KAZIMIRS BUIŅICKIS
(1788–1878)

KAZIMIRS BUIŅICKIS

UN VIŅA DARBI

Kazimirs Buiņickis (1788-1878) - unikāla personība Latgales kultūrvēsturē. Savā 90 gadus ilgajā mūžā viņš iespējis daudz paveikt vairākās jomās. Veikumam vairākas izpausmes un loki. Koncepcija - par Latvijas novadu, latviešu tautas vienību. Sociālo reformu rosināšana, iestāšanās par dzimtbūšanas atcelšanu Latgalē tūlīt pēc tam, kad tas 19. gs. sākumā bija izdarīts Vidzemē un Kurzemē. Novadnieciskās kultūras pamatu likšana ar pirmo Latgales (toreiz Inflantijas) novadam un tuvākajam reģionam veltīto periodisko izdevumu - biezo žurnālu-almanahu »Rubon« (Daugava, 1842-1849). Desmit sējumos, vairāk nekā 2800 lappušu kopapjomā, publicējot plašu materiālu klāstu par Latgali: tās vēsturi, kultūrvēsturi, saimniecisko dzīvi, daudz daiļliteratūras darbu. Visos žurnāla numuros pirmoreiz publicēts paša K. Buiņicka kultūrvēsturiskais romāns par 17. gs. Latgali (grāmatā -1852. g. divās daļās, 524 lpp.) »Priestera Jordāna atmiņas«.

Buiņickis savos darbos atainojis dzimtā novada (dzimis Krāslavai un Dagdai tuvajā Šķeltovā) dzīvi gan 17. gadsimtā, gan 19. gs. pirmajā pusē. Plašā apcerē »Inflanty« sniedzis Latgales vēstures izklāstu poļu »Vispārējās enciklopēdijas« XII sējumā 1863. gadā. Latgales materiālā balstīti arī citi literārie darbi: »Vecmeita« (Stara panna, Wilno, 1855), stāsts »Gerons«. Un, protams, »Atmiņas« (1795-1875) - par Latgalē 80 gadu ilgamībā pieredzēto, pārdzīvoto, par savas un citu muižnieku dzimtu likteņiem. Dagdas muiža - K. Buiņicka īpašums - vērtusies par sava laika ievērojamu kultūras centru. Ar jezuītu misiju, skolu, medicīnas punktu, ar 20000 sējumu plašo bibliotēku, no Hilzeniem mantoto un paša papildināto arhīvu, arheoloģijas materiālu kolekciju, mākslas darbiem, muižas teātra trupu. K. Buiņickis pazīstams arī kā dramaturgs. 1860. gadā - savā zelta kāzu jubilejā - Dagdas rezidencē uzvesta viņa ievērojamā drāma »Kostjuško Šveicē«, kurā atklāta poļu revolucionāra dziļi patriotiskā ticība poļu tautas brīvības ideāliem, to uzvarai. Jāpiezīmē, ka Kazimirs Buiņickis bijis arī Rēzeknes, pēc tam Dinaburgas apriņķa vecākais (marszalek).

Poļu sacelšanās laikā 1863. gadā krievu šovinistu sakūdīts zemnieku pūlis nodedzināja K. Buiņicka muižas dzīvojamo ēku. Gāja bojā lielas vērtības, vēl nepublicēto darbu vidū arī manuskripts par latviešu, tātad arī latgaļu, tautas vēsturi.

Par K. Buiņicki publicētas manas apceres dažādos izdevumos: »Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs« (1993, 2), Polijas vēstniecības un Latvijas Vēstures institūta sagatavotajos rakstu krājumos »Poļu kultūra Latvijā« un »Latvija-Polija« (1994, 1995), »Acta Latgalica-10« (1999), grāmatā »Ai, māte Latgale« (2001), »Tāvu zemes kalen-darā« (1997, 2003). Visplašākā - monogrāfiskā - apcere-pēcvārds «Aizmirstais un no jauna atrastais Kazimirs Buiņickis« LKC apgādā izdotajam romānam »Priestera Jordana atmiņas« (2003, 248.-277. lpp.).

» Klejojumi pa maziem ceļiem« ir K. Buiņicka pirmais publicētais plašākais darbs. To no romāna »Priestera Jordana atmiņas« (arī R. La-banovska tulkojums no poļu valodas) šķir apmēram divdesmit gadi. Pēc paša autora pieminējuma, »Klejojumi...« tapuši pēc 182... gada jūnijā aizsāktā ceļojuma pa (Latgales) »mazajiem ceļiem«, bet »Pries-tera Jordana atmiņu « pirmās nodaļas sāktas drukāt almanaha »Rubon« pirmajā sējumā 1842. gadā.

