Jāzeps Borodziula

"PRIESTERIS JĀZEPS BORODZIULA" 25 GADI CIETUMĀ, LĒĢERĪ UN IZSŪTĪJUMĀ

* * *

Ilgāk dzīvojot un arvien vairāk sastopoties ar draugiem un paziņām, pārliecinājos, ka jāpiekrīt tiem, kuri mani centušies pārliecināt, lai es uzrakstu sava garā mūža atmiņas. Man pilnīgi skaidra manu paziņu vēlme – viņi nekādi nevar saprast, kā man, pavadot 25 gadus cietumos, lēģeros un izsūtījumā, izdevās saglabāt sevi fiziski un morāli stipru.

Man pašam reizēm liekas, ka visi šie pavadītie gadi bija briesmīgs murgs. Bet nē, tā bija skaidra patiesība, īstens 20. gadsimta „Noziegums un sods”, dzīve, ko apliecina dokumenti un mana esamība jūsu vidū.

Ar Dieva palīgu sāku rakstīt.

Visu šo garo vēsturi sākšu ar saviem senčiem. Kas es esmu un no kurienes nāku? Manas mātes Annas dzimta sākas no viņas vectēva, t. i., no viņas tēvatēva. Viņu sauca Tomašs. Viņam bija trīs dēli: Lukašs, Ignats un Laurentijs. Visi viņi bija dzimtcilvēki un kalpoja muižniekam – panam Dlužņevskim. Viņa muižu sauca Černoje, un tā atradās Polockas apriņķa Andrejevas pagastā. (Tagad Šumilinskas rajonā, Vitebskas apgabalā, Baltkrievijā.)

Tomašs bija zinošs un tālredzīgs zemnieks. Viņš bija dzirdējis no gudriem cilvēkiem, ka dzimtbūšana nav laba, un pats ikdienā bija pārliecinājies, ka cilvēkam jābūt brīvam. Tāpēc jau viņš ir cilvēks, bet pašlaik nākas liekt muguru pana Dlužņevska priekšā un visu savu spēku un dzīves enerģiju jāatdod pana bagātību un labklājības vairošanai.

Arī pans Dlužņevskis bija tālredzīgs un saprata, ka dzimtbūšana un cilvēku izdzīšana nebūs mūžīga. Tomašs ar panu Dlužņevski vienojās. Pēdējais piekrita dot Tomašam zemes gabalu, proti, pārdot viņam gabalu zemes nomalē, kur daļa bija purvs un daļa labas zemes, apmēram 20 desetīnas (1 desetīna – 1,0925 ha). Tas notika 1861. gadā, vēl līdz dzimtbūšanas atcelšanai Krievijā.

Tādi gadījumi jau bija Krievijas dzimtbūšanas vēsturē. Par to arī raksta I. S. Turgeņevs „Mednieka piezīmēs” – stāstā par Horu un Kaliņiču. Pirmajam jau piederēja zemes gabals, bet otrs bija dzimtcilvēks. Hors jau staigāja zābakos, bet Kaliņičs – vīzēs.

Tā arī mūsu Tomašs kļuva par saimnieku uz zemes gabala un kopā ar saviem dēliem uzsāka dzīvot un saimniekot pa jaunam. Vispirms viņš deva iespēju visiem dēliem pabeigt tautskolu. Andrejevas skola bija vienīgā visā pagastā un atradās tikai vienu versti (1 versts – 1,06 km) no Tomaša saimniecības. Šo saimniecību sāka saukt Balbotki, jo purvā mita gan medņi, gan rubeņi, kas bieži skandēja savas dziesmas – balbotali.

Šim ciemam pievienojās vēl divi saimnieki ar tādiem pašiem noteikumiem zemes apstrādāšanā.

Visi trīs Tomaša dēli bija ļoti apdāvināti. Pieauguši tie bija ievērojamas personas.

Lukašs – vecākais dēls – bija Andrejevas pagasta vecākais sešpadsmit gadus. Jāpiezīmē, ka pagasta vecāko tauta izvēlēja katru gadu no jauna. Tātad Lukašs tika ievēlēts sešpadsmit reizes šajā atbildīgajā amatā.

