Antons Rekšņa Dr. habil. agr., Valsts emerit. zinātnieks

" Caur mežiem un purviem" veltījums vecākiem Nikodimam un Kazimirai Rekšņiem, onkulim Francim un tantei Albīnei Mickevičiem

ievada vietā

Grāmata aptver 20. gadsimta vidusposma notikumus, pamatā – Latgalē. Šī laika norises autors centies paust objektīvi, cik nu spējīgs to aculiecinieks un aktīvs līdzdalībnieks, izvairoties no glorificējumiem vai nomelnojumiem. Izvērstāk aplūkoti Otrā pasaules kara gadu personīgie, atmiņā saglabājušies fiziskie un psiholoģiskie piedzīvojumi un pārdzīvojumi.

Autors piedalījies cīņās antihitleriskās koalīcijas spēku pusē. Stāstījumā netiek atainots karš vispār, kas pēc būtības ir un paliek necilvēciski vardarbīgs. Ne velti tautā, īpaši Latgales pusē, karam, manuprāt, ir precīzāks, tiešāks apzīmējums – „vaidi”. Var attaisnot aizstāvēšanās, atbrīvošanās karu, tā brīvprātīgos, arī mobilizētos dalībniekus. Nevar attaisnot netaisnīga kara brīvprātīgos dalībniekus, protams, nevainojot ar varu mobilizētos. Karš kā tāds nes postu, iznīcinot gadu desmitos, pat simtos cilvēku saražotās materiālās un garīgās vērtības, sakropļo pašu cilvēku gan fiziski, gan garīgi.

Cilvēks kā dabas pērle, kā nepārvērtējams dārgums dzimis miljons gadu ilgā mainībā, arvien pilnveidojoties katrā savas attīstības stadijā cīņā par eksistenci, līdz koka nūja un akmens šķemba vērtās par neaizstājamu darba rīku pārtikas savācēju rokās, kļuva par ražotājrokām. Kopumā dabīgas atlases ceļā veidojās savstarpēji saistīts ražojošs mehānisms. Primāts pārtop par darba būtni – cilvēku. Darba rīku pielietošana prasīja domāšanu, veidojās domājošs darba cilvēks (Homo sapiens /Homo faber). Izveidojies ļoti ietilpīgs apzīmējums: katrs cilvēks ir darba bērns. Dabā izdzīvo stiprākais un veiklākais, vājākais iznīkst. Pie šiem diviem atslēgas vārdiem – darbs un cilvēks – cīņā par eksistenci pievienojas trešais – karš. Tātad postošā iznīcība, ja neņem vērā vienu šīs norises šķautni: tehniskās attīstības paātrinājumu, taču arī tā dažkārt vērsta uz paša cilvēka iznīcību.

Pēc šī darba autora izlīdzinātām aplēsēm, ekonomiski aktīvo cilvēku daļa, kuri galvenokārt ierauti karā, savā darba mūžā spēj nostrādāt 70 tūkstošus darba stundu. Šajā laikposmā cilvēks saražo vērtību stipri vairāk, nekā iztērē tās nākošās paaudzes izaudzēšanai un apmācībai darbam. Bet karā, kā jau karā, cilvēka vērtība devalvējas līdz nullei.

Cilvēka intelektuālā attīstība ļauj viņam kļūt arvien neatkarīgākam no dabas stihijām. Daba skopi atklāj savus noslēpumus un nežēlīgi atriebjas par pārinodarījumiem tai. Ne velti pēdējos gados pasaules valstu vadītāji jau vairākkārt šos jautājumus caurlūkojuši savās apspriedēs, īpaši klimata sasilšanas līknes augšupkāpi. Nu jau tikai dažu valstu vadītāji pauž neattaisnojami autoritāru nostāju gan atomieroču ražošanā, gan pieaugošās rūpnieciskās ražošanas izmešu ierobežošanā. Arvien enerģiskāk tiek atgādināta Otrā pasaules kara mācība. Pasaules valstu līderi 2009. gada decembrī Kopenhāgenas konferencē atkal apsprieda vienošanās iespējas par globālā klimata izmaiņām, lai aizstātu Kioto protokolu, kura darbības termiņš beidzas 2012. gadā.

