Četru brōļu mōsa beju Vīna – jūstas audējeņa. Dūd, Dīveņ jaunaudzei Zīdu laikus pīdzeivōt! Mōrzemeitei – Latgalei Saules myužu Latvijā! Anna Babre

Anna Babre "Mūža josta" Laika meti

par autori:
Anna Babre (1928.19.1.)

Skolotāja, folkloriste, sabiedriska darbiniece. Dzimusi Rēzeknes apr. Dricānu pag. Lizdiku s. „Osīšos”.
Mācījusies Pilcenes pamatskolā, Rēzeknes latviešu vidusskolā, Daugavpils Skolotāju institūtā. 1951. g. pēc institūta beigšanas norīkota darbā uz Kurzemi Skrundas rajonu, kur strādājusi Raņķu 7-g. skolā – skolotāja un ar 1953. g. iecelta par Zirņu 7-g. skolas direktori. 1955. g. Latgalē aicina satiktā mūža mīlestība agronoms Benedikts. Kāzas. Bērni – divi dēli. Autokatastrofā vīra zaudējums. Dzīve turpinās – atkal mājās – darbs Pilcenē, tad Maltā. Atmodas laika aktivitātes, folkloras ansambļa organizēšana, vēstures muzeja veidošana. Publicistika. Maltas pag. novērtē, piešķirot Goda pilsoņa titulu, pateicības raksti u. t. t. Atgūst tēva mantojumu – zemi, mājas „Osīšus”. Tos uztur, kopj kopā ar dēlu ģimeņu atbalstu. Te ir „ligzda” – salido 5 mazbērni, jau 5 mazmazbērni...
Ziemas pavada Maltas dzīvoklī, raksta, rūpējas par vēsturiskās latgaliešu rakstu valodas tīrību u. c. Vasarās rūpes par tēva sētu, par vides sakārtošanu – ceļu. Beidzot 2013. g. nes augļus – atjaunots vēsturiskais ceļš, krucifiks, mājām piešķirts Kultūrvēstures pieminekļa statuss. Te vēl jāizveido muzejs. Spēku dod mazdēlu raktās akas dzidrais ūdens, bišu drava... Sakuplojusī kā ābele vecvecmāmiņa dzīves rudenī zina kas ir Sāpes, kas – Laime.

Priekšvārds

„Cilvēka dzīves gredzens noslēdzas turpat, kur sācies,” tā pravieto tā saucamā Mūžīgā formula.

„Manu dzīvi, mana mūža jostu Augstākais Saprāts ir veidojis, daudzkrāsainu audis pēc šīs formulas,” domā Agnese, plūcot Jāņuzāles Leiču pļavā un uz Plakanā akmens siltā sāna aizsapņojoties.

Viss tāpat kā bērnībā, kad divatā ar vecmāmiņu basām kājām bradāja, vācot zālītes un ziedus zāļu tējai. Tieši saulgriežos vāktās zālītes esot tās visspēcīgākās. Vecmāmiņa bija dzīvesgudra. Te „Osīšos” dzimusi, te augusi kā vidējā no trīs māsām. Te no tēva Kazimira – zintnieka pazīt dabā katru augu iemācījusies. Māte Ilze (saukta Iļža) pie ratiņa iemācījusi burtus un lasītprasmi pātaru grāmatā. Vecmāmiņai tik samtaina balss un dziesmu kamols nebeidzams – katram kociņam, katram ziedam sava dziesma. Iet un dzied. Pie ratiņa vērpj un dzied – visas Dieva dziesmas zina no galvas. Pati par sevi pasmejas, sadziedājusi sev diženu arājiņu – pat stingrais tēvs piekritis ņemt iegātņos sev šādu znotu. Agneses tēvs Dominiks bijis pirmais – vecākais no 10 bērniem.