Laurentijs – jaunākais dēls – pēc skolas beigšanas un kopējas vietējo iedzīvotāju sanāksmes ieteikuma tika nosūtīts mācīties uz Mogiļevas feldšeru skolu, jo visā Andrejevas pagastā, kurā bija 52 ciemi, nebija neviena ārsta ne cilvēkiem, ne lopiem. Ārsts bija tikai Vitebskā un Polockā: līdz Vitebskai bija no mūsu pagasta 60 verstis, bet līdz Polockai – 50 verstis. Laurentijs pēc piecu gadu studijām atgriezās savā pagastā un līdz mūža beigām uzticīgi kalpoja savam aicinājumam.

Ignats – vidējais – palika par saimnieku. Lūk, šis Ignats bija manas mātes tēvs – Ignats Agluševičs.

Manai mātei bija divas māsas – Emīlija un Franciska, kā arī seši brāļi: Stefans, Staņislavs, Antons, Vincents, Pēteris un Ādams. Vecākie brāļi Stefans, Staņislavs un Antons palika ar tēvu strādāt saimniecībā, bet jaunākie mācījās Vitebskā. Pēc mācībām Vincents bija tiesas pristavs (izpildītājs) Vitebskas apgabaltiesā. Pēteris – virsnieks Polijā, netālu no Varšavas. Visjaunākais – Ādams – bija dzirnavnieks Černoje muižā.

Mana tēva Jāzepa radu raksti sākas no viņa vectēva, t. i., tēvatēva Nicefora. Kāds bija tēvavārds Niceforam, neviens nezina, jo viņš bija dzimis Kaukāzā. Kad krievu karaspēks iekaroja Kaukāzu, kāds krievu ģenerālis vai pulkvedis par varonīgu pretošanos kalnos apžēloja gruzīnu un pavēlēja saviem kareivjiem viņu nenogalināt, bet sagūstīt dzīvu. Kareivji pavēli izpildīja, un krievu virsnieka rokās nokļuva Nicefors Baradzeli.

Šo gūstekni nogādāja Maskavā vai Pēterburgā (tagad grūti noteikt) un lika viņam kalpot par sulaini. Tā šis Nicefors bija pie krievu virsnieka vairākus gadus. Virsnieks savukārt bija pazīstams ar poļu panu Reutu. Viņu muižas ietilpa Andrejevas pagastā, Polockas apriņķī, Vitebskas guberņā. Daugavas krastā, pretī Ullas miestiņam – arī Vitebskas guberņā, tikai Lepeles apriņķī. Reiz šis pans ar krievu virsnieku izdarīja maiņu – vai nu deva pretī medību suni, vai medību ieroci, ražotu Lapošē darbnīcā, jo virsnieks bija liels mednieks un par to atdeva savu kalpu Niceforu Baradzeli.

Tā Nicefors kļuva dzimtcilvēks pana Reuta muižā Taklinovā. Muižnieks viņu norīkoja par agronomu un saprecināja ar skaistāko jaunavu Marcelu, arī no dzimtļaužu vidus. Šī Marcela kļuva mana tēva Jāzepa māte. Niceforu Baradzeli sāka saukt par Nikiforu Borodziulu. Nikifors dzīvoja neilgi pie pana Reuta Kamačinas ciemā, Daugavas krastā, vienu kilometru no Taklinovo. Viņš nespēja piemēroties dzīvei svešumā, un vēl kā dzimtcilvēks. Viņš drīz nomira, atstādams Marcelu ar trim bērniem: Jāzepam bija 9 gadi, Henrikam – 7, bet Zuzannai – 5 gadi.

Jāzeps ir mans tēvs – Jāzeps Borodziula. Marcela apprecējās otrreiz ar Leonu Šcerbaku Tarasenku sādžā, līdz paņemdama mazo Zuzannu, bet Jāzepu un Henriku nodeva vectēvam Justinam, savam tēvam Koziku sādžā. Tā sādžu sauca tās pirmā dibinātāja vārdā. Abi brāļi tur uzauga un vēlāk piedzīvoja brīvlaišanu. Viņi ieguva ap 14 desetīnu zemes. Vēlāk šo zemes gabalu sadalīja trijās daļās: vienu Jāzepam, otru Henrikam, bet trešo Justinam – viņa padēlam Antonam. Pie vectēva Jāzeps un Henriks iemācījās kā galdnieka, tā namdara amatu.