Kas kopīgs un atšķirīgs šiem darbiem, tapušiem ar samērā palielu laika atstarpi? Kopīgs ir apliecinājums neapšaubāmajam rakstnieka talantam, kas iezīmējas »Klejojumos...« un savu briedumu guvis »Pries-tera Jordana atmiņās«. Tā ir atzīstama spēja raksturīgiem, dažkārt asiem un ironiskiem vilcieniem veidot tēlu, dzirkstošus, asprātīgus dialogus. Dokumentālo fonu, materiālu organiski saliedēt ar prozai zīmīgo sižetisko un kompozicionālo uzbūvi. Šie divi slāņi - literāri nosacītais un ģeogrāfiski dokumentālais - it kā virzās paralēli, satuvinoties un mijiedarbojoties. Ja »Priestera Jordana atmiņās« viscaur darbība risinās Latgales topogrāfiskajā realitātē (Aulejas, Dagdas, Feimaņu, Rāznas ezera, Kokneses u. c. apkaimē), tad »Klejojumos...« ģeogrāfiskā vieta konkrēti nekur nav nosaukta, taču raksturīgi iezīmētas dažādu Latgales muižu īpatnības, apriņķa pilsētas veidols utt.

Ja »Priestera Jordana atmiņu« norisēs piedalās gan literāri nosacīti tēli (Jordāns, Roze, Anzelms, Ūzuliņš u. c), gan konkrētas vēsturiskas personības (Plāteru dzimtas pārstāvji, Jans Hilzens, Kaspars Karņic-kis, Aleksandrs Korvins Gonsijevskis, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs u. c), tad visi » Klejojumu...« personāži (izņemot pašu autoru un viņa viegli sazīmējamo draugu Ādolfu, aiz kura paslēpts Ādams Plāters) nosacīti. Taču vai katram ir viņu būtībai tuvi prototipi - autors pārliecinājies vēlāk, saņemot no atsevišķiem muižniekiem pārmetumus, ka viņi »tajā darbā neesot patiesi zīmēti, bet izķēmoti«. Un ne bez pamata, jo ironija un vietumis pat sarkasms te nav žēlots. Arī hi-perbolizācija izmantota, kas literāram darbam taču nav liegts.

Kaut arī autors »Klejojumos...«, kā jau sacīts, izvairās no darbības vides tīri kartogrāfiskas dokumentēšanas, taču pirmajā nodaļā "Izbraukšana no mājām« iezīmētas galvenās ceļojuma un tēloto norišu koordinātes. Tiek minēts (izbraucot no Buiņicka Dagdas) maršruts -»abos Daugavas, iespējams, arī Nemunas krastos«. Tas nozīmē, ka runa ir par Dienvidlatgali, Augšzemi (kur Plāteru dzimtas īpašumi) ar iespējamu epizodisku ietieci Baltkrievijā. Konkrēti minēta Rīga, kur noris beigu cēliena epizodes. Četrās nodaļās visai detalizēti iezīmēta apriņķa pilsēta, kurā notiek izvērsti tēlotais muižniecības saiets, literārais vakars prezidenta namā u. c. norises. Pēc visām pazīmēm tā ir toreizējā, ne visai košā provinciālā Dinaburga. Arī pievilcīgā Ludvika beigu galā atklājas kā autora ceļabiedra Ādolfa līgava un vēlākā dzīvesbiedre. Par ceļojumiem vispār un plānotā ceļojuma nolūkiem arī vēstīts pirmajā nodaļā: »Pēc mana ieskata, ceļojoša rakstnieka visgrūtākais uzdevums, attēlojot kādas valsts iedzīvotāju paražas, ir patiesīgi iezīmēt valsts tēlu. Lai to panāktu, viņam jāpārvietojas nevis pa šosejām, bet gan pa maziem ceļiem, apmeklējot ikvienas provinces nostūrus un vācot tajos tautas dzīves vērojumus. (..) Šajos vairāku mēnešu ilgajos klejojumos paredzu piedzīvojumus, kas man sniegs ļaužu dzīves detalizētu ainu.« Jāteic, ka šī iecere jeb, kā saka autora līdzbiedrs Ādolfs, projekts visumā tiek īstenots.

Te der apstāties pie augšminētajiem vārdiem: »...attēlojot kādas valsts iedzīvotāju paražas, ir patiesīgi iezīmēt valsts tēlu«. Pazīstot jo labi cariskās Krievijas, kurā nonākusi poļu Inflantija (Latgale), stingro cenzūru un visai drakonisko attieksmi pret pakļautajām provincēm, Buiņickis ir piesardzīgs. Piemēram, viņš savā skatījumā neietver nevienu krievu muižnieku, it kā to Latgalē nemaz nebūtu bijis. Viņš tēlo tikai savas tautības muižniekus un dažādu rangu ierēdņus - poļus. Taču ar to pilnīgi pietiek, lai atklātu šīs dzimtbūtnieciskās, atpalikušās valsts birokrātisko, izkurtējušo iedabu.