Otrs sapņojums, dzirdēts no Agneses māmiņas – par „auziņu”. To Agnese tūlīt Jums pastāstīs, līdzko nonāks līdz brīnumainajam Cilvēka Atmiņu pavedienam tur tālu tālu Prāta labirintos. – Lūk, pirms daudziem gadiem Agneses māmiņa Stefanija (tad jau viņa bija Dominika atraitne) pastāstija savu noslēpumu meitai. Tepat, sēžot uz šī paša lielā Plakanā akmens.

Bijis visskaistākais gadalaiks – maijs pilnā plaukumā. Laukā un mežā skanējuši putnu kori, zvanījusi dzeguze, trallinājuši cīruļi. Savā tīrumā zemnieks Dominiks ar divzirgu ecēšām gatavojis zemi miežu sējai. Maisi ar graudiem jau tepat ratos. Pēc brokastīm varēs sākt sēju. Rau, tur jau nāk sieviņa Stefanija! Baltā lakatiņā un priekšautā, kā vienmēr tīra un skaista un čakla kā bitīte... Droši vien brokastīs būs kaut kas ļoti ļoti garšīgs... vēders sāk kurkstēt. – Zemnieks ceļas līdz ar saules lēktu – jūdz zirgu un tīrumā, sievas slauc govis un dzen ganos, tad gatavo brokastis. Tās nes ganam, nes arājam, ecētājam, siena pļāvējam. Tā tas bijis un ir. Tautasdziesma apliecina:

Neba maize pati nāca bagātā sētiņā;
Nav saulīte uzlēkusi, jau sirmīši nosvīduši.

Ecētājs nojūdzis zirgus, piesējis zālītē paganīties, kamēr apsēs lauku, tad turpinās ieecēt sējumu. Brokastis klātas uz plakanā akmens tikpat kā goda galds – apsegts ar linu dvieli. Un tik jauki smaržo un garšo, turklāt saldināti ar abu laulāto siržu siltuma saldmi. Par brokastīm paldies Dievam un īpašs – saimniecītei – buča un paķircināšanās. Tad – kāds negaidīts sējēja piedāvājums: „Sievucīt, pirms sākam miežu sēju, iesēsim „auziņu” tavā auglīgajā zemītē!”– Vīrs un vārds!... No sēkliņas, cilvēkmīlestības augsnē maija dienās iesētās, pēc deviņiem mēnešiem pasaulē nākusi meitiņa – tēva mīlule. Un ne tikai... Tēvs savai vienīgajai meitiņai iekodējis savu Dzīves kredo: „Runā patiesību, cieni Taisnību, ne no viena nebīsties!”

BĒRNĪBA. SKOLAS GADI

Vecmāmiņa – bērna saņēmēja – pēc pirmā kliedziena teikusi – vedekliņ, mūsu meitiņa būs dziedātāja (pravietisks vārds). Krustāmo vārdu vecāki izvēlējušies par godu tēva mātei vecmāmiņai Mariannai – pusi vārda Anna un vēl otru Agnese. Skaisti vārdi – Svēto vārdi. Un vēl iestiprināšanas reizē dots vārds „Doroteja”. To pati meitene izvēlējusies, jo ļoti patikusi sv. Dorotejas-mocekles dziesma. Garīgās dziesmas caurām dienām no galvas dziedājusi gan adot, gan pie ratiņa vērpjot vecmāmiņa. Mazmeitiņa vilkusi līdzi, tādējādi iekodējot tās uz visu mūžu.