Šajā laikā mans tēvs iepazinās ar manu māti Annu. Mana mātesmāte bija no Vasoha dzimtas, un viņai bija brālis Staņislavs. Viņš bija labs galdnieks un namdaris. Mans tēvs ar viņiem kopā daudz strādāja dažādās būvēs pie muižnieka un zemniekiem un iedraudzējās ar Staņislavu. Staņislavs pārliecināja Ignatu Agluseviču, t. i., Staņislava māsasvīru saprecināt Annu ar Jāzepu. Tādējādi Anna Agluseviča, dzimusi 1873. gadā, pārbrauca no Balbotku sādžas uz Kozikiem, kļūdama Jāzepa sieva – Anna Borodziula. Mans tēvs bija dzimis 1867. gadā.

1889. gadā piedzima pirmais bērns Antons. Mana māte apprecējās 16 gadu vecumā un, būdama nepieredzējusi un nepraktiska, savu pirmdzimto rūpīgi nepieskatīja. Viņam jau bija pusotra gada, viņš sāka staigāt. Piegājis klāt pie kurošās krāsns mūrīša. Kurtuves durvis bija zemu. Puisītis tās atvēra, un viņa vieglo apģērbu vēja pūsma ierāva liesmās. Mazulis apdega. Māte tai laikā bija pagalmā. Neskatoties uz visām pūlēm, ka radinieks Laurentijs pie zēna bija visu laiku un darīja visu iespējamo, bērna dzīvību neizdevās glābt. Bērns nomira. Māte bija izmisumā. Kaimiņienes vēl vairāk sarūgtināja nelaimīgo māti, rādamās, ka neprotot pieskatīt bērnu.

Otrs bērns mātei biju es: piedzimu 1893. gada 4. septembrī. Māte, pārbiedēta ar pirmdzimtā Antona traģisko nāvi, mani veltīja Dievmātes gādībai. Tūlīt pēc piedzimšanas viņa mani aiznesusi uz baznīcu Ullā un nolikusi pie Dievmātes altāra, lūdzot palīdzību. (Ullā tolaik bija Svētā Gara godam veltīts dievnams, 1882. gadā pārbūvēta mūra celtne. To konsekrēja 1896. gadā bīskaps F. A. Simons. Draudzes locekļu skaits 1917. gadā bija 5930).

Kamēr tēvabrālis Henriks nebija precējies, visi dzīvoja vienā istabā. Kad viņš apprecējās, brāļi izdalījās. Vecā istaba palika Henrikam, bet mans tēvs 1900. gadā uzcēla jaunu māju. Kad cēla šo māju, man bija jau septiņi gadi, un es palīdzēju tēvam: pienesu naglas, šo to nozāģējām kopā...

1901. gada rudenī mani uzņēma tautskolā, kuru šajā rudenī atvēra Sutoki sādžā. Tā bija otra skola mūsu pagastā. Attālums no mūsu mājas bija ap vienu versti. Man apmeklēt skolu bija ļoti ērti. Mans pirmais skolotājs bija Ivans Kuzmičs Voitehovičs. Viņš mani nosēdināja pirmajā solā un dēvēja par „maziņo”, tāds es viņa acīs biju līdz divdesmit gadiem. Es arī biju mazākais no visiem zēniem. Šo tautskolu es apmeklēju divus gadus: 1901./1902. un 1902./1903. mācību gadā.

1903. gadā skolu pārcēla uz jaunu vietu – Kardona sādžu. Tur jau bija cits skolotājs – Aleksandrrs Ivanovičs Šerkevičs. Šī skola no mūsu sādžas bija četras verstis. Ziemā man vajadzēja dzīvot skolas kopmītnē: mēs bijām 15 skolnieki. Kalpotāja mums gatavoja pusdienas, bet produktus vedām no mājām. Šajā skolā es sabiju trīs gadus.