Ja »Priestera Jordāna atmiņās«, kur darbība noris uz poļu-zviedru kara fona, daudz dramatiska un traģiska, tad »Klejojumu...« pamatievirze - ironiska, satīriskās toņkārtās zīmēta. Paceļoties pāri smieklīgajam, cilvēciski (un valstiski!) ierobežotajam un aprobežotajam, autors apstiprina gara brīvību un dāvā to lasītājiem. Par grāmatas moto kļuvusī devīze »No dzīves dzīvei« īstenojas pamatā reālistiskā sava laika norišu, tikumu, bet galvenokārt - netikumu tēlojumā. Taču darbs nepārvēršas drūmā, vienpusīgā satīrā, tā gaiši romantisko stīgojumu nodrošina patiesas draudzības cildenums (autors-Ādolfs), ilgas pēc pavīdējušās, bet vēl nepiepildītās mīlestības (Ādolfs-Ludvika), taisnīguma uzvara (Ādolfa prāvas iznākums), nesavtīga kalpošana cilvēkiem (priesteris Augusts). Arī citāda dzīves daudzveidība, kuru pauž gan priekšzīmīgais saimnieks pans Voldemārs, sabiedrībā neiztrūkstošais asprātis majors K., vīrišķīgā horunžija Roze - brašā zirgā, ar tai visur, arī lāča medībās, sekojošo jauno biktstēvu...

Darbs » Klejojumi pa maziem ceļiem« tapa laikā, kad K. Buiņickis kopā ar vairākiem liberālajiem Latgales muižniekiem izveidoja komisiju, izstrādājot dzimtbūšanas atcelšanas Latgalē projektu. K. Buiņickis iepazinās ar attiecīgajiem dokumentiem Polijā, kur jau 1815. gadā bija atcelta dzimtbūšana, un Kurzemē (1817), Vidzemē (1819). Bija sekretārs, sastādot plašo brīvlaišanas noteikumu projektu. Viņš saprata, ka tā vēl nebūs nekāda dāsnā dāvana zemniekiem, jo saistījās ar dažādiem apgrūtinājumiem. Ka »tā grunts un zeme« joprojām piederēs muižniekiem, saglabāsies klaušas muižai (tās atcēla tikai 1867.-1868. gadā), miesas sodi (aizliedza tikai 1865. g.) utt. Taču, atceļot dzimtbūšanu, zemnieks iegūst pārvietošanās brīvību, nav piesaistīts vienam muižniekam, var tikt ievēlēts pagasta pašvaldībā (kas gan atradās muižnieku uzraudzībā), iegūt sev uzvārdu.

Zīmīgi, ka zemnieks, kas epizodiski parādās »Klejojumos...«, ir tāds, kas neko nespēj ne izlemt, ne izšķirt, viņš nav rīcībspējīgs, ir tikai muižnieka objekts, piederums, daļa no viņa mantības, ar kuru var izrīkoties, ka kungam labpatīk. Ar to K. Buiņickis netieši liek saprast, ka Latgales zemnieki ir dzimtbūšanas važās kalti. Jo nekur Eiropā zemnieku situācija nebija tik nomācoša, kā Krievijas impērijā - viņu tiesiskais stāvoklis būtībā bija pielīdzināts vergam.

Buiņickis savā darbā parāda tos, kuri visu lemj, kārto, dara, visādi rosās. Muižniekus, dažādu rangu ierēdņus. Bet kā viņi dara? Atbildes meklējumi arī veido » Klejojumu pa maziem ceļiem« galveno saturu.

Kazimirs Buiņickis pauž domu, ka zemnieka dzīve atkarīga ne tikai no pastāvošās dzimtbūšanas kārtības, bet tās ietvaros - lielā mērā - no katra muižnieka, katra varas nesēja būtības. Ar pavisam nelieliem izņēmumiem autors savus tautiešus - Latgales poļu muižniekus - rāda visai tumšās krāsās: kā vājus, bezrūpīgus saimniekotājus, egoistiskus dzīves baudītājus, bravūrīgus lielībniekus. Savās muižās zemnieku sastrādāto naudu magnāti un šļahtiči notriec ārzemju vojāžās un nebeidzamās kāršu spēlēs. Latgales poļu muižnieki ir šī azarta apsēsti. K. Buiņickis izvērstās ainās rāda, ka tas notiek ne tikai parastā dīkdienīgā ikdienā, bet arī gadskārtējā muižnieku saietā un pat bērēs, kad pēc kopmielasta daudzi sēstas pie spēļu galdiem... Sajās kāršu spēlēs notiek dižošanās gan ar franču, gan latīņu valodas drumstalām, visādas »šuleru« būšanas. Dažam kāršu spēle ar to pavadošām blēdībām kļuvusi par sava veida profesiju. Tāds ir kolorīti veidotais Kačalo, kas nepalaiž garām nevienu plašāku saietu, kur var cerēt uz kārtīgu »kam-pienu«.