Lasīt grāmatā Agnesīte iemācījusies bez mācīšanas – tāpat vien. Vecākais brālis Vladislavs, pārnācis no skolas, lasījis-burtojis ābecē pilnā balsī. Pāri brāļa plecam mazā māsa vērojusi zīmējumus un ķeburus (tos par burtiem sauca) un klusi runājusi brālim līdzi. Tāda „mācīšanās” kopā ar brāli ļoti iepatikās. Reizēm māsai pirmajai sanāca pareizais vārds. Tas brālim nepatika, viņš sīko dzina prom. Īpaši, ja kāds no pieaugušajiem uzslavēja māsu. Tas aizskāra vecākā brāļa-skolēna pašapziņu. Uz īsu laiciņu. Drīz vien mazā lūgusies – „mīļo brālīt, es nerunāšu, es mācīšos tikai ar acīm...” Tā jau 4 gadu vecumā kopā ar brāli „izstudējuši” ābeces kursu. Brālim tā bija pirmā un pēdējā skolas ziema. Vasarā viņš nomira. Bija ar kaut ko saindējies ganos vai čūska sakodusi. Agnesei tas nebija saprotams, kāpēc brālīti baltā „kastē” ieliktu aizveda projām... Meitene gaidīja un gaidīja brālīti... nenāca. Pienāca rudens. Kaimiņu bērni devās uz skolu. Agnesīte pārcilāja brālīša skolas somu – no finieriem tētis bija sagatavojis dēlam somu uz kuras varēja no skolas kalna noslidināties. Ābeci Agnese zināja no galvas. Tagad viņa vecmāmiņai priekšā lasīja „Katoļu Dzeivi”, „Styureits bārnim”. Izlasīja par Grāfieni Genovefu. Raudāja abas ar vecmāmiņu. Pelēkajās vakara stundās, uz mūrīša sēžot, klausījās vecmāmiņas stāstītās pasakas. To bija bezgala. Kur viņa tās ņēma, aizdomas, ka pati sacerēja.

Kad Agnesei bija seši gadi, ģimenē nāca mazs brālītis Jāzepiņš. Abas ar vecmāmiņu nu bija aukles, jo saimniecībā mātei bija darba pārpārēm. Nu Agnese jau bija lielā meita. Vasarā vajadzēja sākt ganu gaitas. Jāgana bija četras govis kāda tele un telēns. Ganīšana bija ļoti grūts un atbildīgs darbs. No rīta, saulei lecot, bija jāceļas, jo rasā govis labāk ēd, arī dunduru nav. Māmiņa izslaukusi govis modināja ganīti, – žēl bija bērna. Reizēm pašai māmiņai galva noslīdēja uz spilvena un bija tik mīļi un labi... Tad trūkās abas un, silta piena krūzīti izdzērusi – ganos. Ganīšana bija mežā – Garšā un meža pļaviņās. Labās pļavas bija siena pļaušanai. Kad tur saauga atāls, tad ganītei bija viegla diena – ganīja miets. t. i. ganījās piesietas. Agnese tad palīdzēja māmiņai dārzu ravēšanā, mazā brāļa auklēšanai – šūpuļa šūpošanai, lai iemidzinātu. Arī pabarot vajadzēja prast – sakošļāt rupmaizes gabalu ar cukuru tad šo kumosu iesiet tīrā linu drāniņa „veikšeitī”. Kā nu ēda sīkais! Mierīgs aizmiga.

Lai arī ganiņam rītos miegs ir saldāks par medu, tomēr ganu rīti cauri mūžam saglabājuši savu romantiku. Vasaras rītos mežs skan kā smalkākā koncertzāle – tūkstoši putnu balsis čivina, vidžina, kūko, kaļ, žabina, sisina. Agnesei patīk ieklausīties, pēc balss atpazīt putnu, dažu skaņu izdodas atdarināt. Vislabāk padodas dzeguzes kūkošana. Kā Agneses gāršas dzeguzes sasaucas ar sābru Odumiņu dzeguzi, tā Agnese sadziedot sasaucas ar Odumiņu ganu Leonu. Viņš par Agnesi vecāks, arī balss skaļāka. Toties Agnese pakāpjas uz celma vai uz akmens, lai tālāk skan, un palaiž balsi: „Kas man beja nadzeivōt!”, „Lobs ar lobu sasatyka”, „Stōvēju dzīdōju” utt. Dziesmu daudz. Leons nevar Agneses dziedāšanai galu sagaidīt, laiž vaļā savu balsi... Tāds kā dziesmu karš – kurš zin vairāk, kurš labāk. Jā, tā bija sava veida „mūzikas skola” – balss treniņš. Laikam jau tāpēc Latgale slavena ar labām balsīm t. s. „Latgales lakstīgalām”, jo pirmsākums – „ganiņu skola”.

