA, ka es lūdzu viņu sagādāt man iespēju pabraukt un varbūt izcelties krastā uz brīdi. Pēc lekcijas pienāca pie manis divi stalti rezerves virsnieku skolas kadeti uniformā un sacīja: "Profesor, ja vari to izkārtot, pasaki mums. Mēs nobērsim ložmetēju lodes krieviem. Lai viņi zina, ka tiem nav vietas Latvijā." Protams, viņi nezināja, ka tas bija par vēlu. Divus gadus pirms manas pensionēšanās 18. novembrī manā klasē ienāca studente ar milzīgu torti un students ar magnuma pudeli (4,5 litri) franču šampanieša un plastmasas glāzēm. Torti greznoja sarkanbaltsarkanais karogs un uzraksts "Latvia forever" (Latvija mūžmūžam). Man saskrēja asaras. Mani studenti bija mani draugi. Draugs, es nekā nepārspīlēju! Gandrīz katru pavasari pēc eksāmeniem studenti sarīkoja mielastu kādā restorānā manis godināšanai. Daudzi tēvi un mātes man izmaksāja vakariņas restorānos pateicībā par viņu bērnu uzvešanu uz pareizā ticības un cilvēcības ceļa. Daži, kuri ir architekti, profesori, juristi, ārsti, politiķi un mākslinieki, tagad apmeklē mani vai raksta, lai pateiktos par manu devumu viņu dzīvei.

Man nav bijis personīgās dzīves. Vismaz piecdesmit gadus es tikai pētīju, taisīju piezīmes un rakstīju. Pārbieži gulēju tikai četrarpus vai piecas stundas diennaktī, sabojājot acis. Es neapprecējos ne darba, bet veselības pēc. Ārsti brīdināja, ka reimatisms un pārpūlētie muskuļi varētu sakropļot manas kājas. Krampji sākās studenta gados. Tālab es neesmu bildinājis nevienu sievieti. Bet septiņas vai astoņas bildināja mani. Viena no tām bija politoloģijas doktorante, bijusī mūķene.

Archibīskaps Jānis Pujats, bīskaps Jānis Cakuls un prelāts Dr. Kazimirs Ručs man rakstīja, ka ateistiskais komunisms ir iedragājis ticību mūsu tautā un ka daudzi nav kristīti. Viņi skubināja mani sagādāt reliģisko literatūru. "Es celšu baznīcas, bet Jūs rakstiet grāmatas," kardinālis vairākkārt atkārtoja. "Lūdzu, nepārtrauciet! Kūrija tās izdos vienu pēc otras."

Tā nu es nolēmu darīt to, kas patīk Dievam un der Latvijai. Īsi sakot, nodoties pētniecībai un grāmatu rakstīšanai. Un kad 1987. gadā es pieprasīju pensionēšanos, dekāns divas reizes lūdza mani to atlikt. Teica, ka tā ir vienīgā programma pasaulē un ka universitātei ir gods to ierakstīt savā katalogā. Pēc 4–5 gadiem viņš man telefonēja uz Čikāgu un lūdza mācīt vismaz vienu semestri.

Papildus grāmatas: manuskripts "Latgaļu–angļu vōrdneica" ar darbības vārdu formām un daudziem piemēriem. Latgales Kultūras Fonds to apsolījās izdot, bet gramatikas sakropļojuma ievadītāji to apturēja. "Katoļu rokasgrāmata" (1990), dzejoļu krājums "Atziņas"(1992), "Jēzus Kristus Evaņģēlija komentāri" (1994), „Atklāsme. Komentāri" (1995), stāsti "Trīs zvaigznes" (1995), "Svētais Gars" (1997), "Sv. Pēteris" (1997), "Apustuļu darbi. Komentāri" (1998), "Dievs" (1998), "Jēzus Kristus" (1998), "Dievs + cilvēks + dvēsele" (2000), "Reliģija un archeoloģija" (2000), "Bibliskā arheoloģija" (2001) un "Kristus brāļi un māsas" (2004). 2005. gadā publicēju zinātnisko rakstu sēriju TV NET internetā. Vispēc iznāca grāmata "Baznīca" (2008). Tagad rakstu darbu "Kas ir kas Svētajos Rakstos".

Es studēju latviešu valodu un stilistiku, lai kļūtu par izkoptu literātu. Pēcāk to ilgi pētīju. Ieguvu bagātu senvārdu leksiku, kā arī radīju jaunvārdus. Man kremt, ka ignorantie redaktori pārbieži sakropļoja manus darbus.

Es formāli mācījos keramiku. 1964. gadā Ņujorkas Keramikas apvienība atzina vienu manu roku darināto vāzi par labāko izstādē savā kategorijā, bet par otru piešķīra pirmo godalgu.

Es atzīstu, ka Dievs radīja cilvēkus, lai viņi, resp. mēs varētu izteikt savu labo gribu un darbus, tādējādi nopelnot attiecīgo pēcnāves stāvokli. Vislielākā zinātne un māksla ir saistīta ar Dievu, savu tēvzemi un cilvēci. Visa mana dzīves jēga ir darīt to, kas patīk Dievam un der Latvijai. Tikai pazudušie dēli un meitas, kuriem trūkst zināšanu un talanta, piesārņo savus sacerējumus ar kriminalitātēm un vulgaritātēm lēto lasītāju piesaistīšanai. Pārfrazējot F. Šilleru, vērtīgā darbā jābūt ir saturam, ir formai.

Pāvests Jānis Pāvils II, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kardināls Jānis Pujats, katoļu un luterāņu profesori, inteliģence un vienkāršā tauta augstu novērtē manas grāmatas un aicina mani turpināt rakstīt. Atzinības raksti: Daugavas Vanagi Kanādā (1965), Romas katoļu Baznīca Latvijā (2002), Bīskapa Jāzepa Rancāna fonds (2004), Amerikas Latviešu Katoļu apvienība (2005), kalaik International Library of Poetry (2006) piešķīra pirmo godalgu un Holivudas firma World Music to komponēja un ieskaņoja kasetē.

Aleksis Rubulis