Latgales muižnieku tēlojumā K. Buņickis izmanto ironiju dažādās tās pakāpēs - no vieglas pazobošanās līdz visai asam sarkasmam un sabiezinātai hiperbolai. Viens no spilgtākajiem personāžiem - pajauns muižnieks Ļatavickis. Latviešu Švaukstu brāļi Kaudzītes radīs gandrīz pēc sešdesmit gadiem, bet šeit mūsu priekšā nostājas provinciālais poļu Švauksts, kas dižmanīgi balamutē par saviem braucieniem uz slavenākajiem Eiropas »ūdeņiem« - kūrortiem: Rīgas jūrmalu, Baldoni, Karlsbādi un katru lielības gabaliņu »izrotā« ar sagrābstītām franču valodas frāzēm, ik brīdi pasvītrojot savu smalkumu un »aristo-krātiskumu«. Un dižojas ar Mitavā (Jelgavā) iegūto »unikālo pīpi«, kas izrādās prasts viltojums. Cits muižnieks - kāds vārdā nenosaukts podkomorijs un reizē arī krodzinieks - ārzemēs jautri notriecis tēva mantojumu, atgriezies savā muižā, lai to pārtaisītu pēc Francijā un Vācijā noskatītajiem paraugiem, neapjēdzot, ka tie pilnīgi nederīgi vietējiem apstākļiem. Ar dažādiem smieklīgiem jaunievedumiem izputina gan muižu, gan vēl lielākā postā iedzen savus zemniekus.

Viens no redzamākajiem personāžiem - Šumņickis. Viņš praktizē arī kā advokāts (uzvar tiesas prāvās kādā Ādofa lietā), nevar atturēties no latīnisko teicienu biežās (un neprecīzās) lietošanas un savu bērnu aplamas, bezgaumīgas mākslinieciskās audzināšanas, reizē atklājot provinces izglītības zemo līmeni. Šumņickis uz visām iestādēm raksta sūdzības par kādu nenozīmīgu saimniecisku sīkumu, nesaredzot (vai negribot redzēt) pašas dzimtbūtnieciskās iekārtas izkurtējušo būtību.

Plaši izvērstais apriņķa muižnieku saieta attēlojums - šedevrs Bui-ņicka grāmatā. Kolorīti tipi, smalka ironija: tukšā muldēšana garajās runās, sīki strīdiņi starp prāvākajiem magnātiem un sīkajiem šļah-tičiem, kas neko neatrisina. Katrs iestājas par savām privilēģijām, ne jau zemnieku stāvokļa uzlabošanu. Muižnieku seniors Hilareckis katru runu sāk ar atgādinājumu, kādas dižas lietas notikušas, kādreiz šim ieņemot augsto guberņas maršala posteni. Un savā runāšanā nekur tālāk arī netiek. Gan odiozais spekulants Glaskovičs, gan skopulīgais augļotājs Mustinovičs... Vēl kāds lielās - esot noslēdzis izdevīgu darījumu ar kaimiņu muižturi. Cits paspējis pilsētas bodē nopirkt labu ārzemju drēbi savam ancukam. Tikai neviens nav pēc būtības domājis un spriedis par kādiem nopietniem praktiskiem projektiem un darbiem, kas varētu veicināt patiesu saimniecisko rosību novadā, apriņķī uzlabot tautas - zemnieku masas - bēdīgo eksistenci.

Jā, atrodas gan viens »drosminieks«, kas cita starpā iebilst, ka tukša pļāpāšana vien bijusi, bet jaukas ir tādas tikšanās... pie vīna un kāršu galda. Jo visu sanāksmi vainago apriņķa priekšnieka rīkotais bagātīgais rauts. Gan jau saieta sekretāri galu galā noformēs visu, »kā vajag« - un tajos papīros būs redzams, cik gudri un krietni ir šie In-flantijas kungi - »gādnieki par taisnīgumu, progresu, vispārējo labklājību". Frāzes, frāzes, kas savu liekulīgo raksturu nav zaudējušas mūsdienās - tepat Latvijā.