Rīta rasā lopiņi ēd mierīgi, var sēdēt laukmalē uz lielā plakanā akmeņa un tamborēt. Akmens kopš vakardienas vēl silts. Basās kājas atsilst īpaši ja nometas tupus.. Vēlāk vajag uzmanīties pasteigties, kad kura no govīm čurā – karstajos mīzalos tik labi sildīt nosalušās kājas. Rokas var sasildīt ievelkot dziļāk mētelīša piedurknēs vai azotē, bet vislabāk pie gotiņas Brūnaļas, kad viņa apgulstas. Zem viņas priekškājas „spārniņa” vissiltākā vietiņa. Var sajust, kā lopiņa sirds smagi sit, kā atrij un sagremo barību. Nav viegli gotiņai. Tik daudz darba kamēr zālīti pārstrādā par garšīgu pienu. Bet no piena iznāk gan krējums, gan sviests, gan biezpiens. Agnesei siekalas saskrien mutē, acis uz māju pusi pagriežas – varbūt jau kāds ar brokastīm nāk. Nekā. Jāpagaida, kad saulīte pakāpsies līdz lielā bērza galotnei, tad arī siltās garšīgās brokastis būs klāt.

Agnese tamborē un gaida. Cik labi, ka domas var brīvi lidināties, tās nav piesietas pie ganu rīkstes. Pa pagājušās vasaras atmiņu takām tās aizklīst tālajā purva malā. Ap Jāņiem, kad apara melno papuvi, arī tikko nopļautās pļavas atāls vēl nebija saaudzis, lopus vajadzēja dzīt uz tālajām ganībām, kas atradās ap 2 kilometri no mājām. Šīs ganības Agnesei patika gan noslēpumainā purva dēļ, bet vairāk gan saistīja satikšanās ar sābru ganiņiem. Arī rokdarbu diegu kamolu līdzi ņemt nevajadzēja. Bija stingri piekodināts: „Neizlaid no acīm lopus, lai kādā akacī nenoslīkst”. Ganāmpulka aizdzīšana līdz ganībām ik rītus bija liels pārdzīvojums – ka tik pa ceļu nesatikt kādu braucēju. Tad reizēm lopi sāka dumpoties – leca pāri ceļa grāvim, ja gadījās sābru lopi, uzsāka badīšanos. Izšķirt un atkal savākt uz ceļa nemaz nebija tik viegli. Tomēr vēlāk lopiņi pierada un zināja savu ceļu.

Purva mala plaša. Ganību rasotā zāle lopiņiem patika. Smilgas vizuļoja sudraba ziediem tāpat kā pie mājām, bet puķes pavisam citādākiem ziediem. Sābru ganīte Mare vecāka par Agnesi, zina vairāk. Viņa pazīst ziedus, pastāsta. Starp purva ciņiem un kadiķiem ganītes ierīko „māju”. Tajā ir katrai sava „virtuve” un „guļamistaba” un liela „zāle”. Mare atnesa savām istabām saimnieci – lelli Margaritu – sārtvaidzi ar porcelāna galviņu. Viduklis, kājas un rokas gan bija no lupatiņām. Mare pamācīja, ka var pašūt lelli arī bez pirktās galviņas. Otrā dienā Agnesei bija no mājām visādu krāsu lupatiņas, krāsu zīmuļi, diegs, adata. Šķēru gan līdzi nav, to vietā var izlīdzēties ar zobiem. Par piepildāmo materiālu noder baltā sūna. No baltās drēbītes iznāk galviņa. Tai iekrāsota tika mute, acis, deguns. Galvā – lakatiņš. Kleitiņa un balts priekšauts. Arī Agnesei nu bija sava saimniece, kuru nosauca par Ritu. Margarita un Rita bija draudzenes – abas pušķoja istabas, gatavoja ēst, atpūtās savās balto sūnu gultiņās. – Jā, tās bija skaistas dienas.