1906. gadā, pateicoties skolotājam A. I. Šerkevičam, mani uzņēma Vitebskas I pilsētas skolā trešajā klasē, šeit es mācījos līdz 1910. gadam. Materiāli mani šajos četros mācību gados Vitebskas I pilsētas skolā sākumā atbalstīja mans skolotājs un labdaris Šerkevičs, vēlāk – Vitebskas pilsētas valde. Pēc skolas beigšanas strādāju par pārrakstītāju Vitebskas Apgabaltiesā un vienlaikus gatavojos, lai varētu iestāties Mogiļevas Romas katoļu Garīgajā seminārā Pēterpilī. Pēc sekmīgi nokārtotiem pārbaudījumiem 1912. gadā tiku uzņemts Garīgajā seminārā. Seminārā mācījos uz valsts rēķina un pabeidzu 1917. gadā, būdams labāko beidzēju vidū.

Pēc Garīgā semināra beigšanas saņēmu norīkojumu uz Romas katoļu Garīgo akadēmiju, lai turpinātu studijas un iegūtu augstāko teoloģijas izglītību. Turpināju studijas līdz 1919. gadam, t. i., līdz Garīgās akadēmijas slēgšanai. Pēc akadēmijas slēgšanas, pamatojoties uz Rīgā noslēgto miera līgumu, tā tika pārcelta uz Ļubļinu Polijā, kur tika pievienota Ļubļinas Teoloģskajai fakultātei. Es, būdams baltkrievs, studijas neturpināju, jo man nebija bagātu paziņu Polijā.

Saņēmu no Mogiļevas Romas katoļu metropolīta Ļeņingradā Eduarda Roppa nozīmējumu uz Polocku, kur kalpoju astoņus mēnešus par vikāru. 1919. gada 4. decembrī saņēmu norīkojumu uz trim draudzēm: Kamenno-Gubina (draudzes baznīca svētā Antona godam, 1918. gadā bija 1815 draudzes locekļi – A. B.), Bešenkoviči (koka, svētā Rafaela erceņģeļa godam; draudzes locekļi 1918. gadā bija 1330) un Ušači (draudzes locekļu skaits 1918. gadā 1390). Visas šīs draudzes atradās Vitebskas guberņas Lepeles apriņķī. Tur es kalpoju līdz 1926. gada 29. decembrim ar dzīvesvietu pie Kamenno-Gubinas.

Pēc bīskapa Derbinjī (viņš bija pāvesta sūtīts, lai pārliecinātos par katoļu stāvokli jaunizveidotajā PSRS) atgriešanās no Krievijas, kur viņš oficiāli bija ieradies Maskavā, 1925. gadā sākās garīdznieku masveida aresti un represiju vilnis.

Šajā represiju vilnī tiku ierauts arī es. Mani 1926. gada 29. decembrī Kamenno-Gubinas baznīcā arestēja pārstāvji no Minskas drošības iestādēm. Orderi bija parakstījis pats priekšnieks Opanskis.

Mans norīkojums uz Kamenno-Gubinu sakrita ar smagajiem pēckara apstākļiem. Karš ar Poliju vēl nebija beidzies. Kaut arī atklātu cīņu nebija, tomēr atsevišķas sadursmes notika ļoti bieži. Kamenno-Gubinas ciems un baznīca atradās neitrālā zonā. Tāpēc ciems gāja no rokas rokā – te krieviem, te poļiem.

Draudzes prāvests, kurš kalpoja pirms manis – Felikss Zaremba (dzimis 1876. gadā, ordinēts 1902. gadā), tūlīt pēc ordinācijas bija uzsācis prāvesta darbu šajā draudzē, bet baidījās krievu vajāšanu un kopā ar poļu karaspēku devās uz Poliju. Baznīca tika izlaupīta. Galvenās durvis bija izlauztas, lūgšanu grāmatas un liturģiskie piederumi mētājās uz grīdas. Ieeja dievnamā bija aizputināta ar dziļu sniegu. Tādā veidā es 1919. gada 8. decembrī saņēmu šo baznīcu.

Toties dievnama torņos zvani bija pilnīgā kārtībā. Es ierados šeit kopā ar savu tēvu, kurš mani atveda ar zirgu. Sāka zvanīt lielie baznīcas zvani, lai draudzes locekļiem pavēstītu, ka ieradies prāvests. Pēc stundas sāka pulcēties ticīgie. Viņi salaboja galvenās ieejas durvis, iztīrīja sniegu un visu sakārtoja. Draudzes locekļi atnesa pie sevis mājās noslēptos baznīcas procesijas karogus un liturģiskos tērpus. .....(5.-13. lpp)