Visai odiozi zīmēto tipu galerijā savrup izceļas vīrišķīgā, jātnieku biksēs vienmēr tērptā horunžija Roze: gan medībās, gan muižnieku saietā ierodas uz sugas ērzeļa. Daži mājieni liecina par viņas piederību tā sauktajiem »pelēkajiem kardināliem« dažādu aizkulišu lietu kārtošanā muižniecības savstarpējās »spēlītēs«.

Bet Buiņickis nav tikai »melno« un »balto« krāsu lietotājs tipāža veidošanā. Majora K. būtība atklāta kā iekšēji pretrunīga. Neapšaubāmi asa prāta cilvēks, apveltīts ar organisku humora izjūtu un kritisku attieksmi pret apkārtējām norisēm, taču nespēj savas dotības un prātu likt kādā nopietnā lietā. Tā arī paliek plivinoties sava laika »smalkajās aprindās«, veidojot vēl vienu »liekā cilvēka« tipu.

Autors visu to tēlo un rāda it kā ar ārēji sadzīvisku vieglumu. Reizē liekot nopietni aizdomāties - vai tādi augstākās kārtas reprezentanti spēs jel ko nopietnu paveikt sabiedrības progresā, cilvēku labklājības un tiesību nodrošināšanā, apgaismībā? Atbilde var būt tikai viena: nē, nevar! Tam nepieciešamas būtiskas reformas, kuru aktīvs iniciators un līdzdalībnieks šajā laikā ir pats Kazimirs Buiņickis.

»Klejojumi pa maziem ceļiem« neapšaubāmi tapis apgaismības gadsimta ietekmē. Neatradis pozitīvo vērtību apstiprinājumu sava laika stagnatīvajā muižniecībā, Buiņickis to saredz un visai pārliecinoši atklāj izglītotā, sociālā taisnīguma ideju īstenotāja priestera Augusta tēlā. Protams, viņa veikumi viena pagasta, vienas draudzes ietvaros ir tikai tāda atsevišķa zaļa saliņa vispārējā bēdīgajā situācijā. Taču tas jau ir zināms modelis kādam nākotnē vērstam gaišākam redzējumam un reālajām iespējām. Šis »es« formā sniegtais vēstījums par satikto Augustu, iepazīšanās ar viņa gaišo personību un praktisko veikumu būtībā veido grāmatas idejisko pamatkodolu.

Autora ciemošanās pie Augusta atklāj sarežģītu dzīves stāstu. Cēlies no bagātas ģimenes, ieguvis labu izglītību ārzemēs. Sarakstījis gudru, daudziem vajadzīgu grāmatu, kurā izteiktās idejas tiecas praktiski īstenot dzīvē. Sarunas ar Augustu par sociālajām lietām, tikumību un reliģiju acīmredzami atspoguļo arī paša Buiņicka uzskatus. Lielākā daļa Latgales muižnieku nerūpējas ne par zemnieka miesu, ne prātu un dvēseli. Daudzu cilvēku dzīve - nožēlojama, tā daudz neatšķiras no dzīvnieku elementārās eksistences. Augusts tēva atstāto mantojumu liek lietā, lai savu iespēju robežās kaut cik uzlabotu zemnieku dzīvi. Viņš cenšas tos pasargāt no muižnieku patvaļas, nodrošinot pamata izglītību un veselības aprūpi. Zemnieku pārstāvji pulcējas pie priestera, lai apspriestu kārtējās vajadzības, lai viņš uzklausītu sūdzības, palīdzētu uz izdevīgiem noteikumiem saņemt aizdevumus, sagādāt kokmateriālus savu mitekļu celšanai.

Buiņickis atstāsta (it kā stenografē) kādu Augusta sprediķi baznīcā. Tas atšķiras no daudzu citu priesteru sludinātā debesu piesolījuma un nemitīgās baidīšanas ar elles mokām. Priesteris Augusts cenšas meklēt līdzsvaru starp debesīm un zemi, ticību Visuvarenajam un saviem darbīgajiem spēkiem paša dzīvē. Augusts pats to apliecina visā savā ikdienas darbībā. Viņa mācība ir nopietnu filozofisku un ētisku pārdomu caurvīta, izteikta cilvēkiem saprotamā valodā.