Abas ganītes – Mare un Agnese atrada laiku arī lielākiem darbiem. Saplūca garos, mīkstos purva stiebrus, kas labi liecas. Sākās jostu pīšana. Varēja nopīt garu garu jostu, to salokot, varēja pašūt lindraciņus. Nazis tomēr ir labs darbarīks ganiņam – ar to var nogriezt, sagriezt, izgraizīt visu, ko vien esi izdomājis. No sagrieztajām smilgām iznāk brīnišķīga cepure – apakšējā mala sapīta, augšā sasieta kuplā pušķī – kā pasaku rūķīši tad bija Mare un Agnese. No sarkanām purva kārklu klūdziņām tika savītas ganu pātadziņas. A kas stabuļu! – gan smalkās gan rupjās balsīs tās skan. Var sataisīt veselu koncertu ar dziedāšanu pa vidu.

Cik tad ilgi šo skaistumu apbrīnos pašas vien? Nolemts šais ganu drēbēs dzīt vakarā lopus mājās. Mātes būs tā pārsteigtas, ka nepazīs savas ganītes. Izvēlēts tika sestdienas vakars, kad agrāk lopus dzen mājās. Agnese atceras – saule iet uz rietu. Klusums dabā. Pa ceļu ganāmpulki lēni virzās uz māju pusi. Pirmais ganāmpulks pieder Agnesei, jo tālāks ceļš, otrais – Marītei. Aiz lopu bara kā pasaku meža gariņš svilpodama un lēkādama iet ganīte Agnese, aiz otrā bara – Marīte. Apģērbi abām no stiebru jostām darināti, galvā kā karaļa kronis no smilgām, rokā sarkana pātadziņa, otrā – gana stabule. Tā tik pa brīdim stabulē, lai pievērstu sev uzmanību. Kā tad – daža laba kaimiņu sieva, dzirdēdama neparastu „mūziku”, iziet paskatīties. Pēc tam cita citai stāsta: „Ir gan tās meitenes – Marīte ar Agnesi brīnumbērni – ko tik pašas neizdomā un nedabū gatavu”. Tās pirmās uzslavas.

*

Bija jau tais vasarās arī nebaltas dienas tais purva pļavās. Sausajā vasarā izžuva lopu dzirdināšanai izraktais mārks. Lopi līda dziļāk purvā meklēt kādu akaci. Reiz gadījās, ka vecākā govs Rasa iegrima dūņās, ragi vien ārā.

Bailēs kliegdama, Agnese skrēja uz tuvākajām mājām pēc palīdzības. Saskrēja cilvēki. No pieredzes zinādami, līdzi atveda zirgu. Virvi apmeta ap govs ragiem un ar zirga spēku izvilka gotiņu no akača. No pārbīļa Agnesei ilgi ceļi drebēja un sapņos rādījās melnais purva akacis.

Bija arī citi līdzīgi brīži. Gadījās atrast beigtu putniņu. Tam tika no stiebriem nopīts zārciņš. Apglabāts tika pēc cilvēku likumiem – ar dziesmām un raudāšanu. Virs kapiņa – krustiņš, apkārt iežogojums, lai lopi nesabradātu. Uz kapiņa svaigi ziedi.

Cik ātras kājas atmiņu putniem! Divu nieka knipeļu austiņu laikā var atmiņās pārlidot visas pagājušās vasaras.

