Līvija Liepdruviete

Līvija Liepdruviete Baltos mākoņos sapņi mīt

***
Gadi –
Kā lai savāc
Tos visus kopā...
Tie pirmie
Pagultē slēpjas,
Pie rokas pieturas bikli.
Tie nākamie –
Tie nerātnie –
Uzrāpjas kokā,
Stabules griež,
Par blēņām spriež.
Tie trakākie –
Vējos vējojuši,
Pasaules ceļos klejojuši,
Laimi meklējuši.
Tie klātu esošie
Skrien darbos
Un nemana paši,
Ka rit.


***
Šis laiks – tik vasaras vidus,
Kad saule ir zenītā pašā,
Kad zini, ko gribi,
Kad zini, ko vari,
Kad ceļi nav putekļos tīti,
Bet darbiem un cerībām vīti.
Vien brīnās sirds par gadiem
Un negrib ticēt tiem.
Vēl tikko iets caur pieneņu rītiem,
Vēl tikko diets caur ievu un ceriņu ziediem,
Vēl neprātīgi mīlēts,
Vēl kafijas biezumos zīlēts...
Bet nu līst sirdī gadu zelts.

***
Nāk oktobris un zeltu dāvā.
Kā parasti, kā vienmēr,
Birst bērzu dālderi pie kājām klusi.
Sirds nedaudz apmulsusi,
Tā rātnāk, apdomīgāk sit –
Piecdesmit.
Caur ievu baltumu ir gadi gājuši
Un lakstīgalu dziesmās skanējuši.
Ir rīta rasā vizējuši,
Ir putekļos un sniegos kūpējuši,
Ir priekā starojuši
Un laimes mirkļus no rokas barojuši.
Tie prot gan raudāt, gan smiet,
No jauna celties un tālāk iet.

DZIMTĀS MĀJAS
Šīs sienas un pamati šie
Manu bērnību auklējuši.
Te vectēva glāstītās sienas
Vēl priecīgi smejas,
Uz Līgo sanestās meijas
Atceras trakākās dziesmas un dejas.
Grīdas dēļos vecāsmātes soļu raksti,
Un logu rūtīs atviz māmuļas skati.
Te pati pasauli sastapt es gāju.
Nu pie tēva stādītā ozola stāvu.
Tas rudeņos zīļu asarām raud
Un vējiem sevi ļauj skaut.
Kad liepziedu tēju dzeru,
Es atkal bērnības pļavās skreju,
Grāvmalās zemenes smilgās veru,
Citas tieši mutē beru.
Liepu zaros šūpoles karu
Un uzrāpties pašā galotnē varu.
Brāļu soļi pagalmā smaržo.
Pašu āboli pēc atmiņām garšo.

***
Vai vēlos es daudz?
Tikai šķipsniņu laimes,
Tikai saujiņu glāstu.
Man nevajag puspasaules,
Tikai plecu, līdzās ko justu,
Rīta smaidu, dienai spēku
Kas dotu,
Pusdienas skūpstu
Un vakara glāstu.
Vai vēlos es daudz?

***
Baltos mākoņos sapņi mīt –
Laimi tik ļoti gribas sagaidīt.
Dienas steidzas tālumos iet,
Sirdī prieks, cerība zied.
Laimes tīmekļos sapinas dienas,
Mīlas brīži kopā tur sienas.

***
Un atkal pavasara vējiem ļaujos,
Lai nāk, lai trako, jaucas,
Lai aizmēž pelnus, krāsmatas,
Lai sadedz kastaņsveces.
Kad pagalmos sāk kūpēt ceriņdūmi,
Pār seju nolīst smaidu stari.
Tu atkal tik daudz vari!
Tik viegli, brīvi, līksmi, labi,
Kad nomet ciešanas un sāpi
Un ticēt spēj,
Ka dzīves slāpi
No avota visdzidrākā, vistīrākā
Tu veldzēt spēsi.

***
Nāc manā dārzā rozes plūkt.
Es ērkšķus paslēpšu,
Tik saldi dvesīšu,
Tev visu sevi veltīšu.
Ja gribēsi tu manu sirdi lūgt,
Nāc manā dārzā rozes plūkt.
Tās tvan tik reibinoši saldi.
Pār pasauli ja mīla valda,
Gan prāts, gan neprāts
Kā brāļi divi,
Tu pats to labi zini.

***
Pieskaries dzīvei kā vijoles stīgai,
Ļaujies vēja pūsmai liegai,
Steidz pretī rītdienai,
Tā tevi tālāk vedīs,
Tā darbiem svētīs,
Tā pelavas no graudiem vētīs,
Tā dāvās to, kas nava bijis,
Bet tomēr liktens kausā lijis.
Tik dodies gaismai pretī
Un ļaujies melodijai tai,
Kas vārdus sirdī rod.

***
Sveic dienu, kas nāk,
Un nepalaid mirkļus,
Kas sarmotā zarā –
Tie tavējie.
Tie vizuļo rasotā pļavā
Un ieskanas cīruļa dziesmā,
Rīta miglā no pamales kāpj,
Tevi pažēlo, apmīļo, glābj.
Pusdienas tveicē veldzē,
Vakarstundā silti sedz,
Naktī joprojām tie tevi redz.

***
Es neeju,
Es peldu –
Un laika upes straume mani nes.
Es lidoju ar tauriņspārniem viegliem
Starp kokiem, puķēm pāri,
Virs rasotajām pļavām,
Kur dzegužzvanā mana laime skan.
Tur kamene ir savākusi medu tieši man,
Un margrietiņā ziedlapu ir tik,
Cik jābūt laimes formulā.

***
Man nedodiet maizi
Un vīnu nelejiet ar’.
Man sirdi prieka vilnis skar,
Jo dvēseles gaismā
Kā kaistošā liesmā
Es sildos, un labi man ir.
Tā sirdī atgriežas dziesma
Ar vārdiem, ko dvēsele jūt.
Tad viegli ir laimīgai būt.

***
Nē, es nevaru tevi aizmēzt
(Kaut daudzi tā saka.)
Tu esi bijis ceriņu skurbumā,
Tu esi bijis mežrožu trakumā,
Kad pumpuri briest,
Kad augļos sulas riest.
Ir veltīgi projām sviest.
(Tas mirklis ir nokavēts.)
Tu vienkārši esi bijis,
Bijis, bijis un – izbijis.

***
Dieva roka uz pasaules pulsa.
Manējā – tiecas pēc dzīves pulsa.
Dvēsele klusa un mulsa.
Sākums ir bijis tik sen –
Toreiz, kad Ādams un Ieva
Mūžības dārzā bija.
Tie cerēja ar prātu iemantot visu,
Vien ieguva augli, aizskart liegtu,
Zaudējot dzīves būtību,
Patieso svētību:
Ticību, cerību, mīlestību.

***
Šo balto klusumu,
Šo balto mieru
Tā gribas saglabāt.
Nāks rītdiena un citas krāsas jauks,
Tā nemiera un ilgu upei pāri sauks
Tais pļavās, krāsu palete
Kur koši viz.
Tur dardedze
No debesīm
Pie ļaudīm nāk
Un dzīvi daudzkrāsainu darīt māk.