Domājot par K. Buiņicka darba veidojuma mākslinieciskajām īpatnībām, vispirms jāuzsver jau pieminētā tuvība apgaismības garam, ko raksturo gan katrai nodaļai izvēlētais moto - zīmīgi antīko, latīņu, franču, vācu, poļu u. c. autoru citāti. Filozofiskas atkāpes un ekskursi cilvēka gara pasaulē - domas par varonību, draudzību, mīlestību, tikumību un citām nopietnām eksistenciālām lietām. Dažkārt, kā jau entuziasmēta, jauna rakstnieka darbā, tās veido diezgan plašas autonomas atzares. Paturot racionālo, tulkotājs tās dažviet īsinājis, rēķinoties ar mūsdienu lasītāja uztveri, kā arī - lai izvairītos no sižetiskās pamatlīnijas bremzējumiem. Tāpēc notikusi, piemēram, atteikšanās no pulkveža garā stāstījuma par viņa kara piedzīvojumiem (I sēj., 3. nod.), priestera Augusta biogrāfijas ļoti detalizētā izklāsta - ar dažādām kolīzijām tēva un dēla starpā, studiju īpatnībām u. c. (I, 10). Saīsināts priestera garais sprediķis, saglabājot būtisko tā filozofiski ētiskajā daļā (I, 8). Tāpat reducēti kāršu spēļu dažviet pārāk detalizētie apraksti. Taču tas nav traucējis darba vispārējo filozofisko toņkārtu klātbūtnes esmei, ko atgādina ik pēc brīža kodolīgie aforismi, sentences, asprātīgie domugraudi. »Grūti mums atzīties savos trūkumos. Mēs saredzam nepilnības citos, bet izliekamies kurli un mēmi attieksmē pret savējām«. »Patstāvība nozīmē - nebeigt mīlēt vai, beidzot mīlēt, ne-atjauties mīlēt vēlreiz. Vai to no cilvēka var prasīt bez ierunām?« »Abu dzimumu trūkumi izriet no cilvēka iedabas nepilnībām, taču civilizētajās zemēs attīstītā pieklājības izjūta dara tos neuzkrītošākus«. »Saskaņā ar viņa principiem, cilvēku nekas nekompromitē, izņemot tukšu kabatu«. »Godīgs kristietis no ikviena sprediķa, kā bite no ikviena ziediņa, var pasmelt pilienu derīgā. Bet tas, kurš uz baznīcu iet kā uz teātri vai akadēmisku sēdi, nav kristietis vai arī ir reliģiski slims, varbūt neizārstējies«.

Grāmatā jūtams sava laika ceļojumu literatūras un piedzīvojumu romānu iespaids. Taču mēra un takta robežās. Autors nenonāk paša aprakstītā muižnieka lomā, kad citās zemēs (t. i., grāmatās) aizgūtais tiek nepiemēroti pārnests uz dzimtās zemes vidi. Šī saikne saglabāta, kaut ari, kā jau sacīts, vairoties no strikta ģeogrāfiska dokumentējuma.

» Klejojumi pa maziem ceļiem« atklāj toreiz vēl savu literāro jaunradi aizsākušo rakstnieku kā neapšaubāmi izglītotu un talantīgu, ar īsti eiropeiskas kultūras apvārsni apveltītu. No tā klātesamības izriet galvenā atziņa: Kazimira Buiņicka »Klejojumi pa maziem ceļiem« - tulkotāja iejutīgajā latviskojumā - ir nozīmīgs kultūrvēsturisks piemineklis, avots par Latgales dzīves norisēm 19. gadsimta sākumā. Līdzīgs tam līdz šim nav rasts, tāpēc pirmreizīgs un neatkārtojami savdabīgs.

Iespējams, ka no Kazimira Buiņicka mantojuma arī nākotnē tiks rasts vēl kāds atklātībai nododams darbs. Taču relatīvi (pagaidām), nobeidzot pašu nozīmīgāko no viņa tekstiem, līdzās » Klejojumiem pa maziem ceļiem« publicējam arī fragmentus no atstātā rokraksta, kas nesen Polijā pārtapis grāmatā - »Pamiętniki (1795-1875)«. Tātad -»Atmiņas« par piedzīvoto un pārdzīvoto. Autora pieredzētais un atmiņu grāmatā dokumentētais gandrīz pilnībā attiecas uz Latgali, tāpēc tas pieder pie nozīmīgiem un visai retiem kultūrvēstures avotiem.

Kazimira Buiņicka romāna »Priestera Jordāna atmiņas« tulkošanas un publicēšanas laikā nebija zināms par autora »Atmiņām«, kas 2001. gadā izdotas Krakovā. Kāpēc līdz pat pēdējam laikam K. Buiņicka tapušās atmiņas nekur netika minētas viņa biogrāfu darbos un bibliogrāfiskajos rādītājos? Gandrīz visos poļu izdevumos, kas rakstījuši par Buiņicki, viennozīmīgi sacīts, ka viņa atmiņu rokraksts gājis bojā 1863. gadā nodedzinātajā Dagdas muižā. Tāpēc arī tie nedaudzie autori Latvijā (B. Brežgo, S. Kučinskis, ari šo rindu autors) balstījās izplatītajā versijā. Tiesa, uzmanību saistīja fakts, ka 1912. gadā izdotajā krājumā »Z okolic Dżwiny« (Witebsk-Wilno) publicēts samērā plašs K. Buiņicka atmiņu fragments »Dzimtas hronika« ar viņa brieduma gadu fotogrāfiju. Tam uzmanību pievērsa poļu pētnieks Edvards Mališeskis, sakot, ka K. Buiņicka atmiņu rokraksts, pēc viņa rīcībā esošajām ziņām, nonācis Vaclava Fedoroviča krātuvē Vitebskā.