*

Agnesei nokurkst vēders. Saule jau pāri balta bērza galotnei. Kur kavējās brokastis? Vēl Agnese paklausīsies šīs vasaras putnu koncertu. Kuri putni šodien tik skanīgi dzied? – Dzeguze drusku krekšķinādama zvana – drīz vien viņas dziesma beigsies. Vecmāmiņa saka – līdz Pēterdienai dzeguzes laiks. Meža balodis gari velk u-ū-u-ū. Raibais dzenis tepat eglē bungo takti. Putnu koris Agnesei atsauc atmiņā skolas kori, skaistās tautas dziesmas: „Čī, čī zīlīte”, „Tumša nakts, zaļa zāle”. Agnesei janvārī palika desmit gadi. Šopavasar uzņēma mazpulku organizācijā. Mazpulku vadītāja iedeva sēklas – saulespuķes, burkānus un puķes, ko sēt lauciņam apkārt – izrotāšanai. Tēvs piemājas sakņu dārzā iemērīja nelielu taisnstūra zemes gabaliņu, stūros iesprauda zaļi-balti krāsotus mietiņus – robežstabiņus. Agnesei zemes apsēšanas darbos palīdzēja māmiņa. Katru dienu pēc ganu gaitām Agnese steidzās aplūkot, kā dīgst sēkliņas. Nevienai nezālītei te nebija lemts izaugt. Sābru Ontiks vecāks mazpulks, viņam arī lauciņš daudz lielāks. Nekas, vēlāk arī Agnesei būs lielāks. Toties mazpulku formas tērpi visiem vienādi gan lielajiem, gan mazajiem – pelēki ar zaļu rotājumu. Un krūšu nozīmīte četrlapītis āboliņš. Un kāda dziesma – himna „Lai ar sauli laukā ejam tīrumus un dārzus sēt, drīzi darbam vakarējam varēs augļus saredzēt...” Rudenī varēs jau saredzēt, cik skaisti izauguši būs burkāni, cik lielas galvas saulespuķēm. Skolā notiks ražas skate. Par labāko ražu – godalgas, apsveikumi. Vasara tomēr visjaukākais gadalaiks. Kaut arī agri jāceļas. Var par visu izdomāties. – Tikai kāpēc brokastis šorīt kavējas? Varbūt brāļuks saslimis? Ziemā arī gadījās, ka brāļuks bija saslimis, kad notika linu mīstīšana un nevarēja zirgu uzmanīt, vajadzēja viņa vietā iet Agnesei.

Tad bija jāceļas ļoti agri – tūlīt pēc pusnaktīm pulksten divos. Tad trijatā – tēvs, māte un Agnese gāja uz kulasētu – riju. Tur notika linu malšana vai mīstīšana. Tēvs iejūdza zirgu, uzsēdināja Agnesi – zirga dzinēju – satuntuļotu kažokos uz bukas, iedeva rokās rīksti. Vajadzēja uzmanīt, lai zirgs visu laiku vienmērīgi ietu riņķī bez apstājas. No viņa gaitas bija atkarīga rievaino ruļļu griešanās. Māte starp ruļļiem veikli meta linu saujas, izmaltās noņēma un aizmeta atsevišķi. Tēvs no rijas nesa izkaltušos linu stiebriņus, sakārtoja saujās un sakāra četrkantīgās mājiņās un padeva uz galda mātei mētāšanai ruļļos. Izmaltos mīkstos linus tēvs sasēja lielās buntēs. Vēlāk tos veda uz kūti, kur notika linu kulstīšana. Tēvs cēlās agri rītos un petrolejas kvēpeklīša gaismā uz steķīša pa saujai vien izkulstīja no liniem spaļus. Lini kļuva gaiši, mīksti kā zīds, gluži kā matu pīnes. No tiem tad māte vērpa diegus un no tiem auda galdautus, dvieļus palagus. Tiem vajag šīs knipeles. Arī šie tamborējamie diegi nāk no tiem pašiem liniem. Visādi jau gāja – ne reizi gadījās, ka zirga dzinējs saldi iemiga un novēlās no bukas. Zirgs gudrs lops, bērnam virsū nekāpj. Apstājas un gaida. Bet apstājas arī viss agregāts. Māte sauc tēvu, lai iet palīgā, jo pati sēž augstu kā tronī. Nāk tēvs, paceļ no zirga ceļa dzinēju, uzmodina, sapurina, iesprauž rokā žagaru un darbs iet vaļā. Agnese domā – cik svarīgs bija pat šāds sīka bērneļa – dzinēja darbs, lai grieztos visi riteņi un ruļļi. Katram dzīvē sava vieta. Visgrūtāk pēc linu malšanas nakts bija nosēdēt skolas solā – nāca miegs un dūša šķebinājās, jo griežoties bija galva apreibusi. Par laimi tādi rītu nebija daudz, jo brālim šis postenis patika labāk. Kaut gan tētis pazobojās, ka arī „puiša cilvēks” novēlies no bukas.