Šodien sabiedrība nonākusi pie sarkanās līnijas. Šajā sakarā daudz lietderīgāk visas pūles veltīt tam, lai laikus apturētu izveidotos pasaules iznīcināšanas ieročus. Var jau turpināt debatēt, kurš bija bīstamāks Otrā pasaules kara uzvaras gadījumā – Staļins vai Hitlers. Šajā jautājumā grūti argumentēti apstrīdēt Latvijas starptautisko problēmu apskatnieka Voldemāra Hermaņa sacīto, ka Otrajā pasaules karā Staļins bija kopā ar Rietumu demokrātijām... Līdz ar to hitlerisma krahs vismaz daļai Eiropas tautu patiesi bija atbrīvošanās. Kamēr Hitlers neko nevēlējās dzirdēt arī par Baltijas valstu neatkarību.

Autors uzskata par savu pienākumu, balstoties uz konkrētiem piemēriem, censties atsegt kara milzīgo postu. Jo vairāk – tieši morāls pienākums to darīt pašiem kara dalībniekiem – veterāniem. Kurā pusē esi cīnījies – „pareizā” vai „nepareizā”. Jau sen ir laiks, cenšoties objektīvi atspoguļot kara notikumus, pāriet pie to politiķu barga nosodījuma, kuri kurina naidu starp agresīvi noskaņotiem nacionālistiem un šķiriskiem grupējumiem. Miers un karš ir antipodi – tie ir šī darba atslēgas vārdi. Šo problēmu piesardzīgai risināšanai īpaša nozīme ir cīņā par ietekmes sfērām informācijas sablīvētajā gaisotnē gan starp valstīm, gan to robežās. Īpaša atbildība jāuzņemas politiskajiem darbiniekiem, presei, televīzijai, radio. Ierindas ražotāju vidū šo problēmu tikpat kā nav.

Otrā pasaules kara dalībnieku pārliecinošs vairākums cīnījās par savas Dzimtenes brīvību, laimīgu un skaistu dzīvi. Katram veselīgi domājošam cilvēkam tuvu pie sirds gan kara, gan miera apstākļos ir šis svētais vārds – Dzimtene. Karā aiziedams, es sapņoju un ar pārliecību cerēju, ka atgriezīšos savās tēva mājās – Latgalē, Latvijā, kad tiks izdzīts agresors. Man laimējās izdzīvot un atgriezties! Turklāt kara otrajā posmā (1943–1944) turpināt cīņu Latgales novadā. Ņemot vērā, ka partizānu vienība „Daugavietis” darbojās un komplektējās pamatā no Latgales iedzīvotājiem, kur liela daļa ir krievi, mūsu vienības rindās arī atspoguļojās šī novada tautību sastāvs. Uzskatu par savu pienākumu pastāstīt par necilvēcīgi smagajām, ar nāves briesmām saistītajām kara takām.

Šinī grāmatā publicētas arī Kazimira Meikšāna un mana vecākā brāļa Franča Rekšņa atmiņas. Viņi, tāpat kā es, elpojuši Latgales gaisu un bērnībā baudījuši to pašu maizīti. Mēs ar brāli kara sākumposmā izceļojām Padomju Savienības plašumus kopā, armijas un partizānu gaitās tāpat laimējās būt kopā. Izlūkgājieni uz Latvijas teritoriju no Baltkrievijas katram norisa atsevišķi, un tāpēc arī piedzīvojumu stāsts citādāks. Brālis no partizāniem atgriezās Maskavā nedaudz ātrāk par mani – un par to viņš stāsta pats.

Kazimira Meikšāna liktenis stipri sarežģītāks, kā jau īsta izlūka, jo reti kurš no viņiem noslēdzis savas gaitas bez sarežģījumiem. Par sevi viņš stāsta atklāti un tieši. Sūrs un nežēlīgs likteņstāsts. Veselīgi domājošs, iejutīgs un rūpīgs lasītājs sapratīs, kādus satricinājumus viņam nācās pārdzīvot nacistu kazemātos, kādu vīrišķības pārbaudi vajadzēja iziet, lai izpildītu uz viņa pleciem uzlikto uzdevumu, un cik smagi nācās raisīt aizdomu tīto mezglu. Tikai dzīves pašā nogalē viņš skatīja spoži mirdzam saules starus.