Tikai nesen noskaidrojās, ka »Atmiņu« rokraksts bija nonācis Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, kur, putekļu klāts, daudzu citu nodzeltējušu papīru vidū kādā mapē atradies ar atzīmi »Bujņickis Kazimirs. Dienasgrāmata, sign. Ms 1231/1«. Izrādījās, ka K. Buiņickis uzrakstījis divus rokraksta variantus. Pirmais, kas radies pirms 1863. gada, patiesi sadedzis ugunsgrēkā. Tajā aplūkotas norises Latgalē un tuvākajā reģionā 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. Pēc Dagdas muižas nodedzināšanas turpmākos 15 savas dzīves gadus Buiņickis pavada mirušās sievas Karolīnas īpašumā Ciskādu draudzē, Luknā. Te arī top viņa »Atmiņas (1795—1875)«. Bojā gājusī daļa tiek restaurēta, par tālāko laikposmu uzrakstīts no jauna. Tas kopumā pa dažādiem līkloču ceļiem laika gaitā kļuva par mūsu Nacionālās bibliotēkas īpašumu. Par tā esamību uzzināja Krakovas izdevēji, sagatavojot rokraksta pārtapšanu grāmatā. Apgādājot to ar nepieciešamo zinātnisko apstrādi, Pāvela Bukoveca izvērstu priekšvārdu, rediģējumu, zemsvītras norādēm un komentāriem, personu rādītāju.

Kazimira Buiņicka rokrakstam (arī grāmatai) divas daļas. Pirmā daļa, ar 124 lappusēm un 48 lpp. papildinājumiem, attiecas uz laiku līdz 1811. gadam; otrā (92 lpp. un 13 lpp.) - tālāko 19. gadsimta laikposmu. Pats autors tās nav paredzējis publicēšanai. »Almiņu« galveno stāstījumu palaikam pārtrauc atkāpes, sānu atzares par norisēm savā vai citu poļu muižnieku dzimtu dzīvē. Tā bērnības un jaunības atmiņas cieši saistītas ar Krāslavas magnātu Plāteru dzimtu, ar kuras pārstāvjiem K. Buiņickim bija cieši sakari gan mācību gados, gan kopīgi veidojot almanahu »Rubon«. Ādams Plāters ir viens no Buiņicka tuvākajiem draugiem, kas (ar Ādolfa vārdu) pavada viņu »Klejojumos pa maziem ceļiem«. Ādams un Jāzeps (Jozeps) Plāteri - vairāku almanaha »Rubon« rakstu autori. Kopīgi tiek izstrādāts Latgales zemnieku brīvlaišanas projekts, notiek sadarbība grāmatniecības, arheoloģijas un citās jomās. »Atmiņas« arī šodien sniedz bagātīgu materiālu Krāslavas vēstures pētniekiem, sevišķi Plāteru dinastijas apzinātājiem. Personu rādītājā 43 Plāteru dzimtas pārstāvji.

Protams, Buiņickis visdetalizētāk stāsta par sevi un savu sazaroto dzimtu - minēti 33 tās pārstāvji. K. Buiņicka dēls Zigmunts bija aktīvs poļu otrās sacelšanās pret carismu (1861-1863) dalībnieks. Kopā ar Leonu Plāteru viņš piedalījās uzbrukumā krievu karaspēka kolonnai. Leonu Dinaburgas cietoksnī sodīja ar nāvi, bet Zigmuntam izdevās aizbēgt uz Parīzi. Otrs Buiņicka dēls tika gadu turēts cietumā, pēc tam izsūtīts uz Sibīriju. »Atmiņās« samērā daudz materiālu arī par Benislavsku, Karņicku, Borhu. Molu, Manteifeļu un dažām citām Inflan-tijas muižnieku dzimtām un to ieguldījumu reģiona kultūrā.

»Atmiņu« otrajā daļā plašs apraksts par Buiņicka tikšanos ar Krievijas caru Aleksandru I 1815. gadā. Cara Nikolaja politikas kritisks raksturojums, par poļu sacelšanos pret Krievijas impēriju un tās dramatiskajām izpausmēm Latgalē, konkrēti - Buiņickim piederošajā Dagdas muižā un apkārtnē. Nobeigumā K. Buiņickis pakavējas pie savas literārās un publicistiskās darbības. Izvēlētie fragmenti dod iespēju ielūkoties gan paša Kazimira Buiņicka dzīves nozīmīgākajos posmos, gan Dagdas muižas priecīgajās dienās un arī tās dramatiskajā nopostīšanā.