*

Agneses vislielākais sapnis – izmācīties par skolotāju, tādu pašu jauku, sirsnīgu kā klases audzinātāja Anna Laizāne un strādāt tepat savā pirmajā skaistajā skolā. Skola jauna pagājušā gada 1. oktobrī iesvētīta. Līdz tam pirmo gadu Agnese mācījās vecajā muižas ēkā. Tur klasēm bija tikai divas istabas, katrā mācījās divas klases. Skolēni sēdēja garos solos pa seši katrā. Vingrošanas stundas notika klasē, ja ārā bija slikts laiks. Tad solus sacēla citu uz cita, atbrīvojot vietu vingrošanai. – Kad skolas lielajā pagalmā sākās jaunās skolas celšana, tad gan bija interesanti. Skolēnu vecāki ar zirgu pajūgiem pieveda būvmateriālus – akmeņus, baļķus, granti, ķieģeļus (mašīnu tolaik nebija). Vedēji caurām dienām brauca rindām vien – gluži kā skudriņas pie lielā skudru pūžņa mežmalā. Skola auga acīm redzot. Izauga liela augsta ar diviem stāviem, daudz daudz logiem un skursteņiem. Agnese labi atceras skolas iesvētīšanas dienu. Pagalmā sapulcējās daudz ļaužu – visi skolēni, tēvi, mātes, ciemiņi, celtnieki, mācītājs, viņš iesvētīja skolu. Daudz grāmatu skolas bibliotēkai atveda kā dāvanu no paša Valsts Vadoņa Kārļa Ulmaņa. Skolas zālē runāja skaistas runas. Daudziem acīs bija prieka asaras. Visi bija tik laimīgi. Zālē pie sienām zeltītos rāmjos Latvijas valsts vadoņu ģīmetnes. Klasēs jauni divvietīgi soli, jauni galdi, skapji, gleznas. Jaunajā skolā katra klase mācījās atsevišķi. Agneses klasē ir divdesmit pieci skolēni. Bet visās četrās klasēs kopā pāri simtam. Arī skolas kārtība citāda nekā vecajā skolā. Katru pirmdienas rītu pirms stundām visa skolas saime pulcējas zālē uz īsu rīta lūgšanu. Sestdienās, nedēļu noslēdzot, atkal tāpat – īsa lūgšana un dežurējošā skolotāja piezīmes – gan uzslavas, gan pārmetumi. Pārmetumu bija ļoti maz, jo visi bērni centās mācīties un uzvesties pēc vislabākās sirdsapziņas, lai sagādāt prieku vecākiem par pūlēm skolas celšanā. Skolā svētkiem bērni gatavoja priekšnesumus – dzejoļus, ludziņas, dziesmas. Pagājušajos Ziemassvētkos Agnese deklamēja Jāņa Poruka 12 pantiņus garo dzejoli „Ziemassvētkos”. Par eņģelīti, kurš no visiem svētiem debessargiem nesa ļaudīm dāvanas. Bet cilvēki nebija pateicīgi. Tas apbēdināja eņģelīti. Šo dzejoli Agnese neaizmirsīs visu mūžu. – Cik daudz visādu domu var izdomāt! Tās viegli kā mākoņi vai miglas vāli plūst un plūst caur atmiņu vārtiem...