2009.gadā Rēzeknē publicētā profesora Josifa Šteimana grāmata „Atmiņas un pārdomas" ir ļoti subjektīvs darbs, balstīts uz atmiņām. Tanī pat laikā lasītājs iegūst objektīvu vēsturisku informāciju, jo ar savām pārdomām dalās profesionāls vēsturnieks, kura spalvai pieder desmitiem grāmatu un kurš 60 gadus ir mācījis studentus. J.Šteimana grāmata palīdzēs atbrīvoties no mītiem, kuru tomēr ir ļoti daudz cilvēku spriedumos par vēsturiskiem notikumiem: 1940.-1941.gadu, II Pasaules karu (latviešu iekļaušanu leģionāros vai Sarkanajā armijā) un citiem. Daloties savās pārdomās par Staļinu vai Hitleru, Hruščovu vai Kārli Ulmani, Josifs Šteimans ieteic atšķirt formālo vēsturisko patiesību, kas ir virspusē, no faktiskās, kas prasa iedziļināšanos un rūpīgāku studēšanu. Tāpat mums visiem noderīga ir J.Šteimana doma, ka vēstures notikumus diktē ne tikai politiski, bet arī psiholoģiski faktori. Vēstures grāmatās jau daudz rakstīts par politiskajiem un psiholoģiskajiem apsvērumiem, kas diktēja K.Ulmanim viņa taktiku 1940.gada jūnijā. Bet maz ir rakstīts par citiem cilvēkiem, kas bija ar mieru kalpot jaunajai varai. J.Šteimans pievērš uzmanību tam, ka šo cilvēku rīcībā izpaudās dažādas cilvēciskās vājības: pašaizsardzības instinkts, savtīgums, konformisms.
Domāju, ka arī J.Šteimana ceļojumu iespaidi satur interesantu un citiem derīgu informāciju par dažādu valstu nacionālām un konfesionālām attiecībām, par slavenu mākslinieku un viņu darbu likteņiem. J.Šteimaņa grāmatās (piemēram, par historiogrāfiju) mani vienmēr pārsteidza autora labestība - viņš prot atrast vērtības citu vēsturnieku darbos un izcelt pozitīvo. Arī šajā viņa grāmatā lasītājs atradīs ļoti daudzu pazīstamu un mazāk pazīstamu cilvēku portretējumus. J.Šteimanis raksta par cilvēkiem, ar kuriem savā garajā mūžā ir ticies un kontaktējies, sadalot tos pa rubrikām: politiķi, žurnālisti, vēsturnieki, ārsti u.t.t. Šajās nodaļas lasītājs atradīs bagātīgu informāciju par Daugavpils Universitātes mācību spēkiem. Diezgan izsmeļoši J.Šteimans raksturo Latvijas vēsturnieku saimi - ne tikai savu, bet arī daudz jaunāko paaudzi, pieminot viņu darbus un paustās idejas.
Patika, ka J.Šteimans dalās savos iespaidos par vairākām ļoti kolorītām personām - aizmirstām vai nenovērtētām. Man šķita vērtīgi viņa spriedumi par žurnālistiem Dominiku Kaupužu un Rafailu Blūmu, dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, vēsturniekiem Sigurdu Ziemeli un Ēriku Žagaru. Pats subjektīvākais materiāls šajā grāmatā ir lappuses, kurās autors pastāsta par savu dzīvi - bērnību, darba gaitām, frontes iespaidiem. Man kā lasītājai, šķita interesanti uzzināt par Šteimanu lielās ģimenes dažādu atzaru likteņiem. Daudzus no viņiem skāra holokausta traģēdija.
Esmu pārliecināta, ka Josifa Šteimana grāmata ir vērtīgs izziņas avots un vedina uz pārdomām par Latvijas un tās cilvēku likteņiem.