»Atmiņas« vietumis cieši sasaucas ar grāmatā »Klejojumi pa maziem ceļiem« tēloto: drauga Ādama (grāmatā - Ādolfa) raksturu, viņa individuālo, dažkārt pretrunīgo savdabību, viņa precībām ar grāfieni Ludviku Grabovsku - »skaistu, ar daudzām lieliskām īpašībām apveltītu sievieti«, kuras prototipam - arī Ludvikai - ierādīta tik liela vieta »Klejojumos...«

»Atmiņās« Buiņickis samērā detalizēti pakavējas pie projekta Latgales zemnieku atbrīvošanai no dzimtbūšanas. K. Buiņickis kādu laiku strādājis par Vitebskas guberņas miertiesas priekšsēdētāju, un viņa sniegtās ziņas par norisēm »iz to laiku tiesas prakses« ir visnotaļ interesantas.

Liela vieta »Atmiņās« veltīta dramatiskajam 1863. gada 16. aprīlim, kad krievu šovinistu sakūdītie zemnieki nodedzina Buiņicka, kas centies atvieglot šo pašu zemnieku stāvokli, muižas dzīvojamo ēku. Poļu sacelšanās liesmas, kas jau krietnu laiku bija kvēlojušas Polijā un Lietuvā, relatīvi mierīgajā Latgalē īstā ugunsgrēkā vērtās 1863. gada aprīlī. Sekoja atriebes ekskalācija, izlaupot un drupās pārvēršot ap 30 Latgales muižu. K. Buiņickis apzinās, ka tas lielā mērā bija gadsimtiem cietušo zemnieku vispārējā naida izvirdums, neapzinoties, kādas vērtības viņi iznīcina, ne par matu neuzlabojot savu stāvokli.

Koncentrēti K. Buiņickis atmiņās pakavējas pie savas literārās darbības. Par pirmo grāmatu » Klejojumi pa maziem ceļiem« viņš teic, ka tā labi uzņemta Lietuvā, Polijā, bet »mūsu Inflantijā un dažos Baltkrievijas nostūros izraisīja pret autoru vērstas klaigas«. Tas arī saprotams, jo tieši Latgales un Baltkrievijas muižnieki, kas te satīriski tēloti, saskatīja līdzību ar sevi, nevis ar »sabiedriskajiem trūkumiem«, kas viņos saredzēti un asi iezīmēti.

Buiņickis raksta, ka pēc vairākiem gadiem izdevis »Jaunos klejojumus pa maziem ceļiem« (arī 2 sējumos, 1852). Daļa no tiem publicēti pēdējos »Rubon« (9-10) sējumos, kas tagad pieejami arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Izvērstāk K. Buiņickis stāsta par almanaha »Rubon« veidošanu, kas uzsākta pēc »Klejojumu...« labā noieta grāmatu tirgū. Šo darbu uzsākt rosinājusi vēlēšanās veicināt intelektuālo darbību, dodot iespējas publicēties jaunajiem literārajiem talantiem. Te publicētais romāns »Priestera Jordāna atmiņas« izpelnījies vispārēju atzinību.

Kazimirs Buiņickis sarakstījās arī ar redzamiem poļu rakstniekiem.

Kā atzīmē pats K. Buiņickis, literatūras druvā viņš nepārtraukti strādājis līdz 1874. gadam, t. i. - nepārtraukti 33 gadus.

»Atmiņās« daudz interesantu sava laika sadzīves vērojumu, dažādu norišu detaļu, cilvēku attiecību raksturojums. Varam tikai apbrīnot to kultūras dzīves intensitāti, kāda bijusi tādās, no mūsu dienu viedokļa, nelielās nomales vietās kā - Dagda un Krāslava. Pierakstos dominē autora un viņam garīgi radniecīgo laikabiedru - poļu muižnieku, literātu - pašidentifikācijas tendence, saistīta ar kopīgo reliģiju, valodu, kultūru. Pēc formas polisks, bet būtībā - novadnieciski latgalisks raksturs.

Kazimira Buiņicka » Klejojumi pa maziem ceļiem« un »Atmiņas« paplašina mūsu līdzšinējos priekšstatus par 19. gadsimta izcilā rakstnieka dzīvi, darbību un mantojumu, reizē paverot plašāku skatu uz jauniem Latgales kultūrvēstures avotiem.

Pēteris Zeile
2005. g. februārī